pirmdiena, 2009. gada 9. marts

Plānu nav. Naudas nav. Tātad eiroizācija?


Nevienam nav grūtību uzskaitīt, kāpēc latu devalvēt nedrīkst, nu varbūt izlaižot tik mazsvarīgu aspektu, ka lielo nekustamā īpašuma spekulantu, "ātro miljonāru", ieinteresētību nemaināmajā lata kursā.
Cik aizkustinoši, ka miljonāra spekulanta intereses sakrīt ar parasto cilvēciņu interesēm. Galu galā patiešām 85% kredītu ņemti eiro.
Te protams parādās vēl viena smagsvara – kreditoru – interese.
Otra patiesības puse
ir tas, ka Latvijas Banka 2008.g. oktobrī-novembrī iztērēja tuvu EUR 900m, jeb 20% savu ārējo rezervju, lata stabilitātes noturēšanai. Februārī rezerves tika atjaunotas ar uzviju. Tieši līdz šim laikam Latvija saņēma pirmās Starptautiskā Valūtas Fonda (SVF) un Eiropas Komisijas (EK) aizdevumu daļas EUR 1 mljrd. apmērā.
Tātad kā, kādiem mērķiem tiks izmantots šis astronomiskais kredīts no SVF, EK et al., paliek ar katru dienu skaidrāk.
Un nevajag nekādas diskusijas. Un beidziet kunkstēt par nepieciešamību atbalstīt ekonomiku. Izbeidziet te savas bērnišķīgās fantāzijas, ir svarīgākas lietas!
Jā jā, caur bankām
Vai tā nauda spēs stimulēt komercbanku kreditēšanas atjaunošanu, skaidrs nav.
Ir skaidrs, ka tad, ja tomēr izdosies atkorķēt bankas, kredītu likmes stimulēs ne ilgtermiņa ieguldījumus R&D un inovācijās. Tās atkal – déjà-vu – drīzāk stimulēs kaut kādas apšaubāmas, ātri pelnošas, necaurspīdīgas, pus- un nepuskrāpnieciskas shēmas.
Karoče, atkal stimulēs visu, par ko Latvija tikusi daudz kritizēta, nīcināta un izsmieta. A ko darīt vecīt, ja R&D Latvijā naudas nav un nebūs!
Spekulantu glābšanas paradīze
Tāpat, ka līdzšinējā nodokļu sistēma, arī šis milzīgais aizdevums – 35% no Latvijas IKP – apkalpos tos, kuri būtībā arī stāvēja aiz Latvijas ekonomikas tīģerlēciena vēl pirms gada, – nekustamā īpašuma spekulantus.
Vai tie ir viņi, kas piepūta šo burbuli, kas stimulēja drausmīgas kvalitātes jauno mājokļu celtniecību, – vai tie ir tie paši, kas sēž Latvijas valdībā, visās partijās un kontrolē Latvijas politiku?
Tieši tāpēc Atim Slakterim nebija nekāda plāna, kur guldīt to naudu, jo tādu plānu nemaz nevajadzēja.
Ekonomikai varbūt tiks tie EUR 200-300m, ko piešķirs – ja piešķirs! – starptautiskas bankas. Vēl starp citu Latvija saņēma EUR 600m kredītu no Eiropas Investīciju Bankas oktobrī, kas bija domāts ES struktūrfondu apgūšanai. 
Pašuzupurēšanās Audi A8 interjērā
OK. Ja Slakterim nebija plāna, Latvijas Bankai bij, ir! Nopirkt Audi A8 ar Rimševiča muguras masētāju…
Bet protams ne tikai. Vēl ir plāns ieviest eiro 2012.gadā, taču jau tagad ir skaidrs, ka Latvija Maastrichtas kritērijiem neatbildīs arī tad.
Neatbildīs, jo ārējais parāds visticamāk būs lielāks par kritērijos noteiktajiem 60%. Lielāks, jo ekonomika turpinās sarūkt. Jo nebūs, kam izvilkt ekonomiku no bedres. Jo uzņēmumiem nav un nebūs apgrozāmo līdzekļu.
Vēl pagrūdīs, lai pakluptu
Starp citu arī tāpēc, ka Latvijai ar šādu te ekonomikas politiku, "stabilo" nestabilo nacionālo valūtu, nevainīgo starptautisko valūtas spekulantu interesīti par Latvijas credit default swap un – o jā! – Latvijas sabiedriskās domas neiztrūkstošo atbalstu saviem rotaļīgajiem politiķiem valdību maiņās, starptautiskās reitingu aģentūras svilpodamas samazina Latvijas kredītreitingu.
