piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Ja tu esi lēns un bailīgs. Par pašorganizāciju

Runājot par partijām Latvijā runa nav diez cik daudz par partijām. Bondars aiziet no "savas partijas" priekšsēdētāja amata un - čiks, viņš "partijā" vairs neesot "nekādā veidā vai formā". Joks, ja nebūtu tik nopietns sociokulturāls fenomens. Kā var vadīt partiju, ja tu tajā nemaz neesi, neesi to veidojis, audzis ar viņu? Partijas nav uzņēmumi un tā ir liela kļūda uzskatīt, ka partiju var vadīt kā uzņēmumu - jebkurš "talantīgs" no malas pieaicināts manager. Partija nav peļņas gūšanas mašīna. Partija ir sabiedrisko interešu pārstāvniecība, demokrātijas institūcija. Manageri-nepolitiķi var vadīt tikai nepartijas. Secinājums: ja Latvijas partijas tā veidojas un tā tiek vadītas, Latvijas partijas ir nepartijas, to līderi ir nepolitiķi. Kāds sabiedrībai ir labums no nepartijām?

Bet tā ir tikai virspuse.

Kas ļauj tā uzvesties politikā? Kāpēc Bondars uzskata, ka tā var un tā arī ir absolūti normālā politika? Tāpēc ka zina, ka politikā darboties viņš vienmēr varējis tikai viens pats, bez partijas, tās atbalsta, tās ideoloģijas un tās politiskā piedāvājuma. Jo nekā tāda dabā nav. Nav arī pašas partijas. Reāli politikā pastāv tikai viņš ar savu "piedāvājumu", kas arī bez izpildes mechānisma, pārstāvniecības institūcijas, jeb partijas, arī nav nekā vērts, jo ir neizpildāms, un droši vien neeksistē. Tāda ir Latvijas politika, politiskā konkurence.

Tāda politiskā konkurence izskatās drīzāk pēc strīda ar priekšnieku vai saimnieku. Parādās viens dumpīgs indivīds, kas vēlas kaut ko politikā iedibināt un salīderot. Un ļaut vai neļaut tam izpausties ir tikai tā saimnieka ziņā. Saimnieks var izdomāt izmantot ambiciozā līdera enerģiju un charismu, un uzburt kaut kādu silikona NSL vai plastilīna LRA. To var darīt politikā, valsts pārvaldē, ekonomikā ierobežojot tirgu, ierobežojot konkurenci un brīvību.

Tas labi iekļaujas teorijā, ko piedāvāja publikai Vija Kilbloka radio intervijā vakar. Viņa salīdzina Latviju ar Itālijas dienvidiem - "kāpēc neattīstās - tāpēc ka visu kontrolē mafija". Arī Latvijā "mafija", "saimnieks" sasēdina marionetes visās atslēgas pozīcijas. Sazvērestības teorija? Mēs drīzāk dramatizējam līdz sazvērestības līmenim. Protams, ka kāds vienmēr būs veiklāks un ātrāks situācijas izmantošanā. Tas veiklākais arī uzvarēs, būs konkurētspējīgāks, kas nebūt nenozīmē, ka viņš visu kontrolē, var vai grib kontrolēt. Arī to veiklu "saimnieku" var būt daudz. Viens NSL, cits LRA, etc.

Protams, ja tu esi nepieredzējis konkurencē un demokrātijā un pie tam esi lēns, vienaldzīgs un, galvenais, bailīgs, tad tas noteikti izaug līdz mafijas kontrolei pār visu. Rezultātā tu jūties paralizēts. Šis nav pārmetums nevienam, un man ir jāsāk ar sevi. Vēl jo vairāk Kilblokai ir taisnība un paralēles ir vietā! Bet ne par sliktu uzvedību un personīgu nevarēšanu ir runa. Runa ir par to, kas Latvijas politiķiem ļauj uzvesties vieglprātīgi un bezatbildīgi, un uztvert politiku, savu lomu tajā, politisko konkurenci, demokrātiju un galu galā attīstības iespējas tik nenopietni - par pašorganizācijas līmeni Latvijas sabiedrībā.

Pašorganizācija ir brīvības bērns, autoritārisma galvenais ienaidnieks un pirmais tā upuris. Bez pašorganizācijas partijas un līdz ar to sabiedrības interešu pārstāvniecība un jaunās idejas politikā nav iedomājamas. Nespēju pašorganizēties var audzināt un iemācīt, to var viegli ieviest. Mēs Latvijā, visa sabiedrība kopumā to iemantojām no okupācijas, autoritārisma/totalitārisma laikiem. Nav svarīgi, kā ir iegūta reālā vara, autoritārisms vienmēr apkaro pašorganizāciju. Un atgriežoties pie nepartijām-uzņēmumiem un pat populārā priekšstata par to, ka valsti var un vajag vadīt kā uzņēmumu, - pašorganizācija netiek gaidīta no padotajiem uzņēmumā un profesionālo attiecību modelis ir nepieņemams sabiedrībā. Gan totalitārisma mantojums, gan neattīstītā - pirmsapgaismības, nehumanizētā - politiskā kultūra un procesu vadības provinciāli, krievu gara bizantiskais stils, gan archaiski hierarchiskā izpratne par vadītāju-padoto attiecībām, gan dabiskā vieglbagātnieku - valsts resursu pārdalītāju ("oligarku") - tieksme uz autoritārismu apspiež pašorganizāciju sabiedrībā. Kā vienmēr, daudzu apstākļu savijums, nekādas īpašas sazvērestības.

Gribēju parādīt saikni starp kvalitatīvu politisko līderu deficītu un pašorganizācijas līmeni ar visām (ne visām protams) pieturām un starpposmiem - nespēju ietekmēt, pilsonisko paralīzi, ticību sazvērestībās, etc. Pašorganizāciju nevar nopirkt, pasūtīt vai imitēt. Tā darbojas tieši tāpat kā reputācija vai laime. To nevar imitēt.

Es ar šo neaicinu nevienu sākt pašorganizēties. Tas nav aicinājums. Ja es to darītu, tas būtu aicinājums sākt imitēt. Mums apkārt tādu pasākumu ir daudz. Latvijas demokrātija nav sausā imitācija atšķirībā no kliedzošās ņirgāšanās par demokrātiju Krievijā. Bet arī Latvijā autoritārisms ir visai reāls - gan tajā, ka mēs pieļaujam lembergu netiesāšanu un varu pār sevi, gan balsošanā par nepartijām un nepolitiķiem. Pirms sākt pašorganizēties, tādi lēni un bailīgi kā es pats var sākt ar politikas vērtēšanu no tā viedokļa, cik lielā mērā politiķis, partija, politiskais piedāvājums veicina manu iziešanu no pilsoniskā sastinguma un mazina autoritārismu. Vērtēt kaut ko svarīgu - ko nevar imitēt.

ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

"Mēs esam mīļi". Nedaudz par

Foto no jaunās kustības FB lapas. 2017. gada 26 jūlijs

Kurš Latvijas politikā, šķiet, ir tuvāks liberālām idejām, ja ne šie mīļie ļaudis? Jaunā sab'iski politiskā kustība Mēs esam par.

Vieni tikko izstājušies no pretīgās Vienotības, otri tiem pievienojušies, bet arī nevar tā pateikt, ka no pilnīgā "aukstuma" (daži ir visai pazīstami mediju mīluļi). Mīļi, draudzīgi, saviesīgi. Gribas apčubināt. Bet vai liberāļi?

Sola dibināt partiju un piedalīties vēlēšanās. Skaidrs, ka vēlēšanās, un labi, ka tā. Redzēs, kāda būs partija.

Ir misija, kas, šķiet, ir dot "tautai", "par ko balsot". Par visu labo, pret visu slikto. Par Latviju, par Latviju, par Latviju. Un vēl par Latviju. Jā, un par Lat... vai es to jau pateicu? Būt "par Latviju" ir labi un jauki, un saviesīgi, un mīļi. Visi jau ir par. Lembergs arī.

Ja nemaldos vārdu "liberāls" no visiem mēsesampariešiem izrunāt/uzrakstīt uzdrošinājās tikai Marija G. un tikai specializētā interneta segmentā. Savukārt saviesīgajā pasākumā mediju klātbūtnē charismatiskais Daniels P. tā arī pateica: mūs apvieno sapņi, nevis problēmas. "Mēs esam par. Par. Par." sacīja Daniels P.

Ok, nu ko lai dara, ja gribas par. Ne tas ir centrālais. Ne sapņi, ne problēmas, pat ne tas, ka baidās izrunāt vārdu "liberālisms". Ok, būs kārtējā bezideoloģijas partijiņa. Arī tas, ka kārtējo reizi politikā nāk, atgriežas vai maina karogu bez idejām, - nav ne jauns, ne būtisks, dzirdējuši par to, redzējuši to esam daudz. Viņi "esam par", mēs - arī - esam redzējuši. Nekāds labums Latvijai, bet politikā jau var vēl kādu laiku padzīvot.

