ceturtdiena, 2005. gada 8. septembris

Latvija — ziemeļvalsts. Latviskums

Publicēts Delfi.lv
08. septembris 2005

Rakstu sērija „Latvija — ziemeļvalsts”, runājot par sabiedrībā tik izplatīto kroplo domāšanu un uzvedību, meklē atbildes uz „nepopulārajiem” jautājumiem: par indivīdu atsvešināšanos no savas valsts, par cinismu un atpalicību, par to, ar ko draud tas, ka latvietis nejūtas mājās kā saimnieks, kā tas sasaucas ar neiecietību un pilsoniskas sabiedrības vājumu Latvijā. Vai sabiedrība ir iespējama konsolidācija un uz kāda pamata?

Ir skaidrs, ka nav nekā nedzirdētā un pasaules vēsturē nepieredzētā ne nabadzībā, ne jauniešu masveidā emigrācijā, ko iepriekšējā rakstā atļāvos piedāvāt par spilgtāko problēmas simptomu, kuru spožākās Latvijas politiskās skatuves zvaigznes varētu eleganti risināt nākamās vēlēšanu kampaņas laikā.

Gribētu cerēt, ka sabiedrības līderiem pietiks spēka pacelt smagus jautājumus — sev pašiem un sabiedrībai: kāpēc Latvijas rītdiena bēg no Latvijas? Kāpēc esam nabadzīgākā EU dalībvalsts? Kāpēc vismaz 20% Latvijas ekonomikas slēpjas ēnā un kāpēc ēnas ekonomika Latvijā ir lielāka nekā kaimiņvalstīs? Kāpēc mums ir zemākās algas, augstākais korupcijas līmenis un zemākais vidējais dzīves ilgums? Cik ilgi Latvija turpinās izmirt un kad beigsies terorisms uz ceļiem?

Rezumējot iepriekš stāstīto un analizējot lasītāju komentārus, esmu nostiprinājies savā pārliecība, ka vairāk ir jārunā par identitātes krīzi un jāmeklē ir latviskums.

Identitātes krīze
Pie šīs situācijas absolūti loģiski noveda sabrukušās impērijas „padomju tautas” (lasi: jaunas politiskās nācijas) izveides politika (ieskaitot tās radikālo valodas lietošanas komponentu), bet zems dzīves līmenis (nabadzīgākā EU valsts — pēdējo gadu „sasniegums”) šo identitātes krīzi draud padarīt par katastrofu. Bet ir arī otra medaļas puse — attieksme, vai atzīstam šo krīzi un cik nopietni mēs to uztveram.

Visām, kas notiek sabiedrībā, zinātne dod skaistu skaidrojumu un lielisku iespēju paredzēt nākotnes attīstību. Neskatoties uz situācijas dramatismu, patiesībā neko īpaši unikālu Latvija šobrīd nepiedzīvo: pesimismu izraisa ekonomiskas grūtības, kas seko noieta tirgus pazušanai. Pesimisms rada apātiju un neticību savos spēkos. „Saknes” — identitāte, tradīcijas, saites — ir pamatīgi izdeldētas (uprooted) gan ieceļotājiem no Krievijas un citām impērijas daļām, gan pašiem latviešiem.

Vēsturei un socioloģijai ir kristāli skaidrs, ka tiem „uprooted” piemīt ne tikai jaunās identitātes un jauno orientieru meklējumi, bet visai bieži asociāla (lasi: agresīva, nekaunīga, izaicinoša) uzvedība.

Nacionālisms
Latviskums ir latvieša mugurkauls. Cilvēks ar mugurkaulu neļaus pazemot sevi un pats nepazemos citu. Latviskums ir noteiktība savā vēlmē dzīvot pārticīgajā latviskajā valstī. Latviskums ir vēlēšanās un gatavība būt saimniekam savā zemē. Latviskums ir rūpēšanās un atbildība par valsti, valsts likumiem un neatkarību. Latviskums ir motivācija, kas dod spēku atbrīvoties no sovjetiskā mantojuma, modernizēties un saglabāt neatkarīgo Latviju.

Latviskums ir nacionālisms, nacionālās valsts celšanas ideoloģija, ideja par latvisku — modernu un demokrātisku — valsti. Latviskumu var izmērīt — iecietības pakāpē, ekonomiskas un politiskā attīstībā. Spēcīga nacionālā identitāte stiprina saites starp indivīdiem, ļauj panākt sinerģisko efektu ekonomikā, iesaista, integrē sabiedriskajos procesos minoritātes.

Tāpat kā strādājot, mijiedarbojoties komandā, indivīdi sasniedz labākus rezultātus, nekā risinot to pašu jautājumu nekoordinēti un izolēti, tā saticība un sinerģija valsts līmenī rada spēcīgu impulsu valsts politiskajai un ekonomiskajai attīstībai. Tas ļautu vidējam latvietim ātrāk nobaudīt Latvijas makroekonomiskos sasniegumus savā makā.

Arī Eiropa sapratīs
Pēc pusgadsimta ilgās okupācijas Latvija atgriezās Eiropā, lai atsāktu jaunās nacionālās valsts celšanu. Bez šī attīstības etapa nav iespējams uzbūvēt tādu valsti un izveidot tādu sabiedrību, kas spētu pielāgoties mūsdienu tendencēm pasaulē un izturēt arvien jaunus izaicinājumus, ko, apkopojot, parasti sauc par globalizāciju. Taču Eiropa, būdama izaugusi no nacionālo valstu autiņiem, vairs nepiedāvā gatavu modeli un, kas ļaunāk, ne vienmēr izprot tādu jaunu nacionālo valstu, kā Latvija, vajadzības pēc identitātes meklējumiem un stiprināšanas.

Šodienas Eiropā nacionālisms tiek pielīdzināts šovinismam un etnocentrismam, kas patiesībā ir tikai agresīvo populistu niša jebkuras valsts politiskajā skatuvē. Etnocentrismam, kas sakņojas fobijās, ir ne tikai maz kopīgā ar rūpēm par valsts celšanu, bet tas patiesībā darbojas tieši pretējā virzienā: tas atsvešina un izaicina apkārtējos, izraisa nepatiku un agresivitāti kaimiņos pret etnocentrisma paudējiem un viņu pārstāvēto valsti, mobilizē „piektās kolonnas” iekšēji.

Globalizācija un terora draudi liek arī vecās Eiropas demokrātijas aizdomāties par nacionālo vērtību atdzimšanu. Nacionālās vērtības tiek izvērtētas pretstatā neiecietībai. Labs konkrēts piemērs ir Dānija, kur viens no vadošajiem laikrakstiem vairākos numuros augustā piedāvāja lasītājiem rakstus par dāņu vērtībām, meklējot atbildi uz jautājumu, kas ir dāniskums. Neskatoties uz to, ka dāņi ir īpaši par sevi pārliecināta tauta, zināmā mērā pašpārliecības paraugs, arī tur nacionālās identitātes jautājums nav no populārākajiem, jo liek aizdomāties par fobijām un neiecietību.

Nacionālismam nav jābūt agresīvam, lai panāktu savu mērķi. Tieši otrādi, attīstītākā pakāpē nacionālismam jābūt iekļaujošam. Nacionālisma mērķis nav ne grāvju rakšana, ne mūru celšana, lai izolētos no ārpasaules. Nacionālisms nav cilts kara plāns, bet vienas nācijas ideju un vērtību kopums.

Latviskums zaudēja korupcijai
90.gadu sākumā nacionālisma ideja zaudēja valsts sagrābšanas kāres priekšā. Patiesībā Latvijas politiskajās aprindās nebija neviens, kurš varēja skaidri noformulēt un aizstāvēt nacionālisma, jeb latviskuma, ideju. To šodien droši var apgalvot, jo citādāk tā ideja būtu spējusi apvienot simtiem tūkstošu cilvēku un mobilizēt viņus ja ne politiskai, tad noteikti sabiedriskai darbībai. Tas būtu bijis dabisks turpinājums centriskajai Tautas Frontei.

Zagļiem par prieku latviešu pašmāju „nacionālisms” nav ticis nekur tālāk par ksenofobiju, uz kuras pamata nevar uzcelt valsts un apvienot sabiedrību, jo radikālisms un emocijas nevar aizstāt sabiedrības interešu aizstāvību. Negatīvās emocijas izolē, jo fobisku niknumu ir praktiski neiespējami aizstāvēt. Okupācijas muzejs materializē okupācijas simbolismu, bet tas nekad nespēs sniegt nepārprotamu paskaidrojumu, kāpēc trešdaļai Latvijas iedzīvotāju 21. gadsimtā nav tiesību vēlēt. Tas dod atbildi uz jautājumu, kas bijis, bet nevieš skaidrību par to, kas būs.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff