trešdiena, 2009. gada 8. jūlijs

SC ar balalaiku: Change we can believe in?

Runa ir par to, ko atnes SC Latvijas politikā, kas ir SC ideoloģija, kur tā sakņojas. Jā, tieši par saknēm un apstākļiem. Noteikti ne par SC formālo ideoloģiju. Man nav ne mazāko šaubu, ka formālajā frontē SC viss ir ažūrā.

Negribu nevienu ne saniknot, ne kādu atvairīt no simpātijām. Par mana viedokļa publicēšanu manā blogā man neviens nemaksā.

…Man pat prātā neienāktu rakstīt šādas atkāpes, pievēršoties latviešu partijām.

Nedaudz par līdzīgu tēmu jau rakstīju pirms trim gadiem krievu valodā — kam ir interese, var atrast šeit. Šķiet, ka arī tas teksts ir joprojām aktuāls.


Obamas efekts mīnus Obama

Nevienai partijai Latvijā, ja neņem LTF, līdz šim nav bijis tāds atbalsts. Kāpēc? Vainojams, visdrīzāk, "Obamas efekts", tikai bez "Obamas". "Change we can believe in!"

Mēs gribam pārmaiņas, jūtam, ka kaut kam jāmainās. Un izskatās, ka mēs varam noticēt "dajebkādām" pārmaiņām.

Un atkal diemžēl (!) nostrādā tas pats vecais labais etniskais faktors: "latviešu" partijas līdz šim veidojušas nekompetentas, korumpētas valdības -> krievi nav latvieši -> "krievu" partija būs kompetentāka un nepieļaus korupciju.

Es atceros, lasīju dažos blogos pirms vēlēšanām latviešus atzīstām, ka krievi pie varas Latvijā ir normāli, vēlami, atbalstāmi. Jā, normāli. Bet ne kā "krievi=nelatvieši", ne kā lācis cirkā, ne kā kaut kāds extraterrestrial, jā jā, alien, importētais brīnumlīdzeklis etnogrāfiskā iepakojumā. Uz kaut ko tādu cerēt ir stulbi.

Bet jā, normāli — demokrātiskā sabiedrībā. Demokrātija ir ne tikai "vissliktākā pārvaldes forma", bet arī tāds triks, kas ļauj izmantot plašāku cilvēkresursu klāstu.

Kā? Atsakoties no cilts tabu. Neierobežojot ar mākslīgiem kritērijiem talantu rekrutēšanu un resursu mobilizāciju. Cenšoties tikt vaļā no "dabiskākiem" sabiedrības mobilitāti un iesaistīšanos ierobežojošajiem faktoriem. Un tad, ja tev ir mērķis un tu gribi to sasniegt, tev vienalga, latvietis vai krievs. Bet tikai ja tev ir mērķis.

Latvijā tā nav. Varbūt vēl nav. Tāpēc latviešu atbalsts SC vēl nenozīmē etniskā faktora nāvi.

Sekas? Vismaz jaunais latviešu atsvešināšanās no valsts vilnis: "kā var uzticēties varai, ja tā ir krievu rokās?" Jo balso par krieviem, marsiešiem, par aliens, par mītiem, pasakām, cerot uz brīnumiem. Ne par ideju, ne par ideoloģiju. Agrāk vēlēja latvieti, tagad vēl krievu. Vot i vsja raznica.


Vai krieviem šīs valsts iedzīvotāji vairāk vajadzīgi?

Kā var noprast, esmu skeptisks par lāci ar balalaiku.

No Sociāldemokrāta komentāra: "Šai valstij nevajag lielāko daļu latviešu. Nevajag ne kā darbiniekus, ne kā pircējus vai klientus (…) Jautājums: kam vajadzīga valsts, kurai nav vajadzīgi iedzīvotāji?"

Nu jā, var diskutēt kam ko vajag — valstij iedzīvotājus vai otrādi. Bet ja pat izmanto šo "mazāk nekā perfekto", bet tik populāro (!) problēmas uzstādījumu, vai tiešām kādam ir ilūzijas par to, ka SC vadītajai Rīgai vai iespējams valstij iedzīvotāji būs vajadzīgi vairāk?

Saskaņa ir bijusi Latvijas politikā kopš pirmās atjaunotās Saeimas, ir šīs neuzticamās politiskās sistēmas miesīgais bērns. Bija gan hermētiskā opozīcijā, gan, šķiet, tīri labi sadzīvoja ar "oranžajiem". Aigara Kalvīša valdības laikā SC vairakkārt figurēja debatēs, ka visai iespējams koalīcijas dalībnieks.

Stilistiski, mentāli SC ir Latvijas vienotās politiskās elites daļa. Cik nopietni ir gaidīt pārmaiņas?


Ko latvieši zina par krieviem?

Ko latvieši zina par saviem līdziedzīvotājiem, Latvijas krieviem? Ko vispār var zināt, ja mēģina mazināt saskarsmi vai no tās izvairīties? Mazina un izvairās — no abām pusēm —, jo tāda ir paralēli pastāvošo kopienu loģika. Vismaz tikmēr, kamēr abas kopienas izkopj savus konservatīvos tabu un visādus citus šķēršļus savstarpējai komunikācijai.

Vērtējot objektīvi, Latvijas krieviem ir tomēr vairāk kopīgā ar latviešiem, nekā ar "īstenajiem" krievzemiešiem. Vairāk, nekā latvieši domā. Tāpēc es nemētātos ar apvainojumiem un iesaukām piektā kolonna, kaut gan ir spēki, kas vēlas, lai Latvijas krievi tādi būtu, vai homo sovieticus, jo tādus laikam varētu atrast abās Latvijas kopienās.


Ko īsti SC pārstāv?

Kas ir Latvijas krievu kopiena, ko pārstāv SC? Vai tāda vispār ir? Latvijas krievi ir ļoti atomizēti. Viņiem ir lielas problēmas ar identifikāciju.

Liela daļa izvēlas identificēties ar to, ko redz kabeļtelevīzijas kanālos — ar virtuālo Krieviju. Viņu realitātes šovā īstais līderis ir Putins. Viņu Jaunais Gads atnāk pēc Maskavas laika. Runājot par Latvijas ekonomikas problēmām, viņi no sirds izspļauj "strana durakov!", protams nepieskaitot sevi pie šiem durakiem, jo strana nav viņējā.

Nē, tie nav tikai vecākas paaudzes cilvēki. Jā, viņu galvās ir putra. Bet šī putra vēl nepārvērš šos cilvēkus par piekto kolonnu. Viņiem ir vajadzīga palīdzība — gudra pozitīvās motivācijas programma. Ļoti līdzīga tai, kura būtu vajadzīga arī apmēram tikpat lielai daļai latviešu.

Diemžēl, putra ir tas, kas šodien vieno latviešus un krievus viņu attieksmē pret Latviju un savu vietu tajā.

Daļa krievu izvēlas identificēties ar Latviju, jeb pareizāk sakot ar latviešiem. Šo identifikāciju uzturēt ir visgrūtāk, jo tevi par tavu izvēli peļ no abām pusēm. Tā ir visnotaļ liberāla katra konkrēta indivīda izvēle, tāpēc arī atšķiras no asimilācijas (kura šobrīd laikam nemaz nav iespējama). Vairums nelatviešu to nekad nedarīs, jo tas tomēr nozīmē apzināti iet pret savu konservatīvo straumi. Vairums latviešu arī nekad neatbalstīs, jo vairums latviešu ir tikpat konservatīvs kā vairums krievu. Un trešā izvēle ir kosmopolītisms. Nosacīti.

Kuru no šīm trim grupām pārstāv SC? Es tur neredzu ne latvisko izvēli, ne kosmopolītus. Tātad tie ir tie, kas dzīvo vienlaikus "muļķu zemē" un Krievijas realitātes šovā un kam līderis ir Smaragda Pilsētas Putins.

Ārpus šī ieraksta,

diemžēl, jāpaliek pašas Smaragda Pilsētas tēmai — kas tieši apbur Latvijas krievus, SC elektorālo bāzi, un notur viņus virtuālajā impērijā. Arī tam, vai "impērija" ir tikai politbiznesa bubulis, vietas ierakstā nepietiek. Par krievu valodas vietu Latvijā arī ne.


Promaskaviskie spēki

Atbildēšu uz Sociāldemokrāta pēdējo komentāru: "Kuri pēc savas politiskās kultūras principiem Latvijā ir "promaskaviskie" spēki - TuB/LNNK vai Saskaņas Centrs?"

Domāju, ka abi divi. Nedomāju, ka viņi darbojas komandā ar vienotu mērķi — piemēram tiešām radīt piekto kolonnu —, bet zināmā mērā viens otru papildina. Runa, protams, ir par tiem nabaga "muļķu zemes" upuriem.

TB viņus lamā, draud, izstumj, marginalizē. Upuri TB retoriku uztver ļoti dramatiski, ar gatavību kaisa pelnus uz galvas, faktiski pieņemot pārmetumus par okupāciju un visiem pārējiem grēkiem, un — marginalizējas.

Jūs taču redzat, ka viņi marginalizējas? Bet neticat, ka viņi kaut ko pieņem? Diemžēl, viens izriet no otra. Pēc savas reliģijas kanoniem viņi tik tiešām ar gatavību atzīstas grēkos, paliekot par grēkāzi. Bet tā kā izpirkt šos citu cilvēku un vairs neeksistējošās valsts varas grēkus viņu spēkos nemaz nav, viņi, izvairoties no konfrontācijas, meklē komfortu citā realitātē, nostiprinās pārliecībā, ka Putina realitātes šovs ir tīkamāks viņu ausīm, un pakļaujas šī šova ietekmei arvien vairāk.

Šajā ziņā TB ar tās pretkrievisko retoriku ir tiešāka, acīmredzamāka promaskaviskā pozīcija. Bet SC neko arī nedara, lai atvairītu savu klientu no grimšanas destruktīvās propagandas vidē. SC pasīvā pozīcija tikai apstiprina upuru izvēli norobežoties no iesaistīšanos Latvijas nevirtuālajā realitātē un ļauj sabiedrībai tupēt divās paralēlās kopienās. Nekas no tā, ko SC ir darījis līdz šim, nevieš pārliecību SC spējā piedāvāt risinājumu korupcijas problēmai vai ekonomikas nesabalansētības pārvarēšanai. Demokrātiskas sabiedrības konsolidācijai arī ne. Es varu kļūdīties, bet Obama te nekāds nesanāk.

svētdiena, 2009. gada 5. jūlijs

…Un Latvija līdzināsies pārējiem Krievijas satelītiem

Pāris vārdu par Latvijas Faktu jūnija partiju reitingiem. Pārkalkulējot aptaujas rezultātus atbilstoši Saeimas aizpildīšanas aritmētikas loģikai, iznāk, ka nākamā Saeima izskatītos šādi, ja balsošanas rezultāti būtu identiski jūnija aptaujai:

- SC: 48

- JL: 19

- PS: 16

- LPP/LC: 9

- ZZS: 8

Skaidrs, ka jūnija vēlēšanas sakāpināja politisko angažētību un pat tos, kuri "nezin" bija par 3% mazāk, nekā parasti. Skaidrs arī tas, ka pa tiem 15 mēnešiem, kas palikuši līdz vēlēšanām, SC esot pozīcijā Rīgā viegli var zaudēt daļu savu vieglprātīgu fanu. Kā JL neizbēgami zaudē, vadot valdību.

Tāpēc ir svarīgi palūkoties uz to, kādu ietekmi atstāj partiju reitingu dinamika pēdējos mēnešos uz iespējamo nākamās Saeimas struktūru.

Ar struktūru es domāju pat ne atsevišķas frakcijas, bet potenciālas koalīcijas. Tādas varētu būt trīs. Visi nosaukumi ir nosacīti.

- "Reformistu": JL+SCP+PS

- "Jauna oranžā" vai "Sarkanā": SC+LPP+ZZS vai PCTVL

- "Kompromisa": SC+JL+SCP

Tagad var apskatīt krīzes mēnešu rezultātu dinamiku, kādu atbalstu gūtu šīs nosacītās koalīcijas:

Reformistu Sarkanā Jauna oranžā Kompromisa

Decembris 34 50 57 58
Janvāris 36 52 50 56
Aprīlis 36 51 54 77
Maijs 32 59 60 61
Jūnijs 35 57 65 67

Rezultāti nepārprotami rāda, ka, neskatoties uz atsevišķo partiju reitingu svārstībām, "reformistu" koalīcijai paliek stabils atbalsts, kas spēj tai garantēt tikai trešdaļu Saeimas mandātu un palikšanu opozīcijā. Bet atbalstam "sarkanajiem", jeb "jauniem oranžajiem" (S/JO), ir skaidra tendence pieaugt. Spriežot pēc notikumiem Rīgā, ar pietiekamu atbalstu S/JO variantam "kompromisa" koalīcijai izredžu nav.

Atliek tikai konstatēt, ka Latvijas vēlētājs gatavojas uzkāpt kārtējo reizi uz tiem pašiem grābekļiem, nobalsojot par kārtējiem "oranžajiem", varbūt nedaudz sarkanākā izpildījumā.

Uz nākamajiem četriem gadiem Latvijā saglabāsies neuzticība valdībai un Saeimai, vēl plašāk izplatīsies pesimisms un ciniskā attieksme, kā politiskās un biznesa elites cinisma atspoguļojums. Valsti turpinās vadīt nekompetentas valdības. Politiskā korupcija labākajā gadījumā nemazināsies. Neefektīvā, dārgā valsts pārvalde turpinās stagnēt. Ne par kādām ekonomiskām reformām vai reformās izglītībā un veselības aprūpē nevar būt ne runas. Latvija turpinās attālināties no rietumiem un kaimiņiem Baltijā un organiski līdzināties pārējiem Krievijas satelītiem.

sestdiena, 2009. gada 4. jūlijs

Aleksandrs Tralmaks. Slikta ziņa

Aleksandrs Tralmaks, jaunais A/S Diena īpašnieks, vēl pārdomās, vai viņam jāseko ētiskiem principi.

Dienas weblapā publicētajā intervijā viņš nebija gatavs atbildēt uz jautājumu, ne ko viņš darīs ar saviem jaunajiem aktīviem — Dienu un Dienas Biznesu, ne vai būs kādas izmaiņas redakciju politikā, ne vai viņš apturēs savu — cik var noprast — aktīvo darbību politikā, partijā Jaunlatvija.

Aiz Aleksandra Tralmaka stāvot igauņu nauda un zviedru smadzenes. No intervijas nevar saprast arī to, ko īsti gulda iekšā biznesā pats Tralmaks, izņemot kaut kādus ar vadību un funkciju saistītus lēmumus. Bet arī par tiem lēmumiem viņš neko nevarēja pateikt.

Dienas reportiere gan pavaicāja, vai aiz darījuma nepavīd kāda vietēja oligarcha ēna, vai Krievijas intereses. O jā, ar tādu pašu rezultātu var šo jautājumu uzdot tam oligarham, ja viņš ir, vai tam Kremļa darbonim, kas sastādīja to ķēdīti ar visiem igauņiem, ja protams tur ir kāda Krievijas pēda.

To žurnālistam jāmeklē pašam. Bet šķiet, ka ne vairs Dienā — ?

Aleksandram Tralmakam acīmredzami trūkst pieredzes publiskajā telpā. Komunikācijas zināšanu. Tādu zināšanu, kas ir absolūti nepieciešamas politiķim, stratēģiski svarīgu uzņēmumu īpašniekam, sabiedriski nozīmīgai personai. Jo viņš tāds nekad nav bijis. Un varbūt viņam par tādu nav arī jākļūst.

Absolūti nav skaidrs, kāpēc Tralmaks. Diena un Dienas Bizness nav ne zivju pārstādes cehs, ne lielveikals, ne pat banka. Diena un Dienas Bizness Latvijai kā sabiedrībai un valstij ir svarīgu demokrātisko brīvību un vērtību iemiesojumiem. Vārda brīvība. Saskarsme plašākas sabiedrības mērogā. Jaunu tīklošanas rīku iemēģinājums un praktizēšana. Tā neangažētā balss, kurai beidzot ir iespēja tikt uzklausītai. Galu galā tā atgriezeniskā bottom-top saite, kura pamazām palīdz Latvijas sabiedrībai atbrīvoties no ledainās neuzticības savai valdībai.

Labākais, ko Aleksandrs Tralmaks, gadījuma cilvēks bez pieredzes, būtu varējis pateikt tajā intervijā ir tas, ka viņš ir gatavs mācīties, klausīties, saprast un pieņemt brīvo mediju vērtību. Nevis solīt kaut kādus lēmumus, ko viņš acīmredzami nav kompetents pieņemt.

Ar stratēģiskajiem nacionālajiem medijiem gadījuma cilvēku rokās, esam lielu soli atpakaļ mediju brīvību un demokrātisko vērtību iesakņošanas ziņā.

Slikta ziņa.

Visas vecās dziesmas / Stuff