Izziņai: ar to BB+, kas tagad ir Latvijai no S&P, šie daži simti miljonu eiro ekonomikas kreditēšanai varētu būt pēdējie pirms pauzes vairāku gadu garumā. Pauzes laikā varēs ne tikai no sirds izspēlēt vairāku valdību maiņu un ārkārtas vēlēšanas, bet arī labi piedomāt, kādēļ Latvijai nedod naudu un neuzticas.
Jaunajai valdībai
ir svaigākas idejas par to, kādi vēl upuri būs nepieciešami lata kursa stabilitātei. Jāgriež Ls 400m no budžeta, lai turpinātu saņemt SVF un EK aizdevumu kārtējās daļas.
Naudas nav un nebūs. Pēdējais Latvijai pieejamais kredīts ir domāts caurumu lāpīšanai Latvijas Bankas ārvalstu valūtu rezervēs. Ne ekonomikas stimulēšanai.
Tātad eiroizācija?
Nez kāpēc Latvijā īsti nepamanīta pavīdēja ziņa par to, ka ES summitā marta sākumā, tika apspriesta ideja par eiro paātrināto ieviešanu – eiroizāciju – Baltijas valstīs un Bulgārijā, kuru valūtas jau tagad ir piesaistītas eiro.
Visticamāk valdībā un Latvijas Bankā to ļoti klusi apspriež jau ne pirmo mēnesi. Negrib komentēt. Nezinu, kāpēc. Varbūt arī tāpēc, ka nav kompetenta viedokļa, nav neviena, kurš kompetenti labā angļu valodā izklāstītu Latvijas argumentus EK un Eiropas Centrālajai Bankai (ECB). Par eiroizāciju nesen rakstīja Jānis Ošlejs.
Tādēļ vajadzēja stāties ES
Loģiski, eiro ieviešana ir tā aizsardzība, imunitāte, īstā pievienošanās kopējai ekonomiskajai telpai, kuras dēļ Latvija pievienojās ES. Un šī imunitāte, iespēja lieki nededzināt savas rezervju kripatas ir nepieciešama šobrīd, šodien.
Eiro ir vajadzīgs šodien, nevis 2012. gadā. Tā būtu Latvijas eirointegrācijas būtība.
Plus: ar eiro ieviešanu celsies Latvijas kredītreitings, kas ir svarīgi mūsu reputācijai un apgrozāmo līdzekļu pieejamībai.
Ja tas nav iespējams, tad eirointegrācija drīzāk ir šķērslis Latvijas ekonomikas glābšanai. Vai mums ir plāns B?
Svarīgi atzīmēt, ka es nerunāju par patvaļīgo, pirātisko eiroizēšanos Melnkalnes stilā, piespiedu eiroizēšanos Kosovas stilā. Es runāju par pievienošanos eirozonai.
Vai Latviju kāds pārstāv?
OK, summita rezultāts: EK un ECB ir kategoriski pret paātrināto eiroizāciju. Vācija, eirozonas powerhouse, ir visai noraidoša.
Bet interesanti, ka, būdama pret, Rietumeiropa atstāj durvis vaļā. Ir iespējama diskusija.
Piemēram, par Maastrichtas kritēriju pārskatīšanu. Lasiet Edwarda Hugh blogu par summita rezultātiem.
Argumenti ir. Ir vairāk vai mazāk skaidrs, kāpēc Rietumeiropai nebūtu īpaši jāpretojas Baltijas valstu (vismaz) eiroizācijai. Ir sabiedrotie: ārvalstu investori un kreditori (bankas), kā arī, pastarpināti, viņu valdības, piemēram Zviedrijas. Žēl, Zviedrijai nav teikšanas ECB, jo pati ir ārpus eirozonas. Bet palīdzēt lobējot Baltijas valstu eiroizāciju Eiropas Komisijā Zviedrija notiekti var. Varbūt aizlikt labu vārdiņu varēs arī Somija. Galu galā Baltijas ekonomikas ir piliens eirozonas jūrā.
Ir arī pretargumenti. Latvija ar savu ekonomikas nesabalansētību nav gatava eirozonai, jo Latvija īsti nebija gatava dalībai ES. Iekšējā politiskā nestabilitāte un tradicionāli koruptīvā vide neatstāj daudz šaubu par Latvijas politikas standartiem, fiskālo disciplīnu, valsts pārvaldes organizētību, apņēmību un spēju kaut kā šos stardartus uzlabot, nomainot kaut trīsdesmit valdības.
Vēl viens agruments pret: ja uzņems Baltijas valstis, arī daudz lielākām ekonomikām – Polijai, Čehijai, Ungārijai, Rumānijai – rokās būs precedents. Viņām ir arī savi spēcīgi lobētāji. Un tas vairs nebūs piliens jūrā.
Argumenti ir. Jautājums paliek, vai Latvijas valdība ir spējīga tos pasniegt un kompetenti turpināt diskusiju ar EK un ECB?

