ceturtdiena, 2005. gada 29. septembris

Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums un integrācija

Publicēts Delfi.lv
29. septembris 2005

Nabadzība un atpalicība, kas šobrīd tik daudzās jomās raksturo Latvijas ekonomisko un sabiedrisko dzīvi, ir saistāma ar nacionālās identitātes krīzi. Vairākos komentāros iepriekšējiem rakstiem atkārtojas jautājums: kāds ir risinājums, ko spēj atrisināt latviskuma atdzimšana?

Liels paldies tiem, kas situācijas skicējumā ieraudzīja tiešās un konkrētās atbildes: latvietis ievēro likumus, nedod kukuļus, nepārkāpj satiksmes noteikumus, maksā nodokļus un tā tālāk. Tāda būtu tā latvietība. Ne vairāk un ne mazāk. It kā labi pazīstamas lietas. Atšķirība gan ir attieksmē. Mainās attieksme pret lietām, mainās arī pašas lietas.

Šāda attieksme padara latvietību par ļoti konkrētu un praktiski izpildāmu dzīves filozofiju. Sakarā ar starpetniskajām attiecībām un integrāciju tas vēl veido labu piemēru, konkrētu paraugu, kam var izvēlēties sekot tie, kam latvietība ir jāapgūst.

Kā latvietībai jāizpaužas? Katram ir iespēja meklēt savu latvietību, saskanīgu ar savu „es”, temperamentu, ģimeni, pārliecību. No otras puses latviskums ir kolektīva pašapziņa un attiecas arī uz tiem etniskajiem „nelatviešiem” (Latvijas krieviem, krieviski runājošiem, citādi runājošiem latviešiem, latvijiešiem, sauciet kā gribat), kas sauc Latviju par dzimteni. Latviskums jau sen, vēl Latvijas brīvvalsts laikā, pāraudzis savas etniskās robežas.

Bez latviskuma nav integrācijas
Sākt sabiedrības konsolidēšanu Latvijā ar starpetnisko integrāciju būtībā ir tas pats, kā mēģināt ievest mēbeles vēl neuzceltajā mājā. Neapšaubot integrācijas cēlo mērķi un nozīmi, uzskatu, ka uzmanības centrā šobrīd jābūt latviešiem. Bez stiprās nacionālās identitātes latviešos jebkurš integrācijas process lemts neveiksmei. Integrācijas mērķis ir latviskās Latvijas identitātes nostiprināšanās visos valsts iedzīvotajos.

Atzīstot savu latvietību, latvietis automātiski uzņemas atbildību par Latviju, par tās nākotni. Arī lielā mērā par Latvijas citādi runājošo iedzīvotāju integrēšanos, lojalitāti, attieksmi. Tieši tā: nevar, nedrīkst pieprasīt pozitīvo attieksmi, lojalitāti un cieņu no cita, ja tev pašam ir problēmas ar šo jēdzienu izpratni un tās pašas cieņas, mīlestības un pozitīvās attieksmes praktizēšanu.

Ir zīmīgi, ka lielākā daļā citādi runājošo iedzīvotāju Latvijā valda vēl lielāks cinisms un klāji negatīva attieksme, jo viņi pārdzīvo vēl dziļāku identitātes krīzi un savos meklējumos nereti skatās uz Krieviju vai atpakaļ vēsturē. Var, protams, viņiem to pārmest, var bezgalīgi laipni rādīt ceļu uz etnisko dzimteni, bet nevar neredzēt, ka tāda it kā „nacionālā” nostāja, panākot vēl dziļāku atsvešināšanos, ir bērnišķīgs mēģinājums izgāzt dusmas uz kādu, kas šķiet vainīgs dēļ savas etniskās piederības. Etnocentrisms maldina, bet identitātes robu neaizpilda.

Latvietības apgūšanai vajadzīga... latvietība
Ar masu mediju palīdzību Krievijas politiskā mašinērija piedāvā Latvijas krieviem gatavu identitāti, kas nebūt nav draudzīga Latvijai un līdz ar to rada potenciālus draudus pašiem Latvijas krieviem. Uz šīs agresijas fona Latvija, savukārt, piedāvā epizodiskus administratīvus risinājumus bez kaut cik jūtamas sistēmiskās pieejas, kas labākajā gadījumā var rēķināties ar citādi runājošo iedzīvotāju neitrālo reakciju (kā integrācijas programma), bet biežāk izraisa kritiku un protestus (kā izglītības reforma).

Būtu nepareizi domāt, ka šie protesti vērsti pret latviešiem. Protestus izraisa politiķu nepārdomātie soļi, risinājumu nepilnības, politiskais infantilisms. Būtībā, pašiem protestētājiem neapzinoties un lēmējiem (un latviski runājošajai sabiedrībai) īsti neizprotot, pamatproblēma tam, ka lēmumi buksē, ir neizpratne par pašu politisko lēmumu pieņemšanas procedūru demokrātiskā valstī: lēmuma apspriešanā pirms tā pieņemšanas jāiesaista visas ieinteresētās puses (kuru dzīvi tas tieši vai netieši ietekmēs). Pacietīgi, pamatīgi un vispusīgi skaidrot un plaši apspriest. Šai procedūrai, kā svētam rituālam, jābūt sabiedrībai asinīs, bet, ņemot vērā mūsu neilgo demokrātijas pieredzi, vismaz politiskās elites galvās.

Taču pats galvenais ir tas, ka šie nepilnīgie, nekvalitatīvie risinājumi neveicina identitātes krīzes pārvarēšanu citādi runājošajos Latvijas iedzīvotājos. Tāpēc ir tik svarīgi radīt pozitīvu latvietības paraugu, ko var uztvert un pieņemt, kam būtu viegli sekot. Starpetniskā integrācija Latvijā ir latvietības apgūšana.

Apzinoties vai neapzinoties, citādi runājošie gaida tieši skaidrus spēles noteikumus integrācijā, jo tie dotu iespēju apgūt jauno identitāti un rādītu latviski runājošā vairākuma labo gribu. Šobrīd integrējamais redz sev priekšā tikpat apdalītu un demotivētu integrējošo ar tādām pašām problēmām. Taču problēmas nevieno. Vieno vērtības un panākumi, ko var attiecināt uz tautu un valsti.

Kādreiz Nils Muižnieks, vēl būdams integrācijas ministrs, pateica, ka integrācija ir vajadzīga, lai pēc iespējas pilnīgāk izmantotu Latvijas cilvēkresursu potenciālu ekonomikā. Es piebilstu, ka integrācija ir otrais aiz latviskuma stiprināšanas posms latviešu (politiskās) nācijas izveidē. Integrācija spētu mazināt Krievijas ideoloģiskās agresijas bīstamību. Konsolidācija uz latviskā kultūras mantojuma pamata ir racionālākais un efektīvākais risinājums divkopienu sabiedrības problēmai.

Sabiedrības konsolidācija ir mūsu vienīgais „ierocis” cīņā ar pretrunīgajām globalizācijas sekām. Tikai vienoti Latvijas iedzīvotāji spēs integrēt sevī ieceļotājus no trešās pasaules valstīm, kam parasti ir spēcīga reliģiozā, cilšu vai klanu identitāte. Visticamāk, Latvija ir šim pārbaudījumam vismazāk sagatavota EU valsts. Nesastopot nacionālo vienotību, spēcīgu, tā teikt, konkurētspējīgu identitāti, sajūtot, cik vāja vietējiem ir pašapziņa, iebraucēji drīz kāps pāri normām un trauslajām vērtībām, kas neļauj destabilizēt sabiedrisko mieru. No otras puses darbaroku ieplūšanu pieprasīs ekonomikas attīstība, jeb, citiem vārdiem, tas notiks mūsu labklājības interesēs.

Valsts loma
Var mēģināt izkustināt, paskubināt evolūciju un, neatsakoties no sabiedriskā miera, nostiprināt identitāti. Varbūt, ne nākamgad, bet ilgākā laika posmā, tomēr identitāti izdotos nostiprināt ātrāk nekā sagaidot, kamēr nomainās pāris paaudzes. Te valsts loma ir neaizstājama.

