trešdiena, 2009. gada 14. janvāris

Pie varas par jebkuru cenu?

Viss ir loģisks: sabiedrība nav apmierināta ar valdošo koalīciju un sāk protestēt, bet koalīcija sāk izmantot jaunas metodes, lai iespējami ilgāk saglabātu varu. Man šķiet, tā ir vakar vakarā notikušā būtība.
Jautājums, protams, ir, kurš ir vainīgs. Ivars Godmanis vaino Sabiedrību citai politikai. Koalīcija, pret kuru sabiedrības protests ir vērsts, apvaino opozīciju, kura atbalsta sabiedrības protestu.
Nedrīkstēja sasaukt to pūli, kuru paši nevar nokontrolēt. Loģiski? Nav. Vai nevajadzēja protestēt? Ko vēl darīt, ja koalīcija citādi nedzird? Acīmredzot jāiet protestēt miermīlīgi, bet skaļi. Skaļāk, nekā balsojot interaktīvos raidījumos, rakstot blogus un komentārus internetā.
Kam bija jākontrolē pūlis? Vai tad tā nav policija, kam ir tiesības uz kārtības uzturēšanu ne tikai tad, kad sāk demolēt Saeimu, bet arī, piemēram, kad agresīvas jaunekļu grupas sāk pārvietoties no Doma laukuma Jēkaba ielas virzienā?
Policija saka, ka nemieri bija gatavoti. Ka protestos piedalījās cilvēki, kurus, visticamāk, neviens neorganizēja, var redzēt pat videoierakstos internetā. Vieni met ar akmeņiem, citi priecājas par izsistu logu. Ko lai dara, ja cilvēki nejūt, ka tas ir viņu parlaments, kuram viņi sit logus? Pret ko var tā ārdīties? Kurš ir vainīgs, ka cilvēki sit logus savam parlamentam? Par to daudz raksta citos blogos, tāpēc neatkārtošos.
Kāds ir nemieru cēlonis, ir skaidrs. Bet ko nemieri panāk?
Saeimas atlaišanu noteikti nē. Protams, ka logu sišana un Latvijas balzama veikala izlaupīšana parlamentu neatlaiž.
Logu sišana un veikalu izlaupīšana diskreditē opozīciju un protestētājus un ļauj koalīcijai turpināt ignorēt sabiedrības neapmierinātību ar varas korumpētību un nekompetenci. Zīle: «Žēl par notikušo. Savu darbību nemainīsim.»
Logu sišana un veikalu izlaupīšana atsien rokas koalīcijai. Godmanis «pieļauj, ka protesta akcijas Vecrīgā vairs nenotiks». Štokenbergam politikā, Godmaņprāt, vairs vietas neesot. Segliņš uzbrūk Pabrikam. Vai šīs jaukās reakcijas, kas birst no valdošās koalīcijas politiķiem, neliecina par zināmu gatavību šim iznākumam?
Un pēdējais jautājums. Kurš gatavoja nemierus? Kam tie bija vajadzīgi vairāk kā koalīcijas partijām, īpaši tām, kuru izredzes iekļūt Saeimā ārkārtas vēlēšanās ir tuvu nullei — TP un LPP? Kam tie vispār bija vajadzīgi, ja ne šiem politiķiem?
Tā ir reakcija uz sabiedrības protestiem. Taču nākamais solis varas saglabāšanai varētu būt arī proaktīvs. Šodien Godmanis saka: «Mēs esam citā Latvijā, kurā notikuši masu nemieri.» Segliņš: «Pēc šī gada 13.janvāra situācija Latvijā vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija.»
Varas saglabāšanai varētu tikt izmantotas autoritārās metodes. Jāsauc lietas īstajos vārdos. Neatļaut publiskus protestus un vardarbīgi kliedēt opozīcijas mītiņus, kā draud Godmanis un Segliņš, ir autoritāra režīma prakse. Tāpat arī oficiālas vai neoficiālas cenzūras ieviešana medijos: Saeimas komisija kritizē sabiedrisko radio par protesta atspoguļošanu Doma laukumā. «Mediji sēj sabiedrībā bailes, atspoguļo negatīvās ziņas,» saka deputāti.
Vēl autoritārajās metodēs labi iekļaujas kriminālprocesi pret opozīcijas līderiem un sabiedrisko organizāciju vajāšana. Kā to dara Krievijā ar to pašu mērķi — lai noturētos pie varas par jebkuru cenu.

Visas vecās dziesmas / Stuff