ceturtdiena, 2010. gada 30. decembris

Impērijas bojāeja. Vai Krievija pārdzīvos Putinu un nacistus

Ir ļoti iespējams, ka mēs esam liecinieki tam, ka Krievijā jau trešo reizi pēdējos simts gados sabrūk valsts pārvalde. Cik ilgi vēl pastāvēs Putina režīms un kas atnāks tā vietā?

otrdiena, 2010. gada 28. decembris

Vai 2 miljoni sniega tīrīšanai ir daudz?

Jāapbrīno Latvija par spēju funkcionēt kā normāla valsts ar tām kripatām, kas ir valsts un pašvaldību budžetos. Jā, sniega chaoss ir tikai vēl viens atgādinājums, ka vienīgais, kas izvedīs Latviju saulītē, ir stipri augstākas pievienotās vērtības radīšana.

svētdiena, 2010. gada 26. decembris

Junior Nordics in the making

Here is a comment to a blog entry The best Balt will be Nordic posted on Economist.com on 22 December 2010.

Estonia will be labelled as “Eastern Europe” only geographically. (..) officials and inhabitants prefer their country to be described as “Nordic”, distancing it from the less successful Balts. To rub in the difference, Estonia has joined a group of countries bailing out deeply troubled Latvia.

Meanwhile, Latvia is shaping a course towards the Kremlin. On December 19th, for the first time since 1994, a Latvian president paid an official visit to Moscow. Valdis Zatlers met both President Dmitry Medvedev (the meeting lasted for 40 minutes longer than was planned) and Prime Minister Vladimir Putin.

Lithuania (..) is drifting towards the autocratic president of Belarus, Alyaksandr Lukashenka. 

K.S. Economist.com
If it is the fiscal surplus during some most recent years before the global financial crisis, not the soft stuff of the history, mentality, etc., that now allows Estonia to join the euro that qualifies Estonia as Nordic, then Latvia is bound to become Nordic practically in no time, say by 2014.

Obviously, it's not the euro that does or doesn't make Estonia Nordic. To the same extent, the visit of President Zatlers to Moscow and certainly not the extra 40 minutes of President Medvedev's precious time that do or don't make Latvia drifting more towards Russia or less Nordic than Estonia.

It's the identification. The Estonians seem to have many reasons to believe they are just as Nordic as the Finns who themselves used to be Baltic some 90 years ago, after which, in the 1930s the Finns changed their mind, changed their flag and proclaimed themselves Nordic.

No doubt, Estonia, if Nordic, is destined to become a junior one for a rather long while, until the other elder brethren, such as Sweden, Denmark and Norway, the "viking" Nordics, award Estonia with an "official" membership or this elitist club. Acknowledged by someone or not, Estonia has all rights to identify itself with whatever it wishes to.

And I'm sure Latvia is as Nordic as its neighbours, Estonia or Finland. This is only a matter of taste, what features of your history, culture, mentality or everyday life you would put on the forefront. Estonia shares the language part of its identity with Finland, while with Latvia it shares the past 800 years of its history and its culture.

As far as the Estonian loan to Latvia is concerned, if I'm not mistaken, Latvia is exactly considering not getting the Estonian contribution disbursed.

Still, the very fact of making a lot available for Latvia if it decides to raise it, is extremely laudable and was greatly appreciated in Latvia as an honourable gesture of solidarity which it most certainly was.

I mean that it was not an act of snatching an opportunity of egoistic self-promotion at the expense of a "deeply troubled neighbour", because if this in a some weird way might just for a second appear closer to the real reasons of getting so much attention to the would-be loan to Latvia, then one must admit that the Estonia's political elite is hardly more mature than their peers in Latvia or Lithuania, or anywhere else in the post-Soviet realm.

On drifting towards Moscow. Although I am personally not in favour of the latest move by President Zatlers, it is a general belief in Latvia that this visit is a huge contribution to building pragmatic relations with Russia. I'd say this should rather put Latvia closer to the Nordic model of dealing with Russia without demonising and alienating it.

Finland is of course the best and classical example. But not only. Still, Finland is a leader, an ice-breaker in many ways, simply because it depends on relations with Russia due to its geography. And due to the same reason, the Baltics (or the junior Nordics if you wish) are very much advised to follow exactly the Finnish example.

I'm sure Estonia's envious of Latvia's progress with Russia. But Estonia had a particularly unpleasant incident in a very recent history. With that in your luggage, any Finnish- or Latvian-style progress with Russia doesn't seem feasible at the moment. I guess Estonia is maybe an inch closer to pragmatism with Russia than Georgia that has just had a real war with Russia. Having said that, I don’t believe much in pragmatism with Russia.

trešdiena, 2010. gada 22. decembris

Krievijas iedzīvotāju bezvīzu ieceļošana EU nav Latvijas interesēs

Krievijas iedzīvotāju bezvīzu ieceļošana EU nav Latvijas interesēs. EU būtu jāvienojas ar Krieviju par iespēju EU pilsoņiem ieceļot Krievijā bez vīzas. Bet Latvijas interesēs nav liberalizēt ieceļošanu valstī situācijā, kad Krievijas valsts pārvaldes institūti zaudē kontroli pār etnisko un sociālo konfliktu eskalāciju. Un šajā situācijā jādomā ir nevis par viesstrādniekiem, bet gan par agresīvu grupu un noziedznieku ieplūšanu, jo šie cilvēki nebūs īpaši noskaņoti strādāt.

Ir ļoti iespējams, ka mēs esam liecinieki tam, ka Krievijā jau trešo reizi pēdējos simts gados sabrūk valsts pārvalde. Atšķirība no iepriekšējām reizēm ir tāda, ka šoreiz, šķiet, neviens valsts institūts, neviena spēka struktūra, ne armija, ne policija, ne pat drošības dienests nav izglābies no totālās korupcijas sērgas. Pat Gorbačova laika PSRS valsts institūti – iekšlietu un drošības, centrālā banka – spēja turpināt funkcionēt arī jaunajās neatkarīgajās valstīs. Tas ļāva Baltijas valstīm un pašai Krievijai saglabāt sabiedrisko mieru un turpināt ekonomiskās un politiskās reformas.

Reformu gaita, veiksme un dzīvotspēja Baltijas valstīs un Krievijā bija, protams, ļoti atšķirīgas. Diemžēl, Krievija vēl 90. gados izvēlējās neturpināt liberālās reformas (Gaidara valdība atradās pie varas nepilnu gadu), bet ieviest tādu ekonomikas struktūru, kas veicinājusi noslāņošanos sabiedrībā. Šobrīd polarizētās Krievijas sabiedrības vienā galā turpina konsolidēt neticami lielus naudas līdzekļus valsts pārvaldītāji, kamēr šīs sabiedrības otrā galā briest un tagad jau sāk rauties uz āru neapmierinātība ar nabadzību, līdzekļu pārvaldītāju kārtas privilēģijām un nelikumību. Korupcijas ikgada apjomi Krievijā tiek lēsti ap 300 mlrd. dolāru, kas ir nedaudz mazāk par valsts budžetu. Kādam taču šī nauda jāatņem. To arī atņem tiem pusaudžiem, kas iziet laukumos, viņu vecākiem, tiem 140 miljoniem cilvēku, kas nepiedalās tajās sociālā nodrošinājuma otkatu schēmās, kur apgrozās miljardu Krievijas dabas resursu nauda.

Polarizācija sabiedrība var jau pavisam drīz sasniegt tādu līmeni, kad varas rīcībā nebūs spēku apturēt tūkstošus neonacistiski noskaņotus pusaudžus, un OMON drīzāk pievienosies pūlim, nekā mēģinās to apturēt un izkliedēt. Lai saglabātu kontroli pār valsti tajā fāzē varai būs vajadzīgi veselīgi un uzticīgi spēki, kuru tai visticamāk nebūs. Elite sašķelsies, valsti sāks pārņemt panika, bet organizētākie izradīsies kriminālie grupējumi un neonacistu tīkli. Sekos arī federatīvās valsts sabrukums, jo tie reģioni, kuru elites spēs noturēt situāciju zem savas kontroles, sāks nodalīties no federācijas.

Šie notikumi būs ārkārtīgi bīstami Krievijas kaimiņiem, īpaši tiem, kuri var būt pievilcīgi bēgļiem un krimināliem grupējumiem. Vai Latvija spēs sevi pasargāt no šādu notikumu attīstības un to sekām? Tagad runājot par savu atbalstu vīzu atcelšanai Krievijas ieceļotājiem EU, Latvija atstāj visai vieglprātīgas valsts iespaidu. Ir jauki un svarīgi domāt par uzņēmēju tūlītējām interesēm, bet valstij jārūpējas par visas sabiedrības prioritātēm ilgākā termiņā – drošību un iekšējo stabilitāti.

svētdiena, 2010. gada 19. decembris

Еще раз о русских мифах. Ребята, да они ж всерьез!..

Не ожидал, что «Эхо» таки опубликует мой текст о телеграфской выходке (предыдущий пост). До сих пор отказывали, а тут взяли. Для «блога» цензура – мягко говоря, нелогично. Но такие уж в России нравы. Да, в России – нравы другие.

Публиковаться на российской платформе того стоит. Хоть и мало кто замечает, но в России «мало кто» – по нашим меркам масса народу! Но дело не в этом. Очень интересно наблюдать за тем, какое влияние оказывают мифы. Избитое словечко, но столь же меткое. И влияние оказывают, и разводят так далеко за 20 лет, что и ау уже не долетает.

В комментариях мифы наружу. А чё типа, у вас штоль не так? Не куражатся над Россией в газетах? И вообще странно слышать упреки в нацистских проявлениях от человека из страны нацистских шествий. Только лично столкнувшись с живыми мифами, понимаешь – они ж всерьез так думают!

Ладно, и в Латвии каждый второй русский – да что там, чаще – с закрытыми глазами повторит мантры про нациков и антирусскость латвийской политической элиты. При этом в каждом случае в голове пронесется чё-та Добелис, чё-та Табунс, аааа этот из молодых – Райвис Дзинтарс! Ну, что поначитаннее вспомнит Висвалдиса Лациса. И Гарду – любимое блюдо, не имеющее, правда, никакого отношения ни к элите, ни к политике.

Кто-то из наблюдательных еще и Слуциса, который русских лечить не хочет, а Кристовскис его за это не отчитал. Слуцис, правда, тоже ни к элите, ни к политике, ни в общем к Латвии отношения не имеет – не хочет он из Америки сюда ехать. Думаю, не из-за русских не хочет, но как отмазка, ничего, сойдет, многим даже нравится…

А потому, никто из поклонников мантр ни в Пурвциемсе или Кенгараге, ни в Резекне или Елгáве не сможет «нациков» процитировать или как-то иначе подкрепить популярный тезис об антирусскости. Так просто принято считать, это общее место, ну ясно же и так…

Принято, несмотря на то, что натурализоваться и стать полноценным гражданином Латвии и ЕС уже 12 лет можно безо всяких ограничений, и кто хотел, уже натурализовался. Принято, хоть у Риги уже полтора года этнический русский мэр из кх-кх нелатышской партии. Принято, хоть у этой партии теперь треть мест в парламенте страны. Принято, хоть государство гарантирует получение бесплатного основного образования на иностранном русском языке, в стране выпускаются четыре ежедневных газеты и куча других СМИ на русском языке, в том числе масса телеканалов в дигитальных пакетах и в кабельных сетях почти задаром или совсем задаром. Я уже не говорю о том, что абсолютное большинство «антирусских» политиков с видимой готовностью трындят с этими СМИ по-русски.

В Латвии так принято – жаловаться России и сетовать на злобных нациков. Не принято только спасаться от этого исчадия нацистского ада в стране 9-го мая. Искать «лучшую Латвию» в Ирландии или UK – запросто и многажды. А вот в саму Россию – псих-то он псих, а мыло не ест. Даже получив российское гражданство, не ест – героически остается в Латвии на прицеле у нацисток в белых колготках. И так изо дня в день, из года в год. Гвозди бы делать.

Мыло-то не едят, потому что знают, чепуха это, про нациков. Чепуха по нацисткие шествия. Ну, пришли старики под 90 лет к памятнику раз в год с цветами – из тех, кого даже советская власть за преступников не считала, потому что они никогда не были никакими нацистами. А теперь и к памятнику не приходят, на кладбище едут помянут уже ушедших.

Такие же старики, между прочим, от имени которых в стране 9-го мая устраивают на это число националистический шабаш и дикие пробки с многомиллионным (в денежном эквиваленте) лязганьем и начитывают обещания дать-таки ветеранам квартиры, на 60-летие Победы, 65-летие, 70-летие, 100-летие…

А вот в России, видать, мантры за чистую монету принимают. Слишком в лоб воспринимают они латвийские экзистенциальные заламывания рук. Сказали туристу – вона смотри, нацисты, эсэсовцы собрались у памятника, это они евреев резали, в концлагерях у печей стояли и все как один служили в гестапо. С чьей-то легкой руки разлилась молва – про говорящих собак, бермудский треугольник и рижских эсэсовцев.

А подумать логически – как бы эти старики дожили до 21-го века, будь они нацистскими преступниками? В СССР при Сталине? А если дожили, значит, даже у советской власти к ним не было претензий. Да, были в легионе ваффен-СС. Но это не было преступлением даже в СССР. А тех, кто резал евреев, тех казнили сразу после войны. Это, если подумать.

А легкая рука-то оказалась изрядно негодяйской, то есть негодяю принадлежала. Мы-то здесь с натяжками и передержками разбираемся, где лицемерие и шулерство, хоть и не всегда, но видим. Что лицемерие и шулерство, тенденциозность, замалчивание, а иногда и просто вранье – ну, там, «Вести Сегодня», «Час» там, «Телеграф» тот же, Радио Балтком, Первый канал – вроде многие понимают. Что тенденциозно, понимают. Что ради красного словца, понимают.

Оценить, правда, тоже редко удается. Еще труднее признаться, что видят. Потому что этот голый король, этот шулер без трусов – оказывается, наше всё. Потому что больше ничего нет, потому что если не шулер, то кто? Если не щука по ее велению, то как?

По этой причине те же многие воспринимают лицемерие и шулерство как борьбу за свои права. Сами делать ничего не хотят, но верят, что если что, так вот этот лицемер из Саскани на Радио Балтком, этот дурошлёп в «Вестях» кинется за них на амбразуру. Из той самой сказочно-щучьей уверенности, что великий и ужасный Путин-Изумрудного-Города им так велит – и лицемеру, и дурошлёпу. Сам-то он, небось, не шулер! И не дурошлёп! Ну, а пусть даже и шулер или там дурошлёп, что с того, если – вона – какую державу выстроил, в новостях-то. Изумрудный гламур, изумрудное очарование, изумрудная империя.

Изумрудные же отблески в латвийских средствах массовой информации на русском языке. Такое вот многослойное сознание. Перекореженное от многослойности и многолетнего изумрудного облучения «через стенку». Но мыла, как мы выяснили, таки не едят.

Россиянам легкая рука гвоздь в голову вбила, так вбила. И от этого комфортного мифа они теперь фиг откажутся – ну, не они сами, конечно, власти, главные по мозгоохмурению. Не зря же «Телеграф» подизумрудился по смене легких рук и – понес. Нечто сокровенное понес. Надо, потому что. А как, вы думали, Латвия вдруг оказалась среди главных врагов российского народа? Это та Латвия, где 40% населения – русскоговорящие? Как же отказываться от таких побед! Пусть сегодня хотя бы над здравым смыслом.

Одни всерьез воспринимают обещания изумрудного шулера. Другие – легенды о Латвии – родине нацизма. Напоминает сюжет фильма «Восток-Запад» 1999 года, с Олегом Меншиковым и Сандрин Боннэр, о распространенном в русской патриотически-настроенной эмигрантской среде в 30-е годы заочном очаровании сталинским Советским Союзом. По некоторым свидетельствам, что-то подобное творилось в конце 30-х – прямо накануне оккупации, накануне депортаций, гулага и зубодробления – и в русской среде Латвии.

Напоминает. Потому что и в России сейчас, похоже, настроены очень даже зубодробильно. Подробности ищите сами, их масса. Подробности малоприятны. К слову о нацизме. Вот это точно в России всерьез и без изумрудных отблесков.

piektdiena, 2010. gada 17. decembris

«Специальный» кураж к приезду Затлерса в Москву

"Heil! Бей!"
Photo: Ilya Varlamov. More http://zyalt.livejournal.com/330396.html

Сегодня, накануне визита президента Латвии Валдиса Затлерса в Россию (состоится 19-22 декабря), одна из четырех ежедневных русских газет в Латвии, «Телеграф», предоставила подборку авторитетных взглядов на визит и на всех нас в Латвии «ваще». См. В Москве не понимают, зачем туда едет президент Латвии.

Газета цитирует Сергея Доренко, Михаила Делягина, Анатолия Вассермана. Доброе дело сделал некто «специально для Телеграфа».

– Нас должна бы еще связывать и глубокая благодарность жителей Латвии к России — за то, что в их домах тепло, и за то, что они сегодня вечером будут ужинать. Но этой благодарности, на мой взгляд, нет, – уверенно отрезает Доренко.

– Меня удивляет та совершенно неоправданная снисходительность, которую питает к лидерам подобных квазигосударств российское руководство, – делится сокровенным Делягин.

– Экономическая нужда в интеграции с Россией и постсоветским пространством рано или поздно заставит Латвию сменить и политику, – смотрит в будущее Вассерман.

А наши-то стараются. Аж 120 бизнесменов вместе в Затлерсом едут в Москву. Латвия – за отмену виз между ЕС и Россией. В Риге только о визите и говорят, так ждут! Какой бизнес!? «Чё ты свои деньги суешь, ты сапоги мне лижи, куражусь я!», – говорят нам.

Как-то накладывается на известную любовь к ближайшим соседям, взрывавшуюся всю эту неделю на Манежной площади и в подворотнях столицы России. «Бей хача!» клокочет площадь и вскидывает в нацистском приветствии руку. «Гноби прибалта!» вторят ей «специально для Телеграфа». С тем же успехом о перспективах сотрудничества России с сопредельными государствами можно было спросить футбольных фанатов на Манежной.

Специально или нет, но «Телеграф» эти росписьни зачем-то опубликовал. До сих пор «Телеграф» считался наиболее здравомыслящей, или просто менее озлобленной русской газетой Латвии. А вот на этот раз толи «специально» не дозвонился до экспертов, на которых еще есть, где клеймо ставить, толи «специально» не захотел. Может, «специально» хотел глаза нам раскрыть на нашу второсортность – окунуть, так сказать.

Факт остается фактом – пару недель назад газета сменила одни маловразумительные руки на другие такие же, которые, говорят, связаны с неким российским богатеем Владимиром Антоновым. Так это он на площади непристойности орет и руку вскидывает? Так это в его вкусе?

Может, правы те, кто считает, что Затлерсу не надо ехать в Москву. Не из обиды на досужий трёп, а просто потому, что никаких результатов это не даст. Путинская Россия просто кинет. Лижи или не лижи – главное кураж.

svētdiena, 2010. gada 12. decembris

Motivācija nemirt. Dzīves kvalitāte

Lasu ziņās: veselības ministrs Juris Bārzdiņš domā, ka ar profilaksi panāks lielāku vidējo mūža ilgumu. Profilakse, tas, protams, ir labi. Bet kur lai ņem motivāciju, ja nekas (vēl) nekaiš un konkrētu sūdzību nav? Laiks, nauda, neērtības. Un pati par sevi profilakse jau veselību neuzlabo. Jā, nozīme liela, lieta laba, bet vai paildzina mūžu? Tā ka jābūt ļoti, ļoti, ļoti apzinīgam, lai pašam, brīvprātīgi... Neticu.

Skaidrs, ka mūža ilgums lielāks ir tajās valstīs, kur ir augstāka dzīves kvalitāte. Līdz ar to tieši dzīves kvalitāte, komforts ir teicams motivētājs rūpēties par savu veselību. Lai baudītu dzīvi ilgāk! Ja Ziemeļvalstīs vidējais mūža ilgums ir 80 gadi, tad Latvijā ir par 10 gadiem īsāk. Komforts, stabilitāte dzīvē, valsts kā dzīves kvalitātes garants – un te es domāju par sakārtoto vidi, sabiedrības organizāciju un drošību, nevis par pabalstiem – ir tas, kas motivē indivīdus ne tikai rūpēties par savu veselību, bet arī radīt bērnus. Visās Ziemeļvalstīs dabiskā pieauguma radītāji ir virs 0, iedzīvotāju skaits pieaug: no 0,08 % (no valsts iedzīvotāju skaita) Somijā līdz pat 0,70 % Islandē. Šis radītājs Latvijā ir -0,60 %.

Tā ka nē, es neticu, ka šādu te starpību varēs paveikt ar profilaksi vien. Pat kopā ar papildu gultām slimnīcās nē. Kaut gan profilakse un gultas, ārsti ar medicīnisko personālu, labas zāles un moderns slimnīcu un ārstu prakšu aprīkojums ir ļoti svarīgi un absolūti nepieciešami. Bet vairāk bērnu tas neradīs.

Kas radīs? Veselīgi cilvēki, kam patīk dzīvot, kas mīl un grib veidot ģimenes – ne valstij, ne nākotnei, ne vēl kaut kādām abstraktām idejām – sev. Tādiem cilvēkiem ir vajadzīgs sports. Ne profesionālais sports, ne tv sports, ne showbiz, ne kolektīvā alus dzeršana un ne karogu vicināšana un ne pusaudžu bļaušana ielās naktī. Vārdu sakot, ne Dinamo.

Sports – outdoors, vingrojumi, skriešana, Nordic walking, jeb nūjošana, velosipēds, slēpes, nu, kam patīk, protams, arī spēļu sporta veidi (tikai ne svaru celšana) – tā ir gan profilakse, gan veselības stiprināšana, gan lielāks komforts dzīvē, gan veselīgāka psiche un līdz ar to vairāk spēku un enerģijas, optimisms un labākas attiecības ar apkārtējiem.

Motivācija regulāri – katru dienu – nūjot vai skriet ir kolosāla. Bez tā, ko jau minēju, vēl ir reālās un efektīvās liekā svara nomešanas iespēja. Es zaudēju 20 kg tauku pusotra gada laikā, sākot katru dienu staigāt, vēlāk nūjot un tad skriet.

Personīgā pieredze
Liekā svara nomešana, tā nav tikai tievēšana, kas man kā tāda nebija ne motivācija, ne mērķis. Es gribēju ar katru pastaigu atkārtot to „restartēšanas” sajūtu, kad atbrīvojies no dienas stresa un esi pietiekami fiziski noguris, lai ātri aizmigtu. Vēl, kad es sāku staigāt pa pāris stundām katru dienu ilgākas distances, es gribēju pārbaudīt savus spēkus. Ar šo pašu motivāciju es sāku skriet, ko joprojām daru – tagad, biežo sniega puteņu laikā, uz treadmill telpā.

Es sāku zaudēt svaru pēc trīs četru mēnešu regulāru pastaigu. Tas man patika un lielākam efektam es sāku sevi ierobežot ēšanā vakaros. Tas, protams, paātrināja tievēšanu, kas, kā jau teicu, man nebija mērķis, bet tā sev līdzās atnesa patīkamu vieglumu, mazāku svīšanu un – pilnīgi nepārvērtējami un ļoti lēni – tievāku vēderu un labāku sajūtu mugurā un kaklā. Tievāks vēders, protams, prasa papildu pūles, jo ar staigāšanu/skriešanu vien to nepanāksi, bet ja to vingrot pamazām katru dienu, tad var panākt daudz ko.

Un pāri visam ir sirds. Nūjošana un skriešana ir lielisks cardio, kas teicami trenē sirdi. Man ir normalizējies asins spiediens, praktiski pazudušas galvas sāpes. Vēl tas man pirms gada palīdzēja – radīja motivāciju – pilnībā atmest smēķēšanu un ierobežot kafijas dzeršanu.

Varbūt vēl ir vērts pieminēt sociālus medijus, kur var dalīties savos sasniegumos ar līdzīgi domājošiem :) Es nopirku sirds ritmu mērītāju (wristop computer) un vēl pāris gadgetus distances un ātruma fiksēšanai un pievienojos virtuālajai kopienai ar līdzīgiem gadgetiem. To kopienu izveidojis ir šo gadgetu ražotājs, kas, protams, ir izdarīts mārketinga nolūkos, taču tas ir tas retais gadījums, kad kāda mārketinga mērķi tik perfekti sakrīt ar patērētāja interesēm un mārketinga pūles tik acīmredzami pievieno vērtību jau tā labam produktam. Savā blogā es varu atļauties nosaukt ražotāju, tas ir Suunto. Saite uz manu profilu sociālajā tīklā Movescount.com jau labu laiku atrodama tepat blogā. Gadgeti un sociālais tīkls veido papildus motivāciju. Tas bez jebkurām šaubām! Ir zīmīgi, ka Latvijas grupā sociālajā tīklā ir tikai trīs cilvēki

Tā var teikt, ka viena pieticīga motivācija rada spēcīgāku motivāciju darīt vēl vairāk savas veselības labā, jo gandarījumu sniedz jau pirmie rezultāti, kas gan ir jāgaida dažus mēnešus, ja ar to nodarbojies regulāri.

Var palīdzēt rast motivāciju
Vēl motivāciju rada sabiedrība. Ja tu redzi visapkārt cilvēkus nūjojam, skrienam, slēpojam, tu to arī pats sāc uztvert kā pilnīgi normālu parādību. Tad arī paša pievienošanās šai kustībai šķiet tikai laika jautājums.

Tāpēc ja Latvijas sabiedrībā tā tas vēl nav, masu sports, skriešana, nūjošana un līdzīgi vienkāršie un pieejamie rekreācijas un aktīvās atpūtas veidi jāpopularizē medijiem. Tas ir vistiešākajās nacionālajās interesēs. Blakus kampaņām pret smēķēšanu un alkohola lietošanu, pret agresīvo braukšanu un nodokļu nemaksāšanu, jābūt valsts atbalstītām kampaņām par veselīgo dzīves veidiem un stiliem.

Jauni latvieši radīsies no veselīgiem vecākiem, kam viss ir kārtībā ar galvu un sirdi, kam dzīvot ir patīkami, kas ir optimisma pilni un vēlas dzīvot vēl patīkamāk un komfortablāk, un kas nemirst 60 gadu vecumā no stresa, depresijas un alkoholisma. Starp bērnu radīšanu un veselīgo dzīves veidu sakars ir ciešāks un ceļš īsāks, nekā starp bērnu radīšanu un stacionāro un pat ambulatoro aprūpi. Pat ar profilaksi ne tik ciešs, kaut gan loģiska saite ir skaidra.

Latvijas nācijas veselības stāvoklis nešķiet diez cik apskaužams. Nācija drīzāk izmirst. Ir ļoti izplatīti suicidālās uzvedības paraugi: alkoholisms, smēķēšana, narkomānija, tā pati agresīvā braukšana, kaut kāda pārāk apātiskā nevērība pret riskiem dzīvībai un veselībai. Šajā situācija glābšanas gultu skaits, arī ģimenes ārstu skaits dzīves nogurdinātiem nekad nebūs pietiekams. Tāpēc jāglābj ir tie, kas vēl var parūpēties par savu veselību paši. Viņiem ir tikai jāpalīdz rast motivāciju.

Te ar naudu vien, ar „līdzekļu novirzīšanu” nelīdzēs. Protams, vieglāk ir nopirkt ārstu pakalpojumus. Lai sēž un gaida profilaktēties gribošus. Daudz sarežģītāk nomotivēt cilvēku nomest smēķēšanu un sākt nūjot. Sarežģīti, bet var. Ne visus, ne vienmēr, ne uzreiz, bet pakāpeniski var pieradināt arvien lielāku sabiedrības daļu pie domas, ka veselīgais dzīves veids ir personīgā komforta pamats.

Vēl, protams, Latvijā ir ļoti maz fitness klubu, trenažieru zāļu, celiņu staigāšanai, skriešanai un braukšanai ar velosipēdu. Sporta infrastruktūrai Latvijā ir kaut kāds margināls statuss. Valsts nez kāpēc ļauj valsts īpašumā esošiem uzņēmumiem sponsorēt profesionālo sportu, kam nav nekāda sakara ar nācijas veselību un nācijas rītdienu.

Veselīgajam dzīves veidam, masu sportam nekādi lieli ieguldījumi nav vajadzīgi. Pašvaldībām vairāk jārūpējas par veselības centru plānošanu savās teritorijās, lai nāk investori un ver vaļā jaunas trenažieru zāles. Bet mediji var sarūpēt Latvijas sabiedrībai informāciju par kaimiņvalstu Ziemeļeiropā pieredzi masu sportā un dzīves kvalitātē. Šī ir mana pieticīgā artava :)

ceturtdiena, 2010. gada 9. decembris

Neprofesionālisms Dienā.lv

Neprofesionālisms, diemžēl, kļūst arvien vairāk raksturīgs Latvijai.

Jau vismaz divas nedēļas es nevaru atvērt Diena.lv savā mājas datorā. Man ir pamats uzskatīt, ka kāds nelietis tīši bloķē manu piekļūšanu vietnei. Tai pat laikā kāds cits nelietis, varbūt arī tas pats, šiverē komentos Dienā.lv izmantojot manu uzvārdu par savu segvārdu.

Esmu par to ziņojis Diena.lv Tautas Balss redaktoram Artūram Andžam, kā arī uz adresēm tautas_balss@diena.lv un diena@diena.lv. Jāatzīmē, ka pēc īpašnieku maiņas daudz necaurskatāmāka kļuva ne tikai pašu īpašnieku struktūra, bet arī darbinieku kontaktinformācija Dienā.lv. Pati par sevi šī atklātības sašaurināšana, informācijas dozēšana atstāj nepatīkamu iespaidu: vai nu tevi kā lasītāju un apmeklētāju cienī arvien mazāk, vai nu aiz slēgtām durvīm notiek kaut kādas nelietības. Un gadījumā ar manis bloķēšanu tiešām notiek!

Par niku zagšanu, jeb kiberkanibālismu Dienā.lv, es jau rakstīju un aicināju Dienu.lv ieviest lietotāju autorizāciju. Šī ideja guva atbalstu, par ko pateicos. Diena.lv arī atzina, ka it kā vajadzētu un varbūt kādreiz arī būs, taču nenotiek nekas. Diena.lv joprojām nekontrolē kibertroļļus, kas pārvērš šo blogu sadaļu par izgāztuvi. Kamēr nav ieviesta lietotāju autorizācija, pastiprināti jākontrolē troļļu darbība un jebkurā gadījumā jāatbild uz e-pastiem.

Es nezinu, ar ko nodarbojas Diena.lv cilvēki un kāpēc viņi nedz novērš trūkumus, nedz komunicē ar tiem, kas viņus uzrunā. Es nezinu, vai viņi darbā guļ, izklaidējas, dzer litriem darba devēja apmaksāto kafiju un skatās pornosaitus vai vienkārši cauru dienu urbina degunu. Es zinu, ka vienaldzība pret atgriezenisko saiti un neatbildēšana ir darba ētikas un darba pieredzes trūkuma pazīme. Medija darbībā neizpratne par komunikācijas nozīmi ir absolūts neprofesionālisms.

pirmdiena, 2010. gada 6. decembris

Valoda fetišistu gūstā - mūsdienu staļinisms

Kā vārdā tiek pazemoti cilvēki, kropļoti vārdi un liegta identitāte? Latviešu valodas? Latviešu tautas? Latvijas valsts vārdā? Kas no tā nepārdzīvos, ja latvietis iepazītos ar Jean'u Jacques'u Rousseau, Nicolas'u Sarkozy un John'u Lennon'u (var arī bez apostrofiem, kā 14 locījumos somu valodā) viņu īstajā, nevis provinciāliem analfabētiem adaptētajā, vārdā?

Ir zīmīgi, ka pasniedzot latviešu valodas "fonētiskās rakstības tradīcijas" par bezmaz vai nacionālās identitātes atbalstpunktu, tradicionālisti, šķiet, nespēj pamanīt to, ka paši liedz to pašu identitātes sakrālo neaizskaramību tiem, kuru personīgie vārdi un uzvārdi tiek "latviskoti".

Jā, tradicionālisti to dara šķietami nemeklējot pašlabumu. Bet no tā viņu piekoptais fetišs nepaliek mazāk kaitīgs. Jā, izskatās tā, ka indivīda pašcieņa un brīvā identitātes izvēle, kā arī iecietība pret identitāšu daudzveidību apdraud šo personvārdu kropļotāju klubu.

Protams, latviešu valoda ir latviešu identitātes veidojošs elements, kas patiesībā ir īstā laime, jo latviešu valodai ir milzīgs nācijas saliedēšanas potenciāls – protams, ja valoda tiks izmantota kā saziņas līdzeklis sabiedrībā, nevis kā fetišs, biedēklis un individuālas identitātes noliegšanas ierocis.

Tradicionālisti nespēj pamanīt, kur beidzas saziņas līdzekļa unikāluma aizstāvība un sākas unikālās personiskās identitātes noliegšana. Tas visticamāk aiz nepietiekamās izpratnes par kolektīvo "tiesību" vietu vērtību hierarchijā. Tradicionālisti nespēj pamanīt arī to, ka ar savu valodniecisko paternālismu viņi muļķa lomā nostāda pašu latvieti, nosakot viņam dabisko mazspēju uztvert ārzemju vārdus un nosaukumus.

Lieta ir tāda, ka tiesības vienmēr ir individuālas, tieši tāpat kā pienākumi un atbildība. Nekad nav kolektīvas – ne tiesības, ne atbildība, ne arī pienākumi. Tāpēc arī individuālā izvēles brīvība vērtību hierarchijā vienmēr ir augstāk par kolektīvām organizācijas formām. Šī prioritāte arī sekmē līdzsvara saglabāšanu starp interesēm sabiedrībā, jo tieši indivīda brīvība un tiesību īstenošana ir vistrauslākais demokrātijas institūts. Pretī valsts un tumsonīgā sabiedrības vairākuma vardarbībai indivīds spēj stādīt tikai sava gara varenību. Tāpēc ikkatra sabiedrības locekļa, katra cilvēka bez izņēmumiem individuālo tiesību prioritātes atzīšana starptautiskajā līmenī tapa iespējama tikai pirms 62 gadiem.

Man nav ilūziju, cik ātri šīs vērtības spēs iesakņoties mūsu sabiedrības prātos. Te nepietiks ar paaudzes maiņu, jo jaunā paaudze, nebaudot humānisma augļus attieksmē pret sevi, neizbēgami saindējas ar vecajiem sovjetiskajiem mītiem par valsts, varas, muskuļu – čeka un gazpromu, putinu un lembergu, veiklo zagļu un krāpnieku – mūžīgo un nepārvaramo uzvaru pār likumu, indivīda brīvību un veselo saprātu.

Aizdomīgā, noraidošā attieksme pret individuālo brīvību, kas stāv uz pieres rakstīta die-hard personvārdu kropļošanas fetišistiem, ir balstīta uz tās pašas sovjetu kazarmas tradīcijām. Vienīgā "tradīcija", no kuras jebkāds post-sovjetu konservatīvisms, tai skaitā Latvijā, var smelties iedvesmu, ir sovjetu kazarma, tās staļiniskais gars. Tāpēc arī mana noraidošā attieksme pret konservatīvismu post-sovjetu sabiedrībā. Šeit nav ko konservēt, šeit ir aši jāatbrīvojas no veciem mītiem un jāmācās no pasaules, kas nestāvēja uz vietas, kamēr Latvija tika pakļauta totalitārās impērijas okupācijai.

Patiesībā runa ir par ļoti, izcili vienkāršām lietām. Jāatceļ piespiedu "latviskošana" un, ja, lai to panāktu, ir jāpārvar die-hard fetišistu un šarlatānu lobijs, tad tas jau sen ir jādara, atbrīvojoties no sovjetiskās kazarmas gara. Kropļošanas fetišam, šai voodoo praksei nav un nevar būt nekā kopīgā ne ar valodu, ne ar identitāti. Bet tam ir tiešs sakars ar valsts kompromitēšanu, kā tas notiek starptautiskās tiesās un medijos. Tā ir viena no tām mazākajām lietām, kurām gals jādara bija sen un vēl joprojām to izdarīt ir ļoti viegli. Tāpēc tas jādara nekavējoties.

sestdiena, 2010. gada 4. decembris

Pabriks: But whom would you like Latvia to follow in the first place?

I'm posting a link to a brief interview of Artis Pabriks, LV Defence Minister, to the public Latvijas Radio on the Wikileaks commotion, broadcast on 1 December (well, better late than never). With all my genuine sympathy for openness and honesty, I have to admit my deep respect to the mastery Artis has demonstrated in dealing with the hysteria. When downloading the interview before I listened to it, I was anticipating an unpleasant moment of disagreeing with Artis expressing a mandatory condemnation to an act of making bureacracy clean up their own mess which is always healthy. Unpleasant, because I normally have no problem in agreeing with what Artis Pabriks is saying or doing in the politics. But Artis's mastery let me combine my sympathy for openness with pride for an intellectually loaded and well-formulated opinion of one of my country's political leaders. I do recommend everyone who understands Latvian listen to it. There I found answers to some other questions, not just to those Wikileaks-related. One of them I put in the headline to this entry. I can only agree with Artis.

Do you remember yourself back in 1983?



This is ELO. The timeless, brilliant ELO, their timeless videos. This one is from 1983, just came across it on YouTube, god bless it. Nostalgic, isn't it? I was 15 back then, in a deeply frozen Soviet kingdom. We were dancing to this music at school discos, worshipping this music.

svētdiena, 2010. gada 28. novembris

Kāpēc es mīlu krievus. Par latviešu emancipāciju


KĀPĒC ES MĪLU KRIEVUS? from Ģertrūdes ielas teātris/ GIT on Vimeo.


Tātad Mārtiņa Eihes izrāde Kāpēc es mīlu krievus. Nezinu, neesmu redzējis, tikai šo to esmu palasījis internetā un avīzēs. Bet man ir iespaids.

Iespaids ir tāds, ka notiek kaut kas ļoti pozitīvs. Taču laikam tomēr nav kaut kas pilnīgi neredzēts un nedzirdēts. Labi, ko es rakstu par to attieksmi, kā es to saprotu, tas neskaitās, jo es tomēr skatos no malas, daudzējādā ziņā. Bet tas, ko es esmu novērojis un uzskatījis par atpalicības faktoru, lielā mērā saskan jau ar tiem tā teikt uzdevumiem, ko sev izvirza Eihe: runāt atklāti par tabu (vairāk vai mazāk "tabu", protams) tēmām.

Un ne tikai atklāti, bet arī ar pašironiju. Nevis vingrinoties pazemošanās un paššaustīšanās, kas tikai iemāc pieņemt savas sāpes un nest savu krustu, nezaudējot ne kripatiņas no tā, kas liek ciest, bet tieši ironizējot par sevi. Smejoties, cilvēks atbrīvojas no negatīvās enerģijas. Latvieši par sevi tikpat kā nesmejas. Un vienlaicīgi neuztver sevi nopietni... Paradox.

Kad lasi komentārus par izrādi, skaties uz to strīdu citām acīm. Strīds tik tiešām ir latviešu (te es runāju par etniskajiem latviski runājošajiem latviešiem) starpā. Un tu saproti, ka tie apvainojumi interfrontistismā par to, ka kāds atļāvies apšaubīt tabu un visādas svētās govis, ir tikai kāda indivīda personiskais viedoklis, ir tikai replikas, desperately defensive. Šīs replikas beidzot sāk izskatīties - vismaz šajās diskusijās - tā, kā tām visu laiku bija jāizskatās, kliedzoši patētiski. Jo tā apsēstība ar rēgu meklēšanu un birku karināšanu modernā sabiedrībā ir patētiska un smieklīga.

Kopumā es tajā saskatu etnisko latviešu - un latvisko debašu - emancipāciju. Varbūt, tas ir viens no iztrūkstošajiem elementiem Latvijas izaugsmes un modernizācijas vienādojumā. Ir vēl, protams, citi, piemēram, vienlīdzība, jeb sociālās plaisas mazināšana, vai arī Latvijas (nacionālā) identitāte, bet emancipācija ir kaut kas supersvarīgs, ne mazāk svarīgs kā vienlīdzība un identitāte. Galu galā emancipācija ir jautājums par to saimnieku, par to, kāpēc latvietis nejūtas kā tāds un jūtas kā šitāds, apdraudēts un nevajadzīgs utt. Jā, un par to, kas izēd latviešus.

Izrādes nosaukums ir provokatīvs. Tāpēc es to paņēmu par virsrakstu arī savam ierakstam. Esmu pārliecināts, ka krievi jāmīl nav. Un man personīgi nepatīk tas, ka latvieši krievus mīl un nīst. Jo tas, skaidrs, iespaido, ieprogrammē attieksmi. Tas mulsina cilvēkus un baro aizspriedumus. Mīlēt krievisko, nīst krievisko? Ūdeņaino? Pingvīnisko? Kurš zin par krieviem tik daudz, lai būtu tiesīgs vispārināt savu viedokli uz visiem krieviem, lai mīlētu vai nīstu visus? Man šķiet, galvenais ir nedemonizēt. Un tas jau būtu ļoti labi.

svētdiena, 2010. gada 21. novembris

Equality in Latvia. Start in the mud

Unfortunately, the graph, to which I am referring in the text below, is no longer supported by Timetric.com.

Although it stops at the happy and tranquil 2007, the graph gives a clear picture of who's been gaining on fat and wealth in Latvia during the years of transition. While some 40% of Latvians cashed or at least didn't lose on the transition, the overall majority of the nation saw their possessions, wellbeing and social status thinning, shaking and fading away despite the record two-digit national income growth. No doubt, the trend was everything but not more optimistic during the later years, less happy and less tranquil. Inequality is a major disaster in a western society, such as ourselves. And its alleviation should be on the top of the long-term political agenda whatever measures the state is contemplating in dealing with the crisis. Although this should be obvious, I don't see the Latvian elite sharing this understanding, pronouncing it, debating it.

I think there is one serious understatement about the Nordic model. It is common knowledge that the Nordic societies are scoring highest in the standard of living, competitiveness, innovation and their people are happy and live long. What most of us are leaving out when trying to find a square explanation of the Nordic miracle is that it is not just about the social democratic governments, centuries of piece (well, not for Finland!) or high taxes. This is even not just about the enforcement of law or political models. With all of that being a tool invented by a Nordic mastermind, the core idea is in a deep and genuine understanding of sharing and respect, the idea of equality as a basis for a sustainable living, be it a small community or a nation.

The idea of equality is as liberal as you can get. And I wonder how such a gross misconception about liberal democracy and liberal capitalism being a Darwinistic zero-sum game has captured public opinion in Latvia. And the Nordic happiness? “Hah, what do you want, you can’t compare!” In one of the most recent comments here in my blog, the suggestion went as far as that I shouldn’t compare Latvia to Estonia. People really believe that money doesn’t smell or the winner takes it all, and while the strongest is always winning, the weakest must die, or at least suffer, be trampled upon and humiliated. So astonishingly many truly believe that this is the great wisdom of life in a modern society. Well, the graph only confirms this popular belief. The modern Latvia is about the strongest one winning at the expense of the weakest four. And this really is how Latvia is inferior even to so to say the “junior Nordics”.

I believe high taxes, the enforcement of law and political models are dead without the soul breathed in by the core idea of equality. This understanding needs to be shared in the society. It all starts in the mud. This is why I think today’s Latvia is a better place to rethink its attitudes than Latvia of any other day since the independence. The crisis and pain don’t make it easier, since so much in the Latvian politics needs to be cleaned and reinstalled. The crisis and pain help, however, free your mind of the demons of lawlessness that seemingly rules the world. The enforcement of law is nothing, if the law is not one for all and everybody is not equal before law. And high taxes are just a method of robbing taxpayers, if the taxpayers see themselves as those in pain, trampled upon and humiliated by the winners who publicly enjoy privileges of immunity before law. This is the mud. This is how the equality starts with the ethics, not necessarily models, high taxes or social democracy. Models will surely follow. 

Once again, strongly recommend The Spirit Level. Why Equality is Better for Everyone by Richard Wilkinson and Kate Pickett.

sestdiena, 2010. gada 13. novembris

Nedēļas nogalei vienmēr jābūt brīvai

Ir jābeidz prakse ar tā saukto darbadienu pārnešanu uz nedēļas nogali. Sestdienām un svētdienām kā likums jābūt brīvdienām. Bez izņēmumiem. Ja nedēļas vidū, kādā otrdienā vai ceturdienā iesprauksies kādi svētki, tas nekas. Ir taču labi, ja vienu dienu valsts dāvā brīvu nedēļas vidū. Tā, ka tās ne vienmēr ir divas trīs brīvdienas pēc kārtas, nav nekāda traģēdija un par to nevajadzētu uztraukties. Galu galā tie, kas dikti vēlas, var paņemt to starpdienu brīvu.

Šī pārnešanas prakse sākusies pirms kādiem 25 līdz 30 gadiem, padomju laikā. Tagad darbadienas joprojām pārnes tikai NVS valstīs un Latvijā. Nekur citur.

Tas, ka Latvijā joprojām to dara, liecina par divām svarīgām lietām. Pirmkārt, Latvijas lēmēji joprojām atrodas Krievijas „maigās varas” siltajos staros un neko nezin par mūsdienu brīvdienu politiku mūsu pašu reģionā – Ziemeļvalstīs. Otrkārt, tas nozīmē, ka Latvijas tīģeri darba devēji joprojām visai viegli norij šo pseidosociālistisko, jeb sovjetisko, praksi, kas nav izdevīga nevienam, bet ērta dzērājiem un sliņķiem. Darba devējam pēc idejas jāminimizē pārtraukumi darba procesā.

Šī prakse pat nav īsti sociālistiska, jo darba kustības panākums 1930. gados bija tieši divas brīvdienas katru nedēļu, sestdienās un svētdienās (kristiešu tradīciju valstīs). Savukārt darbadienas ir piecas, ne sešas un ne septiņas pēc kārtas, kā tagad joprojām dažreiz ir Latvijā. Es jau nerunāju par ticīgo neatņemamām tiesībām uz svētdienu.

Bet jāsaka, Latvijas lēmēju nevēlēšanās pakustināt pirkstu, lai pamācītos un pārņemt kaut ko lietderīgu no pieredzējušakām valstīm, ir fenomenāla.

pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

Палестинизация русских

Выдержки из передачи «Код доступа» Юлии Латыниной на Радио Эхо Москвы 6 ноября 2010 года.

В передаче Юлия делится своими впечатлениями о поездке в Эстонию. Многое из замеченного ею можно спроецировать и на Латвию: теле-оторванность от страны, в которой живешь, и голосование за филиал «Единой России». Что-то вызывает зависть – электронное правительство, например. То, как оно создавалось: что специалисты безвозмездно предложили своему государству свои знания и опыт. Эта история и зарисовка с таллиннской верфи – замечательные свидетельства верно заданного политической элитой тона в стране и в экономике. Поведение элиты действительно определяет очень многое в том, как общество будет функционировать в дальнейшем. «Я тут немножко поворую, а вы работайте, работайте,» – как это, к огромному сожалению оказалось на поверку в Латвии 90-х годов (и позже, конечно), – не работает и работать не может.

Вывод же о неудавшейся палестинизации русских, о целенаправленных усилиях по созданию гетто русских неудачников как ударного отряда кремлевской агрессии против Балтийских стран, – стал главной причиной, по которой я решил перепостить эти выдержки на своем блоге. Думаю, эта мысль заслуживает внимания и обсуждения.

Зона влияния ОРТ
Я в Эстонии попросила специально свозить меня в русскоговорящий регион. Меня свозили в Нарву, это практически гетто Эстонии, такая колония русская в Нарве находится.

В Нарве 95% русскоговорящих, очень тяжелая ситуация, безработица, там эти русскоговорящие не самый лучший контингент.
Туда потом уже в 70-е годы заселили на «химию» всяких люмпенов. «Химия» кончилась, люмпены остались.
 

Это зона влияния ОРТ. Жители Нарвы не слушают эстонское телевидение, а слушают наше родимое и голосуют за партию Эдгара Сависаара.

Партия эта побраталась с «Единой Россией». После того, как она побраталась с «Единой Россией», вождь партии г-н Сависаар совершенно случайно от лихтенштейнской компании получил личный кредит 2 млн. эстонских крон. В Эстонии такое не принято, но на избирателей Сависаара, так же как и на избирателей Жириновского или Берлускони, подобные вещи не действуют.

Дело в элите

В центре Таллинна при советской власти был паршивый судоремонтный заводишко. Теперь предприятие, которое на нем существует, купило несколько верфей. Спектр деятельности – тоннели метро для Стокгольма, паромы. Группа вошла в клуб производителей морских нефтяных платформ. Г-н Берман, который владеет группой, является уже одним из крупнейших судостроителей Балтики и, видимо, станет одним из крупнейших судостроителей мира.

Спрашиваю его: «Как вы, г-н Берман, купили завод в Риге во время кризиса? У вас судостроение упало на 40%», он отвечает: «Покупать надо всегда во время кризиса, иначе слишком дорого». – «А кредит кто дал?» – «Хорошему заемщику всегда дадут». И рассказывает мне замечательную историю, как в 93 году, когда завод у него сорвал ремонтные работы из-за партии бракованного железа, г-н Берман выписал 10 сварщиков из Финляндии, 10 – из Швеции. Вы можете себе представить, сколько стоило в бывшую постсоветскую республику выписать сварщика из Швеции в 93-м.

Работы были выполнены в убыток, но в срок. «Репутация – это всё», – говорит г-н Берман. Кто же этот замечательный человек, который на базе паршивого судоремонтного завода сделал одну из крупнейших судостроительных компаний Балтики? Ответ – бывший красный директор.

Почему же в то время, когда в России красные директора разоряли свои предприятия, красный директор Берман свое спас? И ответ на этот вопрос очень простой: драконовская денежная реформа, когда в Эстонии 1500 рублей поменяли всем исключительно на 150 эстонских крон, и сверху ни копейки. Крону прибили гвоздями к марке, потом к евро, и с тех пор ее курс неизменен. Наши реформаторы любили объяснять нам, что они провели в России замечательные реформы, а тут проклятые красные директора оказались не готовы к этим реформам. На примере Федора Бермана совершенно ясно видно, что дело не в директоре, а в реформаторах.

Кто из них русский?

Фирма
Elcoteq. Это сборочное производство всего на свете. В качестве рабочей силы с 92 года используются бывшие безработные русские инженеры, причем troubleshooting team из этих русских инженеров теперь работает по всему миру.

Третья картинка. Компания
Skype. Один из крупнейших офисов Skype до сих пор находится в Эстонии, работает огромное количество народу 40 национальностей, все они общаются на английском. Кто из них русский – вопрос, естественно, просто не стоит.

Чем бы помочь родному правительству?

Эстонское электронное правительство. 84% населения Эстонии имеют удостоверение личности, с помощью этого удостоверения по Интернету вы можете компанию зарегистрировать минут за 18, налоги заплатить нужно минут 15 на заполнение декларации. Потому что на самом деле декларацию за вас заполняет компьютер. Он отслеживает все доходы вашей транзакции, а вам нужно только поправить. Есть в Эстонии электронная школа. Оценки ребенка вам присылаются по Интернету, он их подделать не может. Есть электронные рецепты. Есть система электронного голосования. Причем вы можете голосовать столько, сколько хотите, а система засчитает последний раз. Т.е. покупать голоса бесполезно. Есть объединенные базы данных, в которых гражданин видит, кто запрашивал данные о нем. Пример Эстонии очень хорошо показывает, что сеть не ограничивает свободу гражданина. Наоборот, она ее гарантирует.

Это было сделано уже лет 9 назад. Там есть такой эстонский Интернет-гуру Линнар Вийк, он стал думать, чем бы помочь родному правительству. И правительство ему говорит: ты можешь нам сделать электронное правительство, но у нас две проблемы. Во-первых, только три месяца времени в тебя есть, а во-вторых, у нас денег нет. И вот эстонские айтишники, вместо того чтобы отправиться в традиционный летний отпуск, сделали родному правительству электронное правительство.

Я здесь буду говорить по-русски, и дети мои будут говорить по-русски

Я еду в такси. Таксист русский. «Русские пришли сюда 400 лет назад, – говорит таксист. – Мы этим чухонцам всё построили. Мы им пляж насыпали». Надо еще сказать, что мы едем по району Ласнамяэ, который типа Выхино-Жулебино, и где-то в стороне старый Таллинн. «Мы, – говорит таксист, – олимпиаду им провели, это моя земля, и я здесь буду говорить по-русски, и дети мои будут говорить по-русски». Я так думаю: «Да, и работать таксистами».

Это я к чему? К «Бронзовому солдату». Это была тщательно спланированная война. И вот в 2004 году Эстония вступает в НАТО. К этому времени Путин в Кремле очень сильно окреп, к этому времени посадили Ходорковского. И тут начинается очень странная история. Потому что, прежде всего, с подачи русского посольства русские школы начинают свозить к памятнику учеников. До этого ничего такого не было, стоял и стоял. Вдруг автобусы везут, территория превращается в Парк Горького на День десантников. Водка, постоянные гулянки. Образовалась организация «Ночной дозор». Руководители этой организации имеют странную привычку встречаться опять же с сотрудниками российского посольства, но почему-то не в посольство ходят, а где-то тайно встречаются, перебежками и украдкой, примерно как эти самые 13 грузинских шпионов.

27 апреля обносят памятник заборчиком. Начинаются работы. Уже вечером разъяренная толпа громит магазины. Теперь самое интересное, как образовалась толпа. Два момента. Первый – это российское телевидение. Утром толпы еще нет, а российское телевидение уже рассказывает всему миру, что угнетенный русский народ поднялся против эстонских фашистов. К вечеру он, естественно, поднялся. Второе – особые люди ездят по местам обитания, в том числе уголовников, говорят «приходите на площадь». 70% задержанных оказались с уголовным прошлым. Поэтому толпа мгновенно начинает бить магазины.

Вечером 27 апреля начинается кибератака на электронное правительство Эстонии. Кибератаку спонтанно не организуешь. Атака требовала огромных денег, сознательного сотрудничества с организованной киберпреступностью на уровне, недоступном простому человеку. То, что было сделано в Эстонии, можно сделать, только оплатив время киберпреступникам очень высокого уровня, которые создают ботнеты совсем для других вещей, которые сотрудничают с торговлей наркотиками, которые сотрудничают с преступниками, торгующими людьми, которые сотрудничают с организациями, отмывающими деньги.

Что преследовали устроители всего этого кошачьего концерта? Единственным результатом «Бронзового солдата» стало то, что киберцентр НАТО был размещен в Эстонии.

«Палестинизация» русского населения

Есть таксист, который считает, что русских угнетают, и он живет в этом мире, и таких таксистов в Таллинне очень много, и есть судостроители. Есть компания
Elcoteq, в которой использовались предпочтительно русскоговорящие инженеры. И есть Skype, который вообще просто не помнит, кто у него русский, кто эстонец.

И это было такое расхождение между реальностью, что организаторы этой атаки не совсем понимали, что такое уже стала Эстония. И единственной их целью, на мой взгляд, была «палестинизация» русского населения. Они больше не могли послать в Эстонию танки, потому что она вступила в НАТО.

И вот они решили создать в Эстонии из русских гетто неудачников, маргиналов, которые себя чувствуют гражданами второго сорта, поэтому являются гражданами второго сорта, воспитывают из своих детей граждан второго сорта. Потому что очень легко создать вот такую Палестину, в которой каждый русский будет говорить: мы этим чухонцам насыпали пляж, а они нас угнетают.

И они рассчитывали, что партия «русских снова обижают» станет настолько многочисленной, что ни один русский не сможет публично сказать, что есть и другая точка зрения. И русские, как палестинцы, будут обречены на народ неудачников. И вот этот расчет полностью провалился.

Да, интеграция в Эстонии – ключевая проблема страны. Эта проблема является одним из самых сильных тормозов экономического развития Эстонии. Но вот те проблемы, которые есть, это естественные проблемы. А история показывает, что все естественные проблемы разрешимы. Неразрешимы неестественные проблемы. Неразрешима злая воля, которая неудачника превращает в фашиста. И вот этой злой воле русские в Эстонии, на мой взгляд, в общем и целом не поддались.

Эстонское правительство далеко не идеально. Я не знаю, что оно могло предпринять в истории с «Бронзовым солдатом», но учитывая, чем дело кончилось, оно явно делало какие-то ошибки.

Но знаете, в чем разница? Я вижу, что эстонское правительство, когда оно снижает налоги, когда оно создает электронное правительство, когда оно со
Skype обращается как с национальной гордостью, а не как с преступниками, которые мешают правительству выяснять, о чем же говорят граждане, так вот эстонское правительство хочет, чтобы в стране было меньше неудачников, совершенно не важно – русских или эстонских.

А ребята, которые правят Россией, хотят, чтобы среди русских было больше неудачников, и не только в Эстонии. Вот это та вещь, которую я в Эстонии увидела. Как ни странно, то, что я видела относительно «Бронзового солдата» и участия там молодежных российских движений, наводит меня на грустные мысли относительно причин избиения Олега Кашина.

sestdiena, 2010. gada 6. novembris

Kas ir kopīgs Vienotībai ar Latvijas interesēm?

Vienotībai tagad kļūdas ir aizliegtas. Tas laikam būtu vienīgais veids, kā sevi pasargāt no apvērsuma. Bet pieļautas jau vismaz divas lielas:

Necaurspīdīgs un neloģisks koalīcijas veidošanas process ar mazsaprotamu rezultātu ambīciju un kaprīžu parāde uz valsts depresijas fona Kristovskis ārlietu ministrs.

Priekšroka apsūdzētajam par naudas atmazgāšanu, kukuļa izspiešanu, saņemšanu un došanu, dokumentu viltošanu — Saskaņas marginalizācija.

Giljotīna vai noslīkšana?
Apvērsums ir ļoti iespējams, laikam pat gaidāms. Un cik es saprotu, daudzi, gan komentētāji, gan paši politikāņi, paredz, ka īstais laiks valdības gāšanai būs pavasaris (aprīlis?).

Lai to īstenotu, opozīcijai – marginalizētajam Urbanovičam un marginālam Šleseram – atliek tikai sakoordinēt savu rīcību ar Lembergu. Kas tagad arī, šķiet, tiek darīts.

Un te jums būs – tagadējo pusoligarchisko valdību ar vieglu kriminālo piesmaku nomainīs vecā banda ar nepārspējamo piekremļa žuļiku aromātu. Un kas tam par vainu? Lēta rusofobija.

Es nezinu, vai Kristovskis rusofobs vai nav. Fakts ir, ka viņš ir nosmērējies ap rusofobiem, saķēris tās blusas. Ir, ir jāskatās, uzmanīgi jāskatās, kam tu vieglprātīgi aiz savas nedresētās emocionalitātes pasaki jā, kam nē, ar ko saraksties, ar ko tevi ir redzējuši, kur tu varbūt gribēji iztapt kādai ne īpaši smalki domājošajai auditorijai.

Labi, ka, varbūt, arī Latvijā iestājas reputācijas laiki. Bēdīgi gan ir tas, ka pārmetumus par nepietiekami ētisko uzvedību izsaka nepārspējamie ciniķi. Vai viņu cinisms padara kanibālisko rusofobiju par mazāku kauna traipu Latvijai, nekā nekontrolējamās korumpētās elites izzagtās valsts reputācija? Nezinu, nezinu. Starpība laikam būtu tāda pati kā starp giljotīnu un noslīkšanu.

Ar ko Kristovska mērķi labāki par Urbanoviča mērķiem?
Apvērsums pret Vienotību mani interesētu, tāpat kā Vienotības liktenis, – maz, ja ne viena nianse: līdz ar uzticības kredīta Vienotībai vieglprātīgo izniekošanu asiņo Latvijas sabiedrības klusās cerības uz kaut kādu normālu politiku, atbildību un gudrību politikā. Kā jau kredīts, šī vērtība nepieder Vienotībai. Tas ir mūsu, sabiedrības aktīvs. Līdz ar to zaudētāji esam mēs.

Es to pašu rakstīju par Saskaņu un tās vēlētāju, kas ir Latvijas sabiedrības, mūsu pašu liela un ļoti svarīga daļa. Mēs nedrīkstam ļaut politiķiem būt vieglprātīgiem un bezatbildīgi izniekot resursu, kas viņiem nepieder. Var uzskatīt, ka bezatbildīgs politiķis ar vēlētāja atbalstu uzurpē varu. Un skatoties uz lietām no šī skatu punkta, ir skaidri redzams, ka bezatbildīgā politika nav savienojama ar demokrātiju. Līdz ar to tas, kas tagad notiek Latvijā, patiesībā nekāda demokrātija nav.

Vienkārši mēs vēl neesam nonākuši līdz demokrātijai. Manuprāt, tā ir daļēja atbilde uz daudziem jautājumiem. Mums ir demokrātiski likumi, mums nav autoritāru diktatoru, bet arī demokrātijas mums nav. Ir tikai demokrātijas procesu un procedūru imitācija, partiju imitācija, parlamenta imitācija, politiskās konkurences imitācija.

Ar ko kāda Kristovska uzvedība politikā ir labāka par kāda Urbanoviča uzvedību? Acīmredzot tikpat lielā mērā, kā kāda Kristovska mērķi ir labāki par kāda Urbanoviča mērķiem. Ne ar ko nav labāki. Abos gadījumos tiem ir pilnīgi vienāds sakars ar kalpošanu abstraktajiem Latvijas nacionālajām interesēm un kalpošanu savām izteikti konkrētajām personiskajām ambīcijām.

Vienotības nostumšanu nepamanīs
Vai tiešām Latvijas politiķis ir pēc definīcijas idiots? Latvijas politiķis ir tik kokains, ka neprot ne samierināt savas personiskās ambīcijas un bērnišķīgas emocijas, ne ieklausīties veselā saprāta balsī, ne paskatīties kaut cik tālāk par savu degunu un kabatu, ne sēsties pie sarunu galda?

Publiskās nesaskaņas Vienotībā ir liela jo liela kļūda. Nesaskaņas būs vienmēr, taču jāprot tās risināt, nevis vilkt visu savu drāmu uzreiz ārā. Runājiet, runājiet, runājiet savā starpā, nemēģiniet iesaistīt sabiedrisko viedokli. Sabiedrība nevarēs izšķirt kurš vairāk un kurš mazāk vainīgs, bet noteikti sāks apšaubīt abu pušu argumentus. Sabiedrība strīdā atbalstīs tikai tādu pozīciju, kas nāktu par labu pašai sabiedrībai. Vienotība soli pa solim zaudē sabiedrības atbalstu.

Sabiedrības atbalsta nozaudēšana ved pie leģitimitātes vājināšanās. Līdz ar to pēc šķietamā veselā saprāta triumfa vēlēšanās šo pašu idiotu politikāņu dēļ atgriežamies pie tās vecās vāji leģitīmās, sabiedrības interešu tikpat kā nepārstāvošās saeimas, kurlās valdības un korumpētās valsts pārvaldes. Tādu Vienotību sabiedrība vairs negribēs ne atbalstīt, ne aizstāvēt. Un apvērsumu pret tādu Vienotību sabiedrība lielākoties pamanīt negribēs.

Un tad vienalga, kas tā Vienotība ir – JL, PS vai SCP. Kristovskis, Dombrovskis, Pabriks vai Ēlerte. Neviens nebūs pelnījis atbalstu, jo gandē savu vai partijas reputāciju vai dara pārāk maz, lai to nepieļautu.

Vēlētājs svarīgāks par partijām
Šķiet, Vienotībai piedeva selektīvo cīņu pret oligarchiem – iesaistīšanos koalīcijā ar ZZS. Varbūt, kā vienīgā kļūda tā vēl ir piedodama no taktikas viedokļa – saglabāt koalīciju, kas uzvarēja vēlēšanās, ir tikai loģiski. Bet ne situācijā, kad pastāv reāla alternatīva koalīcijai ar oligarchisko ZZS.

Jā, tā ir dziļa un mulsinoša dilemma: veidot koalīciju par Jedinaja Rossija filiāli vai ignorēt ceturtdaļu vēlētāju, kas arī balsoja par pārmaiņām valstī, tāpat, ka Vienotības vēlētāji? Kas ir svarīgāks – partija vai vēlētāji? Skaidrs, ka vēlētāji, sabiedrība. Koalīcija ar Saskaņu būtu vēlamākais risinājums tieši no politiskās stabilitātes un ilgtspējīgās attīstības viedokļa.

Kas tad ir kopīgs Vienotībai, kuru tik liela sabiedrības daļa uzskatīja par atbildīgu politisko spēku, ar Latvijas nacionālajām interesēm? Abi ir miglā tīti fantomi. Atšķirība ir tajā, ka Latvijas intereses pastāv neatkarīgi no tā, vai pastāv kāda politiskā partija vai nepastāv un kā tā tiek galā ar savu uzdevumu. Latvijas interešu ignorēšana līdz šim ir ļoti dārgi maksājusi visai sabiedrībai. Un acīmredzot maksās vēl dārgāk.

pirmdiena, 2010. gada 1. novembris

Kas izēd latviešus?

