trešdiena, 2017. gada 18. oktobris

Blut, Boden, kapu tramvajs. Par izrāvieniem

Bieži saskaros ar informāciju par uzlabojumiem sociālajā infrastruktūrā dažādās valstīs. Parasti runa ir par munipālām investīcijām skolās un bērnudārzos, slimnīcās, sabiedriskajā transportā, ielu tīklā, ietvju un velisipēdu celiņu infrastruktūrā. Tas attiecas uz dzīves kvalitāti, kam vietējās sabiedrības ir ar mieru iedalīt naudu. Tas šad tad notiek arī Latvijā, bet saskaras ne tik daudz ar vietējās sabiedrības atbalstu, cik ar neizpratni un pat pretestību. Mēs, lielais kolektīvais "mēs", it kā negribam šos uzlabojumus, negribam augstāku kvalitāti.

Kāpēc Latvija nesagaidīs savu izrāvienu, lai pietuvinātos vecajai Eiropai, un nekļūs par Ziemeļvalsti? Kāpēc Latvija nesagaidīs tos savus aizbraukušo divsimt vai trīssimt tūkstoš latviešu atgriežamies? Un kāpēc Latvija nesagaidīs kvalitāti politikā un valsts pārvaldē?

Tie ir savstarpēji saistīti jautājumi. Izrāviens ir iespējams vienīgi pateicoties produktivitātes paaugstināšanai. Tā ir iespējama tikai modernāko technoloģiju un citādu inovāciju ieviešanai. Tam ir nepieciešamas lielas investīcijas. Un tās var nākt tikai no augsti attīstītām ekonomikām (nevis atmazgājamā bandītu nauda no Krievijas - nē, tas nav pats galvenais šajā tekstā).

Ārvalstu investīcijas nenāk, tāpēc ka Latvijā nav kur investēt, nav kam strādāt, ir slikta izglītība, ir archaiskā attieksme pret darbu un darba attiecībām, bet pat galvenais, ir sliktā pārvalde (governance). Tieši šo pašu iemeslu pēc Latvijā nekad neatgriezīsies arī aizbraukušie - jo tad viņi investētu savu spēku, enerģiju, pieredzi, zināšanas, savu potenciālu, savu dzīvi - Latvijā. Dzīve nav nekāds joks. Un neviens nevienam ne par ko nav parādā, lai investētu dzīvi. Neatgriezīsies šo iemeslu un zemo algu dēļ. Varbūt zemās algas formāli var uzskatīt par Latvijas būtisku konkurētspējas faktoru. Bet faktors nenostrādā, jo Latvija šī faktora dēļ zaudē daudz vairāk, nekā iegūst.

Sliktā izglītība ir sekas tam, ka, kaut kādu apsvērumu vadīti, cilvēki uzskata, ka dzīvē ir kas daudz svarīgāks par zināšanām un kvalifikāciju, un ka laiks ir jāinvestē kā citā (nezinu, kas tas būtu, nespekulēšu). Jo kaut kā jau cilvēku pavada laiku - strādājot, piemēram, par apsargu, vai skraidot pa pilsētu, meklējot vienu vai otru pakalpojumu (bērnudārzu, piemēram). Dzīve ir tikai viena, otras nebūs - dzīve ir tas, kam mēs izmantojam savu laiku. Motivācija darīt kaut ko citu, nevis apgūt ko svarīgu, kas būtu nepieciešams inovatīvā ekonomikā. Latvijā. Nebūs. Attieksme pret darbu un darba attiecībām ir pasaules redzējuma atvasinājums.

Nu un sliktā pārvalde ir sliktā dzīves kvalitāte. Tas, ko meklē aizbraukušie un ko pilnīgi noteikti meklē/s tie, kas vēl nav aizbraucis. Atkarīgi no tā, cik katrs šo problēmu apzinās.

