sestdiena, 2017. gada 27. maijs

Prezidenta vēlēšānas. Tikai politika, tikai konkurence

Prezidenta vēlēšanas. Svarīgi, kāpēc? Tāpēc.

Pirmkārt, protams pati jautājuma aktualizācija pēdējā laikā. Šai sakarā varu tikai turpināt brīnīties. Vai tiešām smadzenes Latvijas politiskajiem domātajiem darbojas tikai vienā virzienā - ja pārskatīt kaut ko prezidenta vēlēšanu procedūras (vajag!) sakarā, tad tikai un vienīgi paplašinot prezidenta pilnvaras. Kāpēc, mīļie? Kas jums tais pilnvarās tā spiež, ka nosēdēt uz vietas tā nu pilnīgi ir neiespējams?

Otrkārt, sak, Latvijā ir brīvība un indivīds var realizēties un realizēt savas tiesības. Tas ir labi. Kamēr nav pieņēmusies spēkā autoritārā tumsonība un neierobežotā viduvējību valdīšana, indivīds pats ir atbildīgs par pašrealizāciju.

Bet kas tieši mūs pasargā no tumsas, kura biezā kārtā pārklāja lielo kaimiņzemi, izmežģot to pašu indivīdu smadzenes tajā līdz nepazīšanai, līdz totālam idiotismam? Kas mūs sargā? Krievijā blēžu fašistisko režīmu apkalpo masa tādu pašu "grey suit" cilvēciņu, kas pie mums sēž parlamentā un visos pārvaldes līmeņos un visās pašvaldībās. Tie ir tā paša pildījuma, tās pašas šķiras cilvēki, tie paši pielāgošanās pirmrindnieki.

Autoritārisma ieviešanas mašinērija ir gatava un vajadzības gadījumā visi labi ieeļļoti zobratiņi nostrādās perfekti precīzi. Vajag tikai kādam sagrābt varu, nozagt valsti, pasludināt sevi par glābēju, dzimteni un vadoni.

Paplašinātās pilnvaras ir solis, divi vai divdesmit soļi uz šo elli.

Acīmredzot, mūs neglābj ne sabiedrības demokrātiskā pieredze (vēl pārāk vāja), ne kritiskā domāšana (netiek kultivēta, intelektuāļi guļ vai piegaudo paši), ne pašcieņa, ne vēlēšanās mācīties.

Mūs glābj mūsu politiskā konkurence. Tā, kuru es daudzkārt (agrāk) biju kritizējis par primitivitāti un neattīstību. Latvijas partijas ir ļoti, ļoti sliktas kvalitātes. Bet tās ir, pastāv un tās savā starpā konkurē, lai gan ļoti glupi ik pa brīdim demonstrē muļķīgu iekšējo šķelšanos. (Kā Kristovskis par Viņķeli, Čigāni, Loskutovu nesenā Krustpunktā debatēs ar Lembergu.) Bērnudārzs. Tātad arī ne smadzenes mūs glābj. Tikai konkurence.

(Iedomājieties, kādā paradīzē mēs dzīvotu ja mūsu demokrātiju balstītu arī mūsu intelektuāļu un politiskās elites smadzenes! Ach!)

Tāpēc par prezidenta vēlēšanu kārtību. Man ir četri priekšlikumi šajā sakarā. Tos es noformulēju pirms diviem gadiem (šeit, bet kurš nu lasa kaut kādus no-name blogus, pareizi?). Es vēl joprojām uzskatu savus priekšlikumus par vērā ņemamiem un varbūt pat (daudz) labākiem par to, ko gadās dzirdēt par šo jautājumu.

Tāpēc man nav grūti atkārtot:

1. Pirms jaunās prezidenta vēlēšanu kārtības ieviešanas pārskatīt prezidenta pilnvaras, tās mazinot un padarot prezidentu vēl mazāk ietekmīgu politiski. Tas būtu labs profilaktisks risinājums, lai atspēkotu neizbēgamos politisko bandītu un Kremļa ietekmes aģentu mēģinājumus nozagt šo amatu varas tālākai konsolidācijai savās rokās.

2. Vēlēt prezidentu vienā vēlēšanu reizē ar Saeimas vēlēšanām, lai apvienotu priekšvēlēšanu kampaņas.

3. Punkts 2 varētu apdraudēt partiju lomu Latvijas politikā un tādējādi ļoti negatīvi ietekmēt Latvijas demokrātiju. Lai izvairītos no tā (papildus punktam 1) ir jānosaka, ka prezidenta kandidātus var izvirzīt tikai partijas, kas piedalās parlamenta vēlēšanās. Tas nodrošinās arī to, ka katram prezidenta kandidātam ir izstrādāta programma, jeb politiskais piedāvājums, par kuru viņa/viņš dala atbildību ar viņu izvirzošo partiju. Lai gan vēlēšanas formāli ir atšķirīgas - prezidenta kandidāti sacenšas savā starpā un partijas savā starpā -, tomēr savstarpējā atkarība noteiks gan kandidāta, gan partijas rezultātus vēlēšanās.