Kāpēc Latvijai tā nesokas? Transparency International korupcijas uztveršanas indeksā Latvija zemāk nekā gadu iepriekš. Konkurētspējas reitingos zemu. Demokrātijas attīstības reitingā zemu. IKP uz vienu iedzīvotāju bija zemāk kā kaimiņiem pat buma gados. Energosistēmas starpsavienojumu ar Zviedriju būvē lietuvieši, kaut gan no Latvijas būtu tuvāk. Ēnu ekonomikas apjoms lielāks nekā kaimiņiem. Mediji pieder kaut kādiem veikliem žuļikiem un Bonnier aiziet tikai no Latvijas, no kaimiņiem ne. Kāpēc tā? Kāpēc vienmēr kaut kur astē?

Darāmo lietu saraksts
Jāsaka uzreiz, man nav šaubu, kas būtu darāms praktiski, lai izbeigtu šo murgu. Domāju, ka šādu te programmu būtu spējīgs pasniegt jebkurš, kam nav sveša veselā saprāta balss:
  • Likumu audits un korupciju veicinošo un ilgtspējīgo attīstību apgrūtinošo normu izņemšana.
  • Policijas, prokuratūras, KNAB un VID reorganizācija un maksimālā stiprināšana iespēju robežās. - Pārbaudes visos valsts uzņēmumos.
  • Izmeklēšana par valsts amatpersonu rīcību, kas noveda līdz krīzes situācijai, – savtīgi nolūki, nolaidība, nekompetence.
  • Stingrāku ētikas normu ievērošanas prasību un kontroles mechānismu ieviešana privātajā uzņēmējdarbībā un fondu tirgus veicināšana.
  • Stingrākas prasības politiskajām partijām attiecībā uz kandidātu izvirzīšanu (iekšējās demokrātijas normu ievērošana un kandidātu atsijāšana).
  • Īpašas prakses ieviešana attiecībā uz ētikas normu ievērošanu mediju pārvaldībā un īpašnieku maiņā.
  • Demokrātiju stiprinošās un pilsoņu vienlīdzību veicinošās reformas – vēlēšanu, administratīvā (loģiskāka un vienlīdzīgāka iedzīvotāju un pieejamo resursu sadale) un nodokļu (progresīvās skalas ieviešana).
  • Steidzama ienākumu deklarēšanas ieviešana.
Tas ir kas man tagad ienāk prātā, kas šķiet īpaši svarīgs. Ir, protams, daudz citu ļoti svarīgu un visticamāk neatliekamu lietu. Idejas var pasmelties tajos pašos indeksos un reitingos (es arī par to rakstīju). Vai, ir taču stratēģijas un komisijas, kas to apspriež un raksta rekomendācijas. Ir daudzu foršu valstu pieredze, kā sasniegt vienu otru mērķi, utt. Ir lieliskā skola, kā un ar ko iesākt, tepat blakus – Igaunija. Esam reģionā, par kuru var tikai sapņot, superīgākais reģions visā pasaulē ar tradīcijām, kuras tik jāpārņem un no kurām tik jāmācās, – Ziemeļeiropa, jeb Norden.

Viss ir. Mācies un mainies vesels! Kāpēc Latvija buksē? Vai lūzerisms ir Latvijas nacionālā ideoloģija?

Zemais enerģijas lādiņš
Dažbrīd, kad jāsazinās ar Latvijas iestāžu pārstāvjiem (galvenokārt, privātiem uzņēmumiem), tā sazināšanās notiek kā caur vāti. Neatbildēt vai neizrādīt pretimnākošo reakciju var, protams, ne tikai Latvijā, taču Latvijā to iznāk uztvert drīzāk kā normu. Tieši Latvijā darba dienas vidū uzņēmuma vai valsts iestādes centrālais telefona numurs var mierīgi neatbildēt, it kā neviena darbā nav. Vai tev var atbildēt „hallo”, nestādīties priekšā…

Nez kāpēc igauņu, lietuviešu, somu sarunas biedriem pietiek enerģijas uz pieklājīgu profesionālu reakciju un rīcību. Soms darbojas kā pulkstenis, precīzi un punktuāli. Ar somu organizēt kaut kādu kopīgu aktivitāti ir vieglāk par vieglu, un pie tam pa e-pastu, pat nepieskaroties telefonam. Igaunim dažbrīd ir jāatgādina un šad tad jādublē elektroniski nosūtītais lūgums ar telefonzvanu. Ar lietuvieti tas jādara biežāk. Bet tev vismaz atbild, reaģē, vieš cerību, ka vismaz daļu no iecerētā var arī sasniegt. Latvietis ļoti bieži tevi vispār nepamanīs. Vai tā iedarbojas latviešu valoda? Ap savējo var kājas noslaucīt?

Sīkums, par ko es te sūdzos? Nu jā, sīkums. To vēl dažreiz sauc par kultūru. Bet arī modernās korporatīvās kultūras neapgūšana pa daudziem jo daudziem gadiem, Latvijai, it kā rodot sev vietu Rietumos, it kā EU, arī par šo to liek aizdomāties.

Paralēles
Kaut kā neviļus nāk prātā paralēles: nevīžīgā attieksme, nolaidība, slinkums, zemā kvalitāte, korupcija, aplokšņu algas, neizpratne par ētiku biznesā un politikā, radošu ideju trūkums biznesā un politikā, greizā ekonomikas struktūra un katastrofālā lejupslīde, no vēlēšanām uz vēlēšanām mūžīgā buksēšana vienos un tajos pašos jautājumos par valodu un vēsturi. Un rezultātā – blēži pie varas.

Nav brīnums, ka šai valstij, šai ekonomikai, šai sabiedrībai ir nekompetenta un blēdīga pārvalde, slikti ceļi un novecojoša infrastruktūra. Nav brīnums, ka šajā valstī nacionālās aviokompānijas prezidents pārdod aviokompānijas zīmolu paša firmai un sūtīt pie velna veselu valsti kā lielāko akcionāri. Nav brīnums, ka šī valsts nostāda sevi uz bankrota sliekšņa, glābjot divus resnus runčus, labsirdīgi par labticīgi iemaksātiem nodokļiem paņemot no viņiem izzagto biznesu un turpinot maksāt šiem machinatoriem simtiem tūkstošu latu mēnesī… Man trūkst vārdu… Nav brīnums, ka šajā valstī vainīgos nesauc pie atbildības. Nav brīnums, ka vainīgie valsts izzagšanā šajā valstī reizi no reizes pretendē uz augstākajiem amatiem valsts pārvaldē. Nav brīnums, ka cilvēki bēg no šīs valsts, jo jūtas pazemoti un nedroši par izdzīvošanu.

Jūtas kā upuri
Laikam, nevajadzētu brīnīties, ka Latvijā cilvēki velk kājas, dzīvo uz pustukšām baterijām. Ka tieši Latvijas cilvēkiem trūkst enerģijas, motivācijas, intereses. Jo jūtas piekrāpti, jūtas kā upuri? Vai šī labi artikulētā medijos un tautas saziņas kanālos, plaši dalītā emocija ir tātad cēlonis zemajai enerģijai un sajūtai, ka no tevis vienalga nekas nav atkarīgs, līdz ar to ne par ko nav jāatbild?

Jautājums ir pat ne kāpēc kultivē tieši šo attieksmi, bet kāpēc nekultivē aktīvu interesi, atbildību, latvietību kā atbildīgo attieksmi pret savu vidi un savu valsti, ieinteresētību pasaules lietās, plašāku interešu un zināšanu horizontu. Nu kaut vai to pašu veselīgo dzīves veidu. Latvijā ļoti maz cilvēku rūpējas par savu veselību, tikpat kā nenūjo un neskrien, maz iet uz trenažieru zālēm (un pašu zāļu ir maz), kas starp citu atkal ļoti kontrastē ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem ziemeļos un rietumos.

Atbilde laikam ir, ka par maz ir to, kas kultivē. Šīs balsis ir ļoti vājas. Latvijā tik tiešām sabiedriskajā telpā un medijos dominē drīzāk negatīvā enerģija, tie negatīvās enerģijas nesēji, kas diktē savu dienas kārtību. Acīmredzot, tiem, kam ir pozitīvāks enerģijas lādiņš, kas vēlas kaut ko panākt, tā teikt lēkt pāri galvai, ir ļoti grūti izbradāt šo apātisko, snaudošo masu un saglabāt enerģiju savam lēcienam.

Varbūt tāpēc Latvijas bizness nav izgudrojis savu „nokia” un vispār inovāciju ziņā Latvija ir tik nožēlojami tālu no EU vidējā līmeņa? Varbūt tāpēc Latvijas bizness nejūtas atbildīgs par valsts likteni un no ētikas viedokļa visai komfortabli jūtas ēnā. Varbūt tāpēc tikpat kā nenotiek asiņu apmaiņa politiskajā elitē? Es eju pa apli. Bet viss ir tik cieši sasaistīts: vide, ietekme, domas, rīcība, rezultāts, vide, ietekme…

Kas par vainu, ko mainīt, ko vajag?
Cilvēki slikti? Vēsture slikta? Vide? Ko tagad – nomainīt cilvēkus, krievus repatriēt? Ko ar latviešiem darīt, arī repatriēt? Nu tur uz Vidusāziju, Indiju, no kurienes indoārieši ir cēlušies, vai uz Austrumāfriku, no kurienes visa cilvēce ir cēlusies? Klonēt līvus un pārdēvēt Latviju par Liivli? Atgriezties laikā un nodzīvot pēdējos gadus 300 no jauna?

Es te nevaru nepieminēt lielisko Sergeja Kruka lekciju par to, kāpēc Latvijas luterānisms neizveidoja pamatu un nedeva impulsu neatkarīgas pilsoniskas sabiedrības kustībai atšķirībā no luterānisma Ziemeļvalstīs. Mēs taču tagad neaicināsim Latvijas luterisko baznīcu sākt iekšējo misiju pēc nordiskā 19. gadsimta parauga.

Impulss. Cilvēkam ir vajadzīgs impulss, sapurināšanās, iedvesma, laba doma, labs piemērs, cerība, ticība. Normālās sabiedrības impulsu dod līderi, intelektuāļi, jeb inteliģence. Tieši tam jānotiek Latvijā. Līdzīgi, kā tas pirms dažiem gadiem notika Gruzijā, kad ir atnācis jauns līderis un viņa komanda.

Ar savu piemēru, veselā saprāta diktētiem jaunievedumiem šī jauno labi izglītoto līderu komanda uzsāka jaunu apgaismību Gruzijā. Valsts skaitījās bez piecām minūtēm Somālija, a failed state, ar mūžīgiem iekšējiem kariem, nestabilitāti, korupciju un „zagļiem likumā”, kas pārvaldīja šo valsti, kur nedarbojās pārvaldes mechānismi un viss turējās tikai uz sakariem un vardarbības. Un kaut kā īsā laikā ar entuziasmu, jaunu ideju, ticību savos spēkos, savā tautā un savā valstī viņiem daudz kas ir izdevies cīņā pret korupciju un kā ar brīnumnūjiņu mainījusies cilvēku attieksme pret dzīvi, pret savu valsti.

Gruziju bezmaz vai dažu mēnešu laika sāka cienīt visā pasaulē. Gruzija pat sāka saņemt Rietumu investīcijas, ātri pieņēma jaunu – Rietumu – identitāti. Viss brīnums notika mūsu acu priekšā – „rožu revolūcija” notika tieši pirms septiņiem gadiem, 2003. novembrī.

Kādiem jābūt Latvijas trendsetteriem?
Tātad impulss. Jā, zināmā mērā no augšas – vajadzēja nomainīties elitei, tiesa gan, ne visai mierīgi un consensus ceļā. Bet savādāk to diez vai var panākt. Tomēr galvenais te ir cilvēki. Tas, ka atradušies cilvēki, kas to ņēma un izdarīja, nostādīja veselu valsti no galvas uz kājām.

Galvenais vienmēr ir cilvēks. Bet vai līderis? Precīzāk, vai tikai līderis, vai tikai līderu komanda? Nē, ne tikai. Pat ne tikai labas idejas. Līderi vizionāri, intelektuāļi, komanda – drīzāk trendsetteri, tie, kas nosaka tendenci, viedokļu līderi – ar jaunām idejām un dziļu izpratni par ētikas normām, demokrātijas vērtībām un sabiedrības interesēm. Starp citu, runājot par demokrātijas vērtībām, es pie tām pieskaitu arī partijas skaidru ideoloģiju, disciplīnu un spēju efektīvi un radoši risināt domstarpības, neļaujot izjukt organizācijai indivīdu vājību un ambīciju dēļ.

Mums vajadzīgi tādi līderi, kam ir arī skaidra izpratne par Latvijas ģeopolitisko orientāciju. Nevar būt nekādu pārpratumu attiecībā uz to, ka Latvija atrodas Ziemeļeiropā, ir Ziemeļvalsts, jeb latviska un nordiska valsts, un tai ir kopīgas vērtības un kopīgi pasaules uzskati ar pārējām nordiskajām valstīm.

Šis ir ļoti būtisks moments gan no Latvijas un latviešu identitātes viedokļa, gan no valsts stratēģiskās attīstības viedokļa, jo visticamāk EU dabiski kustas reģionalizācijas virzienā. Tāpēc Latvijai un latviešiem jābeidz spēlēties ar Austrumeiropas un Krievijas tuvās aizrobežas identitāti.

Kas tie būs un no kurienes ņemsies?
Es domāju, ka daļēji viņi jau ir. Viņi ir Vienotības partijās, tiesa, ļoti maz. Varbūt viņi aug Visu Latvijai jaunatnes vidū un parādīsies, kad būs izslimojuši savu jauniešu maksimālismu, būs iemācījušies uzklausīt veselā saprāta balsi un saglabājuši veselīgo ideālisma devu. Tie noteikti būs moderni domājošie liberālie nacionālisti, kas laika gaitā demokrātijas labad mazinās savu nacionālisma pakāpi un spēcinās savu liberālismu.

svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Palīdzi Saskaņai, palīdzi Latvijai

Mūsu vēlētāji nav sliktāki, lai viņiem būtu jākārto eksāmeni, saka Saskaņas Ušakovs. Diena.lv
Skaidrs, ka nav. Vēlētājs nekad nav slikts. Sabiedrība nekad nav slikta. Protams, labi, ja sabiedrībā ir daudz izglītotu, tolerantu cilvēku ar plašu redzesloku un pareizu attieksmi. Taču sabiedrībai vienmēr ir taisnība. Tā ir aksioma.

Taču tas nenozīmē, ka sabiedrība nav atbildīga par savu viedokli un rīcību. Piemēram, vēlēšanu rezultātiem. Tā vienmēr ir atbildīga sevis priekšā, un savu nākamo paaudžu priekšā. Arī dzelžaini. Pat, varbūt, dzelžaināk, nekā par taisnību. To pilnīgi droši neviens nekad neko nevarēs mainīt.

Skaidrs, ka vēlētājam nav jākārto eksāmens. Vēlētājiem ne. Politiķiem vienmēr! Politiķi ir mūžīgi zem lupas.

„Ja mēs runājam par Staļina režīma noziegumiem (..), nav šaubu – politiķu darbs ir darīt tā, lai visi (..) vienādi uztvertu to, kas ir noticis 1940.gadā. Bet novērst uzmanību no (..) reformām (..) nav pareizi. Ne latviski, ne krieviski runājošajiem SC vēlētājiem ar vēsturiskajiem notikumiem nav nekāda sakara. Tāpēc šis brīdis nav īstais, lai par to runātu,” uzskata Ušakovs.
Par problēmām jārunā vienmēr. Tik ilgi, cik ilgi tās paliek neatrisinātas. Vienmēr ir īstais laiks. It īpaši, kad beidzot dzīve piespiež rast kopēju valodu. Kad beidzot dzīve piespieda vēlētāju nobalsot tik nospiedošā vairākumā par centriskajiem spēkiem, Vienotībai un Saskaņas Centram, dodot politiķiem mandātu meklēt šo valodu. Tagad, kad beidzot dzīve piespiež, un politiķi šo valodu meklē. Tagad ir īstākais brīdis pateikt to atslēgvārdu – par ko tu esi, vai tu gadījumā neesi krāpnieks.

Es neticu, ka kādam tagad ienāks prātā izmantot Saskaņas okupācijas fakta atzīšanu kā ieganstu krievu vajāšanai pēc kaut kādiem vēsturiskiem kritērijiem. Nevienam saprātīgam cilvēkam, kuru Latvijā, kā pierādīja pēdējās vēlēšanas, ir liels vairākums, tāda mežonība prātā neienāks. Kaut ko tādu pat mēģināt iniciēt būtu šāviens sev kājā (bet mēģināt īstenot šāviens sev galvā).

Vai vēlētājiem nav sakara ar vēsturiskajiem notikumiem? Jā, viņi nav un nevar būt atbildīgi par to, ko nav darījuši. Taču sakars viņiem ir. Daudziem ir atmiņa. Un tikpat ka visiem ir viedoklis. Nav normāli, ka par vienu un to pašu viedokļi būtu tiktāl atšķirīgi, ka pilnīgi pretēji. It kā mēs sabiedrībā joprojām karotu. Diametrāli pretējie viedokļi liecina par konfliktu. Un konflikts ir kaut kas tāds, kam politiķis jānodarbina 24/7, lai to novērstu. Liekas, ka arī Ušakovam par to nav šaubu.

Uz šī fona viņa taisnošanās, ka debates par okupācijas fakta atzīšanu novēršot uzmanību no reformām, ir vienkārši patētiska, nožēlojama. Par kādu uzmanību reformām var runāt, ja nav izdarīt minimālais konflikta novēršanai, kas iznieko šīs reformas, pirms tās vispār ir sākušās?

Domāju, ka arī lielai daļai Saskaņas vēlētāju dzirdēt Saskaņu atzīstam okupācijas faktu būtu zināms atvieglojums. Tā atzīšana jāatkārto būs vēl un vēl un vēl, kamēr kaut nelielai daļai Latvijas sabiedrības ir šaubas par Saskaņas mērķiem Latvijas politikā.

Man ir un būs šaubas. Un es uzskatu, ka Ušakova aizbildinājumi ir tikai iegansts nepiedalīties Dombrovska valdībā, lai nedalītu atbildību, lai izvairītos no sabiedrībai un Latvijas politikai svarīgā dialoga.

Bet netika slēpts arī tas, ka pati Vienotība meklēja ieganstu izvairīties no koalīcijas ar Saskaņu. Un tā ir ļoti tuvredzīga, vāja pozīcija, kuru Vienotība ar savu uzticības kredītu nevar atļauties.

Man ir un būs šaubas par Saskaņu. Kā jau rakstīju, es uzskatu, ka modernajā Latvijā ar attīstītu politisko kultūru Latvijas konsolidētajā nācijā nebūs vietas tādām lielpartijām kā Saskaņas Centrs. Un, protams, ar spēku, kas meklē un rod atbalstu putiniskajā balagānā, proponē sevi kā putiniskā midzeņa filiāli Latvijā, sadarboties būtu tā ka idiotisms. Ja vien par viņiem neuzticētos tik liela daļa sabiedrības, kurai vienmēr ir taisnība.

Un es esmu pārliecināts, ka ļoti liela daļa Saskaņas vēlētāju balsoja nebūt ne par putiniskā midzeņa filiāli, ne par Putina korupciju un ne par Latvijas aktīvu un īpašumu izpārdošanu Putina oligarchiem un ne par Parexa bijušo īpašnieku glābšanu. Es domāju, ka par šo vēmienu nebalsoja laikam neviens Saskaņas vēlētājs.

Tieši tāpēc Vienotībai ir jāuzņemas Saskaņas vēlētāja, kā ļoti svarīgas sabiedrības daļas, cerību attaisnošanas misiju. Vienotībai jāturpina meklēt iespējas iesaistīt Saskaņu koalīcijā, jo tā, šķiet, ir vienīga iespēja ieinteresēt Saskaņu dialogā. Saskaņas vēlētāju un visas sabiedrības interesēs ir piespiest Saskaņu vai nu nokārtot „eksāmenu” un uzņemties līdzās Vienotībai atbildību par valsts politiku, vai nu nomest maskas un vairs „nemoročīt” galvu savam vēlētājam.

Šobrīd Latvijai ir vēsturiskā iespēja pietuvoties vienas svarīgas, sabiedrības šķeļošas problēmas atrisināšanai. Es nedomāju, ka ar Saskaņas okupācijas fakta atzīšanu vien kopienas pārvarēs savstarpējo neuzticēšanos. Līdz nacionālai konsolidācijai ceļš vēl ir ļoti tāls. Taču kopienas varētu jau reāli sākt kustēties viena otrai pretī. Tas būtu liels solis un to šobrīd ir kaut viena šanse panākt. Vienotībai jāturpina dialogs ar Saskaņu.

И пусть русофоб подавится своей русофобией

Новостишка проскочила: по-русски или по-английски не нашел (должна быть где-нибудь), но есть по-фински и по-латышски, что финский омбудсмен Eva Biaudet, заявки на работу в госсектор должны быть анонимными, а то дискриминируют русских за русские фамилии.

Кажется, все просто: ты им русскую фамилию в CV, они тебе фиг с маслом. За русскую фамилию. Какая нафиг разница, что ты знаешь и умеешь. Главное ты – русский. В валенках, в шапке-ушанке, с перегаром из пасти, дворняга, шавка, чмо. Унтерменш. Камнями закидать, повесить на первом суку. Окей, чересчур. Просто не взять на работу, пнуть. Ну, и т.д.

Кажется, такая байда давно всем обрыдла. Ну, что теперь, топиться? Нет в жизни справедливости, тяжелая она, жизнь. Натворили все эти сталины-фигалины, навоевали, наоккупировали, нарепрессировали, перечморили собственную страну. Ну, да, а нам, нынешним теперь, отдувайся.

А тут финский омбудсмен возьми да и скажи: так ведь и да же ж, пинают русских-то, дискриминируют на рынке труда, за то, что они русские.

Задницу назвать задницей дело плевое, но какой путь надо пройти нации, чтобы ее омбудсмен признал этническую дискриминацию русских. Не евреев, не цыган, не сомалийцев, не албанцев. А русских.

Вот финны, похоже, финишируют. Называть вещи своими именами – привилегия зрелого сознания. Сознания, которое не боится ни монстров под кроватью, ни скелетов в шкафу, ни собственной тени. Ведь с русскими, похоже, сложней, чем с остальными.

Этот, простите за параллель, «антисемитизм» зарыт куда глубже, чем все остальные. Конечно, это – русофобия. Но по какой-то причине, русофобия считается как-то даже окей, можно, мол, они ж, это, ну, Сталин там, советы, насиловали, высылали. Русские-то. Да какая разница, давно это было, 60-70 лет назад, или нет – все эти русские одним миром мазаны. То есть можно.

Антисемитизм – негодяйство, низость, грязь. А русских можно. Даже, может, и нужно. Вон их как в Балтийских странах, гражданства не дают. Вон у них какой там Путин, авторитарный олигарх, выборы и гражданские свободы урезает. Никто не пикнет. Ни в Латвии с Эстонией, ни в России. Русских жмут, они молчат. Как тут лишний раз не подискриминировать? Сами ж напрашиваются.

Сами? Тот, кто в курсе русских дел, конечно, согласится. Сами. Ну, кто еще готов своей тупой башкой о стену биться за кровавого упыря и его империю зла, позора и тотального лицемерия? Только его же переизнасилованные жертвы – русские. Те же, кто «голосует» за путиных с их собачьим цирком говорящих президентов.

Это-то правда. Только что о ней знают те тонтон-макуты, которые обладают достаточной властью, чтобы дискриминировать русских? Да ничего они этого не знают. И не знают они, конечно, не только о русских. Они вообще нифига не знают, потому что они – ред-неки, такие тупые быки. Значит, дискриминируют не за реальные «заслуги». Дискриминируют действительно только за этническое происхождение.

Да здравствует предубеждение! Да здравствуют тупые быки, антисемиты-слэш-русофобы!

Русских, конечно, никто не выселяет пачками как цыган. Но складывается впечатление, что всех русских как будто записывают в какой-то «русский список», то ли политический, как в Латвии («русский» – идеология, политическое убеждение), то ли криминальный (все типа «мафиози»), то ли расовый, то ли еще какой. По-моему, это травля. Садизм. Ну, вот как-то так получается на мой взгляд.

И что, реально, надо, чтобы нашелся такой гитлер или чингисхан, который сожжет в печах пару десятков миллионов русских, чтобы человечество пришло к консенсусу, что русских, может, и не обязательно преследовать за то, что они русские? И дискриминировать на рынке труда за их русские фамилии?

Или реально осудить всех этих упырей, проклясть свой русский сталинизм, фашизм и прочее дерьмо. Признать вину перед пострадавшими от террора упырей и молчания баранов. Перестать поддерживать всяких путиных, дать пинка всей путинской бесовщине. Перестать верить в сказки и перестать быть баранами хотя бы в своих глазах. Лишить всех этих фашистов и садистов на рынке труда удовольствия «морально побеждать» русских исчадий ада, оставив их наедине со своей грязной ксенофобией.

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Kāpēc es uzskatu, ka politiskā sadarbība Latvijā ir apgrūtināta tieši etnisko aizspriedumu dēļ

Lasītājs: Jautājums par apgalvojumu uz kura bāzes Jūs esat uzbūvējis 85% no savas teorijas šajā rakstā:
Bet etnocentristi, kā jau ksenofobi, ir pret koalīciju ar Saskaņas Centru .... tāpēc, ka tie ir krievi, etniski svešie, no citas alas.
Jūs patiešām esat tik pārliecināts, ka Jums ir PIETIEKAMI daudz informācijas, lai nāktu klajā ar šādu apgalvojumu ? Diezgan radikālu, ja kas.

Skaidrs, ka man nav nekādu mērījumu, uz kā pamatot pieņēmumus. Tikai iespaidi, tas, kas paliek atmiņā no izlasītā, noklausītā, noskatītā, kā tiešām ir daudz sakrājies pa daudziem gadiem. Dalos savā viedoklī.

Ir fakts, ka krievu partija(s), neskatoties uz atbalstu sabiedrībā (mainīgu, toties ar tendenci pieaugt), visās Saeimās palikušās pārija (pariah) lomā. Saeimas krievi pat nebija īsti opozīcija valdošajai koalīcijai, jo viņus uzskatīja un joprojām uzskata par opozīciju latviešu vērtībām. Tā ir pilnīgi nenormāla situācija. Cita lieta, ka viņi labprāt paši pieņem šo retoriku.