"Saviesīgās" - draudziņu un mīlīšu - partijas līdz šim panākumus guvušas nav. "Balsojiet par mums, mēs esam mīļi." Otra tāda, šķiet, ir Progresīvie. Vēl Attīstība, bet tur tomēr mēģina veidot savu politisku agendu no vienas puses, bet no otras tai trūkst mediju seju. Jāņa Bordāna JKP arī sāka kā mīlīga un saviesīga, bet sāka gūt panākumus, kad izbeidza mīlīgumu un - kļuvusi par viena līdera show ar pieaicinātiem viesiem. Mīlīgi startēja Sabiedrība citai politikai, kuru izsūca skaistais gaļēdājs zieds Vienotība. Vēl protams bija neaizmirstamā Pēdējā partija - sarkastiski noskaņoto kreatīvo cilvēku humora pasākums.

Ir kāds svēts ticējums latviešu politikā, ka godīgie ļaudis godīgās partijas var dibināt, tikai saldi smaidot, turoties rokās un raidot suģestīvus burvju vārdus - "mēs esam par, par, par", "par Latviju, Latviju, Latviju". Es īsti nesaprotu, ko tie no reālās Latvijas politikas atnākušie vēl nav redzējuši, - viņi taču nevar nesaprast, cik sviestaini tas izklausās? Vai var? Nesaprast.

Ko šie apdegušies burnouts bez idejām vēl nav redzējuši? Es domāju, ka visu. Un visu saprot.

Saprot, piemēram, ka Latvijā politiku taisa ne partijas un ne partijās. Lembergs jau arī ir par kaut ko. Pareizi sakot, viņi zina, ka politika Latvijā aug citos kaktos. Tāpēc jau var sabalsot 500 statistu obligātumu partijām (šeit) un suģestēt "tautu" par "Latviju, par par par, ir par ko balsot, par par par, Latviju, Latviju, Latviju". Jo tas, viņuprāt, reālo politiku neietekmē.

Es nezinu, kas tieši, kuri tieši un kādā veidā ietekmē Latvijas tagadējo politiku - vai oligarki joprojām "sarunājas" un fasilitē diskusijas savā starpā un ar ievēlētajiem sabiedrības pārstāvjiem ar speciāli iemācīto un čakli praktizēto terminoloģiju. Nezinu, jo tas savukārt man nešķiet svarīgs. Dubļi, mēsli, sūdi ir tas, kas ir jāiztīra un ko nedrīkst pieļaut.

Es domāju un zinu, ka politiku var mainīt idejas. Vēlme ir nepieciešama, misija arī ir ļoti laba lieta, ja vien domāta nopietni. Politiķiem jābūt vizionāriem. Bet idejas - un to izpilde! - ir politikas saturs. Nav ideju, nav arī satura. Ir tikai sarunu platforma.

Idejas ģenerē tie, kas to vēlas. Ne obligāti piemīlīgi. Noteikti ne saviesīgi. Un ne 500 statistu kongresos. Idejas ģenerē domu kalvēs, think tankos. Tieši šo domu mēsesamparieši jau nav atbalstījuši sēžot Saeimā.

Šo iespēju viņi jau ir palaiduši garām. Redzēs, kāda būs partija. Lai gan... Jau tagad diezgan droši var pateikt. Saeimā visticamāk netiks. Bet ja pat tiktu, būtu gatava visvisādiem kompromisiem, būtu tāda pati neizlemīgā čamma atslēgas reformu jautājumos, kā tagadējā koalīcija, nestātos pretī visādiem brīnumiem - lielākām prezidenta pilnvarām, nepolitiskiem premjeriem un ministriem. Kas zin, varbūt arī tikpat lojāli sēstos pie galda "sarunāties" ar oligarkiem viņu valodā - a kā citādi ta?

Liberālā niša Latvijas politika paliks tukša, ja vien Attīstība nebūs attīstījušies no autiņiem un izbrandojusies ārā no muļķīgā nosaukuma, piemēram.

Jā, ar nosaukumiem sab'iski politiskām iniciatīvām Latvijā nesokas...

Vēl par šo tēmu:
Kāzu liberāļi jauno kāzu gaidās?
Partijas. Statistu sadzīšana nelīdz
Latvijā apkaro demokrātiju
Paldies, Levita kungs!
Apaļā nulle. Labāku Latviju gaidiet pa televizoru
Likumam nav jāregulē biedru skaits partijās
Ko es vēl rakstīju par tēmu "liberālā partija"

sestdiena, 2017. gada 27. maijs

Prezidenta vēlēšānas. Tikai politika, tikai konkurence

Prezidenta vēlēšanas. Svarīgi, kāpēc? Tāpēc.

Pirmkārt, protams pati jautājuma aktualizācija pēdējā laikā. Šai sakarā varu tikai turpināt brīnīties. Vai tiešām smadzenes Latvijas politiskajiem domātajiem darbojas tikai vienā virzienā - ja pārskatīt kaut ko prezidenta vēlēšanu procedūras (vajag!) sakarā, tad tikai un vienīgi paplašinot prezidenta pilnvaras. Kāpēc, mīļie? Kas jums tais pilnvarās tā spiež, ka nosēdēt uz vietas tā nu pilnīgi ir neiespējams?

Otrkārt, sak, Latvijā ir brīvība un indivīds var realizēties un realizēt savas tiesības. Tas ir labi. Kamēr nav pieņēmusies spēkā autoritārā tumsonība un neierobežotā viduvējību valdīšana, indivīds pats ir atbildīgs par pašrealizāciju.

Bet kas tieši mūs pasargā no tumsas, kura biezā kārtā pārklāja lielo kaimiņzemi, izmežģot to pašu indivīdu smadzenes tajā līdz nepazīšanai, līdz totālam idiotismam? Kas mūs sargā? Krievijā blēžu fašistisko režīmu apkalpo masa tādu pašu "grey suit" cilvēciņu, kas pie mums sēž parlamentā un visos pārvaldes līmeņos un visās pašvaldībās. Tie ir tā paša pildījuma, tās pašas šķiras cilvēki, tie paši pielāgošanās pirmrindnieki.

Autoritārisma ieviešanas mašinērija ir gatava un vajadzības gadījumā visi labi ieeļļoti zobratiņi nostrādās perfekti precīzi. Vajag tikai kādam sagrābt varu, nozagt valsti, pasludināt sevi par glābēju, dzimteni un vadoni.

Paplašinātās pilnvaras ir solis, divi vai divdesmit soļi uz šo elli.

Acīmredzot, mūs neglābj ne sabiedrības demokrātiskā pieredze (vēl pārāk vāja), ne kritiskā domāšana (netiek kultivēta, intelektuāļi guļ vai piegaudo paši), ne pašcieņa, ne vēlēšanās mācīties.

Mūs glābj mūsu politiskā konkurence. Tā, kuru es daudzkārt (agrāk) biju kritizējis par primitivitāti un neattīstību. Latvijas partijas ir ļoti, ļoti sliktas kvalitātes. Bet tās ir, pastāv un tās savā starpā konkurē, lai gan ļoti glupi ik pa brīdim demonstrē muļķīgu iekšējo šķelšanos. (Kā Kristovskis par Viņķeli, Čigāni, Loskutovu nesenā Krustpunktā debatēs ar Lembergu.) Bērnudārzs. Tātad arī ne smadzenes mūs glābj. Tikai konkurence.

(Iedomājieties, kādā paradīzē mēs dzīvotu ja mūsu demokrātiju balstītu arī mūsu intelektuāļu un politiskās elites smadzenes! Ach!)

Tāpēc par prezidenta vēlēšanu kārtību. Man ir četri priekšlikumi šajā sakarā. Tos es noformulēju pirms diviem gadiem (šeit, bet kurš nu lasa kaut kādus no-name blogus, pareizi?). Es vēl joprojām uzskatu savus priekšlikumus par vērā ņemamiem un varbūt pat (daudz) labākiem par to, ko gadās dzirdēt par šo jautājumu.

Tāpēc man nav grūti atkārtot:

1. Pirms jaunās prezidenta vēlēšanu kārtības ieviešanas pārskatīt prezidenta pilnvaras, tās mazinot un padarot prezidentu vēl mazāk ietekmīgu politiski. Tas būtu labs profilaktisks risinājums, lai atspēkotu neizbēgamos politisko bandītu un Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumus nozagt šo amatu varas tālākai konsolidācijai savās rokās.

2. Vēlēt prezidentu vienā vēlēšanu reizē ar Saeimas vēlēšanām, lai apvienotu priekšvēlēšanu kampaņas.

3. Punkts 2 varētu apdraudēt partiju lomu Latvijas politikā un tādējādi ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas demokrātiju. Lai izvairītos no tā (papildus punktam 1) ir jānosaka, ka prezidenta kandidātus var izvirzīt tikai partijas, kas piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas nodrošinās arī to, ka katram prezidenta kandidātam ir izstrādāta programma, jeb politiskais piedāvājums, par kuru viņa/viņš dala atbildību ar viņu izvirzošo partiju. Lai gan vēlēšanas formāli ir atšķirīgas - prezidenta kandidāti sacenšas savā starpā un partijas savā starpā -, tomēr savstarpējā atkarība noteiks gan kandidāta, gan partijas rezultātus vēlēšanās.

4. Kā iepriekš, prezidenta kandidātam ir jāgūst vairāk nekā 50% balsu. Visticamāk vēlēšanu pirmajā kārtā, vairākumu negūtu neviens. Tāpēc ir jāparedz otrā - un pēdējā - kārtā, kurā, kā citās valstīs, piedalās divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti. Šī kārta var notikt arī Saeimā - pieņemsim, pirmajā tās darbības dienā uzreiz pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas.

Visas vecās dziesmas / Stuff