Lai gan esmu pret nevajadzīgo valsts iejaukšanos sabiedriskajos procesos, bet tieši šai sfērai patlaban ir nepieciešams īpašs atbalsts no valsts. Identitātes stiprināšanai jāatrodas vienā sarakstā ar pārējām valsts prioritātēm. Nebūtu jākautrējas no idejas izveidot pat kādu īpašu ministriju valsts programmas izstrādei un īstenošanai. Varbūt, tās pašas integrācijas ministrijas vietā.

Taču pirms latviskuma atdzimšana ir iemiesojusies valsts programmā un budžetā, pirms šī ideja ir iztiražēta un apgriezta kājām gaisā partiju lozungos un kongresos, tai jāpārņem nevalstiskas organizācijas, jāiekļūst sabiedriskajās debatēs, jāiegūst sabiedrības uzticība.

Lasot komentārus...
...atbildes rodas kā sēnes pēc lietus! Žēl, bet tomēr laikam likumsakarīgi tik daudzi iepriekšējā rakstā, „Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums”, saskatījuši vienīgo „patiesību”, raksta „stratēģisko būtību”, vai arī kā daudzos komentāros — „āža kāju”, teikumā par Okupācijas muzeju, kas nespēj izskaidrot tik lielas daļas sabiedrības atrašanos ārpus Latvijas pilsonības un nedod nākotnes vīziju.

Ar to gribēju teikt, ka valstij (ne muzejam!) jāgādā ne tikai par vēstures skaidrošanu ārzemju viesiem, bet arī par to pašu nākotnes vīziju sabiedrībai. Gan par to, kas bija, gan par to, kas būs. Protams, ka ne valstij tas ir jāizdomā, bet gan jāveicina sabiedriskās debates par šo jautājumu un jāapkopo sabiedrībā esošie viedokļi. Citas iespējas demokrātiskā sabiedrībā laikam nav.

Protams, muzejs ir nepieciešams, tas izskaidro ne tikai vēsturi, bet arī esošo situāciju, jo okupācijas sekas nebūt nav pārvarētas. Tieši par to es mēģinu runāt šais rakstos, un tāda ir šo rakstu stratēģiskā būtība. Kādam šķiet, ka sekas ir izvedamas lopu vagonos. Es uzskatu, ka pirms ko izvest, derētu kaut vai pielaikot pilsoņa atbildību par valsti.

Latviskums sakārto un dod jēgu
Kāds no komentētājiem pēc iepriekšējā raksta uzdeva jautājumu: vai kādam vispār tas ir izdevīgi, ka sabiedrība ir pašapmierināta, pašpārliecināta, droša par savu nākotni? Atbilde ir mums pašiem. Mēs ciešam no pilsoniskas sabiedrības vājuma, bet pilsoniska sabiedrība cieš no mūsu pašu nievājošās attieksmes. Sabiedrība parasti emancipējas — un pilsoniska sabiedrība rodas — pati. To neviens no „vipiem” no augšas neveido. Cik ilgi cerēsim, ka pašiem nav jādara nekas, tik ilgi nebūs ne pilsoniskas sabiedrības, ne ieinteresētības, jo pilsoniska sabiedrība „vipus” pati ieceļ un kontrolē. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka latviskums varētu būt tas iekšējais dzinējs, iekšējā motivācija cilvēku pašorganizēšanai, vērtību un prioritāšu sakārtošanai un tālākai sabiedrības emancipācijai.

Neatteikšos no iespējas uzsist uz pleca tiem pašiem „vipiem” par nesenajiem ministru prezidenta aicinājumiem meklēt nabadzības cēloņus sabiedrībā valdošajā attieksmē pret valsti un nākotni. Tomēr jāatzīmē, ka skaidrāk par vārdiem pašas politiskās elites attieksmi pret nabadzību, to cēloņiem un sekām demonstrē Latvijas minimālā alga un pensijas.

Pēc trešā raksta „Latvija — ziemeļvalsts”, sāka kūtri parādīties pirmie jautājumi (un pat atbildes), kāds tad sakars ar ziemeļvalstīm. Tas ir jautājums par Latvijas iespējamo, tā teikt, makro identitāti, kur smelties pieredzi, ko izvēlēties par paraugu, ko izvēlēties īpašām attiecībām.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff