ceturtdiena, 2009. gada 31. decembris

Elles loki. Latvija aka Krievija

„Viņi vēl nebija cilvēki mūsdienu izpratnē.” (Strugacki, „Grūti būt dievam”)

Šis ieraksts tapis pateicoties sarunai ar kādu anonīmu lasītāju manā blogā decembra beigās. Runa bija, protams, par pašu galveno: „kas mums liedz attīstīties dabiski un normāli”. Un, citējot vēl vienu lasītāju, par to, ka „atkārtojas 30.-40. gadu scenārijs, kad Latvija kļūst pārāk līdzīga Krievijai.”

Lasītājs: Ļoti gribas, kaut aiz kalniem, saskatīt to laiku, kad Solžeņicina krievu pasaules paradigmu nomainīs Saharova vispārcilvēcisko vērtību primāts. Baidos, ka variants "Šveices, vai kaut Zviedrijas neitralitāte" mums nespīdēs vismaz tik ilgi, kamēr Krievija neizies savus Dantes lokus līdz galam.

Nedaudz vēl pacitēšu Strugackus: „Viņi vēl nebija cilvēki… No viņiem asiņaini gadsimti kādreiz izslīpēs īstus lepnos un brīvos cilvēkus. Viņi bija pasīvi, sīksti un neiedomājami, fantastiski egoistiski. Psicholoģiski viņi gandrīz visi bija vergi. Milzīgs vairākums viņu ne pie kā nebija vainīgi. Viņi bija tikai pārāk pasīvi un pārāk tumsonīgi. Viņu verdzības pamatā bija pasivitāte un tumsonība, kas atkal un atkal atražoja verdzību.”

Par elles lokiem,
jeb ciklu, kas jāiziet Krievijai un mums Latvijā tāpat, līdz spēsim pieņemt vispārcilvēciskās vērtības. Neņemos spriest, cik tas aizņems laika, paaudzi vai divas, vai būs jāizcieš kāds nemiers, atklāts konflikts. Kaut vai pēdējais tomēr nešķiet visai reāls, jo sabiedrība ir apātiska, ne tikai lai piedalītos demokrātiskajā valsts pārvaldē, bet arī protestā un konfliktā. Nemieri Tallinas stilā vai kā Rīgā 13. janvārī ir laikam pats enerģiskākais, uz ko sabiedrības enerģiskākie protestētāji spēj mobilizēties. Ne es kaut ko tādu gaidītu vai uzskatītu par kaut cik vēlamu. Es runāju tikai par to, kādus vēl elles lokus mēs varētu prognozēt.

Staļinistu sabiedrībā Saharovs nav iedomājams. Staļins šogad guva otro lielāko balsu skaitu (aiz Aleksandra Nevska) telebalsošanā "imja Rossii", bet liberāļi uzskata, ka Staļins tomēr bija guvis lielāko balsu skaitu, bet šo balsošanu, kaunēdamies, nedaudz piemanipulēja paši Pandoras lādes atvērēji, cilvēku dvēseļu inženieri-zombētāji un smadzeņu knābātāji Krievijas televīzijā.

Tie, kas par viņu tik kuplā skaitā nobalsoja, nebūt nav komunistu partijas pustrakās vecenes. Tiem, kas tagad ir gatavi atbalstīt un atbalsta Staļinu un staļinismu, nav nekādu atmiņu par totalitāro teroru pašā Staļina laikos. Viņiem pat nav atmiņu par pašu PSRS. Viņi nezin, ko nozīmē totalitārā, hermētiski izolētā no ārpasaules valsts ar idiotisko neekonomisko ekonomiku, tukšiem veikalu plauktiem un nepielūdzamo nolemtību. Viņi tur nekad nav dzīvojuši.

Šī interese par Staļinu nav radusies no zila gaisa. Krievijas vara dara tiešām daudz, lai to stimulētu - skolas vēstures grāmatās, tagad jau arī pilsētvidē (Maskavas metro stacijā) un protams, protams televīzijā. Varbūt tas aizsākās ka sovjetu ochrankas (jeb KGB people) kompensatorā reakcija uz Staļina režīma cilvēkēdāju prakšu kritiku Gorbačova un Jeļcina laikos. Jaunajā Putina Krievijā ochranka izlīda no gultas apakšas, sāka atgūties un pieņemties svarā. Ochrankai sākušies zelta laiki. Kāds Krievijas radio ēterā nesen nosauca Putinu par vēzi (slimību), kurš izliekas par ārstu. Domāju, ka ar vienu Putinu būtu bijis par maz. Tā sērga, kas Krieviju ir piemeklējusi pēdējos vismaz - spilgti! - 10 gados, ir ochrankas zelta laiki.

Vēlreiz: (neo)staļinismu kā Putina ochrankas režīma ideoloģiju atbalsta cilvēki, kuriem nav zināšanu par Staļinu un PSRS un kuriem par to nav sava viedokļa. Tā ir apātiska pelēkā masa.

„Kur triumfē pelēcība, pie varas atnāk melnie” (Strugacki)

Man personīgi nav ne mazāko šaubu, ka Krievijas (neo)staļinisms ir fašisma paveids. Varbūt tās savā putiniskajā izpildījumā vēl neorganizē, bet tas jau tagad konsolidē. Apbur un konsolidē. Protams caur televīziju. Konsolidē visu teleskatītāju nāciju pāri valsts robežām. Kopīgā valoda, kopīgie mīti un superkonservatīvā apziņa plus izklaides televīzija - un postpadomju sabiedrības absolūtais vairākums ir gatavs ēst no rokas.

Iznāk, ka nākamā pietura aiz Putina nav vis Saharovs, bet vēl dziļāks staļinisms, jeb fašisms. Ultrakonservatīvisms nomainīs superkonservatīvo apziņu. Opričnina? Why not? Tas prasīs no Kremļa papildus resursus, bet ko neizdarīsi, lai saglabātu varu. Galu galā Kremlis ir ieinteresēts lielākā valsts pārvaldes disciplīnā. Un tieši valsts aparāta disciplinēšana un cīņa pret korupciju šestjorku līmeņos varēs radīt jaunu diktatūru.

Vai Latvija to varēs noskatīties no malas? Es par to lūdzu dievu, bet Latvijas teleskatītāji rij Putina glamūru "v tri gorla". Un šķiet, ka fascinējas ne tikai krievi. Latviešu vadonisms, tautas vēlētā prezidenta kults ir ne tikai "no tās pašas operas", bet, esmu pārliecināts, tieši Krievijas propagandas iedvesmots.

[Lasītājs:] Vadoņa tēma pie mums neaktualizējas Krievijas ietekmē. Tā ir mūsu pašu vēsturiskā pieredze, kas liek visādiem melanholiķiem cerēt otrreiz iekāpt tajā pašā upē.

Kā toreiz, tā arī tagad ārējā ietekme šķiet skaidra. Divdesmit gadi pēc sakāves bijis pietiekams laiks, lai sovjeti/staļinisti atgūtos, sāktu apdzīvot savu nišu un iedrošināt savu atbalstītāju loku.

Bet tiesa gan, ka Latvijas „Putinu” mums gatavo ne „krievu” partijas - ušakovi te kā laimes lāči ar (laimes?) balalaiku (izmantošu paša jau pieteikto tēlu) piedancošanā. Latvijas „Putinu” mums gatavo latvieši.

Neredzu idejisku sakaru starp Kārli Ulmani un iespējamiem ieguvējiem no vadonistu idejas realizācijas - Šķēli, Lembergu, kas tur vēl pie šīs tēmas pazib? Ka viņi būtu ideālisti, ir laikam pēdējais, ko par šiem cilvēkiem var teikt. Varbūt nacionālisti? Latvija viņiem ir pie kājas. Tieksmi nodrošināt kontroli pār atlikušiem resursiem, ieskaitot valsts suverenitāti, - jā, to es redzu. Tieši šo pašu mērķu vadīts varu tur knaiblēs Putina klans. Paralēles ir acīmredzamas.

Es neticu, ka aiz vāvuļošanas par „prezidentālo republiku” Latvijā šobrīd stāv vairāk, nekā mēģinājumi pielietot putiniskos mehānismus, izknābājot smadzenes pelēkajiem tiem, kas „vēl nav cilvēki”.

[Lasītājs:] Laikam jau revolūciju mūsu paaudzē vairs nebūs. Atliek evolūcija. Modificēt gēnu pēc gēna.

Šķiet, ir kaut kāds ģenētisks trends, kas ved pie nācijas pašiznicināšanās, ko mēs laikam neprotam mainīt. Tas attiecas uz Latvijas krieviem pilnā mērā. Domāju, starp mums, tieši tāpat kā pašā Krievijā, ir kādi 10-12% liberāli domājošo, to, kas atsakās zombēties un nevēlas Krieviju Latvijā. Kas attiecas uz pārējiem, te neviens ne par ko nevar būt drošs.

Pašcenzūra kā mediju iekšējā pārliecība

Ņemiet par piemēru manu rakstu par SC pārņemto tehnoloģiju sabiedrības dezintegrācijai. Kā rakstīju savā iepriekšējā ierakstā, nosūtīju to tekstu krieviski rakstošiem medijiem Latvijā. Telegraf.lv noignorēja pilnībā, neatbildēja. RusDelfi laipni atbildēja, bet izvirzīja virkni prasību sakarā ar teksta kvalitāti, kuras man, nu tiešām, nebija iespējas ātri apmierināt, jo teksts ar katru stundu zaudēja sasaisti ar aktuāliem notikumiem Latvijā - divi salaveči tirgus placī kā gadalaikam piemērotā naida piecminūte (pusstunda, stunda?).

Nenopublicēja. Var jau būt, ka kvalitāte bija zema, nepiemērota, to es gan neizslēdzu. Bet ņemot vērā, ka pašu sagatavotie vai citu autoru gabali abos medijos, tā teikt, arī nav perfektuma un labas valodas prasmes paraugs, ka arī to, ka SC un Putinam adresētā kritika neparādās Latvijas krievu medijos vispār - nekad un nekādā mērcē -, secinu, ka tomēr ne kvalitātei bija tā izšķirošā loma nepublicēšanai.

Es atvainojos, ka tik daudz par sevi. Tas ir kā piemērs, lai pamatotu manu viedokli, ka Latvijas krieviski rakstošie mediji nav brīvi, būtībā neatbalsta vārda brīvību un ir iekļāvušies neostaļinisma virzības mašinērijā. Daži iekļāvušies sen, daži ir procesā.

Un tā varbūt vēl nebūtu lielākā nelaime, ja šis mediju neostaļinizācijas process būtu koordinēts, un tā būtu kādu ļaundaru ļaunā sazvērestība, jo tad to tikpat viegli būtu attīt uz pirmssazvērestības stāvokli. Tā nevar, jo šī iekļaušanās notiek brīvprātīgi, sekojot auditorijai un pat iekšējai pārliecībai. Un auditorija ar iekšējo pārliecību ir tāds, ka es, šķiet, tomēr biju vienīgais, kas šajā tirgū pamēģināja nopublicēt kaut ko kritisku pret ochranku, kas uzurpēja valsts varu Krievijā, un viņu sabiedrotajiem Latvijā.

Kaut kāda inde ir tikusi tajā iekšējā pārliecībā. Ir aktivizējies kāds saindēts gēns. Vienalga, varbūt ne gēns. Bet kā vēl izskaidrot, kāpēc absolūtais vairākums cilvēku sāk uzvesties pēc vienas programmas. Televīzijas programmas? Nedomāju vis, ka viss ir tik vienkārši.

Cilvēks ir nulle. Rīgas Dome rullē
Sapuvusī pārvalde - mūsu pašmāju neostaļinisms

Var saprast, kāpēc šis ģenētiskais braķis būtu piemeklējis krievus: Krievija ir impērija, kas iet bojā, un kolektīvajā apziņā izplatās ideja par kaut kādas Lielās Jēgas zaudēšanu. To var saprast. Galvenais bubulis nav ne galīgais infrastruktūras nodilums un augstā jaunu technogēnu katastrofu iespējamība, ne bezdarbs un drīzā nepieciešamība pārcelt veselas pilsētas, ne korupcija (kas ir vēl drausmīgāka nekā pat Rīgas Domē! Skat. šeit par TP varoņiem). Galvenais bubulis ir „tālāka Krievijas Federācijas sabrukšana”. Tā ka ne valsts un sabiedrības uzmanības centrā nav cilvēka bēdas. Uzmanības centrā ir pati valsts.

Skaidrs, ka tas ir staļinisma sindroms - cilvēks nav nekas, cilvēks ir nulle. Tāpat ir skaidrs, ka cilvēks pats savās acīs vairs nav nulle. Viņš ceļ labklājību, bet kaut kā zagšus, svēti ticot, ka īstā labklājība ir iespējama tikai caur koruptīviem darījumiem. Redz, kā iet Rīgas Domē! Staļinisma sindroms mutējis neostaļiniskā sindromā: izdzīvo stiprākais. Ja es kontrolēju likvīdus resursus, piem. būvniecības atļaujas, esmu dzīves karalis, bet tu esi nulle.

„Viņi bija pasīvi, sīksti un neiedomājami, fantastiski egoistiski.” Un vergi. Tā Strugacki. Jā, puscilvēki.

Pat Kremli nevajag, Latvijas elite rūkdama pārņem visinovatīvākās korupcijas shēmas. Latvijas elite jau sen ir „neostaļinizējusies”. Vai vienkārši tā arī nav destaļinizējusies? Esmu dzīves karalis, tu esi nulle. Neiedomājami egoistiski vergi.

Bet varbūt tāpēc arī Latvijas ekonomika ir tik vārga, neražojoša, neinovatīva un darba produktivitāte tajā ir tik zema, ka tā pastāv, lai tur - mūsu ekonomikā kā poligonā - pielietotu Krievijā izgudrotās korupcijas shēmas? Un tieši tāpēc arī uzsvars ekonomikas „attīstībā” un investīciju piesaistē tika likts uz spekulāciju ar nekustamo īpašumu, lai ātri saģenerētu un apgrozītu cash koruptīvām shēmām? Un ne ar ko ekonomiskāku to arī nevajag izskaidrot? Jo tieši tad būs izkristalizējies vienīgais potenciālais risinājums Latvijas problēmām.

Tas būtu norobežoties gan no Kremļa un ochrankas zelta laikiem, zelta shēmām un zelta investīcijām un norobežoties no pašu elites, tiem neostaļiniskajiem puscilvēkiem, kas bremzējuši Latvijas sociālo un ekonomisko attīstību. Neostaļinistu grupējumi, vienalga kā tie sevi sauc, TP, ZZS, LPP, SC, ir tas Latvijas „Putins”, tas vēzis, kas jāpārstāj barot ar svaigām asinīm, ar balsīm, ar smadzenēm knābāšanai.

Atliek tikai brīnīties, kāpēc gan igauņu politiskā elite nebija izvēlējusies kļūt par puscilvēkiem un savas valsts kolektīvo vēzi??

Kurš mācīsies no Ziemeļvalstīm?

Šis jautājums nemaz nav tik retorisks kā šķiet. Var izvēlēties kļūt par neiedomājami egoistisko vergu, vai izvēlēties mācīties - no Ziemeļvalstīm, no tās kultūras, kur cilvēks ir absolūtā prioritāte. Ne stiprākais, kas zagšus „izdzīvo”, bet katrs indivīds - dzīvo. Katrs! Te es uzkāpšu uz Latvijas nožēlojamo varžaci - katrs neatkarīgi no dzimtās valodas.

Runa nav par pabalstiem (vai varbūt ne tikai). Pirmkārt, runa ir par iedrošinājumu, morālo atbalstu, par visvienkāršāko patiesību par moderno valsti: valsts pastāv, lai palīdzētu katram savam pilsonim realizēt savu potenciālu un nodrošinātu minimāli komfortablu dzīvi savās robežās un, ja iespējams, arī ārpus tām.

Cilvēka dzīves kvalitāte, jeb vienkārši Kvalitāte kā nacionālā ideja. Tikai tāda valsts nopelna uzticību.

Ko es saprotu ar dzīves kvalitāti?

Ar dzīves kvalitāti es saprotu ne tikai personīgo komfortu, ko katrs, kam ir nauda (varbūt pat sazagta), var uzcelt savā izolētajā vidē kaut kur uz kāpas pie jūras, kur visapkārt ir bedraini ceļi, sadegušas mājas kaimiņos, ubagi sadzērušies cilvēki… Kam tā pils uz pašas kāpas Majoros? Kargina kgam? Tā, piemēram, nav vis dzīves kvalitāte. Tā, manuprāt, ir mantkārības verdzība un neiedomājams egoisms. Krieviski vārds ir žlobstvo (neatradu latvisku tulkojumu vienā vārdā). Žlobstvo nav dzīves kvalitāte, žlobstvo ir liela problēma.

Ar dzīves kvalitāti es saprotu izvēles brīvību, veselīgo un modernu vidi, iespēju gūt labu izglītību („intelektualizēties”), gūt modernu pasaules redzējumu, realizēt savus talantus, godīgā un cilvēka cienīgā ceļā tikt pie augstāka komforta, saglabāt veselību uzturot aktīvu dzīves veidu (veselīgu aktivitāšu popularitāte un pieejamība) un, protams, saņemt augstas kvalitātes medicīnas pakalpojumus nepieciešamības gadījumā.

Kurš pie mums mācīsies no Ziemeļvalstīm?

Shēmotāji, neostaļinisti? Protams, nē. Jāmācās ir mums pašiem. Nu, ja mēs gribam, lai mums ir cilvēku valsts, lai tā ir mūsu valsts, lai tā ir valsts mums.

Tad Latvijai jākļūst par ziemeļvalsti, kura tā ir jau tikpat daudz kā Igaunija - vēsturiski un kulturāli. Tikai šajā formātā Latvija var realizēties kā unikālā latviskā valsts. Kā mēs jau labi zinām, alternatīva Latvijai ziemeļvalstij ir tikai sovjetu Latvija, failed state, kuru mums ar baudu sagādātu mūsu failed elite, tikko jūs būsiet par to vēlreiz nobalsojuši.

„Tumsonīgiem egoistiem nāvīga ir tautas kultūras izaugsme,”

raksta Strugacki. Vēl viņi šaja pašā antiutopijā paredzēja „milzu sociālo satricinājumu laikmeta” atnākšanu, kad pelēcība zaudēs savas pēdējās kaujas. Lielas cerības dveš tas, ka šie satricinājumi atnesīs „nepieredzēto zinātnes attīstību un plašu sabiedrības intelektualizāciju”.

Tik tiešām Ziemeļvalstis ir intelektuālas sabiedrības. Un Igaunija tiešām arī iziet sava veida „intelektualizāciju”. Tā savulaik saglabāja spēcīgu intelektuālo bāzi Tartu universitātē, kur tika kalta nacionālā intelektuālā elite, kas pēc neatkarības atgūšanas paveica tik sekmīgas ekonomiskās reformas. Un nedomājiet, ka somi „barojuši” šīs reformas. Somijas un pārējo Ziemeļvalstu loma Igaunijas reformu veiksmē „aprobežojās” ar to, ka igauņi juta garīgo saikni ar saviem kaimiņiem.

Šī izvēle, kas nostiprināja garīgo saikni ar Ziemeļvalstīm un (sic!) ļāva pārņemt tādu vērtību kā biznesa ētika, nodrošināja arī lielāko ārvalstu investīciju ieplūdumu Igaunijas ekonomikā. Ne otrādāk. Apzinātā izvēle no rīta, investīcijas vakarā.

Paklanīsimies princim Kalvītim par Latviju-Neigauniju

Es kādreiz rakstīju par „Nigērijas prinčiem” Latvijā, ar tiem domājot tos TP baronus. „Nigērijas princis” ir sugas vārds tiem, ar ko normālajā pasaulē neviens nesarunājas un par pilnu neņem. Toreiz man tā asociācija radās sakarā ar Kalvīša lielīšanos par to, ka viņam bija paspiedis roku pats Vladimirs Vladimirovičs. Nu jā, nu kurš vēl? Ne jau Zviedrijas premjerministrs Kalvītim rokas spiedīs. Par ko Kalvītim Zviedrijas premjerministram spiest roku?

Protams, „nigērijas prinči” nav tikai TP. Latvijas ekonomika ir pilna ar tādiem prinčiem. Visi ir dzirdējuši par korupciju būvniecībā, kas līdzi nes nekustamā īpašuma burbuli, nepieņemamo būvobjektu kvalitāti. Vai atceraties, ka vienīgā ziemeļu būvfirma Skanska pirms septiņiem gadiem pameta Latvijas tirgu? Nesen Latvijas tirgu pameta SAS - pārdeva savas akcijas airBalticā. Bonnier pārdeva Dienu un Dienas Biznesu. Daudzi atceras Kempmayer lietu. Arī Parex ir no tās pašas sērijas. Tie tikai daži prinčošanas gadījumi.

Igaunijā Skanska joprojām darbojas. SAS nav pārdevis akcijas Estonian Airā. Bonnier nav aizgājis no Äripäev. Igaunijai nebija jāizputina savs budžets, izpērkot par nodokļu maksātāju naudu kādu prinču parexu, kuru neviena cienīga ārvalstu banka nebūtu ar mieru pārņemt.

Bija par ko Putinam spiest roku princim Kalvītim. Paldies par „Igauniju” kājām gaisā!

Pārmaiņas jāsāk ar izglītību

Vēlreiz: alternatīva Rietumu izvēlei ir pašizolācija un palikšana vienā kazemātā kopā ar Krieviju. Trešā ceļa nav. Vai nu ziemeļvalsts, vai nu Krievijas satelīts vai pat province.

„Tumsonīgiem egoistiem nāvīga ir tautas kultūras izaugsme.” Tāpēc pārmaiņas jāsāk ar izglītību. Latvijas šodienas bērniem jādod iespēja kļūt par normāliem brīviem cilvēkiem, kas cienīs sevi, apkārtējos un savu vidi, ieskaitot valsti. Es runāju par ilgtermiņa pārmaiņām.

Nedaudz jau rakstīju par izglītību pieaugušajiem ― nepieciešamām reformām televīzijā un valodas stilā, „Latvija ir valoda”. Stils noskaņo, motivē, tāpēc stilistikas izvēle bieži ir noteicoša. Šīm izmaiņām jānotiek tieši sabiedrības intelektualizācijas vārdā.

Patlaban televīzijas Latvijā veido ačgārnu priekšstatu par ārpasauli kā par kādu eksotikas un kuriozu pilnu trejdevīto ķēniņvalsti, pat citu planētu, klusē par tuvākajiem kaimiņiem Baltijā un neatstāj ne mazāko šaubu par to, ka Krievija ir vienīgā garīgi tuvā valsts. Latvijas televīziju traktējumā ja Latvija tik tiešām ir uz citas planētas, turpat atrodas arī Krievija. Tas jāmaina.

Latvijas varbūt ir ES un Nato dalībvalsts, liberāla un atklāta ekonomika, bet kultūras ziņā Latvija ir bezcerīgie Austrumi. Austrumeiropa nav ģeogrāfiskais apzīmējums. Tā ir ģeopolitika. Es domāju, ka nebūs pārāk tālu no patiesības pateikt, ka ar tagadējo Krievijas ārpolitiku un jauno aukstā kara stila konfrontāciju ar Rietumiem, tagad pamazām ceļas jauns „berlīnes mūris” starp Rietumeiropu un Austrumeiropu. Kulturāli Latvija ar savām televīzijām un ignoranci tagad izvēlas būt Austrumeiropā. Bet kad jaunais mūris būs gatavs, Latvija riskē tur palikt un pūst kopā ar Krieviju un dažiem citiem dižvadoņu režīmiem ar cilvēkēdāju tieksmi.

Orientējoties iekšienē uz Austrumiem un ļaujoties Krievijas maskultūras ietekmei, pirmkārt televīzijās, mēs, varbūt pat negribot, sūtām signālus arī uz āru: „mēs ar Krieviju, mēs neesam Rietumi, mēs esam post-Soviet.” Šos signālus uztver un apstrādā. Mūsu „nigerijas prinčus” labprāt redz Austrumos, bet Rietumos viņiem nav ar ko tikties.

Latvijas kultūrai un medijiem jāstimulē interesē par Ziemeļiem un Rietumiem. Jāstimulē svešvalodu apguve.

Jāizglītojas un jāmācās no Ziemeļvalstīm tiem, kas to vēlas. Tos, kas to nevēlas piespiest nevar un nevajag. Ir skaidrs, ka pirms jebkādas pārmaiņas par labu Latvijai ir iespējamas, ir jāpazūd esošajai ― neapmācāmajai ― elitei.

svētdiena, 2009. gada 20. decembris

Kāpēc es nerakstīju krievu valodā un kāpēc uzrakstīju tagad

Uzrakstīju iepriekšējo tekstu krieviski, jo ceru uz krievu auditoriju (neatbalstu tendenci uzspiest krievu valodu latviešu kibertelpā, bet arī nenosodu). Diena.lv lasītājiem devu saiti, lai, ja kādam interesē, ir iespēja iepazīties.

Joprojām ceru uz krievu auditoriju. Rakstīju krieviski Latvijas internetā tikai vienu reizi vienā netipiskā vietnē, Dialogi.lv. Dabūju izcilu diskusiju un pamanījos izvairīties no rupjībām un agresīvās histērijas.

Vēlāk krievu valodā vairs nerakstīju, jo vēroju šo agresiju pieņemamies spēkā populāros medijos. Anonīmā auditorija var atļauties atklāt, kas uz sirds, atklāt savu dvēseli un pasaules redzējumu – vairs bez jebkādas nepieciešamības izskatīties pieklājīgam, civilizētas. Varbūt tāpēc, ka es jau sapratu, kas mums kā sabiedrībai lielākoties ir uz sirds, es vairs īsti negribu par to zināt, tā teikt, sīkāk. Sen vairs pat neieskatos komentāros RusDelfos, jo izlasītais, šķiet, ietekmē asins spiedienu, cukuru līmeni vai ko tur vēl – paliek nelabi. No stulbuma, riebuma, naida gribas vemt.

Skaidrs, ka tas piemīt latviešu auditorijai tikpat lielā mērā. Katru reizi mani šokē komentāri blogeram Čelovekam, jo iemin dubļos viņu pašu, faktu, ka kāds atļaujas rakstīt krieviski. Par viņa viedokli tikpat kā neizsakās. Pats es arī rakstīju pāris kritiskas piezīmes par mērķa un vēstījuma trūkumu viņa rakstos, to provokatorisko novirzi. Saņēmu pretī ne īpaši elegantu reakciju.

Pārsteidza mani arī komentāru vētra pēc Edvīna Šnores atklātās vēstules Rīgas mēram. Tuvu 600 komentāru, Dienai.lv ļoti neraksturīgi. Ar ko tad šis gabals izpelnījās tādu atbalstu, autors būtu verdzības pūķi piebeidzis vai? Nu vismaz atklājis kaut ko nebijušu, nezināmu un liktenīgu? Nē, pat neko īpaši radikālu nav pateicis, tikai izprovocējis etniskās neiecietības izvirdumu. Arī šajā gadījumā nebija lielas nozīmes autora viedoklim, jo galvenais bija iegansts.

Re kur enerģijas kamols, dzīva interese, gatavība ļauties provokācijām, zibenīga reakcija, viedokļu mobilizācija – naidā. Spļaudīties, nevis runāt. Graut, nevis celt. Šis naids citam pret citu ir atklāts un patiess. Šī neiecietība, pat riebums pret atšķirīgo viedokli uzskatāms par labo toni, un piekrist viens otram var atļauties, tikai uzbrūkot trešam.

Tiem, kas spļaudās un grauj, nīstot krievus un krievisko un uzskatot sevi par "nacionāļiem", varu piedāvāt tikai tādu nevisai oriģinālo viedokli, kuru aizstāvu jau vairākus gadus: Nacionālisms nav par graušanu, nacionālisms ir par celšanu – nacionālās valsts uzcelšanu. Nacionālisms nav arī par nīšanu, nacionālisms ir par nācijas veidošanu, ko nevar izdarīt nīstot un spļaudoties. Mēs labi zinām no vēstures, kas grauj kādu mērķu vadīts. Grauj un nīst ienaidnieki un noziedznieki. Šo pašu noziegumu ne pret sevi, ne pret visu Latvijas sabiedrību un Latvijas valsti, pret Latvijas nākotni neviens nedrīkst pieļaut. Peļot, apspļaudot cits citu mēs peļam pašu Latviju, vājinām mūsu pašu valsti, atomizējamies, mirstam, lai ļautu pār sevi valdīt pirmajam aferistam, kas gadīsies ceļā. Un tāds gadīsies…

Vēlreiz, nacionālisms ir celšanas ideoloģija. Love Latvia.

Varbūt, tas var kalpot par izskaidrojumu, kāpēc es izvēlos rakstīt latviešu valodā.

Atgriezīšos pie savas cerības


sasniegt krievu auditoriju ar savi viedokli par putinisma ienākšanu mūsu dzīvē. Putinisms un cilvēka brīvības instinktu apslāpēšana caur estētiku. Būtībā tas ir valsts apvērsums caur glamūro estētiku. Nebeidzamo "uzvaru" glamūrs ir veselā saprāta sakāve. Veselais saprāts, cilvēka brīvības un pati cilvēka dzīve pūst zem laķētā "uzvaru" aizsega. Putinisms ir pūšanas estētika. Galvenais, protams ir tas, ka putinisms ir kolosāla totālās korupcijas mašinērija – gan valsts resursu pārdalei un izsūkšanai, gan varas noturēšanai.

Tādu putinismu, šķiet, gatavojas pārnest uz Latvijas augsni Rīgas Domes tandems, SC un Šlesers. Par "tandemu" starp citu Krievijas mediju telpā jau labu laiku sauc Putina-Medvedeva duetu.

Putinismu – sākot ar glamūru un beidzot ar izsūkšanu un pūšanu. Par šo – laikam brīvprātīgi – vēlas kopā ar Krievijas viscaur korumpēto režīmu uzņemties atbildību arī SC ar partneriem?

Viņi iniciē, viņi to vēlas. Mēs nē. Taču ar savu niezi pārkost cits citam rīkli mums nav ne spēka, ne motivācijas tam pretoties. Šie jau gatavojas pārņemt valsts varu.

Esmu nosūtījis rakstu pāris Latvijas krievu medijos, kurus nenosaukšu. Man nav pārliecības, ka tas tur tiks nopublicēts, jo līdz šim es kaut cik kritiskus attiecībā uz SC un Maskavu neesmu redzējis. Redzēsim, kā Latvijas krievvalodīgajā mediju telpā ar vārda brīvību.

sestdiena, 2009. gada 19. decembris

ЦС: пир духа «неподецки»

…А теперь чучу отчебучу, сказал ЦС. И вот те на – русская пресса взахлеб, как в оккупированном городе: «Мэр Ушаков откроет рождественскую ярмарку... Вместе с ним в торжественной церемонии примут участие сразу два Деда Мороза. Точнее, один настоящий Дед Мороз из Великого Устюга и Санта-Клаус из Финляндии.»

Цитата длинная, из песни слов не выкинешь. Ключевые слова – «два» и «один настоящий». Слова для взрослых. Деды для детей. Взрослым трын-трава – отведут детей на потраву. Детям ключевые слова… Короче, не целевая аудитория. А то, что они в реальности увидят – сразу двух «типо» конкурентов?

Тут просто. Если ты деточка, в сказку надо верить, так прикольнее, проще выносить неизбежное присутствие взрослых. Если же тебе предлагают одно и то же чудо и шиворот и навыворот, то какое это на фиг чудо? Базар и есть. Оба хуже. Ну и где праздник?

Лирика! Разве в празднике дело? Разве в детях дело? Ты когда-нибудь видел детей, голосующих на выборах? Я не про уровень сознания, я про возраст. Я же говорю: те, кому Дед Мороз с бубенцами, – аудитория нецелевая.

Бубенцы, великоустюжские деды, много красного, победного, пафосного, картонно-театралищного и лицемерно-слюнявого – прям распечатанная эстетика Первого канала. Эдакий пир духа. Пирдуха.

Пирдуха в оффлайне. Так она у вас каждый вечер в виртуале – победа за победой. Путинская Россия, изумрудный город, слаффься-слаффься, яблоко наливное в сахарном сиропе. Но в виртуале – рукой не достать. Даже выпринтовать нельзя, шоб над кроватью повесить. Ах, далека ты страна мечты, «мы в город изумрудный идем дорогой трудной», тяжки наши будни в стране дураков. А тут весь пир духа – в реале. Отт ана, один настоящий!

Надо рассказывать про смысл противопоставления? Про то, что великоустюжский дед – продукт уже путинского творческого пальцесосания? Про то, что, чем черт не шутит, тогда праздничек-то забубенит, когда Санта-Клаус к нам летать перестанет? Ну, про это ты сам подумай, а потом мне расскажешь. Со всеми матами.

Что у детишек в глазах двоится, оно, конечно, жаль, но это не смертельно, хоть и устраивать базар вместо праздника – тупость, без которой вполне можно было обойтись. Другое дело раздваивать уже не глазки, а сами головенки. А вот это уже подлость.

А головенки-то раздваиваются на раз-два. Вот те ихний «лотышский» сантаклаус, а вот те наш, настоящий, русский! Наш порвет ихнего (глухое рычание). Кто-то плакал о сегрегации? Спросите ЦС – они знают и любят. За любовь – порвут. За любовь – и детей не жалко.

Кто ж такой придумал пирдуху-то? Центр согласия? Я не знаю, но если Ц.С.Ушаков третий с двумя дедами, то надо полагать, что таки да. Даже если не сами. Думаю, что не сами, потому что раньше вроде за таким кондовым мозгоклюйством замечены не были. Силов, наверно, не было.

А теперь будут? Ну с кем поведешься… А повелись они с многодемократической умом-честью-и-совестью «Единой Россией».

Так вот из каких таких творческих лабораторий пришел к нам этот креатив!

И если он выглядит выпринтом путинского виртуала, пахнет как путинский виртуал и очередная радостная встреча с ним оставляет в памяти такой же гаденький осадок, то, может, оно и есть – авторство примерно то же, что у всей прочей кремлевской виртуальной пирдухи?

Я ж не говорю, Путин там, Медведев там, или там из посольства РФ кто придумал. Я говорю: из обслуги. Идеологической, умной, честной и совестливой.

Той, которая скрывает, нет, покрывает, да в общем-то напрямую организует масштабы африканских фальсификаций на выборах, как это было в октябре.

Африканские же масштабы коррупции – прежде всего в Москве, где миллиардерша, жена мэра, решениями за подписью мэра получает все крупные, колоссальные по суммам и размерам откатов городские строительные подряды.

Африканские же масштабы глупостей за счет госбюджета, покрывающих все то же воровство, – миллиардный госкредит миллиардеру-владельцу на завод в «моногороде» Пикалево в июне, а завод все равно останавливается.

Многомиллиардная закачка в мертвецки неизлечимый автогигант, сколачивающий свою продукцию гвоздями. Миллиардный мост на малообитаемый остров Русский. Многомиллиардные ассигнования на заранее провальный проект «олимпийского» строительства в Сочи.

Это тебе не национальная библиотека и не Южный мост в Риге, об изъянах которых в Латвии не трындит только слепо-глухонемой.

Наш креативно-устюжский дедушка нам не рассказал про многомиллиардые откаты, про лишение российских граждан избирательных прав и уничтожение политической конкуренции. Про цветочки не рассказал. Что уж говорить о ягодках?

Ягодки вылазят на свет божий и наливаются кровью, когда в московском следственном изоляторе в диких корчах умирает обвиненный в экономическом преступлении.

Когда от разбалансировки взлетают вверх многотонные турбины и давят под собой и обломками гидроэлектростанции 70 человек, как на Саяно-Шушенской в августе. Когда сгорают и умирают от ожогов в одночасье 140, как в Перми только что. Потому что одни разворовали деньги на ремонт, а другие снимали ренту вместо того, чтобы закрыть к чертям этот горючий клуб.

Когда министр внутренних дел призывает сограждан давать милиции сдачи, потому что менты расстреливают людей в супермаркетах, избивают целые города (небольшие, правда), давят беременных на пешеходных переходах, насилуют детей в метро.

Какая тут «сдача», тут ноги бы от «правопорядочка» унести. Так примерно земляки нашего устюжского деда и рассуждают. Земляки в широком смысле.

За то Путина и любят. За то, что ничего об этом не знают. Мозги выполощены –мама не горюй, коммунисты нервно курят в сторонке. Мозги выклеваны. Сталин – «имя России». Пир духа по всей стране.

Вот и нам начинает перепадать. Входим в орбиту. И ведь хватает же денег на всю эту мутотень... Просто обрати внимание: если денег не жалко на отморозочную мутотень, значит пришла пора мозги клевонуть. Сталин – «имя Латвии»? С выклеванными мозгами – однозначно.

Это ж как же ЦС-то так угораздило – с такими-то лиходеями? Это, конечно, пусть остается на их совести. Видать не от большого ума. Да хотя бы просто потому, что не надолго эта путинская полоскалка. (Почему не надолго, если интересно, – поинтересуйся в интернете сам, там есть, что почитать.) Так вот не надолго – стоит ли мараться об эту шушеру? Думаете, денег дадут? Как Никарагуа, Науру, Лукашенке и Кокойты (если кто не в курсе, это – президент Южной Осетии)?

Так вы ж, ребята, не Науру и не Кокойты. Вы просто прихлебалы. Вы в общем те, о ком говорите, когда называете свою страну «страной дураков». Хе-хе, ваша это страна-то. Хватит с вас и той пирдухи на базаре. Я надеюсь, что вы-то сами наших денег на эту мутотень не тратили?

Прихлебнете еще, глядишь, вам и слова раздадут выучить к следующему путинскому сеансу, «разговору со страной». А денег не дадут. Ну, или там больше не дадут, не знаю уж. Кубышка-то у Путина пустая совсем, Кокойты может не хватить.

sestdiena, 2009. gada 21. novembris

Latvija ir valoda

Publicēts Diena.lv 2009. gada 21. novembrī

Viena vienkārša lieta — valoda. Tai ir dziļi utilitāra funkcija nodrošināt cilvēku komunikāciju. Tai ir neaptverami sakrāla nozīme saglabāt kopas identitāti.

Valodai, latviešu it īpaši, ir vēl viena sakrāli utilitāra funkcija — izveidot jaunu kopas identitāti. Latviešu kopa, kas saglabājusies un saglabājusi savu valodu par spīti nebrīvei un apspiestībai, tuvākajā nākotnē paplašināsies, sevī iekļaujot pienācējus no dezintegrētās postpadomju kopas. Tas ir dabisks process, iesakņojoties un nostiprinoties demokrātiskas sabiedrības vērtībām Latvijā. Tas notiek jau tagad, kūtri un ar mainīgu intensitāti. Šis process ir jāatbalsta, cilvēki jāmotivē, jārada pievilcīga vide: latviešu identitāte, latvietība ir super! Latvian is cool.


Jauna latviešu identitāte vairāk atbildīs globalizētas, atklātas, demokrātiskas sabiedrības prasībām. Valoda modernizēsies līdz ar identitāti un radīs jaunu atspērienu tālākai sabiedrības konsolidācijai. Valoda kļūs toleranta svešzemju vārdiem, nosaukumiem un aizgūtiem jēdzieniem. Latviešu valoda reabilitēs represēto New Yorku, Jean Jacques Rousseau un bowlingu. Latviešu televīzijas vairs neslāpēs filmas vai raidījuma oriģinālskaņu svešvalodā, bet rādīs tulkojumu subtitros. Latvieši ar entuziasmu atgriezīsies pie tradicionāliem uzvārdiem (atsakoties no krievu, ukraiņu un citiem netipiskiem uzvārdiem).


Tā būs jauna identitāte, jauna stilistika. Latviešu un Latvijas, kas padarītu Latviju neatkārtojamu, pievilcīgu, spēcīgu. Bet tas nebūs iespējams pirms paši cilvēki sabiedrībā ir kļuvuši iecietīgāki, vismaz mazāk naidīgi noskaņoti savā starpā. "New York" brīvā apgrozībā un subtitri LTV vai LNT būs pirmās atkušņa bezdelīgas. Es runāju par atkusni sabiedrībā, tās iecietības līmeni.


Protams, svešvalodu vārdi, subtitri un tradicionālie uzvārdi ir tikai piemēri. Tomēr arī tie ir diezgan svarīgi, jo veido lielu daļu no mūsu ikdienas stila, mūsu vides. Esošo latviešu valodas prasību gars ir archaisks un represīvs. Šis gars drīzāk iekonservē gan iepriekšējo gadsimtu tumsonību, gan nesen mirušās un sirdīs paliekošās Gulaga valsts izolētību, provinciālismu un dziļo necieņu pret cilvēku, viņa individualitāti un brīvību. Apzināti atsakoties no tumsonības, necieņas, represīvā gara, Latvija būs nobriedusi modernizācijai, būs mentāli tuvāka attīstītām rietumu valstīm un drošāka par savu nākotni.

Latvija ir valoda. Latviešu. Jo Latvija ir latviešu, lepnās tautas zeme. Vismodernākajā izpratnē. Jo latvieši ir modernākā nācija ar gaišu rītdienu. Un Latvija ir nākotnes valsts, kas runā latviski.

svētdiena, 2009. gada 25. oktobris

Kvalitāte kā nacionālā ideja

Kurš garantē Latvijas neslavu un bojāeju?

Kālab lai Nigērijas prinči mainītu Latvijas kroplo partiju sistēmu?

Latvijas nākotnes dēļ? Vai kādam ir šaubas, cik lielā mērā viņi par to būs noraizējušies?

Latvijas demokrātijas dēļ? Demokrātija bandītiem — kā izcilo literātu darbu krājums analfabētam — vienalga, ar ko kurināt vai noslaucīties.

Un Segliņa „kļūdas” (http://www.diena.lv/lv/laikraksts/696019-vilcinas-mazinat-partiju-atkaribu-no-sponsoriem) un citi kavēkļi partiju finansēšanas likumā var likties ziediņi…

Zobratiņu dullums, slinkums un vienaldzība
Tagad, saprotot, cik patiesībā mazefektīva un nekvalitatīva ir Latvijas valsts pārvalde, man pat nerodas īpašas šaubas, ka tā likuma „virzīšana” ir „aizkavēta” kaut kādu ļoti muļķīgu iemeslu dēļ. Ka to „virzīšanu” ir „aizkavējis” kārtējais nekompetents pa-blatu-darbā-pieņemtais kaut kas. Ka Segliņš tik tiešām par to neko nezin, jo ministram nekas tāds nav jāzina mazefektīvajā un nekvalitatīvajā valsts pārvaldē.

Un tieši šo pašu iemeslu dēļ šī zemā efektivitāte un drausmīgā nekompetence būtu tās odziņas. Pat cīnīties nevajag. Visu idiotismu un slikto puišu varu saglabās tas nekompetentais pa-blatu-darbā-pieņemtais kaut kas. Viņš/viņa ir tas zobratiņš un dzensiksna, kura ar savu dullumu, slinkumu un vienaldzību — jā, ar savu attieksmi — garantē Latvijas neslavu un bojāeju.

Ir taču skaidrs, ka Latvijas valsts neefektivitātes un zemās kvalitātes pašos pamatos ir šī kroplā korupcijas sistēma, sākot no radu/draugu pieņemšanas darbā. Šlesera vadītāja dēls bija taču tikai viens gadījums no simtiem un izpelnījās uzmanību tikai anekdotiski lielās algas dēļ, vai ne?

Kvalitāte kā nacionālā ideja
Iznāk, ka pieprasīt labāku valsts pārvaldes kvalitāti nozīmē cīnīties pret Nigērijas prinčiem.

Labāka kvalitāte — pirmkārt valsts pārvaldē — varētu būt ļoti laba nacionālā ideja un nacionālais veidols. Ja tu mīli Latviju, tu atbalsti labāku kvalitāti, arī savā darbā. Ja tu esi par Latvijas konkurētspēju, tu pieprasi labāku kvalitāti un inovācijas no Latvijas ražotājiem. Ja tu esi par Latviju, tu pieprasi kvalitāti politikā. Nevis kā auns noskaties, ko tev iesmērē problēmu risinājumu vietā.

Nigērijas prinči kā Latvijas demokrātijas balsti, garanti un glābēji

Publicēts Diena.lv 2009/10/25

"Kadas demokratijas normas??? Com on ... tad kad mes busim palikusi vienas apenes, vienas bikses un krekla, bez realas dzivesvietas, un iztikas lidzekliem demokratija bus pie pakalas ..." (copypaste no "Dzejnieka" komentāra pl. 00:51, 25.oktorbī, pie kāda nekārtības un vardarbību proponējoša anonīma bloga ieraksta)

Kāpēc nedarbojas demokrātija?

Tāpēc ka nedarbojas partiju institūts, jo Latvijas demokrātija ir parlamentāra un vēlēšanas ir proporcionālas.

Kāpēc nedarbojas partijas? Vai pareizāk būtu paprasīt: kāpēc partijas nedarbojas demokrātijas interesēs, sabiedrības interesēs, valsts interesēs?

"Kādas demokrātijas normas???"
Domāju, ka to nekad nav lieki atkārtot, ka demokrātija ir sabiedrības interesēs. Un tāda "demokrātija", kas sabiedrības intereses ignorē, acīmredzami nekāda demokrātija nav. No otras puses autoritārs režīms ar visiem vadoņiem pēc būtības nevar būt sabiedrības interesēs.

Latvijā pastāv visi nepieciešamie valsts demokrātijas institūti, vārda brīvība un politiskā konkurence. Latviju līdz šim nevienam nav ienācis prātā nosaukt par autoritāru valsti.

Bet kaut kādu, acīmredzot kolosāli svarīgu, iemeslu dēļ Latvijas demokrātija ir ļoti vārga. Un to pašu iemeslu dēļ sabiedrība arvien gatavāka piekāpties vadonības, jeb autoritārisma, proponētājiem un nolikt savas neizmantotās tiesības uz demokrātisko pašpārvaldi pie diktatora zābakiem. Un aizbraukt uz Īriju.

Politologu un lietpratēju paskaidrojumos
par partiju wildlife Latvijā man vienmēr pietrūkst perspektīvas.

Jā, partijas ir atkarīgas no olygarchiem vai citādiem bodniekiem. Jā, vecās nerekrutē jaunus spēkus. Jā, vajag partiju finansējumu no valsts budžeta. Jā, jāmaina vēlēšanu sistēma, varbūt jārevidē proporcionālais vēlēšanu princips.

Bet cik lielā mērā tas ir reālistiski sasniedzams? Ko tas kopumā maina, skatoties caur "Dzejnieka" — ļoti populāro! — prizmu? Kāpēc gan nevar notirgot savu brīvību pret desu?

Un kāds gan ir sakars ētiskām normām ar "Dzejnieka" labklājību?

Pote pret jaunlatvijas vīrusu
Jā, vecās partijas nerekrutē jaunus spēkus. Tāpēc klonējas visādas jaunlatvijas. Visi kā viens napoleoni, visi kā viens useless.

Kādas jaunlatvijas dibinātāja Tralmaka rīcība Dienā ir lielisks piemērs. Neatkarīgi no tā, Rowlands vai nē un kāpēc Bonnier let Latvia down, Tralmaka rīcība ir labs apliecinājums tam, kādu ētiku jaunlatvijas pienestu jau tā pusdzīvajā Latvijas politikā: cinisms, nekompetence, absolūtā neprasme darboties komunikācijas telpā un aklā paļaušanās uz principa, ka "izdzīvo stiprākais" un "uzvarētāju netiesā".

Ticiet man, šo skandālu pamanīja ne tikai Latvijā. Vēlreiz: Tralmaks ir tikai piemērs. Un skatoties no attāluma, Tralmaka traips vairs nav uz Tralmaka — pasaule to redz kā Latvijas traipu. Un mums tas būtu jāuztver līdzīgi: ka brīdinājumu — tādi cilvēki stāv rindā pie varas, tādiem cilvēkiem garšo Latvijas politika.

Kādam taču jāmaksā par demokrātiju
Jā, vajag partiju finansējumu no valsts budžeta, no nodokļu maksātāju kabatas. Galu galā mums pašiem jāapmaksā sava demokrātija. Kāpēc mums pašiem?

Nu kaut vai tāpēc, ka šobrīd par "mūsu" mūziku maksā kāds Šķēle, Lembergs vai Kargins vai kāds cits Nigērijas princis. Tagad laikam esam vienojušies, ka nevienam šī mūzika nepatīk.

Jo Nigērijas prinči maksā tā, ka tagad mums no saviem nodokļiem ir jāapmaksā viņu depozītu procenti. Jo tāds ir likums. Un tādu likumu, redziet, nevarot grozīt ar atpakaļejošu datumu. Ak tu dievs, kādi pedanti izrādās tie Nigērijas prinči!

Grozīt un nemaksāt nevar. Ko var? Var —

(1) ar savu alkatību novest "sistēmveidojošu" banku līdz kraham,

(2) ātri pārsviest labi patukšoto banciņu uz nodokļu maksātāju pleciem

un (3a) ne tikai nepateikties par labsirdīgās valsts labo gribu, (3b) neatmaksāt nodokļu maksātāju piešķirto kredītu, (3c) nemaksāt sodu par savu nolaidību, (3d) nesēdēt cietumā par savu noziegumu,

bet (4) pieprasīt sev privilēģijas laikā, kad tiem pašiem nodokļu maksātājiem griež visu griežamo un negriežamo.

Hallo!! Pilnīgs grotesks!

Pilnīgi likumīgs grotesks. Bet ziniet, par tādiem likumiem un tādām "labajām gribām" jāliek cietumā. Nigērijā nē. Bet Latvijā vajadzētu.

Ne alkatību, ne nevīžību, ne riskus neviens nevarēja ne novērtēt, ne paredzēt, ne novērst, jo likums ļauj bankām būt necaurspīdīgām. Gan sistēmu veidojošām, gan prastākām mazgātuvēm. Un to likumu mums sabalsoja partijas. Jo tādu to likumu gribēja tie, kas pasūta mūziku. Nigērijas prinči.

Un vēl Nigērijas princi kā glābēju? Paldies, nē!

Skaidrs, jāmaina tā sistēma ar tās veidotājiem un vienkāršiem kretīniem.

Jāmaina ir. Bet taču nedodot viņiem neierobežotu varu, neievēlot sev par nelaimi kādu glābēju. Jo pie varas paliks tie paši blēži un kretīni, tie paši Nigērijas prinči, tikai tagad jau bez ierobežojumiem un ar mandātu graut politisko konkurenci.

sestdiena, 2009. gada 24. oktobris

Diena, blogging

Rakstīts 2009.gada 10.oktobrī.

Laikam jau Dienai bija jāmirst. Drukātā avīze, manuprāt, jau sen nepiedāvā to pievienoto vērtību, dēļ kuras, piemēram, es to pirktu. To pašu es teiktu par jebkuru citu Latvijas avīzi abās valodās. Un ja avīzei nav interneta versijas, tā vienkārši neeksistē ― vismaz manā pasaulē.

Es nezinu, cik lielā mērā tas var būt tieši otrādi ― ja nav „reālās” avīzes, nav arī internetversijas. Vismaz līdzšinējā prakse pierāda, ka pat pašu populārāko ziņu portālu satura kvalitāte visādā ziņā atpaliek no „reālo” avīžu internetversijām.

Ko var pārmest Bonnier?
Ko var parmest Aleksandram Tralmakam. Muļķīgu izpildi. Varbūt var piekrist Jurim Kažam, ka jāpriecājas par britu meistarību.

Tizli. Es nezinu, kāpēc bija jāienāk jauniem īpašniekiem, kāpēc bija jāaiziet Bonnier. Uzskatu, ka Dienas pamešana ― abandoning ―, kas robežojas ar nedraudzīgo pārņemšanu ― hostile takeover ― būs kaut kas tāds, ko Bonnier vēl ilgi neļaus aizmirst. Plus tas ir neizbēgami slikts PR zviedriem Latvijā. Plus to ir grūti uztvert savādāk nekā augstprātīgo, nedaudz koloniālā stila nevīžību par sekām iezemiešiem.

Jā, bija jau sākumā skaidrs, ka Tralmaks atnesis sliktas ziņas (sorry, citēju pats sevi). Par to laikam nebija šaubu. Tizli, ka mēs joprojām neesam saņēmuši visas Tralmaka atnestās sliktās ziņas. Kādi „Rowlands” ienāk, žurnālisti aiziet.

Un šajā sakarā pāris lietas.

Blogošana. Iespaidi

Varbūt jau drīz nebūs nekādas blogošanas Diena.lv, kas bija ļoti laba blogu platforma. Kā jau plurālisma sākotnējā posmā nevajadzētu būt par pārsteigumu, ka izteikties grib daudz cilvēku, kas rada zināmas grūtības „kvalitātes standartu” nodrošināšanai.

Bet nu ne kvalitātes standarti skolas pirmajās klasēs ir svarīgākais. Svarīgākais ir iesaistīt, ieinteresēt, iedarbināt mehānismu. Jo nevarēs saprast, kā šis ― sabiedrības viedokļu, atpakaļsaites ― mehānisms darbojas, kas jāpielabo, kādiem jābūt standartiem, iekams šis mehānisms nav iedarbināts. Šis mehānisms vēl ilgstoši jātestē. To līdz šim veiksmīgi darījusi Diena.lv, kā liberāls, moderns un populārs medijs.

Man gan ik pa laikam radās šaubas, kas ir Diena.lv auditorija. Spriežot pēc paša ierakstu „reitingiem”, par kuriem var uzskatīt klikšķu skaitu, ļoti daudz ir atkarīgs no virsraksta, kas ir absolūti loģiski. Tekstu ar virsrakstu „Lielāka demokrātija” (boring!! bet apzināti izmantoju, jo tas bija citāts un es cerēju uz to pašu auditoriju, kas labi uzņēma citējamā autora ierakstu) apmeklēja piecas reizes mazāk, nekā ierakstu par vadītāja apliecību maiņu (kas nebija pamācība par procedūru, bet gan domas par iestādes reputācijas menedžmentu). Žēl! Nu nekas. Priekš self-made blogger, kas nekādā ziņā nav kaut cik publiski atpazīstama persona, tā teikt bez mediju atbalsta, nemaz nav tik slikti :) Bet paliek sajūta par to, ka Diena.lv lasītājs nav gluži liberāli noskaņots. Varbūt šis iespaids ir maldīgs, bet arī tam var atrast daudz izskaidrojumu.

Kas Diena.lv vietā?


Ir arī citas blogu platformas. Un varbūt to priekš ļoti nelielās Latvijas blogu auditorijas ir nedaudz par daudz. Bet ― varbūt es maldos ― šķiet, ka Diena.lv bija respektablākā no šīm platformām. Un ja vairāku citu platformu problēma bija nepietiekama apmeklējamība, tad dažu pavisam cita un daudz svarīgāka ― gars! Bez tam, man šķiet, ir nepareizi blogoties savstarpēji konkurējošās platformās. Ne visi biznesa PR triki ir vienādi izmantojami blogošanā.

Kā blogers, es lāgā nevaru novērtēt, ko zaudē Delfi.lv kā medijs, nepieļaujot blogošanu uz savas platformas. Katrs medijs ir tiesīgs rīkoties pēc pašu uzskatiem. Te ir cits jautājums: vai Delfi.lv ir liberāls, demokrātisks medijs? Ja tā ir, un man šķiet, ka ir, tad mans kā blogera viedoklis ir, ka tas ierobežo Delfi.lv lasītāju tiesības un iespējas. Jo tiesībām un iespējām ir jāpaplašinās līdzās tehniskajam progresam un sabiedriskās domas attīstību. Un par to, ka vajadzīgās tehnoloģijas ir pieejamas un sabiedriskā doma Latvijā nemitīgi attīstās, šaubu nav. Līdzšinējā Diena.lv to labi pierāda.

Sociāldemokrāts intervē mani par ko īsti bija mans ieraksts (oops!), par partijām, identitāti un tautas masām, pragmatismu un mācīšanos

Vēlreiz pārlasīju savu saraksti ar Sociāldemokrātu pēc 2009. gada 15. oktobra bloga ieraksta Diena.lv un sapratu, ka to pašu laikam nevarēšu pateikt labāk — un vai vajag to pārfrāzēt? —, bet lietas, ko es saku šajā "intervijā" ;) ir diezgan programmatiskas. Tā ka lai arī šis ieraksts paliek blogā.

Sociāldemokrāts: Raksta vērtība [te es nedaudz izņēmu :)]...
Alehins: Jūs nedaudz pārvērtējat manu mēģinājumu pabrīdināt par to, ka atkāpšanās no demokrātija var dārgi maksāt. Un atkāpšanās notiek. Varbūt mēģinājums uzbrukt. Es to saucu rakstā par demokrātijas marginālizāciju. Afēra ar Dienu. TP sabotāža un Šķēles kronēšanās. Kalvīša draudzēšanās Maskavā.

Ar populāriem nacionālā mēroga medijiem tā nedara. Es atvainojos, tā nedara Rietumos. Īpašnieku maiņa notiek loģiski, saprotami, motivēti, skaidrojot katru soli un rīcību. Mediji ir ļoti specifisks bizness, kur nenāk bez ļoti skaidras idejas, ko grib darīt. Mediji ne vienmēr nes peļņu, it īpaši tik mazos, mazattīstītos un starptautiski nenozīmīgos tirgos, kā Latvija. Stilistiski tā nekaunība, ar kuru notiek Dienas pārņemšana, ir austrumu nekaunība. Ar šo pašu austrumu nekaunību jaunie īpašnieki pieļauj Tralmaka personīgo nekompetenci -- īpaši komunikācijas un reputācija menedžmenta jautājumos. Tas ir cinisms. Un ar publisko cinismu izceļas tieši sovjeti, jo neviens cits to nekad nerādīs uz āru. Angļi nekad. Igauņi jau arī iemācījušies uzvesties. Tā ka ar Dienu, manuprāt, notiek mērķtiecīga akcija. Tāpēc es to lieku vienā uzskaitījumā ar Šķēli un Maskavu.

Sociāldemokrāts: NEPIEDALĀS PARTIJU DARBĪBĀ) pašpārvaldes izveidei. Pašpārvaldi veido partiju darbība.

Alehins: Es līdz šim izvairījos runāt par kādu vēl vienu partiju. Varbūt tagad ir laiks par to runāt. Jo galu galā Latvijas politiskajam spektram vienmēr trūcis tieši liberālas partijas. Protams arī spēcīgas socdem partijas. Uzskatu, ka abu partiju nav, jo nav kaut cik reāla piedāvājuma. Ne tāpēc, ka nav piekritēju.

Kritizēju konservatīvismu par bezsmadzeņu populistisko atbrīvošanu no individuālās atbildības. Klausies instinktos, peld pa straumi, balso par savējiem. Tas paralizē. Arvīda Ulmes ieraksts ir laba ilustrācija šim kultivētajam konservatīvismam. Varbūt tas ir izskaidrojums, kāpēc Latvijas sabiedrība neaudzina ne talantīgus politiķus, ne uzņēmējus novatorus. Un negrib mācīties.

Kad es runāju par partiju, es to nedomāju ka interešu klubu. Partijai nav jābūt biedrībai, vai masu kustībai. Varbūt socdem vajadzētu būt masu partijai, bet tas ir vienīgais gadījums. Ne liberālas, ne konservatīvas, ne centristu partijas parasti nav lielas.

Varbūt tas, ka Latvijā nav masu kustību ir laba zīme patiesībā. Jo cilvēku skeptiskā attieksme pret masu kustībām mazina risku, ka kāda fašizoīdu grupa spētu uzņemt apgriezienus ar kādu totāli primitīvo ultrakonservatīvo ideju. Vismaz pagaidām.

Sociāldemokrāts: Jautājums mājas darbam - godīgi definēt - KURAS STRUKTŪRAS Latvijā ATBILD PAR VARAS SADALĪJUMU balsošanas rezultātā?

Alehins: Domāju, ka tie ir tie "politklauni", kā Jūs rakstāt. Precīzi — cik stulbi un nekompetenti viņi ir, tik stulbi sadalās politiskās "atbildības" jomas. Nu kāds stāv šur un tur. Kāds Lembergs, kāds Šķēle, kāds vēl. Bet nekas liels tas nav. Nekādas vispasaules masonu sazvērestības ar mērķi iecelt par Latvijas parlamenta priekšsēdi vislielāko kretīnu nav. Tā ir pašmāju produkcija. O jā, un tie protams ir vēlētāji. Ja konservatīvie saldi atbildību no vēlētājiem noņem, es liberālis par individuālo atbildību vienmēr atgādināšu.

Sociāldemokrāts: "labie savējie" Latvijas sabiedrības politisko diferenciāciju vislabprātāk formulē angliski. :)

Alehins: Ja gribat, tas ir mans stils. Es rakstu, kā domāju, un tieši tā es domāju. Esmu godīgs un dabisks. Šīs divas lietas man šķiet principiālas. Jo ja kaut viena no tām kaut kādu iemeslu dēļ nav realizējama, man nav motivācijas rakstīt. Jau tā ļoti šauram cilvēku lokam šķiet kaut cik uzmanības vērts mans blogs. Bet ja tas vēl nebūs godīgs vai dabisks, tad tas vairs nebūs vajadzīgs pat man pašam.

Sociāldemokrāts: Nedomāju, ka augstas kultūras pazīme ir fanošana par lētās izpārdošanas akcijās iepirktām amerikāņu kriminālfilmām, kurās "labais puisis" vienmēr ir politkorekti melnādains. :) Tā ir VIŅU dzīve, VIŅIEM (ne man) tuva kultūra, jo angļu valodu saprotu minimāli. Esmu izglītots piemēroti Austrumeiropas darba tirgum, esmu studējis Ļeņingradā. Man tuva un saprotama ir Krievijas, Ukrainas, Francijas un Latvijas kultūra.

Alehins: Tas ir ļoti, ļoti subjektīvs viedoklis. Es neņemos spriest ne par žanriem, ne par katra indivīda simpātijām. Jārāda ar subtitriem, lai var dzirdēt oriģināla valodu. Tā var būt angļu, franču, pat krievu. Izņēmuma gadījumā krievu. Jārāda ar subtitriem arī dokumentālas programmas, zinātniskas un citas. Visu, lai mācītos.

Kāpēc izņēmuma gadījumā, es paskaidroju tekstā. Un Jums būs grūti pārmest man rusofobiju, jo krievu ir mana dzimtā valoda. Krievu valoda ir destrukcijas valoda, kas nebūt nepalīdz mūsu sabiedrībai konsolidēties. Tāpēc mazāk TV produkcijas krievu valodā. Ja rādīt, tad tikai to labāko, ko starp citu pašā Krievijā vairs nerāda, jo tas ir pārāk intelektuāli.

Krievi Latvijā šā vai tā skatīsies Krievijas kanālus. Vismaz latviešiem dod lielāku iespēju izvairīties no tās destruktīvās ietekmes. Latviešiem nav jāmācās no Krievijas.

Sociāldemokrāts: Pozīcija ir dramatiska. Krieviski tas skanēs lakoniskāk un ietilpīgāk: "Как узок круг этих людей, как страшно далеки они от народа!" — tā saka klasiķi...

Un tā par situāciju saku es: "Россия Латвией шагнула в Европу". Ir dramatisks identitāsu "mišungs", valodu juceklis, politisko ideoloģiju un stratēģisku vīziju degradācija.

Bet štrunts par to, kas IR. Svarīgāks tas, kam jābūt, kas jādara. Svarīgāki ir risinājumi, kas izriet no konstatācijām, ne konstatācijas, kuras noliedz risinājumus.

Man Latvija nākotnē redzas kā ĻOTI pragmatiska valsts (kaut kur līdzinās somiem), kura savalda emocijas par pagātni, jo grib dzīvot arī nākotnē. Latvija izmanto visas iespējas — ņem zināšanas gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Zināšanas tur ir. Gan pozitīvie, gan negatīvie piemēri. Daudzas mūsu īpatnības nāk no Krievijas Impērijas mantojuma —gan nievājoši-mahinatoriskā attieksme pret partijām, gan konservatīvi-zemnieciski-sīkburžuāziski-nihilistiskā atsvešinātā attieksme pret intelektuāļiem.

Esmu "padomju" tehniskās inteliģences pārstāvis, viens no nedaudzajiem latviešu inženieriem okeanologiem. :) Man "zemnieku, kafejnīcu un frizētavu" valstiņā nav nekādu profesionālu perspektīvu. Vajadzīgs ģeogrāfiski liels un ekonomiski aktīvs tirgus. 1991. gadā pārkvalificējos uz sociālajiem un mārketinga pētījumiem, jo izglītība deva labu pamatu pašattīstībai. Bija iecere apgūt izpratni par politiskajiem procesiem un sekmēt valsts attīstību, lai novērstu asiņainas sadursmes starp dažādām pretēju interešu grupām.

Ir ļoti grūti. Sveši ir gan patmīlībā aizkaitinātie impērijas restaurācijas fani ("osvoboditeļi"), gan "Latviju latviešiem!" ("Latviju – savējiem!") sludinātāji, gan nepacietīgi snobiskie anglofoni, gan nabadzīgie-prastie-manipulējamie Vadoņa gaidītaji. Bet Latvija var veidoties kā sakausējums no šiem viesiem, jo katrā no mums ir daļiņa no šiem atšķirīgajiem virzieniem. Svarīgi nezaudēt atbildības sajūtu par savu valsti, toleranci pret citādajiem. Ja jūtam piederību Latvijai, tad nelabvēlīgie uzbrukumi "āra no Latvijas!" neko neiespēs. Savas mājas citiem neatdosim.:)

Arī es, latvietis, bijušais LTF biedrs, barikāžu dalībnieks, bijušais LSDSP biedrs (no 1989. līdz 2007. gadam) jau no 90.to gadu vidus jūtu šo nepacietīgo paskubinājumu - "vācies prom uz ārzemēm vai uz kapiem, netraucē darīt to, kas mums patīk!" Не дождетесь! :)

Sociāldemokrāts: „как страшно далеки они от народа!" - tā saka klasiķi...

Alehins: Ja Jūs par mani, tad tas nav pārsteigums. Galu galā neesmu aģitators, neesmu politikā. Un ja pat būtu, liberālis nevar būtu tuvs fašizoīdu masai. Un tagadējais noskaņojums sabiedrībā, demokrātijai marģinālizējoties, ir iziet cauri attīrošām mokām, pielūdzot elku un nesot viņam upurus — būtībā jau upurējot savus bērnus. Kā to tagad dara Krievijā.

Šai populārajai kustībai neesmu tuvs, šī loģika man ir sveša. Un jā, ja gribat, es izturos pret šo fenomenu diezgan augstprātīgi, bez jebkādas cieņas, pat ar riebumu. Kā pret kaut ko tādu, ko Strugacki tik perfekti attēloja romānā "Trudno bytj bogom" — vēmekļu, izkārnījumu un asiņu mischung.

Bet ņemu to vērā protams un uzskatu to par visnotaļ paredzamu demokrātijas attīstības cikliskumā. Pacēlumam seko lejupslīde, entuziasmam vilšanās. It sevišķi ja lietas neiet tik spoži. Nu nevajadzēja gaidīt marsiešus, nenāks ne tagad, ne vēlāk. Ko pļausi ir atkarīgs no tā, ko sēsi.

Nu tad laikam kāds ir vajadzīgs, lai atgādīnātu sabiedrībai patiesību par atbildību. Latvijas politikā tāda nav. Jābūt. Ja paskatās uz to no veselā saprāta viedokļa, ak nu kas vēl var būt tik tuvu tautai? Bet nē.

Interesanti, kāpēc. Ne jau tāpēc, ka galvas ir tukšas. Nē, nav. Bet ir kaut kāda nemīla pret abstrakto domāšanu. Vai tas ir tāpēc ka abstrakto domāšanu neaudzina skola? TV pilnīgi noteikti ne. Būtībā cilvēks bez abstraktās domāšanas ir nožēlojams. Jāsaka, krievi un latvieši, kas kopā tik mīl ņirgt par tupajiem rietumniekiem, tieši uz rietumnieku fona izskatās šokējoši tumsoņi ar plakano domāšanu.

Sociāldemokrāts: "Россия Латвией шагнула в Европу". Ir dramatisks identitāšu "mišungs", valodu juceklis, politisko ideoloģiju un stratēģisku vīziju degradācija.

Alehins: Varbūt ne īsti pareizi sapratu par "Россия Латвией".

Redziet, mums prātā nenāk kaut ko līdzīgu pateikt par Somiju un Poliju, pat Igauniju un pat par Lietuvu. Es uzskatu, ka Latvijai ir tikpat daudz tiesību uz laimi, ka šīm valstīm. Un ja tam ir vajadzīgs dzelzs priekškars starp Latviju un Krieviju, tad es domāju, tas jāceļ.

Cita lieta ir, ka Latvijai ir obligāti jāmeklē kāda reģionāla identitāte. Jūs sakāt "man tuva ir krievu valoda un kultūra." Tāpēc Jūs gribat celt savu latvisko identitāti asociējoties ar Krieviju?

Man krievu valoda un kultūra ir dzimta, bet kā latvietis es varu to mierīgi pielietot un patērēt Latvijā, ja gribu. Tas nozīmē, ka man nav jāasociējas ar Krieviju, ja es to negribu. Man, lai celtu savu latvisko identitāti, nav jābūt daļai no "krievu pasaules".

Bet Jūs sakāt, ka Jums vajag. Un tādēļ vajag tos Krievijas kanālus, krievu seriālus un daudz visa kā krieviska visapkārt, jo tā šķiet komfortablāk. Vai esat pārliecināts, ka savādāk nevarat uzturēt savu identitāti?

Sociāldemokrāts: Man Latvija nākotnē redzas kā ĻOTI pragmatiska valsts (kaut kur līdzinās somiem), kura savalda emocijas par pagātni, jo grib dzīvot arī nākotnē. Latvija izmanto visas iespējas - ņem zināšanas gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Zināšanas tur ir.

Alehins: Jā, es arī Latviju redzu tādu -- pragmatisku. Kā Somija. Bet vai Jūs zināt, ka somi nerunā krieviski? Somu politiķi nerunā krieviski, lai sarunātos ar Maskavu. Un ne somiem, ne Maskavai tas nav šķērslis. Jo ir kas svarīgāks viņu attiecības, no kā visticamāk ir atkarīga Krievija, un ne tik daudz Somija. Jo Somija samierinās ar Krievijas klātbūtni, nemaz neesot priecīga par to. Bet Krievijai Somija šķiet ir uzticīgākais kaimiņš — uzticīgāks par Baltkrieviju, par Vidusāziju un Ķīnu, jau nerunājot par tiem, kam Krievija vienkārši draud vai pat jau karo. Varbūt atbilde ir, ka Somija ir arī Krievijas civilizētākais kaimiņš, vienīgais Rietumu kaimiņš.

Latvijai jākļūst par reālu daļu no Rietumiem. Attiecībām ar Krieviju jābūt ļoti pragmatiskam, bet mācīties no turienes neko nevajag. Jāmācās no savas un citu pieredzes, sarunājoties ar Krieviju.

Bet ne mācīties. Krievija ir atpalikusi bizantiska un ļoti vāja valsts ar lielām leģitimitātes problēmām. Krievija ir atpalikusi paternālistiska sabiedrība, kuras attīstība absolūtisms un vergturība kavēja līdz pat 1861.gadam. Arī laikā līdz pat 1987. gadam visvairāk biju tādu feodālismam līdzīgu posmu, no kuriem var mācīties tikai kāds kārtējais politisks vurdalaks. Un pēdējos 10 gadus Krievija aktīvi regresē, pati ņemot paraugstundas no Turkmenijām un Uzbekistānām. Ko te vēl var mācīties no Krievijas? Ir jābēg.

svētdiena, 2009. gada 18. oktobris

Vēē Vēē Vadoni! Ļoti gribas.

Published on Diena.lv, 15 October 2009

Es te par jaunām idejām un asinīm, par komunikāciju un identitāti, par intelektuāļu lomu jaunas valsts izbūvē… Neko tādu nevaj'g. Vēl nevaj'g Dienu.
Ko vaj'g? Vadoni. Šķēli. Šleseriānisko Pirmo Jauno Saskaņu. Mentu seriālu teļukā tik mīļajā katram latvietim krievu valodā un vēl labāk krievu kanālā, kuru mums slavabogu netrūkst. Putinu vaj'g, ehh macho, vadonis, VV-Vadonis!
Ar purnu pret sienu, es atvainojos, nevajag? Jo redziet, viss, ko tagad cienījamai publikai vajag, ātri vai vēlu noved pie ne tik komfortablas sajūtas: kā ar tevi manipulē, tev atņem tiesības — sākumā vēlēt, bet vēlāk arī vienkārši izvēlēties, jo konkurence neizdzīvo arī ekonomikā —, tevī neredz pilsoni, ar kuru interesēm jārēķinās, tevi neciena, tevi izmanto.
Tu saki: kāda ir starpība, tevi tāpat neciena un ko vērta tava balss vēlēšanās? Tur ir tā atšķirība, ka pastāvot demokrātijas procedūrai, tu vēl ej pie vēlēšanu urnas un balso, ka tev ir nu kaut teorētiska iespēja ietekmēt iznākumu, ka vismaz ar vēlēšanu rezultātiem nemanipulē, jo pastāv politiskā konkurence — demokrātijas institūts.
Vienreiz — demokrātiskā procedūrā — iecelts par dārznieku, tāds āzis, kā Putins vai tas/tie, kurš/kuri līdz čurāšanai biksēs grib viņam līdzināties un paspēlēt mesiju, pēc tam ar šo procedūru un satversmi noslaucīs zābakus. Laikam varas uzurpācijas, tā teikt, intensitāte un nekaunīgums būtu atkarīgs no tā, cik no valsts resursiem vēl var noslaucīt. Bet tādu putinveidīgo ķēmu no varas izurbināt vairs nevarēs.

Augsne izvēlas fašistus
Nevar pat izdomāt augsni autoritārajam vvvadonītim, kas būtu vēl labāka par mentu seriālu auditoriju. Jo sākumā viņi zākā demokrātiju, kas vismaz dod iespēju, bet tad tie paši cilvēki rausta plecus "par mums visu izlēmuši". Tieši tāds ir Krievijas demokrātijas liktenis. Krievijas piemērs palīdz saprast ne tikai to, kas bija vakar un kas norisinās tagad. Bet paredzēt arī nākotnes draudus.
Piemēram, ko tagad Krievijas pilsoniskā sabiedrība var izdarīt, ja tai vienreiz pietiks ar kolosālo korupciju (kura mums Latvijā — vel — pat sapnī nerādās), ar to, ka vara bārsta valsts budžeta miljardus kariem, megaprojektiem ar jau ieprogrammētiem otkatiem un saviem čomiem oligarhiem, lai glābtu viņus no rietumu kreditoriem, rupji falsificē pat pilsētas domju vēlēšanu rezultātus un protams nepieļauj nekādas kaut cik brīvas prezidenta un parlamenta vēlēšanas? Jo nav nekādas kontroles, politiskā konkurence ir iznicināta, visi demokrātijas institūti, ieskaitot parlamentu, ir izārdīti.
Ko tagad var darīt, ja demokrātiski nomainīt tādus vvvadoņus vairs nevar? Celt nemierus, līt asinis? Bez garantijas, ka Putina vietā nenāks kāds klajš fašists, kuru kustības autoritārā režīma paspārnē mentu seriālu skatītāju vidū vairojas kā blusas. Un Krievijā tas ir reāls scenārijs.

Tik tuva Krievija. Tik tālas Ziemeļvalstis
Nez kāpēc Latvijai ir tuvākas Krievijas paradigmas, nekā, teiksim, Igaunijas... Teiksiet: līdzīga sabiedrības struktūra, daudz krievu? Bet krievi Igaunijā "netraucē" igauņiem mācīties no Ziemeļvalstīm un justies kā Rietumu pasaules daļa.
Latvija ir tik nepatīkami līdzīga Krievijai ar tās autoritāro "izvēli" tieši savā konservatīvismā. Neizglītots, "tautas", konservatīvisms bez kāda cilvizējoša vai pseidocivilizējoša ietvara ātri pāraug mežonībā, tā teikt, "voodooizējas". Arī vadonības — fatālā bēgšanas no individuālās atbildības — kults ir zināmā mērā "voodoo".
Konservatīvismam ir pārāk dziļas saknes Latvijas reliģiskajā tradīcijā. Un pat visprogresīvākā no lielajām kristiešu konfesijām, luterāņi, Latvijas gadījumā ir daudz konservatīvāki par luterāņiem Ziemeļvalstīs un pat Igaunijā. Par to interesanti stāstīja Sergejs Kruks savā lekcijā aprīlī Antropologu biedrībā.

Love Latvia
Es nezinu, kā citādāk var mainīt situāciju valstī, ja ne caur attieksmi un vēlēšanos mācīties no veiksmīgākām sabiedrībām — pirmkārt no Ziemeļvalstīm. Tieši kā mācīties, ir jāmācās no Igaunijas. Atvērt acis, vēlēties sadzirdēt, ieraudzīt, saprast, pārņemt.
Tieši tāpēc es uzskatu, ka Latvijas liberālismam jāiet roku rokā ar Latvijas nacionālismu. Daži to izvēlas nosaukt par valstiskumu, bet nacionālisms man tomēr šķiet precīzāks, jo runā ir par nacionālās valsts Latvijas izbūvi. Nacionālā valsts Latvija ir latviska, jo nelatviska Latvija ir nepilnvērtīga. Neskaidrība par to, kas ir Latvija, jau tagad novedusi pie politiķu absurdās bezatbildības, nespējas vienoties un mobilizēt intelektuālos resursus pat akūtas krīzes laikā. Jo kāda var būt atbildība, vienošanās, mobilizēšanās un upurēšanās sabrukušās impērijas bezvārda šķembas priekšā?
Konservatīvisms mediju izgaismotajā sabiedriskajā telpā acīmredzot degradē nacionālo domu līdz vulgārajam etnocentrismam "love me I'm Latvian" vai neiecietībai "hate him he's different". Tā ir vistīrākā neuzticība sabiedrības pašos pamatu pamatos. Akmens laikmets mediju izgaismotajā sabiedriskajā telpā. Konservatīvisms piekaļ Latviju Austrumiem. Par kādām inovācijām, par kādu atbildīgo politiku, par kādu modernu pārtikušu sabiedrību var būt runa akmens laikmetā?
Mediju un atvērtās sabiedrības laikmetā ķerties pie jaunas nacionālās valsts izbūves var tikai cilvēki ar liberālo domāšanu, kas spēj abstrahēties no tabu un stereotipiem. Latvijai ir vajadzīga viena moderna liberāla partija, kas atnāktu ar moto "Think Latvia = Love Latvia".
Es vēl piebilstu "f… neo-Soviets" — tos, kas bīda vadonības idejkas ar glābējiem šķēlēm un tautasvēlētiem staļiniem. Tos, kas mēģina kompromitēt un marģinalizēt demokrātiju Latvijā.
Var sākt kaut vai ar stilistiku. Sākt izglītot sabiedrību, radīt kaut kādu konkurenci mentu seriālu idiotismam, pārstājot dublēt rietumu TV produkciju latviešu valodā. Ir jāpalīdz apgūt jaunus komunikācijas kanālus — rietumu valodas. Jo modernās zināšanas nāk ar tām valodām, ne ar krievu. Ar krievu valodu nāk karš, naids un putinisms. Tieši no šī viedokļa kļūst skaidrs, cik vitāli svarīga Latvijai ir mūsdienu stilistika.
Domā par Latviju, mīli Latviju, nepadodies neosovjetiem.

svētdiena, 2009. gada 23. augusts

Es ticu. Es neticu

Tam, ka krīze beigsies un Latvijas ekonomika atsāks augšupeju? Tam, ka Latvija tiks gala ar idiotiem un zagļiem valsts pārvaldē un pašvaldībās? Tam es ticu. Tas kādreiz notiks. Varbūt pēc vairākiem gadiem, varbūt gadu desmitiem.

Es neticu, ka tagadējā Latvijas politiskā un biznesa elite kaut ko būs iemācījusies no krīzes. Es nesaku, ka mēs pārējie būsim iemācījušies un sapratuši ko grandiozu un mums atliks tikai eksaminēt eliti un pārmest, ka tie idioti atkal neko nav sapratuši. Taču elite jau tāpēc ir elite, ka zina, redz un spēj vairāk un labāk par pārējiem. Vai ne?

Es nerunāju par valdību. Jo Latvijas valdības ir tikai elites pārstāvju tūlītējās sasēšanās pie viena galda rezultāti. Kā iznāca šoreiz sasēsties, tāda mums ir valdība.

Centrālais te ir, kas stāv aiz elites manevriem. Partiju politika? Fffe. Aiztaisiet kaut visas partijas vienudien, jūs pat nepamanīsiet, ka to partiju vairs nav. Un tas ir ļoti ļoti bēdīgi, jo Latvijas parlamentārās demokrātijas pamata institūts joprojām nav uzcelts. Palasīsi ziņas par Latvijas politikas un biznesa kapteinīšiem, kā piem. saistībā ar prezidenta vizīti Azerbaidžānā, gooosh! - ko šie idiņi spēj uzcelt, izņemot varbūt šķību tualetes būdiņu?

Ekonomiskās intereses? It kā tās būtu… Ir, protams, intereses, bet cik tās būtu ar saistītas ar ekonomiku? Un ja galu galā būtu tie Latvijā tik populārie „ekonomiskie grupējumi”, vai tad nevajadzētu būt kaut kādam no tā labumam visai ekonomikai, nu kaut kādām „grupējumu” pēdām ekonomikā?

Es parasti nekomentēju konkrētus izlēcienus. Mani neinteresē deta. Mani vairāk interesē „the big picture”.

trešdiena, 2009. gada 8. jūlijs

SC ar balalaiku: Change we can believe in?

Runa ir par to, ko atnes SC Latvijas politikā, kas ir SC ideoloģija, kur tā sakņojas. Jā, tieši par saknēm un apstākļiem. Noteikti ne par SC formālo ideoloģiju. Man nav ne mazāko šaubu, ka formālajā frontē SC viss ir ažūrā.

Negribu nevienu ne saniknot, ne kādu atvairīt no simpātijām. Par mana viedokļa publicēšanu manā blogā man neviens nemaksā.

…Man pat prātā neienāktu rakstīt šādas atkāpes, pievēršoties latviešu partijām.

Nedaudz par līdzīgu tēmu jau rakstīju pirms trim gadiem krievu valodā — kam ir interese, var atrast šeit. Šķiet, ka arī tas teksts ir joprojām aktuāls.


Obamas efekts mīnus Obama

Nevienai partijai Latvijā, ja neņem LTF, līdz šim nav bijis tāds atbalsts. Kāpēc? Vainojams, visdrīzāk, "Obamas efekts", tikai bez "Obamas". "Change we can believe in!"

Mēs gribam pārmaiņas, jūtam, ka kaut kam jāmainās. Un izskatās, ka mēs varam noticēt "dajebkādām" pārmaiņām.

Un atkal diemžēl (!) nostrādā tas pats vecais labais etniskais faktors: "latviešu" partijas līdz šim veidojušas nekompetentas, korumpētas valdības -> krievi nav latvieši -> "krievu" partija būs kompetentāka un nepieļaus korupciju.

Es atceros, lasīju dažos blogos pirms vēlēšanām latviešus atzīstām, ka krievi pie varas Latvijā ir normāli, vēlami, atbalstāmi. Jā, normāli. Bet ne kā "krievi=nelatvieši", ne kā lācis cirkā, ne kā kaut kāds extraterrestrial, jā jā, alien, importētais brīnumlīdzeklis etnogrāfiskā iepakojumā. Uz kaut ko tādu cerēt ir stulbi.

Bet jā, normāli — demokrātiskā sabiedrībā. Demokrātija ir ne tikai "vissliktākā pārvaldes forma", bet arī tāds triks, kas ļauj izmantot plašāku cilvēkresursu klāstu.

Kā? Atsakoties no cilts tabu. Neierobežojot ar mākslīgiem kritērijiem talantu rekrutēšanu un resursu mobilizāciju. Cenšoties tikt vaļā no "dabiskākiem" sabiedrības mobilitāti un iesaistīšanos ierobežojošajiem faktoriem. Un tad, ja tev ir mērķis un tu gribi to sasniegt, tev vienalga, latvietis vai krievs. Bet tikai ja tev ir mērķis.

Latvijā tā nav. Varbūt vēl nav. Tāpēc latviešu atbalsts SC vēl nenozīmē etniskā faktora nāvi.

Sekas? Vismaz jaunais latviešu atsvešināšanās no valsts vilnis: "kā var uzticēties varai, ja tā ir krievu rokās?" Jo balso par krieviem, marsiešiem, par aliens, par mītiem, pasakām, cerot uz brīnumiem. Ne par ideju, ne par ideoloģiju. Agrāk vēlēja latvieti, tagad vēl krievu. Vot i vsja raznica.


Vai krieviem šīs valsts iedzīvotāji vairāk vajadzīgi?

Kā var noprast, esmu skeptisks par lāci ar balalaiku.

No Sociāldemokrāta komentāra: "Šai valstij nevajag lielāko daļu latviešu. Nevajag ne kā darbiniekus, ne kā pircējus vai klientus (…) Jautājums: kam vajadzīga valsts, kurai nav vajadzīgi iedzīvotāji?"

Nu jā, var diskutēt kam ko vajag — valstij iedzīvotājus vai otrādi. Bet ja pat izmanto šo "mazāk nekā perfekto", bet tik populāro (!) problēmas uzstādījumu, vai tiešām kādam ir ilūzijas par to, ka SC vadītajai Rīgai vai iespējams valstij iedzīvotāji būs vajadzīgi vairāk?

Saskaņa ir bijusi Latvijas politikā kopš pirmās atjaunotās Saeimas, ir šīs neuzticamās politiskās sistēmas miesīgais bērns. Bija gan hermētiskā opozīcijā, gan, šķiet, tīri labi sadzīvoja ar "oranžajiem". Aigara Kalvīša valdības laikā SC vairakkārt figurēja debatēs, ka visai iespējams koalīcijas dalībnieks.

Stilistiski, mentāli SC ir Latvijas vienotās politiskās elites daļa. Cik nopietni ir gaidīt pārmaiņas?


Ko latvieši zina par krieviem?

Ko latvieši zina par saviem līdziedzīvotājiem, Latvijas krieviem? Ko vispār var zināt, ja mēģina mazināt saskarsmi vai no tās izvairīties? Mazina un izvairās — no abām pusēm —, jo tāda ir paralēli pastāvošo kopienu loģika. Vismaz tikmēr, kamēr abas kopienas izkopj savus konservatīvos tabu un visādus citus šķēršļus savstarpējai komunikācijai.

Vērtējot objektīvi, Latvijas krieviem ir tomēr vairāk kopīgā ar latviešiem, nekā ar "īstenajiem" krievzemiešiem. Vairāk, nekā latvieši domā. Tāpēc es nemētātos ar apvainojumiem un iesaukām piektā kolonna, kaut gan ir spēki, kas vēlas, lai Latvijas krievi tādi būtu, vai homo sovieticus, jo tādus laikam varētu atrast abās Latvijas kopienās.


Ko īsti SC pārstāv?

Kas ir Latvijas krievu kopiena, ko pārstāv SC? Vai tāda vispār ir? Latvijas krievi ir ļoti atomizēti. Viņiem ir lielas problēmas ar identifikāciju.

Liela daļa izvēlas identificēties ar to, ko redz kabeļtelevīzijas kanālos — ar virtuālo Krieviju. Viņu realitātes šovā īstais līderis ir Putins. Viņu Jaunais Gads atnāk pēc Maskavas laika. Runājot par Latvijas ekonomikas problēmām, viņi no sirds izspļauj "strana durakov!", protams nepieskaitot sevi pie šiem durakiem, jo strana nav viņējā.

Nē, tie nav tikai vecākas paaudzes cilvēki. Jā, viņu galvās ir putra. Bet šī putra vēl nepārvērš šos cilvēkus par piekto kolonnu. Viņiem ir vajadzīga palīdzība — gudra pozitīvās motivācijas programma. Ļoti līdzīga tai, kura būtu vajadzīga arī apmēram tikpat lielai daļai latviešu.

Diemžēl, putra ir tas, kas šodien vieno latviešus un krievus viņu attieksmē pret Latviju un savu vietu tajā.

Daļa krievu izvēlas identificēties ar Latviju, jeb pareizāk sakot ar latviešiem. Šo identifikāciju uzturēt ir visgrūtāk, jo tevi par tavu izvēli peļ no abām pusēm. Tā ir visnotaļ liberāla katra konkrēta indivīda izvēle, tāpēc arī atšķiras no asimilācijas (kura šobrīd laikam nemaz nav iespējama). Vairums nelatviešu to nekad nedarīs, jo tas tomēr nozīmē apzināti iet pret savu konservatīvo straumi. Vairums latviešu arī nekad neatbalstīs, jo vairums latviešu ir tikpat konservatīvs kā vairums krievu. Un trešā izvēle ir kosmopolītisms. Nosacīti.

Kuru no šīm trim grupām pārstāv SC? Es tur neredzu ne latvisko izvēli, ne kosmopolītus. Tātad tie ir tie, kas dzīvo vienlaikus "muļķu zemē" un Krievijas realitātes šovā un kam līderis ir Smaragda Pilsētas Putins.

Ārpus šī ieraksta,

diemžēl, jāpaliek pašas Smaragda Pilsētas tēmai — kas tieši apbur Latvijas krievus, SC elektorālo bāzi, un notur viņus virtuālajā impērijā. Arī tam, vai "impērija" ir tikai politbiznesa bubulis, vietas ierakstā nepietiek. Par krievu valodas vietu Latvijā arī ne.


Promaskaviskie spēki

Atbildēšu uz Sociāldemokrāta pēdējo komentāru: "Kuri pēc savas politiskās kultūras principiem Latvijā ir "promaskaviskie" spēki - TuB/LNNK vai Saskaņas Centrs?"

Domāju, ka abi divi. Nedomāju, ka viņi darbojas komandā ar vienotu mērķi — piemēram tiešām radīt piekto kolonnu —, bet zināmā mērā viens otru papildina. Runa, protams, ir par tiem nabaga "muļķu zemes" upuriem.

TB viņus lamā, draud, izstumj, marginalizē. Upuri TB retoriku uztver ļoti dramatiski, ar gatavību kaisa pelnus uz galvas, faktiski pieņemot pārmetumus par okupāciju un visiem pārējiem grēkiem, un — marginalizējas.

Jūs taču redzat, ka viņi marginalizējas? Bet neticat, ka viņi kaut ko pieņem? Diemžēl, viens izriet no otra. Pēc savas reliģijas kanoniem viņi tik tiešām ar gatavību atzīstas grēkos, paliekot par grēkāzi. Bet tā kā izpirkt šos citu cilvēku un vairs neeksistējošās valsts varas grēkus viņu spēkos nemaz nav, viņi, izvairoties no konfrontācijas, meklē komfortu citā realitātē, nostiprinās pārliecībā, ka Putina realitātes šovs ir tīkamāks viņu ausīm, un pakļaujas šī šova ietekmei arvien vairāk.

Šajā ziņā TB ar tās pretkrievisko retoriku ir tiešāka, acīmredzamāka promaskaviskā pozīcija. Bet SC neko arī nedara, lai atvairītu savu klientu no grimšanas destruktīvās propagandas vidē. SC pasīvā pozīcija tikai apstiprina upuru izvēli norobežoties no iesaistīšanos Latvijas nevirtuālajā realitātē un ļauj sabiedrībai tupēt divās paralēlās kopienās. Nekas no tā, ko SC ir darījis līdz šim, nevieš pārliecību SC spējā piedāvāt risinājumu korupcijas problēmai vai ekonomikas nesabalansētības pārvarēšanai. Demokrātiskas sabiedrības konsolidācijai arī ne. Es varu kļūdīties, bet Obama te nekāds nesanāk.

svētdiena, 2009. gada 5. jūlijs

…Un Latvija līdzināsies pārējiem Krievijas satelītiem

Pāris vārdu par Latvijas Faktu jūnija partiju reitingiem. Pārkalkulējot aptaujas rezultātus atbilstoši Saeimas aizpildīšanas aritmētikas loģikai, iznāk, ka nākamā Saeima izskatītos šādi, ja balsošanas rezultāti būtu identiski jūnija aptaujai:

- SC: 48

- JL: 19

- PS: 16

- LPP/LC: 9

- ZZS: 8

Skaidrs, ka jūnija vēlēšanas sakāpināja politisko angažētību un pat tos, kuri "nezin" bija par 3% mazāk, nekā parasti. Skaidrs arī tas, ka pa tiem 15 mēnešiem, kas palikuši līdz vēlēšanām, SC esot pozīcijā Rīgā viegli var zaudēt daļu savu vieglprātīgu fanu. Kā JL neizbēgami zaudē, vadot valdību.

Tāpēc ir svarīgi palūkoties uz to, kādu ietekmi atstāj partiju reitingu dinamika pēdējos mēnešos uz iespējamo nākamās Saeimas struktūru.

Ar struktūru es domāju pat ne atsevišķas frakcijas, bet potenciālas koalīcijas. Tādas varētu būt trīs. Visi nosaukumi ir nosacīti.

- "Reformistu": JL+SCP+PS

- "Jauna oranžā" vai "Sarkanā": SC+LPP+ZZS vai PCTVL

- "Kompromisa": SC+JL+SCP

Tagad var apskatīt krīzes mēnešu rezultātu dinamiku, kādu atbalstu gūtu šīs nosacītās koalīcijas:

Reformistu Sarkanā Jauna oranžā Kompromisa

Decembris 34 50 57 58
Janvāris 36 52 50 56
Aprīlis 36 51 54 77
Maijs 32 59 60 61
Jūnijs 35 57 65 67

Rezultāti nepārprotami rāda, ka, neskatoties uz atsevišķo partiju reitingu svārstībām, "reformistu" koalīcijai paliek stabils atbalsts, kas spēj tai garantēt tikai trešdaļu Saeimas mandātu un palikšanu opozīcijā. Bet atbalstam "sarkanajiem", jeb "jauniem oranžajiem" (S/JO), ir skaidra tendence pieaugt. Spriežot pēc notikumiem Rīgā, ar pietiekamu atbalstu S/JO variantam "kompromisa" koalīcijai izredžu nav.

Atliek tikai konstatēt, ka Latvijas vēlētājs gatavojas uzkāpt kārtējo reizi uz tiem pašiem grābekļiem, nobalsojot par kārtējiem "oranžajiem", varbūt nedaudz sarkanākā izpildījumā.

Uz nākamajiem četriem gadiem Latvijā saglabāsies neuzticība valdībai un Saeimai, vēl plašāk izplatīsies pesimisms un ciniskā attieksme, kā politiskās un biznesa elites cinisma atspoguļojums. Valsti turpinās vadīt nekompetentas valdības. Politiskā korupcija labākajā gadījumā nemazināsies. Neefektīvā, dārgā valsts pārvalde turpinās stagnēt. Ne par kādām ekonomiskām reformām vai reformās izglītībā un veselības aprūpē nevar būt ne runas. Latvija turpinās attālināties no rietumiem un kaimiņiem Baltijā un organiski līdzināties pārējiem Krievijas satelītiem.

sestdiena, 2009. gada 4. jūlijs

Aleksandrs Tralmaks. Slikta ziņa

Aleksandrs Tralmaks, jaunais A/S Diena īpašnieks, vēl pārdomās, vai viņam jāseko ētiskiem principi.

Dienas weblapā publicētajā intervijā viņš nebija gatavs atbildēt uz jautājumu, ne ko viņš darīs ar saviem jaunajiem aktīviem — Dienu un Dienas Biznesu, ne vai būs kādas izmaiņas redakciju politikā, ne vai viņš apturēs savu — cik var noprast — aktīvo darbību politikā, partijā Jaunlatvija.

Aiz Aleksandra Tralmaka stāvot igauņu nauda un zviedru smadzenes. No intervijas nevar saprast arī to, ko īsti gulda iekšā biznesā pats Tralmaks, izņemot kaut kādus ar vadību un funkciju saistītus lēmumus. Bet arī par tiem lēmumiem viņš neko nevarēja pateikt.

Dienas reportiere gan pavaicāja, vai aiz darījuma nepavīd kāda vietēja oligarcha ēna, vai Krievijas intereses. O jā, ar tādu pašu rezultātu var šo jautājumu uzdot tam oligarham, ja viņš ir, vai tam Kremļa darbonim, kas sastādīja to ķēdīti ar visiem igauņiem, ja protams tur ir kāda Krievijas pēda.

To žurnālistam jāmeklē pašam. Bet šķiet, ka ne vairs Dienā — ?

Aleksandram Tralmakam acīmredzami trūkst pieredzes publiskajā telpā. Komunikācijas zināšanu. Tādu zināšanu, kas ir absolūti nepieciešamas politiķim, stratēģiski svarīgu uzņēmumu īpašniekam, sabiedriski nozīmīgai personai. Jo viņš tāds nekad nav bijis. Un varbūt viņam par tādu nav arī jākļūst.

Absolūti nav skaidrs, kāpēc Tralmaks. Diena un Dienas Bizness nav ne zivju pārstādes cehs, ne lielveikals, ne pat banka. Diena un Dienas Bizness Latvijai kā sabiedrībai un valstij ir svarīgu demokrātisko brīvību un vērtību iemiesojumiem. Vārda brīvība. Saskarsme plašākas sabiedrības mērogā. Jaunu tīklošanas rīku iemēģinājums un praktizēšana. Tā neangažētā balss, kurai beidzot ir iespēja tikt uzklausītai. Galu galā tā atgriezeniskā bottom-top saite, kura pamazām palīdz Latvijas sabiedrībai atbrīvoties no ledainās neuzticības savai valdībai.

Labākais, ko Aleksandrs Tralmaks, gadījuma cilvēks bez pieredzes, būtu varējis pateikt tajā intervijā ir tas, ka viņš ir gatavs mācīties, klausīties, saprast un pieņemt brīvo mediju vērtību. Nevis solīt kaut kādus lēmumus, ko viņš acīmredzami nav kompetents pieņemt.

Ar stratēģiskajiem nacionālajiem medijiem gadījuma cilvēku rokās, esam lielu soli atpakaļ mediju brīvību un demokrātisko vērtību iesakņošanas ziņā.

Slikta ziņa.

svētdiena, 2009. gada 3. maijs

What's Latvia good at?

Why is someone better off at producing hi-tech and why Latvia only seems to be good at digging holes?

Morten Hansen is rightly pinpointing the disadvantages of the Latvian economic design: the lack of modern skills, inadequate supply of physical capital and the burden of an inflated public sector.

Continuing the same logic, poor skills cut off hi-tech ambitions not only because no one is there to implement but first of all because Latvian turf is extremely short of these ambitions per se. No one is there to come up with an idea of a daring high value-added rocket-science production. And the scarce physical capital—of a local origin—available for the deprived Latvian economy appears invested, if not in shady deals, then at best in a hotel or a parking lot or a grocery store.

There is nothing wrong with investing in hotels or grocery stores of course. Still, in our situation it does little to boost Latvia's competitiveness and hedge the economy from plummeting and our country from, for instance, killing health care in a time of crisis. To add more gloom: in the hotel and retail businesses, few would argue that we are not behind our neighbours.

No, you can't dictate where the investors should invest. True. What you could do is to support a good idea, to support your intellectuals. Say, what's good for the intellectuals generating new hi-tech ideas is good for the country. It doesn't cost much. It's not necessarily about business but it's always about attitude.

The question is why on earth should someone already cosily filling a chair at a top official desk support intellectuals, ideas and stuff? The question is in fact not at all rhetorical.

We love to look at Estonia, a sickness as it is. [These traditional comparisons are basically for us to check what we looked like, should we have right attitude to things. A sickness because we love to check but never synchronise.] Estonia was, for instance, the first in the region to introduce a digital ID card. Estonia is No 13 in the UN e-gov readiness index, ahead of countries like Finland, Ireland, Germany (and of course Latvia, which is No 36). Estonia has been the first country to introduce voting online at general elections.

Fine, we all know that. It deserves a closer look because it got materialised with no quick buck in sight. It's about something else, hardly tangible, a very thin substance, a spirit that obviously works wonders—the attitude, the longing for success, the understanding that my success is a success of my country and a success of my country may as well contribute to my success in the future.

We, small young countries with no lengthy sovereignty traditions, need this metaphysical stuff, a "third eye" (if the regular ones are not really open yet) to see where to invest physical capital, what competences to develop, etc.

At a company level, you would define it as corporate loyalty, as you are supposed to contribute to your employer's success that may (and may not) make your happy self better off.

What would you call it at a country level? Patriotism, I guess. Extremely old-fashioned, isn't it? Basically, it's not compulsory, you don't have to contribute anything more than your taxes and respect to law. And yet, if a young country's citizens have no such metaphysical spirit of patriotism, you'll see this country fail, just like a business project lacking employee loyalty.

A corporate to enhance loyalty would use role-modelling, when the top management produce a loyalty pattern for other employees to follow. Just the same again at a country level. The role-modelling produced by the top management in the project Latvia could and did produce an effect adverse to loyalty and trust.

No, in this situation, the country is left with no chances for shifting to hi-tech value-added production any time soon. Latvian business would not have high-flying ambitions, Latvian youth would not have serious motivation for acquiring modern engineering skills and Latvia would not be good at anything until the Latvian political elite gets to role-modelling, mastering the old-fashioned spirit of patriotism.
If it's not mandatory to practice patriotism for regular taxpayers, it is very much so for those in power, distributing taxes. We all know from the organisational theory and practice that proper motivation opens up a hidden potential.

piektdiena, 2009. gada 1. maijs

Mērķis sasniegt ES vidējo dzīves līmeni piecu gadu laikā? Par komunikācijas kvalitāti

Negribēju uzreiz kritizēt. Sākumā nopriecājos, ka Valdim Dombrovskim radās laiks arī blogošanai, neskatoties uz neapšaubāmi lielo aizņemtību.
Bet tad izlasīju Delfos, ka tas tika pateikts citos apstākļos un vēlāk izlikts demokrātiskā bloga formātā. Bloga imitācija nav labs signāls. Nu kaut teksts būtu tā vērts, bet ir arī diemžēl tā nedaudz blah blah blah.
Jā, protams, galvenais ir tas, ko premjers dara, nevis raksta. Un acīmredzot tas, ko un kā viņš dara, sāk iedvest kūtras cerības latviešu sirdīs.
Es to saistu ar šo tomēr-blogu (jo ir atklāts komentāriem, kurus premjers varbūt arī lasa) tāpēc, ka Latvijas sabiedrība ārkārtīgi lielu nozīmi piešķir atklātībai un efektīvai komunikācijai. Komunikācijas vakuuma apstākļos valdības lēmumi tiek uztverti kā uzspiesti un pēc definīcijas nepareizi.
Ir jākomunicē ar sabiedrību, ar tās daļu, kas ir atklāta komunikācijai. Un tādu cilvēku ir ļoti daudz. Jo kvalitatīvāka būs top-down komunikācija, jo vairāk būs ieinteresēto klausīties, reaģēt un — atbalstīt.
Premjeram arī pēc amata apraksta jābūt līderim vizionārim, iedvesmotājam. Ideāli protams. Un blah blah blah te īsti neder. Jārunā ir tā, lai katrs vārds ir uz mērķi.
Citāts no Valda Dombrovska bloga: "Mūsu mērķis ir sasniegt turīgāko Eiropas valstu vidējo dzīves līmeni tuvāko piecu desmit gadu laikā. Tas ir iespējams, ja mērķtiecīgi reformēsim..."
Ak tāds ir mērķis? Labi, ka pateicāt :)
Bet ir interesanti uzzināt, uz kā balstās šī vīzija? Cik nopietni var runāt par vidējā līmeņa sasniegšanu, ja Latvijas IKP per capita ir tikai 55% no ES vidējā (2008.gada dati) un no visām ES dalībvalstīm tieši Latvijas IKP samazinās visstraujāk? "Kā var nesolīt" 56. sērija? Vai tas nebūtu nedaudz maldinoši un "ne par tēmu"?
Vai nebūtu tagad loģiskāk jārunā, pirmkārt, par Latvijas bankrota novēršanu? Otrkārt, par par recesijas pārvarēšanu? Un treškārt par ekonomikas pārstrukturēšanu lielākas pievienotās vērtības radīšanai?
Es nešaubos, ka tieši šos jautājumus tagad risina valdība. Nedaudz jāpiedomā pie komunikācijas kvalitātes. Gaidām jaunus blogus!

pirmdiena, 2009. gada 9. marts

Plānu nav. Naudas nav. Tātad eiroizācija?


Nevienam nav grūtību uzskaitīt, kāpēc latu devalvēt nedrīkst, nu varbūt izlaižot tik mazsvarīgu aspektu, ka lielo nekustamā īpašuma spekulantu, "ātro miljonāru", ieinteresētību nemaināmajā lata kursā.
Cik aizkustinoši, ka miljonāra spekulanta intereses sakrīt ar parasto cilvēciņu interesēm. Galu galā patiešām 85% kredītu ņemti eiro.
Te protams parādās vēl viena smagsvara – kreditoru – interese.
Otra patiesības puse
ir tas, ka Latvijas Banka 2008.g. oktobrī-novembrī iztērēja tuvu EUR 900m, jeb 20% savu ārējo rezervju, lata stabilitātes noturēšanai. Februārī rezerves tika atjaunotas ar uzviju. Tieši līdz šim laikam Latvija saņēma pirmās Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) aizdevumu daļas EUR 1 mljrd. apmērā.
Tātad kā, kādiem mērķiem tiks izmantots šis astronomiskais kredīts no SVF, EK et al., paliek ar katru dienu skaidrāk.
Un nevajag nekādas diskusijas. Un beidziet kunkstēt par nepieciešamību atbalstīt ekonomiku. Izbeidziet te savas bērnišķīgās fantāzijas, ir svarīgākas lietas!
Jā jā, caur bankām
Vai tā nauda spēs stimulēt komercbanku kreditēšanas atjaunošanu, skaidrs nav.
Ir skaidrs, ka tad, ja tomēr izdosies atkorķēt bankas, kredītu likmes stimulēs ne ilgtermiņa ieguldījumus R&D un inovācijās. Tās atkal – déjà-vu – drīzāk stimulēs kaut kādas apšaubāmas, ātri pelnošas, necaurspīdīgas, pus- un nepuskrāpnieciskas shēmas.
Karoče, atkal stimulēs visu, par ko Latvija tikusi daudz kritizēta, nīcināta un izsmieta. A ko darīt vecīt, ja R&D Latvijā naudas nav un nebūs!
Spekulantu glābšanas paradīze
Tāpat, ka līdzšinējā nodokļu sistēma, arī šis milzīgais aizdevums – 35% no Latvijas IKP – apkalpos tos, kuri būtībā arī stāvēja aiz Latvijas ekonomikas tīģerlēciena vēl pirms gada, – nekustamā īpašuma spekulantus.
Vai tie ir viņi, kas piepūta šo burbuli, kas stimulēja drausmīgas kvalitātes jauno mājokļu celtniecību, – vai tie ir tie paši, kas sēž Latvijas valdībā, visās partijās un kontrolē Latvijas politiku?
Tieši tāpēc Atim Slakterim nebija nekāda plāna, kur guldīt to naudu, jo tādu plānu nemaz nevajadzēja.
Ekonomikai varbūt tiks tie EUR 200-300m, ko piešķirs – ja piešķirs! – starptautiskas bankas. Vēl starp citu Latvija saņēma EUR 600m kredītu no Eiropas Investīciju Bankas oktobrī, kas bija domāts ES struktūrfondu apgūšanai. 
Pašuzupurēšanās Audi A8 interjērā
OK. Ja Slakterim nebija plāna, Latvijas Bankai bij, ir! Nopirkt Audi A8 ar Rimševiča muguras masētāju…
Bet protams ne tikai. Vēl ir plāns ieviest eiro 2012.gadā, taču jau tagad ir skaidrs, ka Latvija Maastrichtas kritērijiem neatbildīs arī tad.
Neatbildīs, jo ārējais parāds visticamāk būs lielāks par kritērijos noteiktajiem 60%. Lielāks, jo ekonomika turpinās sarūkt. Jo nebūs, kam izvilkt ekonomiku no bedres. Jo uzņēmumiem nav un nebūs apgrozāmo līdzekļu.
Vēl pagrūdīs, lai pakluptu
Starp citu arī tāpēc, ka Latvijai ar šādu te ekonomikas politiku, "stabilo" nestabilo nacionālo valūtu, nevainīgo starptautisko valūtas spekulantu interesīti par Latvijas credit default swap un – o jā! – Latvijas sabiedriskās domas neiztrūkstošo atbalstu saviem rotaļīgajiem politiķiem valdību maiņās, starptautiskās reitingu aģentūras svilpodamas samazina Latvijas kredītreitingu.
Izziņai: ar to BB+, kas tagad ir Latvijai no S&P, šie daži simti miljonu eiro ekonomikas kreditēšanai varētu būt pēdējie pirms pauzes vairāku gadu garumā. Pauzes laikā varēs ne tikai no sirds izspēlēt vairāku valdību maiņu un ārkārtas vēlēšanas, bet arī labi piedomāt, kādēļ Latvijai nedod naudu un neuzticas.
Jaunajai valdībai
ir svaigākas idejas par to, kādi vēl upuri būs nepieciešami lata kursa stabilitātei. Jāgriež Ls 400m no budžeta, lai turpinātu saņemt SVF un EK aizdevumu kārtējās daļas.
Naudas nav un nebūs. Pēdējais Latvijai pieejamais kredīts ir domāts caurumu lāpīšanai Latvijas Bankas ārvalstu valūtu rezervēs. Ne ekonomikas stimulēšanai.
Tātad eiroizācija?
Nez kāpēc Latvijā īsti nepamanīta pavīdēja ziņa par to, ka ES summitā marta sākumā, tika apspriesta ideja par eiro paātrināto ieviešanu – eiroizāciju – Baltijas valstīs un Bulgārijā, kuru valūtas jau tagad ir piesaistītas eiro.
Visticamāk valdībā un Latvijas Bankā to ļoti klusi apspriež jau ne pirmo mēnesi. Negrib komentēt. Nezinu, kāpēc. Varbūt arī tāpēc, ka nav kompetenta viedokļa, nav neviena, kurš kompetenti labā angļu valodā izklāstītu Latvijas argumentus EK un Eiropas Centrālajai Bankai (ECB). Par eiroizāciju nesen rakstīja Jānis Ošlejs.
Tādēļ vajadzēja stāties ES
Loģiski, eiro ieviešana ir tā aizsardzība, imunitāte, īstā pievienošanās kopējai ekonomiskajai telpai, kuras dēļ Latvija pievienojās ES. Un šī imunitāte, iespēja lieki nededzināt savas rezervju kripatas ir nepieciešama šobrīd, šodien.
Eiro ir vajadzīgs šodien, nevis 2012. gadā. Tā būtu Latvijas eirointegrācijas būtība.
Plus: ar eiro ieviešanu celsies Latvijas kredītreitings, kas ir svarīgi mūsu reputācijai un apgrozāmo līdzekļu pieejamībai.
Ja tas nav iespējams, tad eirointegrācija drīzāk ir šķērslis Latvijas ekonomikas glābšanai. Vai mums ir plāns B?
Svarīgi atzīmēt, ka es nerunāju par patvaļīgo, pirātisko eiroizēšanos Melnkalnes stilā, piespiedu eiroizēšanos Kosovas stilā. Es runāju par pievienošanos eirozonai.
Vai Latviju kāds pārstāv?
OK, summita rezultāts: EK un ECB ir kategoriski pret paātrināto eiroizāciju. Vācija, eirozonas powerhouse, ir visai noraidoša.
Bet interesanti, ka, būdama pret, Rietumeiropa atstāj durvis vaļā. Ir iespējama diskusija.
Piemēram, par Maastrichtas kritēriju pārskatīšanu. Lasiet Edwarda Hugh blogu par summita rezultātiem.
Argumenti ir. Ir vairāk vai mazāk skaidrs, kāpēc Rietumeiropai nebūtu īpaši jāpretojas Baltijas valstu (vismaz) eiroizācijai. Ir sabiedrotie: ārvalstu investori un kreditori (bankas), kā arī, pastarpināti, viņu valdības, piemēram Zviedrijas. Žēl, Zviedrijai nav teikšanas ECB, jo pati ir ārpus eirozonas. Bet palīdzēt lobējot Baltijas valstu eiroizāciju Eiropas Komisijā Zviedrija notiekti var. Varbūt aizlikt labu vārdiņu varēs arī Somija. Galu galā Baltijas ekonomikas ir piliens eirozonas jūrā.
Ir arī pretargumenti. Latvija ar savu ekonomikas nesabalansētību nav gatava eirozonai, jo Latvija īsti nebija gatava dalībai ES. Iekšējā politiskā nestabilitāte un tradicionāli koruptīvā vide neatstāj daudz šaubu par Latvijas politikas standartiem, fiskālo disciplīnu, valsts pārvaldes organizētību, apņēmību un spēju kaut kā šos stardartus uzlabot, nomainot kaut trīsdesmit valdības.
Vēl viens agruments pret: ja uzņems Baltijas valstis, arī daudz lielākām ekonomikām – Polijai, Čehijai, Ungārijai, Rumānijai – rokās būs precedents. Viņām ir arī savi spēcīgi lobētāji. Un tas vairs nebūs piliens jūrā.
Argumenti ir. Jautājums paliek, vai Latvijas valdība ir spējīga tos pasniegt un kompetenti turpināt diskusiju ar EK un ECB?

svētdiena, 2009. gada 1. marts

Sāciet mazgāt rokas, jeb nevar ilgi imitēt

Eirodziesmas fināls vēlreiz aktualizēja šo veco patiesību.  Nevar ilgi imitēt, nevar ilgi melot. Nevar ilgi slēpt, ka mums nav labas, modernas, konkurētspējīgas mūzikas eksportpreces.
Eirodziesma ir svarīga no politikas un pat ekonomikas viedokļa, jo tā ir mūsu ekskluzīvā eksportprece. Ekskluzīva, jo ir iespēja to piedāvāt reizi gadā Eiropas izklaides tirgū. Arī tāpēc ka tirgus ir vienreizējs. Tik intensīvi, kā reizi gadā Eurovision Song Contest, visā Eiropā vairs neskatās neko. Vajadzētu būt skaidrs, ka palaist garām tā ka būtu nevisai gudri.
Šogad, šķiet, ka jau esam palaiduši. Kartējo reizi. Jo nevar ilgi imitēt. Šajā gadījumā mūziku un kvalitāti.
Kam ir šaubas par Latvijas konkursa kolhoza pašdarbības līmeni un ka var arī citādāk, iesaku apmeklēt SVT weblapu un iepazīties kaut ar pāris dziesmām Zviedrijas nacionālajā atlasē. Labi, bija kolhozs pirms 10 gadiem, valsts jauna, sabiedrība tikai pamazām sāk atgūties pēc transformācijas... Bet kolhozs nekur nepazuda arī 10 gadus vēlāk. Tas pats amatieriskais, puspadarītais līmenis. Hmm…
Imitējot mūziku un kvalitāti, Latvija katru gadu pārdzīvo kārtējo attiecīgā mēroga krīzīti eirovīzijā. Imitējot politiku, politisko atbildību, politisko konkurenci, politiskās dzīves kvalitāti Latvija retāk, apmēram katru otru gadu, pārdzīvo politisko krīzi. Vēl retāk, reizi desmitgadē, imitējot ekonomiku, Latvija pārdzīvo ekonomikas nespēju.
Nevar ilgi imitēt. Jāsāk beidzot rīkoties. Varbūt krīze iemācīs mūs neimitēt un rīkoties?
Te nesen bija ziņa, ka kādas igauņu veselības inspektsioon pievienojās saviem šefiem Igaunijas varas vertikālē galda spēlē "Kam labāk izdosies nopīāroties uz Latvijas rēķina!?" un sāka neieteikt saviem cienītājiem Latviju apmeklēt A-hepotīta izplatības dēļ.  Tas tā, sīkums. Kur interestāka bija latviešu reakcija – lasītaju komentāri.
Komentāros dominēja: (1) vai cik gudri un pareizi igaunīši dara, ka neiesaka, (2) vai kā igaunīšu šefība rūpējas par savu tautu un (3) Latvijā valdība par tautu nerūpējas, tāpēc mums ir hepatīts un vispāāār... Toties vienā komentārā laikam kāds profesionālis dalījās zināšanās, ka šī slimība ir izplatīta tur, kur nemazgā rokas.
Tik vien! Jāsāk mazgāt rokas :) Mazgājiet rokas un negaidiet, ka jūsu rokas pēc jūsu tualetes apmeklējuma nomazgās ministru prezidents.
Kvalitāte, darba ražīgums, tāpat kā hepatīts, ir mūsu rokās. Ir vērts pamainīt attieksmi. Piemēram, sākt mazgāt rokas vai nopietnāk izturēties pret darāmo darbu. Negaidīt, ka jūsu attieksmi pret jūsu pašu dzīvi un visiem tās aspektiem mainīs valdība vai cits načalnieks.
Ar to eirovīziju es protams nedomāju, ka visi mūsu sniegumi bija slikti. Bija arī pārsteidzoši izņēmumi, kuri, kā sak, tikai apstiprina likumsakarību. Tāpat es protams atzīstu, ka ir arī daudz attīstītākas valstis, kas piegādā tajā pat izklaides tirgū tikpat apšaubāmas kvalitātes preci. Es vienīgi ceru, ka Latvijai ar savu muzikālo tradīciju, katram iesaistītajam mainot attieksmi pret sava personīgā ieguldījuma kvalitāti, ir visas iespējas gūt arī citas kvalitātes panākumus.

Visas vecās dziesmas / Stuff