svētdiena, 2009. gada 1. marts

Sāciet mazgāt rokas, jeb nevar ilgi imitēt

Eirodziesmas fināls vēlreiz aktualizēja šo veco patiesību.  Nevar ilgi imitēt, nevar ilgi melot. Nevar ilgi slēpt, ka mums nav labas, modernas, konkurētspējīgas mūzikas eksportpreces.
Eirodziesma ir svarīga no politikas un pat ekonomikas viedokļa, jo tā ir mūsu ekskluzīvā eksportprece. Ekskluzīva, jo ir iespēja to piedāvāt reizi gadā Eiropas izklaides tirgū. Arī tāpēc ka tirgus ir vienreizējs. Tik intensīvi, kā reizi gadā Eurovision Song Contest, visā Eiropā vairs neskatās neko. Vajadzētu būt skaidrs, ka palaist garām tā ka būtu nevisai gudri.
Šogad, šķiet, ka jau esam palaiduši. Kartējo reizi. Jo nevar ilgi imitēt. Šajā gadījumā mūziku un kvalitāti.
Kam ir šaubas par Latvijas konkursa kolhoza pašdarbības līmeni un ka var arī citādāk, iesaku apmeklēt SVT weblapu un iepazīties kaut ar pāris dziesmām Zviedrijas nacionālajā atlasē. Labi, bija kolhozs pirms 10 gadiem, valsts jauna, sabiedrība tikai pamazām sāk atgūties pēc transformācijas... Bet kolhozs nekur nepazuda arī 10 gadus vēlāk. Tas pats amatieriskais, puspadarītais līmenis. Hmm…
Imitējot mūziku un kvalitāti, Latvija katru gadu pārdzīvo kārtējo attiecīgā mēroga krīzīti eirovīzijā. Imitējot politiku, politisko atbildību, politisko konkurenci, politiskās dzīves kvalitāti Latvija retāk, apmēram katru otru gadu, pārdzīvo politisko krīzi. Vēl retāk, reizi desmitgadē, imitējot ekonomiku, Latvija pārdzīvo ekonomikas nespēju.
Nevar ilgi imitēt. Jāsāk beidzot rīkoties. Varbūt krīze iemācīs mūs neimitēt un rīkoties?
Te nesen bija ziņa, ka kādas igauņu veselības inspektsioon pievienojās saviem šefiem Igaunijas varas vertikālē galda spēlē "Kam labāk izdosies nopīāroties uz Latvijas rēķina!?" un sāka neieteikt saviem cienītājiem Latviju apmeklēt A-hepotīta izplatības dēļ.  Tas tā, sīkums. Kur interestāka bija latviešu reakcija – lasītaju komentāri.
Komentāros dominēja: (1) vai cik gudri un pareizi igaunīši dara, ka neiesaka, (2) vai kā igaunīšu šefība rūpējas par savu tautu un (3) Latvijā valdība par tautu nerūpējas, tāpēc mums ir hepatīts un vispāāār... Toties vienā komentārā laikam kāds profesionālis dalījās zināšanās, ka šī slimība ir izplatīta tur, kur nemazgā rokas.
Tik vien! Jāsāk mazgāt rokas :) Mazgājiet rokas un negaidiet, ka jūsu rokas pēc jūsu tualetes apmeklējuma nomazgās ministru prezidents.
Kvalitāte, darba ražīgums, tāpat kā hepatīts, ir mūsu rokās. Ir vērts pamainīt attieksmi. Piemēram, sākt mazgāt rokas vai nopietnāk izturēties pret darāmo darbu. Negaidīt, ka jūsu attieksmi pret jūsu pašu dzīvi un visiem tās aspektiem mainīs valdība vai cits načalnieks.
Ar to eirovīziju es protams nedomāju, ka visi mūsu sniegumi bija slikti. Bija arī pārsteidzoši izņēmumi, kuri, kā sak, tikai apstiprina likumsakarību. Tāpat es protams atzīstu, ka ir arī daudz attīstītākas valstis, kas piegādā tajā pat izklaides tirgū tikpat apšaubāmas kvalitātes preci. Es vienīgi ceru, ka Latvijai ar savu muzikālo tradīciju, katram iesaistītajam mainot attieksmi pret sava personīgā ieguldījuma kvalitāti, ir visas iespējas gūt arī citas kvalitātes panākumus.

Visas vecās dziesmas / Stuff