Kāpēc pārijs visus šos gadus? Tā arī būtu atbilde. Jūs zināt, kā es atbildu. Kādas alternatīvas?

Ideoloģija? Come on! Kam latviešu partijās bija/ir ideoloģija? Nav ne kreiso, ne labejo, ir populistisks kompots un zemā kvalitāte.

Interfronte? Nu jā, Rubiks, kas jau pievienojās Saskaņai, jo pats izdzīvot politikā nevarēja, taču dažus pensionāru balstiņas Saskaņai atveda. Pati vecā Saskaņa - Jurkāns, Dozorcevs, Cilevičs - vienmēr uzsvera, ka celusies no Tautas Frontes un tas tā ir. Maz, kas no tās vecās Saskaņas, tur ir palicis, bet vēl mazāk no Interfrontes. Vēl jāpiebild, ka Saskaņa bija pārijs jau Jurkāna/Dozorceva laikos, kad tā bija daudz tautasfrontiskāka nekā tagad.

Ētika un morāle? Joks, vai ne? Ne jau visu šo ilgo gadu valdošo koalīciju partijām ir tiesības kaut ko pārmest jebkam šai sakarā.

Kas atlikumā? Tieši tā, tas zilonīts, kurš saucas par ksenofobiju. Krievs = ienaidnieks, latvietis var būt jebkas tikai ne krievs.

Manis pēc Saskaņa varētu izgaist kaut vai vakar un es pats etniskās partijas nekad neatbalstīšu. Taču patiesībai par sadarbību starp latviešiem un citādi runājošajiem politikā jāskatās acīs. Nu vismaz es to tā redzu.

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

Par krievu laišanu vai nelaišanu pie varas. Par liberālu partiju

Kamēr tie ir Jedinaja Rossija filiāle Latvijā, tie krievi, protams, pie varas jālaiž nav. Te mani uzskati sakrīt ar latviešu etnocentristiem – gan VLTB, gan pašā Vienotībā. Bet etnocentristi, kā jau ksenofobi, ir pret koalīciju ar Saskaņas Centru ne tāpēc, ka Saskaņas Centrs ir Jedinaja Rossija filiāle Latvijā, bet tāpēc ka tie ir krievi, etniski svešie, no citas alas. Un te mani uzskati ar latviešu etnocentristiem vairs nesakrīt, jo es nedzīvoju alu laikmetā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka etniskajiem nelatviešiem, jeb krieviski runājošajiem latviešiem, no paša sākumā bija jābūt proporcionāli pārstāvētiem varā. Tāpat ir skaidrs, ka šim procesam jānotiek dabiski un, ja tas nenotika vēsturisko apstākļu dēļ 90. gados, tas nebūt nenozīmē, ka tas nevar notikt tagad. Šis process nekādā gadījumā nav jābremzē.

Diemžēl, var uzskatīt, ka Saskaņa lielā mērā pārstāv lielu daļu Latvijas krieviski runājošos iedzīvotājus. Bet arī šo iedzīvotāju piekrišana šai „pārstāvniecībai” nav no labās dzīves – viņi taču joprojām dzīvo savā krievu alā (savā mediju telpā, savā virtuālajā Smaragda pilsētā). Tāpat kā latviešu ksenofobi, viņi baidās no citas – latviešu – alas iemītniekiem. Kopā ar latviešu ksenofobiem viņi dzīvo alu laikmetā.

Ārā no alas

Daudz būtu citādāk, ja gan viņi, gan latvieši pamestu savas alas. Latvijas politiskajā spektrā var arī nebūt Latvijas krievu kopienu pārstāvošās partijas. Un etnisko partiju aiziešanā no politiskās skatuves nozīmēs patieso politiskās kultūras briedumu. Kamēr pastāv bailes un neuzticība, pastāvēs manipulācija ar lētticīgo vēlētāju, pastāvēs šo viegli manipulējamo vēlētāju tumsonība un trulums, pastāvēs populistu politiskais bizness.

Ala jāpamet, pirmkārt, latviešu politiķiem, kam nav paniski jābaidās no sava elektorāta. Un te es domāju nebūt ne Visu Latvijai/Tēvzemei politiķus, jo no viņiem es negaidu atbildīgu politiku principā. Tas nav viņu kredo, un par viņiem arī balso tie, kas vēlas palikt alā.

Ar tiem, kam nav jābaidās no sava elektorāta, es domāju tieši tos, kas acīmredzot bauda lielas sabiedrības daļas uzticību, – Vienotību. Es uzskatu, ka tieši Vienotības latviešu politiķi dēļ savas infantilās attieksmes pret krieviem ļoti lielā mērā dala atbildību par to, ka Saskaņas Centrs tagad „pārstāv” Latvijas krievus.

Krievi progresē

Starp citu krievu vēlētājs ir progresējis, pierādot to ar nebalsošanu par PCTVL. Krieviski runājošie latvieši savā masā virzās arvien tuvāk centram. Taču centrā nav vietas ne starpetniskam konfliktam, ne alu bailēm, uz kā joprojām lielā mērā balsta savu piedāvājumu Saskaņas Centrs. Iznāk, ka centrā nav vietas Saskaņas Centram. Nav vietas etniskām partijām principā. Centrā var būt tikai tās partijas, kas pārstāv vienotu politisko nāciju.

Ja Vienotība vēlas būt tāda partija, tai ne tikai jāsāk runāt ar krieviski runājošajiem latviešiem, kas ir pats minimālais, kas jādara, bet arī aktīvi jāiesaista citādas etniskās izcelsmes cilvēki politiskā darbībā, valsts pārvaldē kopumā un konkrēti valdībā.

Vai Vienotība to varēs?

Es te runāju par Vienotību. Taču var izrādīties, ka Vienotība atbildību par sabiedrības konsolidāciju uzņemties nevarēs. Ja to nevarēs Vienotība, to tātad – šobrīd – nevarēs neviens cits politiskais spēks.

Bet kādos apstākļos Vienotība to izdarīt varēs? Ja pārsvaru apvienībā gūs veselais saprāts, tie racionāli domājošie, tie liberāli domājošie. Tātad ne Pilsoniskā Savienība. Visdrīzāk SCP.

Mani toreiz nedaudz izbrīnīja Sarmītes Ēlertes grupas izvēle par labu PS, jo Sarmīte atstāj saprātīga un mūsdienīgi domājoša cilvēka iespaidu. Taču viņu izvēlei var būt skaidrojošā nozīme tajā ziņā, ka PS, varbūt, ne tikai ir lielāks un ietekmīgāks spēks nekā SCP, bet arī dzīvotspējīgāks nekā Jaunais Laiks.

Šajā gadījumā veselo saprātu un sabiedrības konsolidāciju no Vienotības gaidīt būtu velti. Un Vienotība tikai vilksies nopakaļ sabiedrības attīstības procesiem, nevis tos sekmēs un vadīs.

Liberāla partija

Jāsaka, es, izvēloties dzīvi ārpus alas, nejūtos pārstāvēts parlamentā. Protams, ir arī citi indivīdi, kas nolēmuši pamest alu un dzīvot saules gaismā. Tie paši SCP cilvēki. Vismaz man tā liekas. Bet arī viņi savā politikā visvairāk joprojām apkalpo tos un apvienojas ar tiem, kas palika alā.

Ir, ir vajadzīga tāda neliela, bet par sevi pārliecināta, spēcīga savā pārliecībā liberāla partija Latvijā, kas katalizētu politiskās kultūras un spektra briedumu. Tā parādītu, ka no politiķiem var pieprasīt – un tie spēj sniegt – atbildīgu politiku. Anti-alas partija cilvēkiem, kas izvēlējušies dzīvot ārpus etnisko aizspriedumu alas. Tā nekad nevarēs būt liela, jo liberāļu, saprātīgi domājošo cilvēku vienmēr ir ļoti maz. Tā ka tas nevar būt kāds politisks bizness. Taču iekustināt Latvijas alu laikmeta politisko tizlumu tā varētu.

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Tāpēc man patīk zākāt Krieviju

Lasītājs:
tev visu laiku patiik zaakaat krieviju, nu tad paskatiisimies kas tad ir latvija.

latvija ir valsts kura sava stulbuma deelj ir iekuulusies paraados.
latvija ir valsts no kuras beeg iedziivotaaji.
latvija ir valsts kuras dalja iedziivotaaju ir kautkaadaa stulbaa nepilsonju statusaa.
latvija ir valsts kuraa politikji lai tiktu pie varas uzkurina starpnacionaalu naidu.
latvija ir valsts kur ministri ir universaali speciaalisti, un var celjot no viena ministra amata uz citu, lai gan shie amati atshkjiras peec savas buutiibas.
latvija ir valsts kur visi domaa ka vinji dziivo neatkariigaa valstii, kaut gan no neatkariibas shai valstij nav ne smakas.

vareetu veel ilgi taadaa veidaa turpinaat.

skaties kaada ir tava latvija, bet tu visu laiku zaakaa krieviju.



Var turpināt ilgi. Un Tev ir taisnība. Par Latviju, ne par manu viedokli. Man nepatīk zākāt. Visvairāk man nepatīk tas, ka Latvija, latvieši - ne visi un ne vienmēr, bet ļoti lielā mērā un tas pilnībā attiecas uz mūsu diskusiju - neredz pasaulē nevienu citu valsti, citu tautu un citu valodu, kā Krieviju, krievus un krievu. Par to ari rakstīju blogā. It kā Latvija atrodas uz vienas Mēness ar Krieviju, pilnīgi atrauti no planētas Zemes.

Un tai pat laikā latvieši par Krieviju un krieviem tikpat neko nezin! Nu cik tur parāda Panorāmā, nu cik tur kaimiņš pastāstīs, nu cik pats no kāda miliču seriāla "sapratīs" par dzīvi Krievijā. Kaut kā pārvaldīt krievu valodu un skatīties Krievijas tv skandālu šovus bez tulkojuma vēl nenozīmē kaut ko saprast par Krievijas reālo šodienu.

Es nesaku, ka zinu visu, bet varu apgalvot, ka saņemu ļoti daudz informācijas, daudz daudz vairāk nekā vidējais Latvijas jebkuras etniskās piederības iedzīvotājs. Gribi, tici, gribi, netici, bet Tu smiesies - visas Tevis uzskaitītas problēmas, ar kurām Tu pienagloji Latviju ne nekam nederīgo valstu staba, attiecas uz Krieviju un pat nesamērīgi lielākā mērā.

Paņem kaut vai valsts parādu. Krievijai ar visu gāzi un naftu, ar visu monopolu gāzes piegādēm ļoti daudzām Eiropas valstīm, ar piegādēm Ķīnai, ar īpašām attiecībām ar Vidusāziju, kas pārdod savu gāzi tikai Krieivjai, kura to pārpārdod tālāk par augstāku cenu, ar visām svirām un ar to milzīgo uzkrājumu tuvu 500 miljardiem USD pirms pāris gadiem un milzīgiem budžeta proficītiem vairāku gadu garumā -- tagad ir deficītā. Deficīts nozīmē parādu. Un šis deficīts ar gadiem tikai palielināsies.

Kam aizgāja simtiem miljardu? Karam ar Gruziju, "kredītiem" Venecuēlai, Nikaragvai un Nauru, kas atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas "neatkarību". Dienvidosetijas "atjanošanai", kur nozuda visa - visa! - nauda, kuru Kremlis tai piešķīra. Afērai ar olimpiādi Sočos, kur jūrā noskaloja tikko uzbūvēto ostu, bet situācija ar pārējo infrastruktūru ir tāda, ka tagad apspriež iespēju pārnest olimpiādi no Sočiem uz Dienvidkoreju. Valsts galvojumiem un kredītiem oligarchiem, lai tie segtu savus krīzes laika zaudējumus. Otkatiem, otkatiem, otkatiem. Un populismam. Vai tā būtu gudrāka valsts pārvalde?

Par bēgšanu no Krievijas Tu arī nezini? No Krievijas bēg bagātākie un viņu kapitāls, zinošākie un viņu zināšanas. Tikai vienā Somijā tagad uzturas ap 300 tkst. Krievijas pilsoņu. Un cik vēl UK, Polijā, Čehijā, Vācijā, Spānijā, kur ir lielākās Putina viļņa krievu imigrantu kopienas.

Savā blogā es apgalvoju tikai to, par ko man pašam nav šaubu, ko es zinu. Krievija ir vāja un demoralizēta Bizantijas parauga valsts ar vāju līderi kleptomanu un viscaur sakorumpēto eliti. Tur nav ne gudras pārvaldes, nekā tāda, kas Latvijai būtu jāmācās. No šobrīdējās Krievijas ir jānorobežojas un uz tā vēl kādus vismaz 10 gadus pēc Putina aiziešanas jāuztver, kā karantīna zonu, kur briest pārmaiņas, un kuras var izplatīties nepatīkamas slimības.

Vislabākais, ko Latvijas sabiedrība varētu šodien izdarīt šai sakarā ir neskaitīties Krievijas maskultūras produkciju - neietekmēties no šīs slimās Bizantijas, jo tās slimības izplatās tieši šādā veidā un Latvija atkal var izrādīties Rietumu vājš posms.

Visas vecās dziesmas / Stuff