4. Kā iepriekš, prezidenta kandidātam ir jāgūst vairāk nekā 50% balsu. Visticamāk vēlēšanu pirmajā kārtā, vairākumu negūtu neviens. Tāpēc ir jāparedz otrā - un pēdējā - kārtā, kurā, kā citās valstīs, piedalās divi visvairāk balsu ieguvušie kandidāti. Šī kārta var notikt arī Saeimā - pieņemsim, pirmajā tās darbības dienā uzreiz pēc Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas.

ceturtdiena, 2017. gada 11. maijs

Un tad ir jāpārstāj ēst ziepes. Par investīcijām

Pārkopēts no šīs vietnes

Re, kur Latvija atrodas investīciju piesaistes ziņā salīdzinājumā ar pārējo EU. Zemāk, nekā EST un LIT (pat situācijā, kad tur investīcijas pašlaik sarūk un Latvijā lēnītēm pieaug).

Ko praksē nozīmē zemais ārvalstu investīciju līmenis? Nerunājot par kapitāla apgrozību un darba vietām. Zemais investīciju līmenis nozīmē zemo interesi.

Atrasties zemās intereses galā, sarakstā astē nozīmē, pirmkārt, to, ka tevi nepamana, par tevi īsti maz ko zina un maz kurš interesējas.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tevi vieglāk upurēt... Teiksim tā: uzbrukums Igaunijai izraisīs daudz jo daudz lielāku, skaļāku un efektīvāku rezonansi un protestus nekā uzbrukums Latvijai.

Par tādiem upuriem parasti saka - paši vainīgi, noteikti ne bez iemesla, viņi tam morāli sen bija gatavi, to vien gaidīja... varbūt pat gribēja... ... Jā, tā saka. Par Igauniju tā točna neteiks. Par Lietuvu arī.

On otras puses, zemā interese stāv arī šīs loģiskās ķēdes otrā galā: arī investīciju ir tik maz, tāpēc ka par Latviju nezina un neinteresējas.

Tāpēc ka Latvijai nav tādu pašu radu & draugu vecajā Eiropā kā Igaunijai (vai pat Lietuvai).

Tāpēc ka Latvijai nav spilgta tēla Eiropā. Latvija ir tumšais zirdziņš. Latvijā nekas nenotiek un to katru reizi "atklāj". Atklāj un atklāj, un katru reizi atkal aizmirst un aizmirst. Latvija neturas atmiņā.

Secinājumi? Nu tad tādi arī secinājumi. Jāmeklē draugi, jāievieš normāls, moderns, viegli pieņemams tēls, kas nebūtu citplanētisks modernam eiropietim.

Nē, ne architektūra. Nē, ne dziedāšana. Ne gaisā lidošana, ne daba. Tas viss gan izskatās un izklausās, gan arī ir patiesībā no pirksta izzīsts. Atstājiet eksotiku Karību salām.

Vajag kaut ko reālu, dzīvisku, tādu, ko var pašam izjust, saprast, kur var dzīvot... Kaut ko prātīgu. Kaut ko no šodienas. Ērtu, humānu, bez eksotikas. Piemēram --

Mēs neēdam ziepes, neesam retrogrādi un reakcionāri, un mēs domājam par sevi, kā par ziemeļvalsti...

Mēs gribam, lai pie mums brauc cilvēki - strādāt, mācīties, dzīvot...

Mēs daudz esam zaudējuši karos - visi kari mums gājuši cauri, dzīvās vietas nepalika - un tagad zaudējam cilvēkus, bet gribam būt tikpat laimīgi kā pārējās ziemevalstu sabiedrības...

Mēs protam, gribam un mīlam strādāt. Un mēs neēdam ziepes! Neēdam!

Un vēl mēs neēdam ziepes.

Es domāju, ka pats pirmais ir tas, ka pasaule ir jāpārliecina, ka mēs neesam idioti. Bet lai to panāktu, ir jāmēģina sākt domāt kā cilvēki, nevis kā mūžīgi apspiestie un saspiestie sovjeti. Un tad jāpārstāj ēst ziepes.

Jādzīvo ir pasaulē, jāskatās acīm, jāelpo ir gaiss, jādomā ar galvu.

Par ziepju ēšanu
Jā, kad publicēju šī teksta pirmatnējo versiju Facebookā, kāds man jautāja, ko tā ņemos ar ziepju ēšanu, nav garšīgi taču, un neviens jau tāpat neēdot, un es vispār ar to domāju. Right. Komentēt un tulkot paša tekstus nav prāta darbs un nav nopietna literāta cienīga nodarbe (otrā daļa ir joks, ja kas).

Ko tad es ar to domāju? Kā parasti, ar to es domāju veco, labo papuasošanu, ķēmošanos ap kvadratainām antivērtībām un stulbo archaiku, šaušanu savās kājās. Visu, ko reakcionāri noskaņotā, visai kupla daļa mūsu sabiedrības sovokiskajā apdullumā, tipiskajā resentimentā un brežņeviskajā nostaļģijā sauc par nacionāļumu un pretošanos "naciķiem", lojalitāti "valstij" un dižo Krieviju.

Visu, kas patiesībā ir verga komplekss, cietsirdība, paniskās bailes uzņemties atbildību un katastrofāls pašcieņas trūkums. Un kam krievu valodā ir izdomāti ļoti trāpīgi termini "государствобесие" un "православнутость", kas neskatoties uz "pareizticību" saknē, nebūt neattiecas tikai uz vienas konfesijas pārstāvjiem, vai vispār uz konfesijām. Šis termins nozīmē falšu reliģiozitāti kā ieganstu antihumānistiskam fanātismam, jeb tam pašam tumsonīgam reakcionārismam.  "Государствобесие" un "православнутость" ir Putina "9. maija" režīma stūrakmeņi, pamat-"skrepas".

Tas, ko es saucu par ziepju ēšanu, kopumā ir konservatīvās antivērtības, bet Latvijā, Krievijā un visā post-sovokijā, konservējamā neesamības apstākļos, tas ir, kā jau teicu, reakcionārisms un resentiments, jeb negatīvās emocijas bez pārliecības, domas un satura.

Jā, diemžēl, ir tā, ka mēs ļoti lielā mērā ēdam ziepes, esam idioti, jo mēs kā sabiedrība kustamiem uz priekšu, attīstāmies, progresējam ar to ātrumu, kuru nosaka šis idiotu balasts mūsu sabiedrībā, - mēs virzāmies tik ātri, cik ātri virzās vājākā sabiedrības daļa. Tas ir, nevirzāmies vai tikpat kā nevirzāmies.

Jā, mums ļoti, ļoti daudz kas ir jāizdara ar pašu smadzenēm, lai sāktu dzīvot pasaulē, nevis halucinācijās, skatīties acīm, nevis ar vienu vietu, elpot gaisu, nevis sērūdeņradi, un domāt ar galvu, nevis tikai rīt tajā sūdus.

svētdiena, 2017. gada 23. aprīlis

Kretinisma apdraudēta sabiedrība zaudē

Pamanīju ažiotāžu Facebookā par kādas politiski nozīmīgās figūras izteikumiem par to, ka pēdējo tūkstoš gadu laikā latvieši nav dzīvojuši tik labi, kā tagad. Un nav nemazākās starpības, vai latvieši pastāvēja pirms tūkstoš gadiem. Arī krievi nav dzīvojuši tik labi, arī dāņi ne, arī franči. Ķīnieši, mongoļi, chīlieši, costaricanieši. Neviens nav dzīvojis tik labi. Ok, izņemot sīriešus... zimbabwejiešus... un kas zin, varbūt visu Āfriku...

Un tagad - kāpēc ir tā? Kāpēc pasaule principā plaukst un dzīvo tik labi, kā nekad agrāk? Pateicoties tam, ka pēc otrā pasaules kara pasaule, vispirms savā civilizētākajā mazākumā un tad pēc 1990. gada arvien lielākā daļā, pieņēma liberālismu, individuālās brīvības ideoloģiju par savu vērtību pamatu. Praktiski visas pasaules konstitūcijas ir balstītas liberālajās vērtībās. Izpilde var atšķirties un arī atšķiras, dažreiz nežēlīgi. Āfrika ir spilgtākais piemērs. Visticamāk arī tur konstitūcijas ir visai liberālas. Konstitūciju aplikācija ir pavisam kaut kas cits.

Krievija ir rītdienas piemērs. Pagaidām arī krievi bauda pēckara liberālās ideoloģijas uzvaras augļus - arī viņu ekonomika ir radījusi zināmu vispārējo labklājību. Ar milzīgu noslāņojumu, bet tas ir bijis tomēr daudz šaurāks par noslāņojumu pirms boļševiku revolūcijas un tas nav tik milzīgs, kā tas būtu varējis būt, ja pēc boļševiku režīma izbeigšanās pie varas uzreiz būtu nākuši fašisti, ultrakonservatīvie reakcionārie maitas. Tie fašistu maitas pie varas Krievijā ir tagad un ved savu sabiedrību reakcionārā uzbrukumā liberālismam, tai kārtībai, kas ļauj sabiedrībai gūt panākumus un stiprināt savu civilizētību. Tāpēc Krievija ir rītdienas piemērs tam, kas notiek ar sabiedrībām, kas atsakās no liberālisma.

Liela uzmanība debatē tika vērsta uz to, kas kaiš Latvijai un letiņiem, ka viņi birst ārā no Latvijas uz neatgriešanos. Atbilde ir nekas un viss. Vainīgi ir visi un tāpēc neviens.

Latvija nav gājusi to liberālisma un brīvību evolūcijas ceļu, ko gāja Rietumi pēc kara beigām. Nav krājusi pieredzi un naudu. Tā nokļuvusi brīvībā - pārvietošanas un naudas pelnīšanas - "diennakts" laikā. Tai radusies iespēja iegūt "visu un uzreiz" un tā šo iespēju arī izmanto. Bet arī izmanto tā, kā prot, kā to parasti izmanto izbadējušies, nabadzīgi neprašas.

Latvijas dēļ pasaule nevar attīt atpakaļ savu vēsturi uz pirmsdigitāliem informācijas kontroles laikiem ar vārda brīvību monopolizējošajiem medijiem un policistu regulētajām demokrātijām. Arī Krievijas dēļ pasaule to nedara - un Krievijas sabiedrība nopietni apvainojas un turas pie zagļiem, kas sola organizēt tādu pirmsdigitālo pasauli "vienā atsevišķi ņemtā valstī".

Latvijas gadījumā mūsu degungala priekšā ir ne tikai paraugs "kā nedrīkst darīt", Krievija, bet arī eksperimentāls paraugs, kā var ar tikpat slimīgu vēsturi un substandarta sākotnējiem rādītājiem - tā ir Igaunija.

Arī Igaunija ielēca liberālismā vienas diennakts laikā. Taču šī eksprestransformācija, šķiet, nav atstājusi uz Igaunijas sabiedrības tikpat šokējošu iespaidu. Jā, Igaunijai protams ir paveicies ar radiem - Somijas "ietekme", lai cik niecīga un pavirša, tomēr "made a difference". Lai gan Somija arī pati nebija diez cik rietumiska, Somijas atļautais rietumiskums bija tomēr rietumiskāks par Rietumus imitējošām padomju filmām, ko skatījās padomju pilsoņi latvieši. Bet arī to limitēto rietumiskumu Igaunijā spēja uztvert faktiski tikai Tallina. Tāpat 90. gados Somijas investīcijas nebija tās, kas deva spēcīgu impulsu Igaunijas attīstībai. Un šodien pūļi prāmjtūristu nav pamats augošai labklājībai Igaunijas sabiedrībā. Nezinu, vai tā tiešām bija Somijas ietekme, kas ļāvusi Igaunijas sabiedrībā saglabāties intelektuāļu preferencei, cieņai pret intelektuāļiem un pieprasījumam pēc intelektuāļu pienesuma sabiedriskajā domā. Diez vai te ir kaut kāds sakars ar Somiju :-)

Un te ir tā milzīga atšķirība. Intelektuāļi. Kas apzinās savu vietu sabiedrībā un savu lomu sabiedrības attīstībā, tai skaitā arī ekonomikā un politikā. Intelektuāļi ar skaidru vīziju par savu sabiedrību nākotnē, izpratni par to, kas iet tai par labu un kas bremzē attīstību. Kas to skaidri redz un runā par to, nevis sapinās savās pretrunās, kad i labklājību gribas, i par Rietumiem kļūt, i tā, lai visapkārt tikai latviski, i valsti pielūgt, i tā, lai ir iespēja norīdīt ar suņiem jebkādu par kaut kādu nelojalitāti, un vēl lai maksā Jevropas algas/pensijas reiz ieokupēja mūs Natõ.

Bēg no kretinisma. Liberālajos laikos pēdējam kaķim ir skaidrs, kur bēgt. Liberālajos laikos sacenšas, konkurē ne tikai biznesi un partijas. Konkurē arī valstis. Par cilvēkiem, par spējām, par kapacitāti, par savu vietu pasaulē. Konkurē sabiedrības. Uzvar tie, kas spēj skaidri saskatīt kretinisma draudus. Kretinisms ir tas, ko liberālajos laikos indivīdi savā brīvībā sabiedrībai piedot nevar.

Visas vecās dziesmas / Stuff