svētdiena, 2009. gada 23. augusts

Es ticu. Es neticu

Tam, ka krīze beigsies un Latvijas ekonomika atsāks augšupeju? Tam, ka Latvija tiks gala ar idiotiem un zagļiem valsts pārvaldē un pašvaldībās? Tam es ticu. Tas kādreiz notiks. Varbūt pēc vairākiem gadiem, varbūt gadu desmitiem.

Es neticu, ka tagadējā Latvijas politiskā un biznesa elite kaut ko būs iemācījusies no krīzes. Es nesaku, ka mēs pārējie būsim iemācījušies un sapratuši ko grandiozu un mums atliks tikai eksaminēt eliti un pārmest, ka tie idioti atkal neko nav sapratuši. Taču elite jau tāpēc ir elite, ka zina, redz un spēj vairāk un labāk par pārējiem. Vai ne?

Es nerunāju par valdību. Jo Latvijas valdības ir tikai elites pārstāvju tūlītējās sasēšanās pie viena galda rezultāti. Kā iznāca šoreiz sasēsties, tāda mums ir valdība.

Centrālais te ir, kas stāv aiz elites manevriem. Partiju politika? Fffe. Aiztaisiet kaut visas partijas vienudien, jūs pat nepamanīsiet, ka to partiju vairs nav. Un tas ir ļoti ļoti bēdīgi, jo Latvijas parlamentārās demokrātijas pamata institūts joprojām nav uzcelts. Palasīsi ziņas par Latvijas politikas un biznesa kapteinīšiem, kā piem. saistībā ar prezidenta vizīti Azerbaidžānā, gooosh! - ko šie idiņi spēj uzcelt, izņemot varbūt šķību tualetes būdiņu?

Ekonomiskās intereses? It kā tās būtu… Ir, protams, intereses, bet cik tās būtu ar saistītas ar ekonomiku? Un ja galu galā būtu tie Latvijā tik populārie „ekonomiskie grupējumi”, vai tad nevajadzētu būt kaut kādam no tā labumam visai ekonomikai, nu kaut kādām „grupējumu” pēdām ekonomikā?

Es parasti nekomentēju konkrētus izlēcienus. Mani neinteresē deta. Mani vairāk interesē „the big picture”.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff