ceturtdiena, 2005. gada 29. septembris

Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums un integrācija

Publicēts Delfi.lv
29. septembris 2005

Nabadzība un atpalicība, kas šobrīd tik daudzās jomās raksturo Latvijas ekonomisko un sabiedrisko dzīvi, ir saistāma ar nacionālās identitātes krīzi. Vairākos komentāros iepriekšējiem rakstiem atkārtojas jautājums: kāds ir risinājums, ko spēj atrisināt latviskuma atdzimšana?

Liels paldies tiem, kas situācijas skicējumā ieraudzīja tiešās un konkrētās atbildes: latvietis ievēro likumus, nedod kukuļus, nepārkāpj satiksmes noteikumus, maksā nodokļus un tā tālāk. Tāda būtu tā latvietība. Ne vairāk un ne mazāk. It kā labi pazīstamas lietas. Atšķirība gan ir attieksmē. Mainās attieksme pret lietām, mainās arī pašas lietas.

Šāda attieksme padara latvietību par ļoti konkrētu un praktiski izpildāmu dzīves filozofiju. Sakarā ar starpetniskajām attiecībām un integrāciju tas vēl veido labu piemēru, konkrētu paraugu, kam var izvēlēties sekot tie, kam latvietība ir jāapgūst.

Kā latvietībai jāizpaužas? Katram ir iespēja meklēt savu latvietību, saskanīgu ar savu „es”, temperamentu, ģimeni, pārliecību. No otras puses latviskums ir kolektīva pašapziņa un attiecas arī uz tiem etniskajiem „nelatviešiem” (Latvijas krieviem, krieviski runājošiem, citādi runājošiem latviešiem, latvijiešiem, sauciet kā gribat), kas sauc Latviju par dzimteni. Latviskums jau sen, vēl Latvijas brīvvalsts laikā, pāraudzis savas etniskās robežas.

Bez latviskuma nav integrācijas
Sākt sabiedrības konsolidēšanu Latvijā ar starpetnisko integrāciju būtībā ir tas pats, kā mēģināt ievest mēbeles vēl neuzceltajā mājā. Neapšaubot integrācijas cēlo mērķi un nozīmi, uzskatu, ka uzmanības centrā šobrīd jābūt latviešiem. Bez stiprās nacionālās identitātes latviešos jebkurš integrācijas process lemts neveiksmei. Integrācijas mērķis ir latviskās Latvijas identitātes nostiprināšanās visos valsts iedzīvotajos.

Atzīstot savu latvietību, latvietis automātiski uzņemas atbildību par Latviju, par tās nākotni. Arī lielā mērā par Latvijas citādi runājošo iedzīvotāju integrēšanos, lojalitāti, attieksmi. Tieši tā: nevar, nedrīkst pieprasīt pozitīvo attieksmi, lojalitāti un cieņu no cita, ja tev pašam ir problēmas ar šo jēdzienu izpratni un tās pašas cieņas, mīlestības un pozitīvās attieksmes praktizēšanu.

Ir zīmīgi, ka lielākā daļā citādi runājošo iedzīvotāju Latvijā valda vēl lielāks cinisms un klāji negatīva attieksme, jo viņi pārdzīvo vēl dziļāku identitātes krīzi un savos meklējumos nereti skatās uz Krieviju vai atpakaļ vēsturē. Var, protams, viņiem to pārmest, var bezgalīgi laipni rādīt ceļu uz etnisko dzimteni, bet nevar neredzēt, ka tāda it kā „nacionālā” nostāja, panākot vēl dziļāku atsvešināšanos, ir bērnišķīgs mēģinājums izgāzt dusmas uz kādu, kas šķiet vainīgs dēļ savas etniskās piederības. Etnocentrisms maldina, bet identitātes robu neaizpilda.

Latvietības apgūšanai vajadzīga... latvietība
Ar masu mediju palīdzību Krievijas politiskā mašinērija piedāvā Latvijas krieviem gatavu identitāti, kas nebūt nav draudzīga Latvijai un līdz ar to rada potenciālus draudus pašiem Latvijas krieviem. Uz šīs agresijas fona Latvija, savukārt, piedāvā epizodiskus administratīvus risinājumus bez kaut cik jūtamas sistēmiskās pieejas, kas labākajā gadījumā var rēķināties ar citādi runājošo iedzīvotāju neitrālo reakciju (kā integrācijas programma), bet biežāk izraisa kritiku un protestus (kā izglītības reforma).

Būtu nepareizi domāt, ka šie protesti vērsti pret latviešiem. Protestus izraisa politiķu nepārdomātie soļi, risinājumu nepilnības, politiskais infantilisms. Būtībā, pašiem protestētājiem neapzinoties un lēmējiem (un latviski runājošajai sabiedrībai) īsti neizprotot, pamatproblēma tam, ka lēmumi buksē, ir neizpratne par pašu politisko lēmumu pieņemšanas procedūru demokrātiskā valstī: lēmuma apspriešanā pirms tā pieņemšanas jāiesaista visas ieinteresētās puses (kuru dzīvi tas tieši vai netieši ietekmēs). Pacietīgi, pamatīgi un vispusīgi skaidrot un plaši apspriest. Šai procedūrai, kā svētam rituālam, jābūt sabiedrībai asinīs, bet, ņemot vērā mūsu neilgo demokrātijas pieredzi, vismaz politiskās elites galvās.

Taču pats galvenais ir tas, ka šie nepilnīgie, nekvalitatīvie risinājumi neveicina identitātes krīzes pārvarēšanu citādi runājošajos Latvijas iedzīvotājos. Tāpēc ir tik svarīgi radīt pozitīvu latvietības paraugu, ko var uztvert un pieņemt, kam būtu viegli sekot. Starpetniskā integrācija Latvijā ir latvietības apgūšana.

Apzinoties vai neapzinoties, citādi runājošie gaida tieši skaidrus spēles noteikumus integrācijā, jo tie dotu iespēju apgūt jauno identitāti un rādītu latviski runājošā vairākuma labo gribu. Šobrīd integrējamais redz sev priekšā tikpat apdalītu un demotivētu integrējošo ar tādām pašām problēmām. Taču problēmas nevieno. Vieno vērtības un panākumi, ko var attiecināt uz tautu un valsti.

Kādreiz Nils Muižnieks, vēl būdams integrācijas ministrs, pateica, ka integrācija ir vajadzīga, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu Latvijas cilvēkresursu potenciālu ekonomikā. Es piebilstu, ka integrācija ir otrais aiz latviskuma stiprināšanas posms latviešu (politiskās) nācijas izveidē. Integrācija spētu mazināt Krievijas ideoloģiskās agresijas bīstamību. Konsolidācija uz latviskā kultūras mantojuma pamata ir racionālākais un efektīvākais risinājums divkopienu sabiedrības problēmai.

Sabiedrības konsolidācija ir mūsu vienīgais „ierocis” cīņā ar pretrunīgajām globalizācijas sekām. Tikai vienoti Latvijas iedzīvotāji spēs integrēt sevī ieceļotājus no trešās pasaules valstīm, kam parasti ir spēcīga reliģiozā, cilšu vai klanu identitāte. Visticamāk, Latvija ir šim pārbaudījumam vismazāk sagatavota EU valsts. Nesastopot nacionālo vienotību, spēcīgu, tā teikt, konkurētspējīgu identitāti, sajūtot, cik vāja vietējiem ir pašapziņa, iebraucēji drīz kāps pāri normām un trauslajām vērtībām, kas neļauj destabilizēt sabiedrisko mieru. No otras puses darbaroku ieplūšanu pieprasīs ekonomikas attīstība, jeb, citiem vārdiem, tas notiks mūsu labklājības interesēs.

Valsts loma
Var mēģināt izkustināt, paskubināt evolūciju un, neatsakoties no sabiedriskā miera, nostiprināt identitāti. Varbūt, ne nākamgad, bet ilgākā laika posmā, tomēr identitāti izdotos nostiprināt ātrāk nekā sagaidot, kamēr nomainās pāris paaudzes. Te valsts loma ir neaizstājama.

Lai gan esmu pret nevajadzīgo valsts iejaukšanos sabiedriskajos procesos, bet tieši šai sfērai patlaban ir nepieciešams īpašs atbalsts no valsts. Identitātes stiprināšanai jāatrodas vienā sarakstā ar pārējām valsts prioritātēm. Nebūtu jākautrējas no idejas izveidot pat kādu īpašu ministriju valsts programmas izstrādei un īstenošanai. Varbūt, tās pašas integrācijas ministrijas vietā.

Taču pirms latviskuma atdzimšana ir iemiesojusies valsts programmā un budžetā, pirms šī ideja ir iztiražēta un apgriezta kājām gaisā partiju lozungos un kongresos, tai jāpārņem nevalstiskas organizācijas, jāiekļūst sabiedriskajās debatēs, jāiegūst sabiedrības uzticība.

Lasot komentārus...
...atbildes rodas kā sēnes pēc lietus! Žēl, bet tomēr laikam likumsakarīgi tik daudzi iepriekšējā rakstā, „Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums”, saskatījuši vienīgo „patiesību”, raksta „stratēģisko būtību”, vai arī kā daudzos komentāros — „āža kāju”, teikumā par Okupācijas muzeju, kas nespēj izskaidrot tik lielas daļas sabiedrības atrašanos ārpus Latvijas pilsonības un nedod nākotnes vīziju.

Ar to gribēju teikt, ka valstij (ne muzejam!) jāgādā ne tikai par vēstures skaidrošanu ārzemju viesiem, bet arī par to pašu nākotnes vīziju sabiedrībai. Gan par to, kas bija, gan par to, kas būs. Protams, ka ne valstij tas ir jāizdomā, bet gan jāveicina sabiedriskās debates par šo jautājumu un jāapkopo sabiedrībā esošie viedokļi. Citas iespējas demokrātiskā sabiedrībā laikam nav.

Protams, muzejs ir nepieciešams, tas izskaidro ne tikai vēsturi, bet arī esošo situāciju, jo okupācijas sekas nebūt nav pārvarētas. Tieši par to es mēģinu runāt šais rakstos, un tāda ir šo rakstu stratēģiskā būtība. Kādam šķiet, ka sekas ir izvedamas lopu vagonos. Es uzskatu, ka pirms ko izvest, derētu kaut vai pielaikot pilsoņa atbildību par valsti.

Latviskums sakārto un dod jēgu
Kāds no komentētājiem pēc iepriekšējā raksta uzdeva jautājumu: vai kādam vispār tas ir izdevīgi, ka sabiedrība ir pašapmierināta, pašpārliecināta, droša par savu nākotni? Atbilde ir mums pašiem. Mēs ciešam no pilsoniskas sabiedrības vājuma, bet pilsoniska sabiedrība cieš no mūsu pašu nievājošās attieksmes. Sabiedrība parasti emancipējas — un pilsoniska sabiedrība rodas — pati. To neviens no „vipiem” no augšas neveido. Cik ilgi cerēsim, ka pašiem nav jādara nekas, tik ilgi nebūs ne pilsoniskas sabiedrības, ne ieinteresētības, jo pilsoniska sabiedrība „vipus” pati ieceļ un kontrolē. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka latviskums varētu būt tas iekšējais dzinējs, iekšējā motivācija cilvēku pašorganizēšanai, vērtību un prioritāšu sakārtošanai un tālākai sabiedrības emancipācijai.

Neatteikšos no iespējas uzsist uz pleca tiem pašiem „vipiem” par nesenajiem ministru prezidenta aicinājumiem meklēt nabadzības cēloņus sabiedrībā valdošajā attieksmē pret valsti un nākotni. Tomēr jāatzīmē, ka skaidrāk par vārdiem pašas politiskās elites attieksmi pret nabadzību, to cēloņiem un sekām demonstrē Latvijas minimālā alga un pensijas.

Pēc trešā raksta „Latvija — ziemeļvalsts”, sāka kūtri parādīties pirmie jautājumi (un pat atbildes), kāds tad sakars ar ziemeļvalstīm. Tas ir jautājums par Latvijas iespējamo, tā teikt, makro identitāti, kur smelties pieredzi, ko izvēlēties par paraugu, ko izvēlēties īpašām attiecībām.

ceturtdiena, 2005. gada 8. septembris

Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums

Publicēts Delfi.lv
08. septembris 2005

Rakstu sērija „Latvija — ziemeļvalsts”, runājot par sabiedrībā tik izplatīto kroplo domāšanu un uzvedību, meklē atbildes uz „nepopulārajiem” jautājumiem: par indivīdu atsvešināšanos no savas valsts, par cinismu un atpalicību, par to, ar ko draud tas, ka latvietis nejūtas mājās kā saimnieks, kā tas sasaucas ar neiecietību un pilsoniskas sabiedrības vājumu Latvijā. Vai sabiedrība ir iespējama konsolidācija un uz kāda pamata?

Ir skaidrs, ka nav nekā nedzirdētā un pasaules vēsturē nepieredzētā ne nabadzībā, ne jauniešu masveidā emigrācijā, ko iepriekšējā rakstā atļāvos piedāvāt par spilgtāko problēmas simptomu, kuru spožākās Latvijas politiskās skatuves zvaigznes varētu eleganti risināt nākamās vēlēšanu kampaņas laikā.

Gribētu cerēt, ka sabiedrības līderiem pietiks spēka pacelt smagus jautājumus — sev pašiem un sabiedrībai: kāpēc Latvijas rītdiena bēg no Latvijas? Kāpēc esam nabadzīgākā EU dalībvalsts? Kāpēc vismaz 20% Latvijas ekonomikas slēpjas ēnā un kāpēc ēnas ekonomika Latvijā ir lielāka nekā kaimiņvalstīs? Kāpēc mums ir zemākās algas, augstākais korupcijas līmenis un zemākais vidējais dzīves ilgums? Cik ilgi Latvija turpinās izmirt un kad beigsies terorisms uz ceļiem?

Rezumējot iepriekš stāstīto un analizējot lasītāju komentārus, esmu nostiprinājies savā pārliecība, ka vairāk ir jārunā par identitātes krīzi un jāmeklē ir latviskums.

Identitātes krīze
Pie šīs situācijas absolūti loģiski noveda sabrukušās impērijas „padomju tautas” (lasi: jaunas politiskās nācijas) izveides politika (ieskaitot tās radikālo valodas lietošanas komponentu), bet zems dzīves līmenis (nabadzīgākā EU valsts — pēdējo gadu „sasniegums”) šo identitātes krīzi draud padarīt par katastrofu. Bet ir arī otra medaļas puse — attieksme, vai atzīstam šo krīzi un cik nopietni mēs to uztveram.

Visām, kas notiek sabiedrībā, zinātne dod skaistu skaidrojumu un lielisku iespēju paredzēt nākotnes attīstību. Neskatoties uz situācijas dramatismu, patiesībā neko īpaši unikālu Latvija šobrīd nepiedzīvo: pesimismu izraisa ekonomiskas grūtības, kas seko noieta tirgus pazušanai. Pesimisms rada apātiju un neticību savos spēkos. „Saknes” — identitāte, tradīcijas, saites — ir pamatīgi izdeldētas (uprooted) gan ieceļotājiem no Krievijas un citām impērijas daļām, gan pašiem latviešiem.

Vēsturei un socioloģijai ir kristāli skaidrs, ka tiem „uprooted” piemīt ne tikai jaunās identitātes un jauno orientieru meklējumi, bet visai bieži asociāla (lasi: agresīva, nekaunīga, izaicinoša) uzvedība.

Nacionālisms
Latviskums ir latvieša mugurkauls. Cilvēks ar mugurkaulu neļaus pazemot sevi un pats nepazemos citu. Latviskums ir noteiktība savā vēlmē dzīvot pārticīgajā latviskajā valstī. Latviskums ir vēlēšanās un gatavība būt saimniekam savā zemē. Latviskums ir rūpēšanās un atbildība par valsti, valsts likumiem un neatkarību. Latviskums ir motivācija, kas dod spēku atbrīvoties no sovjetiskā mantojuma, modernizēties un saglabāt neatkarīgo Latviju.

Latviskums ir nacionālisms, nacionālās valsts celšanas ideoloģija, ideja par latvisku — modernu un demokrātisku — valsti. Latviskumu var izmērīt — iecietības pakāpē, ekonomiskas un politiskā attīstībā. Spēcīga nacionālā identitāte stiprina saites starp indivīdiem, ļauj panākt sinerģisko efektu ekonomikā, iesaista, integrē sabiedriskajos procesos minoritātes.

Tāpat kā strādājot, mijiedarbojoties komandā, indivīdi sasniedz labākus rezultātus, nekā risinot to pašu jautājumu nekoordinēti un izolēti, tā saticība un sinerģija valsts līmenī rada spēcīgu impulsu valsts politiskajai un ekonomiskajai attīstībai. Tas ļautu vidējam latvietim ātrāk nobaudīt Latvijas makroekonomiskos sasniegumus savā makā.

Arī Eiropa sapratīs
Pēc pusgadsimta ilgās okupācijas Latvija atgriezās Eiropā, lai atsāktu jaunās nacionālās valsts celšanu. Bez šī attīstības etapa nav iespējams uzbūvēt tādu valsti un izveidot tādu sabiedrību, kas spētu pielāgoties mūsdienu tendencēm pasaulē un izturēt arvien jaunus izaicinājumus, ko, apkopojot, parasti sauc par globalizāciju. Taču Eiropa, būdama izaugusi no nacionālo valstu autiņiem, vairs nepiedāvā gatavu modeli un, kas ļaunāk, ne vienmēr izprot tādu jaunu nacionālo valstu, kā Latvija, vajadzības pēc identitātes meklējumiem un stiprināšanas.

Šodienas Eiropā nacionālisms tiek pielīdzināts šovinismam un etnocentrismam, kas patiesībā ir tikai agresīvo populistu niša jebkuras valsts politiskajā skatuvē. Etnocentrismam, kas sakņojas fobijās, ir ne tikai maz kopīgā ar rūpēm par valsts celšanu, bet tas patiesībā darbojas tieši pretējā virzienā: tas atsvešina un izaicina apkārtējos, izraisa nepatiku un agresivitāti kaimiņos pret etnocentrisma paudējiem un viņu pārstāvēto valsti, mobilizē „piektās kolonnas” iekšēji.

Globalizācija un terora draudi liek arī vecās Eiropas demokrātijas aizdomāties par nacionālo vērtību atdzimšanu. Nacionālās vērtības tiek izvērtētas pretstatā neiecietībai. Labs konkrēts piemērs ir Dānija, kur viens no vadošajiem laikrakstiem vairākos numuros augustā piedāvāja lasītājiem rakstus par dāņu vērtībām, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir dāniskums. Neskatoties uz to, ka dāņi ir īpaši par sevi pārliecināta tauta, zināmā mērā pašpārliecības paraugs, arī tur nacionālās identitātes jautājums nav no populārākajiem, jo liek aizdomāties par fobijām un neiecietību.

Nacionālismam nav jābūt agresīvam, lai panāktu savu mērķi. Tieši otrādi, attīstītākā pakāpē nacionālismam jābūt iekļaujošam. Nacionālisma mērķis nav ne grāvju rakšana, ne mūru celšana, lai izolētos no ārpasaules. Nacionālisms nav cilts kara plāns, bet vienas nācijas ideju un vērtību kopums.

Latviskums zaudēja korupcijai
90.gadu sākumā nacionālisma ideja zaudēja valsts sagrābšanas kāres priekšā. Patiesībā Latvijas politiskajās aprindās nebija neviens, kurš varēja skaidri noformulēt un aizstāvēt nacionālisma, jeb latviskuma, ideju. To šodien droši var apgalvot, jo citādāk tā ideja būtu spējusi apvienot simtiem tūkstošu cilvēku un mobilizēt viņus ja ne politiskai, tad noteikti sabiedriskai darbībai. Tas būtu bijis dabisks turpinājums centriskajai Tautas Frontei.

Zagļiem par prieku latviešu pašmāju „nacionālisms” nav ticis nekur tālāk par ksenofobiju, uz kuras pamata nevar uzcelt valsts un apvienot sabiedrību, jo radikālisms un emocijas nevar aizstāt sabiedrības interešu aizstāvību. Negatīvās emocijas izolē, jo fobisku niknumu ir praktiski neiespējami aizstāvēt. Okupācijas muzejs materializē okupācijas simbolismu, bet tas nekad nespēs sniegt nepārprotamu paskaidrojumu, kāpēc trešdaļai Latvijas iedzīvotāju 21. gadsimtā nav tiesību vēlēt. Tas dod atbildi uz jautājumu, kas bijis, bet nevieš skaidrību par to, kas būs.

trešdiena, 2005. gada 17. augusts

Latvija — ziemeļvalsts. Cinisms un atpalicība

Publicēts Delfi.lv
17. augusts 2005

No visām „de-”, ko piedāvā par līdzekli okupācijas seku apkarošanai, es izvēlētos vienu — desovjetizāciju, jeb atteikšanos no iesakņojušām vergu tradīcijām pazemoties un pazemot — ģimenē, darbā un sabiedrībā — un tieksmi atrast ienaidnieku un novelt uz viņu visus grēkus.

Desovjetizēties nozīmē izārstēt pašam sevi, uzņemties atbildību un attiecīgi vērtēt savu rīcību. Tāpēc es apzināti atsakos no valdības (bet ne partiju) kritikas, jo prioritātes dzīvē nosaka sabiedrībā valdošie ticējumi un attieksme. Nu kaut vai — izmaksāt prēmijas pašvaldības administrācijai vai izgreiderēt neizbraucamu ielu nomaļā pilsētas daļā.

Esam gatavi paciest un pat atbalstīt korumpētus politiķus un ierēdņus, skriešus maksāt kukuļus paši. Esam gatavi paciest zemas algas, kā arī to, ka darba devējs krāpjas un nemaksā par mums nodokļus. Esam gatavi paciest briesmīgus ceļus un samierināties ar savu atpalicību. Pats briesmīgākais, šķiet, ir tas, ka esam gatavi pazemoties un pazemot.

Latvijā ir tikai divas īstās problēmas: alkoholisms un cinisms, jeb izkropļota attieksme pret sevi un savu valsti. Tās tik tiešām ir problēmas, jo tie „vīrusi”, kas izraisa šīs divas slimības, sēž dziļi smadzenēs. Alkoholisms traumē miesu, cinisms uztur pie dzīvības tādu sovjetisku domāšanas veidu, mentalitāti, ko daži uzskata par latviešu. Šis domāšanas veids ātri noved pie absurda. Ar tādiem viedokļiem sabiedrība visumā atbalsta likumpārkāpējus. Latvija kļūst par likumpārkāpēju atbalstītāju sabiedrību, kas ar entuziasmu marginalizē tos, kas cenšas likumu ievērot. Nu kaut vai — kā uz Rīgas vai Jūrmalas ielas jūtas tas, kas ievēro ātruma režīmu?

Cinisms, slimīga attieksme veidojas kā protests pret notiekošo, taču tā, diemžēl, vieno upurus ar varmākām — korumpantiem, zagļiem, krāpniekiem, kas nozaguši, piesavinājuši, uzurpējuši valsti. Cinisms ir vilšanās traģēdija.

Latvija — ziemeļvalsts?
Šķiet, ka vienīgais, kas mums vieno ar ziemeļvalstīm, ir ģeogrāfija. Ko redz tas pats zviedrs, dānis vai soms, pārlidojot tikai kādu stundu pusotru otrpus jūras?

Ārvalstu uzņēmēji, investori, ar kuriem mēs pamatoti saistām cerības uz ātrāku izaugsmi, blakus ekonomikas analīzei, izvērtē, tā teikt, sadzīvisko kultūru, mentalitāti. Redz, kāda agresivitāte un nekaunība valda uz Latvijas ceļiem. Pamana, kā piecūko savas dzīvojamās telpas un vidi ap tām. Un ātri izdara savus secinājumus — ar kādu biznesu nodarboties, kam uzticēties, cik maksāt algās... Sava veida pilnvērtības analīze.

Kam tad iznāk uzticēties? Kam un cik maksāt? Cik jūs maksātu lētticīgajiem papuasiem, kas netic savām tiesībām, neciena ne sevi, ne savu valsti, ne tās likumus, bet katru reizi ievēl parlamentā jaunus populistus — krāpniekus un nejēgas? Vai jūs uzticētos tumsoņiem, kam būtībā ir dziļi nospļauties par morāli un tikumu, tāpat kā par savu un bērnu nākotni, bet kas ar slimā buļļa acīm skries apsaukāt gejus, lai apliecinātu savu nevainīgo vīrišķību?

Vērtības?
Pilsoniska sabiedrība, solidaritāte, iecietība, cilvēktiesības… Mēs pat īsti nesaprotam, par ko ir runa, ja viena liela daļa sabiedrības sapņos redz, kā otru lielu daļu sasēdina lopu vagonos un izsūta uz Krieviju. Ja viss, par ko līdz pēdējai asins lāsei ir gatavi cīnīties Latvijas minoritāšu aizstāvji, ir iluzorā lingvistiskā komforta saglabāšana un palikšana Krievijas ietekmes sfērā.

Par kādu solidaritāti var būt runa, ja nekoptajās Latvijas pilsētās tūkstošiem bomžu un viņu bērnu un ne tikai pārtiek no tā, ko atrod atkritumu konteineros?

Latvijas iedzīvotāju solidarizēšanās notiek drīzāk pēc trešās pasaules valstu parauga, kur sabiedrības vienotā frontē ar savām elitēm aizstāv savas „fundamentālās pamattiesībās” uz sieviešu un (reliģiozo) minoritāšu apspiešanu. Latvijā mēs, solidarizējoties, teju vai piesakām karu zviedriem, metoties uz ambrazūru par savām tiesībām maksāt verga cienīgās algas savam lētajam latviešu darbaspēkam.

Vismaz puse sabiedrības (pat intelektuāļi un gados jauni cilvēki) pašrocīgi aizmūrētu tautas pārstāvniecības orgānu Saeimu un piešķirtu visu varu kādai stiprai rokai, lai tā, acīmredzot, aizbāztu muti visiem citādi domājošajiem, nopērtu huligānus no blakus mājas un brīnumainā kārtā pieliktu pensijai?

Par kādu pilsonisku sabiedrību var būt runa, ja saujiņa izmisīgi protestējošo jauniešu ir viss, ko sabiedrība spēj deleģēt, lai izrādītu savu pozīciju pret redzamāko politiķu un amatpersonu izcili nekaunīgo dzīves veidu? Ja tās pašas „kreisās” partijas un to līdzjutēji pozicionē sevi kā sādžas kaismīgākos homofobus, rasistus un minoritāšu apspiedējus?
Latviešu rītdiena bēg no Latvijas

No laukiem un mazpilsētām dzīvot gribošie jaunieši bēg uz Rīgu un tālāk jau kopā ar rīdziniekiem labākie un spējīgākie brauc projām, jau vienalga kur. Tālāk no depresijas, no pazemojošām algām, no nekompetences un korupcijas, no bezcerīgi sliktajiem ceļiem, no bezgalīgām un absolūti bezatbildīgām “jaunām partijām”, “centriem” un “laikiem”, no bezcerīgiem strīdiem starp latviešiem un krieviem. No stulbuma un tumsonības, no nebeidzamās vakardienas, no sovjetisma.

Tie, kam dzīvot, kam drīz ir jāveido ģimene, jānodrošina bērnu labklājība, viļas cerībās par latvisku Latviju, demokrātisku, modernu, dzīvošanai ērtu un draudzīgu Latviju, valsti, no kuras tās bērni nebēg uz visām pasaules malām.

Jauniešu bēgšana no laukiem un Latvijas vispār, šķiet, ir spilgtākais to problēmu pieteikums, ar ko jāiziet priekšvēlēšanu kampaņā nopietnām politiskām partijām.

Nabadzība
Sākumā šķita, ka visas Latvijas problēmas sakņojas pārejas ekonomikā. Celsies labklājības līmenis — laimīgas latviešu ģimenes dzemdēs vairāk priecīgu bērnu, laimīgi pensionāri ceļos uz savu pensiju pa visu pasauli, latviešu uzņēmēji attīstīs zinātnesietilpīgu modernu ražošanu, bet tie, kas nejūtas piederīgi Latvijai, meklēs laimi citās zemēs, tādējādi dabiski atrisinot nepilsoņu jautājumu.

Tagad, kad reformas un privatizācija ir galā, Latvijai, neskatoties uz zemiem nodokļiem, ir ievērojamākā ēnas ekonomika, jeb masveidīgākā nodokļu nemaksāšana, Baltijā. Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai un Nato līdz šim nav spējusi izvilkt sabiedrību no apkaunojošās nabadzības. Saasinās etniskais ķīviņš. Attiecības ar Krieviju ir bedrē.

Pasaulē Latviju atpazīst pēc “esesiešu” maršiem, augstā korupcijas līmeņa un nabadzīgākās EU valsts „titula”. Latviešu uzņēmēji ar lielāku gatavību iesaistās puskriminālās afērās nekā investē “latviešu nokia”. Ārzemju investori jau pieraduši redzēt trešo un vājāko „opciju” starp Lietuvu un Igauniju.

Pat sliktā sapnī 90. gadu sakumā diez vai kāds spēja iedomāties, ka Latvija būs EU nabadzīgākā dalībvalsts. Kaut gan tā pati par sevi vēl ir tikai “ceļojoša balva”, Latvijai tomēr ir liels risks neizsprukt no neveiksminieces statusa, paliekot saraksta apakšējā galā starp mūžīgajiem atpalicējiem. Atpalicība apmāj un demoralizē, arvien vairāk degradē jau tā cietušās vērtības.

Cik maksā atpalicība?
Es apzināti sabiezinu krāsas, jo svarīgākais runāt atklātu valodu un spēt paredzēt sekas. Kādas tās var būt Latvijas atpalicībai? Jo ilgākā laika posmā Latvija vilksies astē, būdama pati nabadzīgākā vai viena no, jo lielāka ir varbūtība, ka Latvija ar savu politisko neatkarību, ar savu valstiskumu samaksās par sabiedrības noslāņošanos, sašķelšanos un atklāto etnisko konfliktu.

Tādai — iekšēji nestabilai, svešai, neeiropeiskai — Latvijai neviens nenāks palīgā un ar mierīgu sirdi to upurēs, lai saglabātu mīļas attiecības ar svarīgu partneri Krieviju. Šķiet, nevienam nav šaubu par to, ka Maskava nekad nebija nopietni atmetusi domu par ietekmes atjaunošanu Latvijā/Baltijā un, varbūt, pat atgriešanos pie Baltijas jūras krastiem. Šis murgs ir laikam sliktākais “nabadzīgākās valsts” un dziļi sašķeltās sabiedrības attīstības scenārijs.

Maigāks scenārijs varētu būt tāds, ka valstis atpalicējas „Jaunajā Eiropā”, tai skaitā Latvija, paliks rietumnieku acīs par aizdomīgiem puscivilizētiem un, jā, nepilnvērtīgiem austrumiem. Šis spiedogs rotās mūsu eksportu, mūsu ārpolitiskos centienus un mūs pašus.

Mīlēt vai ienīst?

Ja kārtīga ceļa uzbūvēšana vai padomju laikā celto māju remonts maksā prāvu naudu, tad nepārkāpt satiksmes noteikumus vai nepieķēzīt savu kāpņu telpu nemaksā ne kapeikas. Jāiegulda daudz līdzekļu, lai uzceltu pievilcīgu modernu valsti, bet ticēt saviem spēkiem var bez maksas.

Ar to gribu novilkt paralēli starp degradējošajām vērtībām un atpalicību. Neviena valdība, pat gudrākā un nekorumpētākā pasaulē, nelīdzēs tam, kas atsakās no vērtībām, nodedzina savas mājas.

Lai izrautos no atpalicības un mainīt attieksmi pret sevi Rietumos un (gan stipri vēlāk) Krievijā mums vispirms ir jāmaina sava attieksme un jāvienojas par dažiem principiem. Ja vēlamies veidot Latviju kā neatkarīgu valsti pretstatā emigrēšanai vai saplūšanai ar NVS, ir jāvienojas, ka neatkarīgas Latvijas valstiskuma projektam jēga ir tikai tad, ja Latvijas valsts ir latviska.

Retais var izskaidrot latviskumu un visbiežāk šo vārdu izmanto politiskā demagoģijā. Uzdrošinos apgalvot, ka latviskums bija tas, kas ļāva uz pēckara drupām uzcelt skaisto Latvijas valsti 20.-30.gados, ne pašu vājāko Eiropā, spēcīgāko ekonomiku Baltijā. Latviskums bija par pamatu veiksmei un brīvības idejas materializēšanai. Latviskums reiz jau ir īstenojies valstī un pāraudzis etniskās robežas.

Latviskuma deficīts šodien izpaužas neiecietībā, korupcijā, vērtību krīzē un atpalicībā. Tāpat rusofobija, ģermanofobija un antisemītisms tikai degradē latviskumu. Būtībā mums ir jāizvēlas, ko mēs uzskatām par sev pieņemamāko — mīlēt Latviju — mīlēt un rūpēties par bērniem, sirmgalvjiem, rūpēties par savu nākotni, savu valsti, lai tā rūpējas par mums — vai ienīst, bet tad jau vienalga ko.

svētdiena, 2005. gada 31. jūlijs

Latvija — ziemeļvalsts. Vai ir vajadzīga valsts celšanas ideoloģija?

Publicēts Delfi.lv
31. jūlijs 2005

Tāpat, kā, es ceru, vairumam lasītāju, valstiskas ideoloģijas jēdziens iepriekšējā režīma izpratnē man ir nepieņemama. Runa nav par kādu politisku ideoloģiju. Drīzāk par kādu trūkstošo posmu, “līmi”, kas samierinātu gaišu teoriju ar skarbo praksi.

Naivi, bet patiesībā visai aroganti, ārzemnieki brīnās: “Bijām cerējuši iepazīt skaistu valsti ar ziemeļniecisku un strādīgu tautu, bet atbraukdami, esam pārsteigti par izdilušu padomju provinci ar skaistām lētām meitenēm.” Pavirši, augstprātīgi, taču jāatzīst, ka, īpaši neiedziļinoties detaļās, grūti nepiekrist. Jūtams nogurums, panīkums, vilšanās, niknums, atsvešināšanās, apātija.

Ja latvietis nejūtas kā saimnieks
Ne tikai jūtams, tas ir redzams, dzirdams skaidri un nepārprotami. Cilvēki iet bojā paši, sitas nost uz ceļiem ne kādu traģisku un nenovēršamu apstākļu dēļ, bet tāpat vien, apzināti pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus. Vecāku agresija ir vērsta pret pašu mazgadīgiem bērniem. Negribas turpināt šo simptomu sarakstu. Skaidra un nepārprotama nabadzība, fiziska un garīga. Bet kas tam par iemeslu?

Nu jā, nabadzība ir tāda, ka cilvēki bēg zemenes lasīt uz ārsemēm. Nu jā, valdība tuvredzīga un zaglīga. Nu jā, latvietis nejūtas mājās kā saimnieks. Tāpēc ar’ nav motivācijas kaut ko mainīt, labot, nu galu galā izrauties no tā padomijas gūsta... Bet ja latvietis nejūtas kā saimnieks, cik tad dzīvot spējīga ir pati Latvija?

80.gadu beigās Padomju Savienību līdz kraham noveda drīzāk tās izniekotā, kā sērkociņi vējā, ekonomika, nevis kāda tautas sacelšanās, spēcīga savienības mēroga protesta kustība, cīņa pret režīmu. Krievija ne tikai nenosoda totalitārā režīma noziegumus, tā nepārprotami izmanto vecās impērijas garu, veidojot jaunu “nacionālo ideju”. Pagaidām impērijas atjaunošana izpaužas tikai ideoloģiskā plāksnē. Arī Latvijā tas skaidri manāms, un notiekošais liecina tikai par to, ka krieviski runājošo smadzeņu skalošanas pasākumi arī turpmāk lielā mērā ietekmēs Latvijas iekšpolitisko situāciju.

Ļaunākais tomēr ir priekšā. Vēsturiskā pieredze neatstāj šaubu, ka tiklīdz Krievijas autoritārās vadības rokās ir spēcīgāki ekonomiski un militāri līdzekļi, tā nedomās ilgi pirms tos pielietot savas jaunās vecās nacionālās idejas īstenošanai. Tad atliks tikai minēt, kādu cenu atdzimušā agresora priekšā Latvijai būs jāmaksā par bezatbildīgo motivācijas trūkumu, pilsoniskas sabiedrības vājumu, par to, ka latvieši nejūtas solidāri savā starpā, nejūtas kā saimnieki savā valstī.

Kas ir Latvijas neatkarīgā valsts?
Vai šim projektam ir mērķis? Kāds tas ir? Vai iedzīvotāju attieksmes ziņā ir atšķirība starp Latviju un, piemēram, Tadžikistānu, kas arī ieguva neatkarīgas valsts statusu, bet tikai tāpēc ka PSRS tika oficiāli aizklapēta ciet 1991. gada 31. decembrī?

Protams, atšķirībā no tām bijušajām padomju republikām, kam neatkarība pati kā no zila gaisa nokrita, Latvijā tai laikā izveidojusies spēcīga pilsoniska kustība, sabiedrība bija mobilizējusies vienotam mērķim, kas arī tika sasniegts. Un tālāk? EU un Nato? Par iekšpolitiskiem mērķiem šos sasniegumus var uzskatīt visai nosacīti, bet arī tie ir sasniegti. Tālāk?

Te skaistās atšķirības ar Tadžikistānu lepni apsīkst, bet problēmas sāk vairoties, jo demokrātiskā kustība sabiedrībā izzuda tikpat ātri un efektīvi, kā pirms tam bija izveidojusies.

Esam lūzuma punktā — kas tālāk?
Kā hipotēzi es pieņemu, ka uz jautājumu “kas tālāk?” atbilde būtu smeļama no kādas vīzijas, par ko būs vienojusies sabiedrība. Ideālā gadījumā sabiedrībai būtu jāsasniedz t.s. consensus par šo vīziju. Valdības organizētie gaišie prāti tad izstrādātu konkrētāku stratēģiju, kurā tiktu izvirzīti praktiski sasniedzami mērķi. Tā būtu valsts celšanas stratēģija.

Valsts vispirms ir jāuzceļ un tad tā ir jāstiprina un jāattīsta. Jāceļ tagad, jo tagad, beidzot, esam nokļuvuši kādā lūzuma punkta, kad privatizācija un agrīnā kapitālisma īpašuma pārdale šķiet visumā galā. Naiva, pusparalizēta un demoralizēta pēcpadomju sabiedrība, mēs bijām spējīgi tikai noraudzīties, kā atjautīgākie pārdala resursus un nolaupa mūsu jauno un vājo valsti.

Protams, ka valsts sagrābšanas kāre nebūt nav mazinājusies un aizraujoša resursu pārdale var turpināties bezgalīgi. Arī uz jautājumu “ko darīt?” atbilde nav tālu jāmeklē: tos atjautīgos prot lieliski izkontrolēt demokrātiska pilsoniska sabiedrība. Tam es svēti ticu, taču ir jāatzīst, ka Latvijā pilsoniska sabiedrība joprojām ir ļoti nekonkrēts un mazsaprotams jēdziens. Tikpat nekonkrēti, saucot to par “tautas vienotību”, runāja par šo institūtu ministru prezidents šī gada sākumā. Atliek tikai cerēt, ka ar vienotību viņš domāja tieši pilsonisku sabiedrību, nevis kādreizējo saukli par tautas un partijas vienotību.

Kam lai tic?
Redzot likuma bezspēcību pret valsts sagrābšanu, turot politiķus un svarīgāko resursu kontrolētājus aizdomās par Latvijas izpārdošanu pa lēto, cīnoties katru dienu par izdzīvošanu uz pazemojošu pensiju vai apkaunojošu algu, vairumam Latvijas iedzīvotāju ir grūti noticēt kaut kādai pilsoniskai sabiedrībai un tās spējām kontrolēt visvarenās ekonomiskās intereses.

Formāli funkcionējoša demokrātija neļauj uzticēties nekam, ko pasāk valdība. Un ja tā pat tik tiešām piedāvās kādu valsts celšanas stratēģiju, tai nebūs ne sabiedrības atbalsta, ne reāla īstenošanas mehānisma. Tāpat kā tas notika ar abortēto integrācijas programmu.

Šobrīd Latvijas sabiedrība pati par sevi neko nerada — ne kontroli, ne idejas, ne vēlmi piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Tā atražo intelektuāli mazspējīgu un apbrīnojami tuvredzīgu politisko eliti. Sabiedrība velta savai valdībai un valstij kopumā skarbu un, var pat teikt, eksistenciālu, taču visai cinisku kritiku. Tas netieši atspoguļojas Latvijas valdību īsa mūža — eksistenciālās — problēmās. Neviena valdība tautai nav ne tuva, ne laba, ne atbalstāma. Taču tās ir tikai sekas.

Pilsoniska sabiedrība sausā atlikumā
Fokusā paturēsim cēloni. Nevar pagriezt vēsturi atpakaļ un no jauna uzsākt resursu pārdali, gudri novēršot nelikumīgus un muļķīgus pavērsienus. Pat ja mums būtu laika mašīna, kur ir garantija, ka tiešām spētu nepielaist liktenīgas kļūdas?

Atmetot fantāzijas, sausā atlikumā pilsoniska sabiedrība izrādās vienīgais vairāk vai mazāk reāls mehānisms, kā kontrolētu varu un biznesu, lai ietekmētu valsts izveides procesu.

Esmu pārliecināts, ka tās vājuma (gandrīz neesamības) cēloņi ir meklējami bezspēcības radītajā iedzīvotāju ciniskajā attieksmē. Ir grūti, varbūt pat neiespējami ņemt un pārvarēt sevī šo bīstamo attieksmi. Ne visi apzinās šo bīstamību, ļoti daudziem trūkst motivācijas mainīt attieksmi, jo netic saviem spēkiem.

Ideoloģija
Ir skaidrs, ka mūsdienu demokrātiski domājošai sabiedrībai ir vajadzīga stipra pilsoniska bāze, nevis ideoloģija. Taču vāji organizētai sabiedrībai, tādai kā Latvijā, ir nepieciešama pozitīva, radoša un viegli uztverama ideja, kas spētu šo sabiedrību “salīmēt”, konsolidēt, ļautu cilvēkiem pārvarēt atsvešināšanās sindromu, atbrīvotu viņus no savstarpējās neuzticības un bailēm meklēt kopīgu valodu ikdienišķu problēmu risināšanai. Tad dabiskā ceļā izveidotos arī pilsoniska sabiedrība, demokrātijas pamatu pamats.

Kas būtu tas, kas nāktu palīgā demokrātijai? Manuprāt, atbilde ir skaidra: tas, kam vajadzētu būt šīs valsts pamatā, kas “attaisno” projektu ar nosaukumu Latvija. Latviskums. Mītiskais latviskums. Pašsaprotami vai paradoksāli, tieši latviskumā ir meklējams kolosāls potenciāls, uz kura pamata notiks sabiedrības konsolidācija.

sestdiena, 2005. gada 30. jūlijs

Visas vecās dziesmas / Stuff