Bet paradokss ir, ka mēs kaut kā kolektīvi esam pārliecināti, ka latvietim dzīves kvalitāti nevajag. Melojam sev, jā. Apzināti? Nē. Par dzīves kvalitāti esam iemācījušies runāt, bet paši sev to negribam. Vai tāpēc, ka neesam pelnījuši? Tā domājam? Ne mēs to ceļam, veidojam, ne mēs to pieprasām. Pieprasīt ir ok - mēs tam maksājam nodokļus. Kam aiziet šī nauda? Kāpēc ne dzīves kvalitātei? Nē, mēs uzskatām, ka pārmaksājam nodokļos. Maksājam valstij, kaut kādai valstij (lielā kuģa kapteinim, ka šodien izteicās Kučinskis), kura - un mēs tam piekrītam - zin daudz labāk par mums, kur to naudu likt.

Nē, šī nemaz nav retoriska figūra - par dzīves kvalitātes negribēšanu. Jo ir lietas, kuras mēs kolektīvi uzskatām par daudz svarīgākām. Tas ir pretstatījums. Cīņa? Nepadošanās? Cīņa ir kompleksāks jēdziens un paredz kaut kādu vīziju vai ideālu. Nepadošanās, šķiet, paredz varmāku. Bet pretstatījums, gatavība pretstatījumam, gatavība nostāties pret neprasa īpašu smadzeņu piepūli, neprasa ideālu vai plānu.

Izskatās, ka gatavība nostāties pret ir daudz reālāka par dzīves apstākļiem, un svarīgāka par to, ko mēs domājam par valsts pārvaldi un kvalitāti, un ko mēs gribam no valsts pārvaldes.

Skanstes - kapu - tramvajs ir absolūti spilgts pēdējā laika piemērs. Esmu drošs, tādu ir daudz. Bet šis bija kristāli dzidrs pretstatījuma gadījums, tā pretstatījuma, kas ir svarīgāks par izaugsmi un kvalitāti. Ne tāpēc, ka jaunā tramvaja līnija būtu izaugsmes simbols, rādītājs vai garants, nē. Divu apsvērumu dēļ. Pirmais ir, no kādiem pelniem tika uzburts pretstatījuma mērķis. Otrais, kādu emociju un mobilizācijas vilni tas radīja latviešu intelektuāļu aprindās. Pilnīgi viss bija nevietā, laboratoriski tīrs iracionālums. Bet iespējams tas kļuva tikai viena - etniskā - apstākļa dēļ. Etniskais, Blut und Boden faktors ir vienīgais, kas var izraisīt emocionālo vilni, mobilizēt un vispār satraukt aktīvāko, formulēt un izteikties spējīgāko latviešu sabiedrības daļu. Intelektuāļi Latvijā reaģē tikai uz provokācijām, kas skar viņu Blut und Boden instinktus.

Varbūt ne tikai, bet prioritātes tas parāda ļoti spilgti. Mēs negribam uzlabojumus, negribam kvalitāti, jo tad kvalitāte būs visiem, arī šiem te. Vai: nav laika gribēt uzlabojumus, kamēr ir jānostājas pret un vēl šis tas ir jāpanosargā. Vai: es pats esmu tik šausmīgi nekvalitatīvs cilvēks, ka man nav citas iespējas, kā tikai nostāties pret un klaigāt par dzīves netaisnību, izvēloties klaigāšanas un pretstatījuma mērķus "kā ir pieņemts" (peer pressure) - un es neļaušu pārējiem nekvalitatīviem baudīt labāku kvalitāti, jo viņi to arī nav pelnījuši.

Ir steidzami jātiek galā ar šo archaisko un galīgi destruktīvo pretstatījuma domāšanu. Ir jāizvēlas kvalitāte, jārada kvalitāte, jāveicina kvalitāte. Un tā ir jāpieprasa no politikas, valsts pārvaldes. Tai jābūt uzmanības centrā vēlēšanās.

Tāpēc Latvija nesagaidīs savu izrāvienu. Jo izrāviens ir iespējams tikai tad, ja tas ir kvalitātes, labākas dzīves motivēts. Ne kvalitāte, ne izrāviens, ne arī ekonomika un nauda nav etniski, tur nav vietas etniskiem apsvērumiem, etniskajai emocijai.

Es pats daudz esmu raktījis un aizstāvējis latvietības vērtību, kā Latvijas, latviešu iekļaujošās nācijas ārpusetnisko pamatu. Kad premjers uzskaita etnisko latvietību vienā teikumā par Latvijas valsts priorotātēm kopā ar ekonomisko izrāvienu, tas nozīmē, ka tas dokuments, ko viņš citē un kas saucas par kaut kādu ilgtermiņa attīstības stratēģiju, nav pat tā papīra vērts, uz kura tas ir sadrukāts.

Kaut ko vienu - krustiņu noņemiet vai apakšbikses uzvelciet. Ja prioritāte ir etniskā latvietība, tad izrāviena vietā labākajā gadījumā būs kaislības Skanstes tramvaja gaumē. Izrāviena vietā būs tie paši 1000 bērnu, kas ikgadu nonāk valsts aprūpē, jo viņu vecāki tos bērnus sit un mērdē, izgāž tos bērnus kopā ar pašu dzīvi izgāztuvē, jo droši zina, ka etniskās latvietības kontekstā dzīves kvalitātes uzlabojums ir tikai tikšas pļāpas, ka etniskās latvietības kontekstā ir lietas, kas ir daudz svarīgākas par dzīves kvalitātes uzlabojumu. Jo droši zina, ka etniskās latvietības kontekstā viņu un viņu bērnu dzīvība nav ne graša vērta.

Kaut ko vienu - etnisko vai izrāvienu.

piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Ja tu esi lēns un bailīgs. Par pašorganizāciju

Runājot par partijām Latvijā runa nav diez cik daudz par partijām. Bondars aiziet no "savas partijas" priekšsēdētāja amata un - čiks, viņš "partijā" vairs neesot "nekādā veidā vai formā". Joks, ja nebūtu tik nopietns sociokulturāls fenomens. Kā var vadīt partiju, ja tu tajā nemaz neesi, neesi to veidojis, audzis ar viņu? Partijas nav uzņēmumi un tā ir liela kļūda uzskatīt, ka partiju var vadīt kā uzņēmumu - jebkurš "talantīgs" no malas pieaicināts manager. Partija nav peļņas gūšanas mašīna. Partija ir sabiedrisko interešu pārstāvniecība, demokrātijas institūcija. Manageri-nepolitiķi var vadīt tikai nepartijas. Secinājums: ja Latvijas partijas tā veidojas un tā tiek vadītas, Latvijas partijas ir nepartijas, to līderi ir nepolitiķi. Kāds sabiedrībai ir labums no nepartijām?

Bet tā ir tikai virspuse.

Kas ļauj tā uzvesties politikā? Kāpēc Bondars uzskata, ka tā var un tā arī ir absolūti normālā politika? Tāpēc ka zina, ka politikā darboties viņš vienmēr varējis tikai viens pats, bez partijas, tās atbalsta, tās ideoloģijas un tās politiskā piedāvājuma. Jo nekā tāda dabā nav. Nav arī pašas partijas. Reāli politikā pastāv tikai viņš ar savu "piedāvājumu", kas arī bez izpildes mechānisma, pārstāvniecības institūcijas, jeb partijas, arī nav nekā vērts, jo ir neizpildāms, un droši vien neeksistē. Tāda ir Latvijas politika, politiskā konkurence.

Tāda politiskā konkurence izskatās drīzāk pēc strīda ar priekšnieku vai saimnieku. Parādās viens dumpīgs indivīds, kas vēlas kaut ko politikā iedibināt un salīderot. Un ļaut vai neļaut tam izpausties ir tikai tā saimnieka ziņā. Saimnieks var izdomāt izmantot ambiciozā līdera enerģiju un charismu, un uzburt kaut kādu silikona NSL vai plastilīna LRA. To var darīt politikā, valsts pārvaldē, ekonomikā ierobežojot tirgu, ierobežojot konkurenci un brīvību.

Tas labi iekļaujas teorijā, ko piedāvāja publikai Vija Kilbloka radio intervijā vakar. Viņa salīdzina Latviju ar Itālijas dienvidiem - "kāpēc neattīstās - tāpēc ka visu kontrolē mafija". Arī Latvijā "mafija", "saimnieks" sasēdina marionetes visās atslēgas pozīcijas. Sazvērestības teorija? Mēs drīzāk dramatizējam līdz sazvērestības līmenim. Protams, ka kāds vienmēr būs veiklāks un ātrāks situācijas izmantošanā. Tas veiklākais arī uzvarēs, būs konkurētspējīgāks, kas nebūt nenozīmē, ka viņš visu kontrolē, var vai grib kontrolēt. Arī to veiklu "saimnieku" var būt daudz. Viens NSL, cits LRA, etc.

Protams, ja tu esi nepieredzējis konkurencē un demokrātijā un pie tam esi lēns, vienaldzīgs un, galvenais, bailīgs, tad tas noteikti izaug līdz mafijas kontrolei pār visu. Rezultātā tu jūties paralizēts. Šis nav pārmetums nevienam, un man ir jāsāk ar sevi. Vēl jo vairāk Kilblokai ir taisnība un paralēles ir vietā! Bet ne par sliktu uzvedību un personīgu nevarēšanu ir runa. Runa ir par to, kas Latvijas politiķiem ļauj uzvesties vieglprātīgi un bezatbildīgi, un uztvert politiku, savu lomu tajā, politisko konkurenci, demokrātiju un galu galā attīstības iespējas tik nenopietni - par pašorganizācijas līmeni Latvijas sabiedrībā.

Pašorganizācija ir brīvības bērns, autoritārisma galvenais ienaidnieks un pirmais tā upuris. Bez pašorganizācijas partijas un līdz ar to sabiedrības interešu pārstāvniecība un jaunās idejas politikā nav iedomājamas. Nespēju pašorganizēties var audzināt un iemācīt, to var viegli ieviest. Mēs Latvijā, visa sabiedrība kopumā to iemantojām no okupācijas, autoritārisma/totalitārisma laikiem. Nav svarīgi, kā ir iegūta reālā vara, autoritārisms vienmēr apkaro pašorganizāciju. Un atgriežoties pie nepartijām-uzņēmumiem un pat populārā priekšstata par to, ka valsti var un vajag vadīt kā uzņēmumu, - pašorganizācija netiek gaidīta no padotajiem uzņēmumā un profesionālo attiecību modelis ir nepieņemams sabiedrībā. Gan totalitārisma mantojums, gan neattīstītā - pirmsapgaismības, nehumanizētā - politiskā kultūra un procesu vadības provinciāli, krievu gara bizantiskais stils, gan archaiski hierarchiskā izpratne par vadītāju-padoto attiecībām, gan dabiskā vieglbagātnieku - valsts resursu pārdalītāju ("oligarku") - tieksme uz autoritārismu apspiež pašorganizāciju sabiedrībā. Kā vienmēr, daudzu apstākļu savijums, nekādas īpašas sazvērestības.

Gribēju parādīt saikni starp kvalitatīvu politisko līderu deficītu un pašorganizācijas līmeni ar visām (ne visām protams) pieturām un starpposmiem - nespēju ietekmēt, pilsonisko paralīzi, ticību sazvērestībās, etc. Pašorganizāciju nevar nopirkt, pasūtīt vai imitēt. Tā darbojas tieši tāpat kā reputācija vai laime. To nevar imitēt.

Es ar šo neaicinu nevienu sākt pašorganizēties. Tas nav aicinājums. Ja es to darītu, tas būtu aicinājums sākt imitēt. Mums apkārt tādu pasākumu ir daudz. Latvijas demokrātija nav sausā imitācija atšķirībā no kliedzošās ņirgāšanās par demokrātiju Krievijā. Bet arī Latvijā autoritārisms ir visai reāls - gan tajā, ka mēs pieļaujam lembergu netiesāšanu un varu pār sevi, gan balsošanā par nepartijām un nepolitiķiem. Pirms sākt pašorganizēties, tādi lēni un bailīgi kā es pats var sākt ar politikas vērtēšanu no tā viedokļa, cik lielā mērā politiķis, partija, politiskais piedāvājums veicina manu iziešanu no pilsoniskā sastinguma un mazina autoritārismu. Vērtēt kaut ko svarīgu - ko nevar imitēt.

ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

"Mēs esam mīļi". Nedaudz par

Foto no jaunās kustības FB lapas. 2017. gada 26 jūlijs

Kurš Latvijas politikā, šķiet, ir tuvāks liberālām idejām, ja ne šie mīļie ļaudis? Jaunā sab'iski politiskā kustība Mēs esam par.

Vieni tikko izstājušies no pretīgās Vienotības, otri tiem pievienojušies, bet arī nevar tā pateikt, ka no pilnīgā "aukstuma" (daži ir visai pazīstami mediju mīluļi). Mīļi, draudzīgi, saviesīgi. Gribas apčubināt. Bet vai liberāļi?

Sola dibināt partiju un piedalīties vēlēšanās. Skaidrs, ka vēlēšanās, un labi, ka tā. Redzēs, kāda būs partija.

Ir misija, kas, šķiet, ir dot "tautai", "par ko balsot". Par visu labo, pret visu slikto. Par Latviju, par Latviju, par Latviju. Un vēl par Latviju. Jā, un par Lat... vai es to jau pateicu? Būt "par Latviju" ir labi un jauki, un saviesīgi, un mīļi. Visi jau ir par. Lembergs arī.

Ja nemaldos vārdu "liberāls" no visiem mēsesampariešiem izrunāt/uzrakstīt uzdrošinājās tikai Marija G. un tikai specializētā interneta segmentā. Savukārt saviesīgajā pasākumā mediju klātbūtnē charismatiskais Daniels P. tā arī pateica: mūs apvieno sapņi, nevis problēmas. "Mēs esam par. Par. Par." sacīja Daniels P.

Ok, nu ko lai dara, ja gribas par. Ne tas ir centrālais. Ne sapņi, ne problēmas, pat ne tas, ka baidās izrunāt vārdu "liberālisms". Ok, būs kārtējā bezideoloģijas partijiņa. Arī tas, ka kārtējo reizi politikā nāk, atgriežas vai maina karogu bez idejām, - nav ne jauns, ne būtisks, dzirdējuši par to, redzējuši to esam daudz. Viņi "esam par", mēs - arī - esam redzējuši. Nekāds labums Latvijai, bet politikā jau var vēl kādu laiku padzīvot.

"Saviesīgās" - draudziņu un mīlīšu - partijas līdz šim panākumus guvušas nav. "Balsojiet par mums, mēs esam mīļi." Otra tāda, šķiet, ir Progresīvie. Vēl Attīstība, bet tur tomēr mēģina veidot savu politisku agendu no vienas puses, bet no otras tai trūkst mediju seju. Jāņa Bordāna JKP arī sāka kā mīlīga un saviesīga, bet sāka gūt panākumus, kad izbeidza mīlīgumu un - kļuvusi par viena līdera show ar pieaicinātiem viesiem. Mīlīgi startēja Sabiedrība citai politikai, kuru izsūca skaistais gaļēdājs zieds Vienotība. Vēl protams bija neaizmirstamā Pēdējā partija - sarkastiski noskaņoto kreatīvo cilvēku humora pasākums.

Ir kāds svēts ticējums latviešu politikā, ka godīgie ļaudis godīgās partijas var dibināt, tikai saldi smaidot, turoties rokās un raidot suģestīvus burvju vārdus - "mēs esam par, par, par", "par Latviju, Latviju, Latviju". Es īsti nesaprotu, ko tie no reālās Latvijas politikas atnākušie vēl nav redzējuši, - viņi taču nevar nesaprast, cik sviestaini tas izklausās? Vai var? Nesaprast.

Ko šie apdegušies burnouts bez idejām vēl nav redzējuši? Es domāju, ka visu. Un visu saprot.

Saprot, piemēram, ka Latvijā politiku taisa ne partijas un ne partijās. Lembergs jau arī ir par kaut ko. Pareizi sakot, viņi zina, ka politika Latvijā aug citos kaktos. Tāpēc jau var sabalsot 500 statistu obligātumu partijām (šeit) un suģestēt "tautu" par "Latviju, par par par, ir par ko balsot, par par par, Latviju, Latviju, Latviju". Jo tas, viņuprāt, reālo politiku neietekmē.

Es nezinu, kas tieši, kuri tieši un kādā veidā ietekmē Latvijas tagadējo politiku - vai oligarki joprojām "sarunājas" un fasilitē diskusijas savā starpā un ar ievēlētajiem sabiedrības pārstāvjiem ar speciāli iemācīto un čakli praktizēto terminoloģiju. Nezinu, jo tas savukārt man nešķiet svarīgs. Dubļi, mēsli, sūdi ir tas, kas ir jāiztīra un ko nedrīkst pieļaut.

Es domāju un zinu, ka politiku var mainīt idejas. Vēlme ir nepieciešama, misija arī ir ļoti laba lieta, ja vien domāta nopietni. Politiķiem jābūt vizionāriem. Bet idejas - un to izpilde! - ir politikas saturs. Nav ideju, nav arī satura. Ir tikai sarunu platforma.

Idejas ģenerē tie, kas to vēlas. Ne obligāti piemīlīgi. Noteikti ne saviesīgi. Un ne 500 statistu kongresos. Idejas ģenerē domu kalvēs, think tankos. Tieši šo domu mēsesamparieši jau nav atbalstījuši sēžot Saeimā.

Šo iespēju viņi jau ir palaiduši garām. Redzēs, kāda būs partija. Lai gan... Jau tagad diezgan droši var pateikt. Saeimā visticamāk netiks. Bet ja pat tiktu, būtu gatava visvisādiem kompromisiem, būtu tāda pati neizlemīgā čamma atslēgas reformu jautājumos, kā tagadējā koalīcija, nestātos pretī visādiem brīnumiem - lielākām prezidenta pilnvarām, nepolitiskiem premjeriem un ministriem. Kas zin, varbūt arī tikpat lojāli sēstos pie galda "sarunāties" ar oligarkiem viņu valodā - a kā citādi ta?

Liberālā niša Latvijas politika paliks tukša, ja vien Attīstība nebūs attīstījušies no autiņiem un izbrandojusies ārā no muļķīgā nosaukuma, piemēram.

Jā, ar nosaukumiem sab'iski politiskām iniciatīvām Latvijā nesokas...

Vēl par šo tēmu:
Kāzu liberāļi jauno kāzu gaidās?
Partijas. Statistu sadzīšana nelīdz
Latvijā apkaro demokrātiju
Paldies, Levita kungs!
Apaļā nulle. Labāku Latviju gaidiet pa televizoru
Likumam nav jāregulē biedru skaits partijās
Ko es vēl rakstīju par tēmu "liberālā partija"

Visas vecās dziesmas / Stuff