svētdiena, 2009. gada 20. decembris

Kāpēc es nerakstīju krievu valodā un kāpēc uzrakstīju tagad

Uzrakstīju iepriekšējo tekstu krieviski, jo ceru uz krievu auditoriju (neatbalstu tendenci uzspiest krievu valodu latviešu kibertelpā, bet arī nenosodu). Diena.lv lasītājiem devu saiti, lai, ja kādam interesē, ir iespēja iepazīties.

Joprojām ceru uz krievu auditoriju. Rakstīju krieviski Latvijas internetā tikai vienu reizi vienā netipiskā vietnē, Dialogi.lv. Dabūju izcilu diskusiju un pamanījos izvairīties no rupjībām un agresīvās histērijas.

Vēlāk krievu valodā vairs nerakstīju, jo vēroju šo agresiju pieņemamies spēkā populāros medijos. Anonīmā auditorija var atļauties atklāt, kas uz sirds, atklāt savu dvēseli un pasaules redzējumu – vairs bez jebkādas nepieciešamības izskatīties pieklājīgam, civilizētas. Varbūt tāpēc, ka es jau sapratu, kas mums kā sabiedrībai lielākoties ir uz sirds, es vairs īsti negribu par to zināt, tā teikt, sīkāk. Sen vairs pat neieskatos komentāros RusDelfos, jo izlasītais, šķiet, ietekmē asins spiedienu, cukuru līmeni vai ko tur vēl – paliek nelabi. No stulbuma, riebuma, naida gribas vemt.

Skaidrs, ka tas piemīt latviešu auditorijai tikpat lielā mērā. Katru reizi mani šokē komentāri blogeram Čelovekam, jo iemin dubļos viņu pašu, faktu, ka kāds atļaujas rakstīt krieviski. Par viņa viedokli tikpat kā neizsakās. Pats es arī rakstīju pāris kritiskas piezīmes par mērķa un vēstījuma trūkumu viņa rakstos, to provokatorisko novirzi. Saņēmu pretī ne īpaši elegantu reakciju.

Pārsteidza mani arī komentāru vētra pēc Edvīna Šnores atklātās vēstules Rīgas mēram. Tuvu 600 komentāru, Dienai.lv ļoti neraksturīgi. Ar ko tad šis gabals izpelnījās tādu atbalstu, autors būtu verdzības pūķi piebeidzis vai? Nu vismaz atklājis kaut ko nebijušu, nezināmu un liktenīgu? Nē, pat neko īpaši radikālu nav pateicis, tikai izprovocējis etniskās neiecietības izvirdumu. Arī šajā gadījumā nebija lielas nozīmes autora viedoklim, jo galvenais bija iegansts.

Re kur enerģijas kamols, dzīva interese, gatavība ļauties provokācijām, zibenīga reakcija, viedokļu mobilizācija – naidā. Spļaudīties, nevis runāt. Graut, nevis celt. Šis naids citam pret citu ir atklāts un patiess. Šī neiecietība, pat riebums pret atšķirīgo viedokli uzskatāms par labo toni, un piekrist viens otram var atļauties, tikai uzbrūkot trešam.

Tiem, kas spļaudās un grauj, nīstot krievus un krievisko un uzskatot sevi par "nacionāļiem", varu piedāvāt tikai tādu nevisai oriģinālo viedokli, kuru aizstāvu jau vairākus gadus: Nacionālisms nav par graušanu, nacionālisms ir par celšanu – nacionālās valsts uzcelšanu. Nacionālisms nav arī par nīšanu, nacionālisms ir par nācijas veidošanu, ko nevar izdarīt nīstot un spļaudoties. Mēs labi zinām no vēstures, kas grauj kādu mērķu vadīts. Grauj un nīst ienaidnieki un noziedznieki. Šo pašu noziegumu ne pret sevi, ne pret visu Latvijas sabiedrību un Latvijas valsti, pret Latvijas nākotni neviens nedrīkst pieļaut. Peļot, apspļaudot cits citu mēs peļam pašu Latviju, vājinām mūsu pašu valsti, atomizējamies, mirstam, lai ļautu pār sevi valdīt pirmajam aferistam, kas gadīsies ceļā. Un tāds gadīsies…

Vēlreiz, nacionālisms ir celšanas ideoloģija. Love Latvia.

Varbūt, tas var kalpot par izskaidrojumu, kāpēc es izvēlos rakstīt latviešu valodā.

Atgriezīšos pie savas cerības


sasniegt krievu auditoriju ar savi viedokli par putinisma ienākšanu mūsu dzīvē. Putinisms un cilvēka brīvības instinktu apslāpēšana caur estētiku. Būtībā tas ir valsts apvērsums caur glamūro estētiku. Nebeidzamo "uzvaru" glamūrs ir veselā saprāta sakāve. Veselais saprāts, cilvēka brīvības un pati cilvēka dzīve pūst zem laķētā "uzvaru" aizsega. Putinisms ir pūšanas estētika. Galvenais, protams ir tas, ka putinisms ir kolosāla totālās korupcijas mašinērija – gan valsts resursu pārdalei un izsūkšanai, gan varas noturēšanai.

Tādu putinismu, šķiet, gatavojas pārnest uz Latvijas augsni Rīgas Domes tandems, SC un Šlesers. Par "tandemu" starp citu Krievijas mediju telpā jau labu laiku sauc Putina-Medvedeva duetu.

Putinismu – sākot ar glamūru un beidzot ar izsūkšanu un pūšanu. Par šo – laikam brīvprātīgi – vēlas kopā ar Krievijas viscaur korumpēto režīmu uzņemties atbildību arī SC ar partneriem?

Viņi iniciē, viņi to vēlas. Mēs nē. Taču ar savu niezi pārkost cits citam rīkli mums nav ne spēka, ne motivācijas tam pretoties. Šie jau gatavojas pārņemt valsts varu.

Esmu nosūtījis rakstu pāris Latvijas krievu medijos, kurus nenosaukšu. Man nav pārliecības, ka tas tur tiks nopublicēts, jo līdz šim es kaut cik kritiskus attiecībā uz SC un Maskavu neesmu redzējis. Redzēsim, kā Latvijas krievvalodīgajā mediju telpā ar vārda brīvību.

1 komentārs:

Visas vecās dziesmas / Stuff