svētdiena, 2005. gada 31. jūlijs

Latvija — ziemeļvalsts. Vai ir vajadzīga valsts celšanas ideoloģija?

Publicēts Delfi.lv
31. jūlijs 2005

Tāpat, kā, es ceru, vairumam lasītāju, valstiskas ideoloģijas jēdziens iepriekšējā režīma izpratnē man ir nepieņemama. Runa nav par kādu politisku ideoloģiju. Drīzāk par kādu trūkstošo posmu, “līmi”, kas samierinātu gaišu teoriju ar skarbo praksi.

Naivi, bet patiesībā visai aroganti, ārzemnieki brīnās: “Bijām cerējuši iepazīt skaistu valsti ar ziemeļniecisku un strādīgu tautu, bet atbraukdami, esam pārsteigti par izdilušu padomju provinci ar skaistām lētām meitenēm.” Pavirši, augstprātīgi, taču jāatzīst, ka, īpaši neiedziļinoties detaļās, grūti nepiekrist. Jūtams nogurums, panīkums, vilšanās, niknums, atsvešināšanās, apātija.

Ja latvietis nejūtas kā saimnieks
Ne tikai jūtams, tas ir redzams, dzirdams skaidri un nepārprotami. Cilvēki iet bojā paši, sitas nost uz ceļiem ne kādu traģisku un nenovēršamu apstākļu dēļ, bet tāpat vien, apzināti pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus. Vecāku agresija ir vērsta pret pašu mazgadīgiem bērniem. Negribas turpināt šo simptomu sarakstu. Skaidra un nepārprotama nabadzība, fiziska un garīga. Bet kas tam par iemeslu?

Nu jā, nabadzība ir tāda, ka cilvēki bēg zemenes lasīt uz ārsemēm. Nu jā, valdība tuvredzīga un zaglīga. Nu jā, latvietis nejūtas mājās kā saimnieks. Tāpēc ar’ nav motivācijas kaut ko mainīt, labot, nu galu galā izrauties no tā padomijas gūsta... Bet ja latvietis nejūtas kā saimnieks, cik tad dzīvot spējīga ir pati Latvija?

80.gadu beigās Padomju Savienību līdz kraham noveda drīzāk tās izniekotā, kā sērkociņi vējā, ekonomika, nevis kāda tautas sacelšanās, spēcīga savienības mēroga protesta kustība, cīņa pret režīmu. Krievija ne tikai nenosoda totalitārā režīma noziegumus, tā nepārprotami izmanto vecās impērijas garu, veidojot jaunu “nacionālo ideju”. Pagaidām impērijas atjaunošana izpaužas tikai ideoloģiskā plāksnē. Arī Latvijā tas skaidri manāms, un notiekošais liecina tikai par to, ka krieviski runājošo smadzeņu skalošanas pasākumi arī turpmāk lielā mērā ietekmēs Latvijas iekšpolitisko situāciju.

Ļaunākais tomēr ir priekšā. Vēsturiskā pieredze neatstāj šaubu, ka tiklīdz Krievijas autoritārās vadības rokās ir spēcīgāki ekonomiski un militāri līdzekļi, tā nedomās ilgi pirms tos pielietot savas jaunās vecās nacionālās idejas īstenošanai. Tad atliks tikai minēt, kādu cenu atdzimušā agresora priekšā Latvijai būs jāmaksā par bezatbildīgo motivācijas trūkumu, pilsoniskas sabiedrības vājumu, par to, ka latvieši nejūtas solidāri savā starpā, nejūtas kā saimnieki savā valstī.

Kas ir Latvijas neatkarīgā valsts?
Vai šim projektam ir mērķis? Kāds tas ir? Vai iedzīvotāju attieksmes ziņā ir atšķirība starp Latviju un, piemēram, Tadžikistānu, kas arī ieguva neatkarīgas valsts statusu, bet tikai tāpēc ka PSRS tika oficiāli aizklapēta ciet 1991. gada 31. decembrī?

Protams, atšķirībā no tām bijušajām padomju republikām, kam neatkarība pati kā no zila gaisa nokrita, Latvijā tai laikā izveidojusies spēcīga pilsoniska kustība, sabiedrība bija mobilizējusies vienotam mērķim, kas arī tika sasniegts. Un tālāk? EU un Nato? Par iekšpolitiskiem mērķiem šos sasniegumus var uzskatīt visai nosacīti, bet arī tie ir sasniegti. Tālāk?

Te skaistās atšķirības ar Tadžikistānu lepni apsīkst, bet problēmas sāk vairoties, jo demokrātiskā kustība sabiedrībā izzuda tikpat ātri un efektīvi, kā pirms tam bija izveidojusies.

Esam lūzuma punktā — kas tālāk?
Kā hipotēzi es pieņemu, ka uz jautājumu “kas tālāk?” atbilde būtu smeļama no kādas vīzijas, par ko būs vienojusies sabiedrība. Ideālā gadījumā sabiedrībai būtu jāsasniedz t.s. consensus par šo vīziju. Valdības organizētie gaišie prāti tad izstrādātu konkrētāku stratēģiju, kurā tiktu izvirzīti praktiski sasniedzami mērķi. Tā būtu valsts celšanas stratēģija.

Valsts vispirms ir jāuzceļ un tad tā ir jāstiprina un jāattīsta. Jāceļ tagad, jo tagad, beidzot, esam nokļuvuši kādā lūzuma punkta, kad privatizācija un agrīnā kapitālisma īpašuma pārdale šķiet visumā galā. Naiva, pusparalizēta un demoralizēta pēcpadomju sabiedrība, mēs bijām spējīgi tikai noraudzīties, kā atjautīgākie pārdala resursus un nolaupa mūsu jauno un vājo valsti.

Protams, ka valsts sagrābšanas kāre nebūt nav mazinājusies un aizraujoša resursu pārdale var turpināties bezgalīgi. Arī uz jautājumu “ko darīt?” atbilde nav tālu jāmeklē: tos atjautīgos prot lieliski izkontrolēt demokrātiska pilsoniska sabiedrība. Tam es svēti ticu, taču ir jāatzīst, ka Latvijā pilsoniska sabiedrība joprojām ir ļoti nekonkrēts un mazsaprotams jēdziens. Tikpat nekonkrēti, saucot to par “tautas vienotību”, runāja par šo institūtu ministru prezidents šī gada sākumā. Atliek tikai cerēt, ka ar vienotību viņš domāja tieši pilsonisku sabiedrību, nevis kādreizējo saukli par tautas un partijas vienotību.

Kam lai tic?
Redzot likuma bezspēcību pret valsts sagrābšanu, turot politiķus un svarīgāko resursu kontrolētājus aizdomās par Latvijas izpārdošanu pa lēto, cīnoties katru dienu par izdzīvošanu uz pazemojošu pensiju vai apkaunojošu algu, vairumam Latvijas iedzīvotāju ir grūti noticēt kaut kādai pilsoniskai sabiedrībai un tās spējām kontrolēt visvarenās ekonomiskās intereses.

Formāli funkcionējoša demokrātija neļauj uzticēties nekam, ko pasāk valdība. Un ja tā pat tik tiešām piedāvās kādu valsts celšanas stratēģiju, tai nebūs ne sabiedrības atbalsta, ne reāla īstenošanas mehānisma. Tāpat kā tas notika ar abortēto integrācijas programmu.

Šobrīd Latvijas sabiedrība pati par sevi neko nerada — ne kontroli, ne idejas, ne vēlmi piedalīties politisko lēmumu pieņemšanā. Tā atražo intelektuāli mazspējīgu un apbrīnojami tuvredzīgu politisko eliti. Sabiedrība velta savai valdībai un valstij kopumā skarbu un, var pat teikt, eksistenciālu, taču visai cinisku kritiku. Tas netieši atspoguļojas Latvijas valdību īsa mūža — eksistenciālās — problēmās. Neviena valdība tautai nav ne tuva, ne laba, ne atbalstāma. Taču tās ir tikai sekas.

Pilsoniska sabiedrība sausā atlikumā
Fokusā paturēsim cēloni. Nevar pagriezt vēsturi atpakaļ un no jauna uzsākt resursu pārdali, gudri novēršot nelikumīgus un muļķīgus pavērsienus. Pat ja mums būtu laika mašīna, kur ir garantija, ka tiešām spētu nepielaist liktenīgas kļūdas?

Atmetot fantāzijas, sausā atlikumā pilsoniska sabiedrība izrādās vienīgais vairāk vai mazāk reāls mehānisms, kā kontrolētu varu un biznesu, lai ietekmētu valsts izveides procesu.

Esmu pārliecināts, ka tās vājuma (gandrīz neesamības) cēloņi ir meklējami bezspēcības radītajā iedzīvotāju ciniskajā attieksmē. Ir grūti, varbūt pat neiespējami ņemt un pārvarēt sevī šo bīstamo attieksmi. Ne visi apzinās šo bīstamību, ļoti daudziem trūkst motivācijas mainīt attieksmi, jo netic saviem spēkiem.

Ideoloģija
Ir skaidrs, ka mūsdienu demokrātiski domājošai sabiedrībai ir vajadzīga stipra pilsoniska bāze, nevis ideoloģija. Taču vāji organizētai sabiedrībai, tādai kā Latvijā, ir nepieciešama pozitīva, radoša un viegli uztverama ideja, kas spētu šo sabiedrību “salīmēt”, konsolidēt, ļautu cilvēkiem pārvarēt atsvešināšanās sindromu, atbrīvotu viņus no savstarpējās neuzticības un bailēm meklēt kopīgu valodu ikdienišķu problēmu risināšanai. Tad dabiskā ceļā izveidotos arī pilsoniska sabiedrība, demokrātijas pamatu pamats.

Kas būtu tas, kas nāktu palīgā demokrātijai? Manuprāt, atbilde ir skaidra: tas, kam vajadzētu būt šīs valsts pamatā, kas “attaisno” projektu ar nosaukumu Latvija. Latviskums. Mītiskais latviskums. Pašsaprotami vai paradoksāli, tieši latviskumā ir meklējams kolosāls potenciāls, uz kura pamata notiks sabiedrības konsolidācija.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff