sestdiena, 2010. gada 27. marts

Купите, койфт же, койфт же папиросн. Кто и за что встречается с российским богом

Узнал преинтереснейшую деталь в передаче Сергея Пархоменко. Оказывается, что встречи с российскими «президентами» успешно продаются:

«Есть такая отдельная индустрия, например, деятели российского правительства некоторые, достаточно высокопоставленные, а также деятели российской администрации продают время российского президента, а также время российского премьер-министра. Известна такса, известно, почем стоит встретиться с Путиным или с Медведевым.»

В этой связи вспомнилось, что латвийские президенты носятся с обещаниями встреч с Путиным все 10 лет. Вайра Вике-Фрейберга, единственная из балтийских президентов, съездила в Москву на 9 мая 2005 года все с той же целью, а вдруг случайно на трибуне, в коридоре, в трамвае… Кажется, и Валдис Затлерс едет все туда же на ту же дату с той же надеждой. Ребята просто не знали, где продаются входные билеты в тот трамвай?

Впрочем, кому надо, тот знал. Вот Айгарс Калвитис, бывший премьер, встречался «в рабочем порядке» еще с Путиным-президентом, а в 2009 году уже отставником на каком-то инвесторском форуме удостоился путинского рукопожатия в проходе между рядами. Злые языки скажут, у Калвитиса абонемент через заднее «кирилицо». Если и абонемент, то исключительно личный. Латвии, похоже, от его встреч не стало ни жарче, ни холоднее.

О том, как разверзнутся небеса для Латвии, как только ее руководитель встретится глазами с глазами российского бога, любит по случаю поговорить «Центр Согласия». Ахх, что только не обвалится на Латвию, и инвестиции, и безвозмездные фонды на развитие науки, и то, и сё.

Презабавное, надо сказать, представление о стране, где миллиарды вбухиваются в олимпийские миражи и смываемые порты, жены мэров зарабатывают все те же миллиарды на тотальном контроле над вверенными мужьям городами, милиционеры расстреливают посетителей супермаркетов и насилуют дубинками «клиентов» вытрезвителей, и где, как выясняется, в свободной продаже находится время президента.

Впрочем, продажа времени, скорее всего, ограничена. Но и это ограничение вряд ли устоит перед аргументом. Все дело в таксе.

На днях с Путиным встречался литовский премьер Андрюс Кубилюс. Путин вспомнил как «сделал красиво» на каком-то чемпионате по самбо в Вильнюсе. Кубилюс пригласил его в Вильнюс покататься на великах, а заодно отказался от совместного строительства АЭС под Калининградом (что было ясно и без встречи). Хм, и за это надо платить деньги?

Дело не в деньгах, конечно. Дело в том, зачем с такой настойчивостью добиваться аудиенции бронзовых российских лидеров. Ну, не в самом же деле, чтобы уговорить «модернизировать» цену на газ, о чем Кубилюс по его собственным словам попросил Путина. Даже если он всерьез, странно уговаривать Путина снизить цену для Литвы, когда из-за сокращения экспорта Газпрома на 24 млрд. долларов в прошлом году газ стремительно дорожает на внутреннем рынке.

Никого не надо уговаривать, не надо лебезить, целовать руки и покупать билеты на рукопожатие. Не надо уговаривать относиться к себе с уважением, не покупать Мистраль, не аннексировать часть твоей территории, не зомбировать через телевизор твоих сограждан. Уважение не купишь, потому что оно в отличие от времени российских «президентов» не продается.

ceturtdiena, 2010. gada 18. marts

Demokrātijai jāizpaliek

Latvijā ir daudz cilvēku, ne tikai starp vietējiem krieviem, kas pauž izpratni un jūt līdzi Putina autoritārajam režīmam. Viņi saka apmēram tādas lietas, kā šajā citātā zemāk. To ir rakstījis kāds lasītājs pēc ieraksta blogā Dienā.lv.

„Demokrātijai jāizpaliek”, „jāsaglabā valstiskā vienotība”, „polemizēt bezjēdzīgi”. Iedomāties tādu reakciju Rietumos ir neiespējami. Tā ir dziļi austrumnieciskā mentalitāte. Patiesībā tas, ko viņi saka, nozīmē, ka viņi netic Krievijas/krievu spējām pārvaldīt savu valsti un sabiedrību. Viņi saka: ir vajadzīgs kāds uzurpators, kāds bende, kāds Staļins, lai pārvaldītu šos mērkaķus. Un tā šie cilvēki domā ne tikai par Krieviju. Tāpat viņi novērtē arī Latvijas iedzīvotāju iespējas.

Lasītājs: Pāreja no visas tautas mantas uz privāto var notikt tikai ar zagšanu, neviens tev neteiks: mēs tev iedosim. Taisni otrādi. Tāpēc polemizēt, kāpēc notiek tā, ne citādi, ir bezjēdzīgi. Krievijai tādā momentā jāsaglabā valstiskā vienotība. Demokrātijai jāizpaliek, citādi valsti saraus gabalos. Kā interesēs ir saglabāt Krievijas vienotību? Nākotnes. Krievijas tautai būs neatkarība no totalitāras ekonomikas tikai saglabājot resursus vienā veselumā. Tādas teritorijas dēļ nākas upurēt
demokrātiju. Kas alkst pēc Krievijas resursiem, visiem zināms. Bet Krievija grib un var šos resursus kādreiz apgūt pati. Kas te ir nesaprotams?

Runājot par propagandas klišejiem...

Lasītājs saka:
- Tautas mantas nozaga,
- Galvenais ir valstiskā vienotība,
- Tāpēc demokrātija jāupurē.

Mani jautājumi:

1. Kurš uzņemas atbildību "upurēt" demokrātiju? Vai nav tas pats, kurš nozaga? Vai te nebūtu loģiskāk runāt par varas uzurpēšanu, lai neapdraudētu nozagto?

2. Kurš pilnvaro "upurētāju"? Kāds ir pilnvarošanas mechānisms? Vai tā gadījumā nav tā pati demokrātija? Varbūt tieši tāpēc putinītiem jāfalsificē vēlēšanu rezultāti, jeb tautas pilnvarojumu, un patiesībā nekāda pilnvarojuma "upurēt" demokrātiju nemaz nav?

3. Kam "valstiskā vienotība" ir prioritāte?

Parastam cilvēkam kā Krievijā, tā Latvijā joprojām ir jāizdzīvo. Šajā sakarā galvenais viņam nav valsts, kas viņu neatbalsta, bet viņa paša varēšana. Tas, vai Putinam ir kontrole pār visiem reģioniem, interesē tikai Putinu, jo viņš saņem renti.

Parasts cilvēks dabas resursu renti nesaņem, jo viņam, Krievijas tautai, nav nekādas suverēnās kontroles pār Krievijas dabas resursiem. Šajā ziņā Krievija jau labu laiku kā zaudējusi suverenitāti un tikusi "okupēta".

"Valstiskā vienotība" pati par sevi nevar būt vērtība. Tā var par tādu kļūst zināmos apstākļos, kad visi pārējie jautājumi ir atrisināti vai drīzāk kara laikā. Ārējie draudi Krievijai ir visai vāji šobrīd - tā ir Irāna un Ķīna (šai virzienā Putins jau pamazām sāk pārdot valsti).

Reālie draudi ir iekšējie - varas neleģitimitāte, korupcija, valsts pārvaldes dezorganizācija un dezintegrācija, valsts varas kontroles mechānismu iznīdēšana. Šie draudi ir draudi arī valstiskajai vienotībai.

Bet tautas vienotība ir krievu iekšējais resurss, kas kā spēcīga imūnā sistēma neļauj Putina destrukcijai vājināt "valstisko vienotību". Krievijai, protams, būs jāiet prom no Kaukāza, varbūt no dažiem citiem reģioniem, bet tas arī neapdraud krievu indivīda intereses. Arī sadalīšanās pa sīkiem gabaliem neapdraud, bet pats galvenais, tas nav krievu indivīda interesēs, lai Krievija sadalītos daudzās sīkākās krievijās.

Propagandas klišeju atražošana ir tik tiešām bezjēdzīga.

Ļoti bieži šajos prātojumos par aksiomu tiek paņemta viena visai neloģiska tēze, ka Krievija un Kremlis ir viens un tas pats, ka Krievijas un Kremļa, cara/valdnieka intereses ir pilnībā vienādas. Nav. Un šķiet, ka Putina laikā īpaši ne.

sestdiena, 2010. gada 13. marts

Atbildes Sociāldemokrātam par Krieviju, Putinu, monstrozumu, tautas vienotību un motivāciju nezagt

Sociāldemokrāts: Nekad Krievijā nerunā par to, ka "monstroza līdera" piedāvājumu rada pieprasījums pēc "monstrozuma". Kā mēdz teikt, "на меньшее народ не согласится".

Par to Krievijā runā ļoti, ļoti daudz. Par pieprasījumu pēc „monstrozuma” – es domāju mēs te nedaudz jaucam. Krievijā pieprasījumu aktīvi „menedžē” – caur to pašu zombēšanas kasti. Un caur politiskās konkurences apslapēšanu. Ja nav izvēles, visas balsis tiek režīmam. Kā krīzes un korupcijas apstākļos, miliču visatļautības un pilnīgi sagrozīto attiecību starp varu un sabiedrību apstākļos Putina reitings var saglabāties ap 70? Tikai falsificējot – bet ne aptaujas rezultātus vai reitinga aprēķināšanas metodi – falsificējot realitātes bildi. Ir tikai Putins/komanda, neviens cits neder, visi pārējie ir muļķi un margināļi. Un še ku – „pieprasījums” gatavs. Par to runā daudz. Protams, ne televīzijā.

Tas ir politiskās konkurences jautājums, par kuru daudz runāju arī es, jo šī ir īpaši svarīga mācība mums Latvijā – nepazaudēt šo vērtību, attīstīt konkurenci, uzlabot tās kvalitāti, nevis debili sēdēt un priecāties par kkādām bankrotējušo demagogu apvienībām.

Sociāldemokrāts: Bez "emocionālās augstsprieguma elektrības" …nespētu pārvaldīt un apsaimniekot tik lielu teritoriju - ir nepieciešama ekstremāla, sakāpināta motivācija, lai … spētu uzturēt nācijas vienotību un tiesisko apziņu.

Hm hm, valsts ir tauta, Krievija nav izņēmums. Tautas Krievijā ir nedaudz vairāk kā Japānā vai Vācijā (mazāk kā Pakistānā un pat Bangladešā). Tā „milzīgā” teritorija kā tāda Krievijā pārvaldīta netiek, tā ir ilūzija. Tāpēc arī valsts ir tur, kur ir cilvēki. Nekas īpaši milzīgs tas, protams, nav.

Ja Krievijā būtu kaut cik nozīmīgas centrbēdzes tendences – ja tiešām, lai uzturētu vienotību, būtu vajadzīga kkāda ekstremāla motivācija, tā jau sen būtu apsīkusi, – un valsts jau sen būtu dezintegrējusies. Tatārija un Čečenija ir protams zināmi izņēmumi. Bet arī tur nebija vajadzīga "emocionālā augstsprieguma elektrība". Salaba ar Tatarijas eliti, jautājumi tika atrisināti. Čečeniju daļēji izkāva, daļēji izvaroja. „Emocionālā elektrība” tā noteikti nebija.

Krievu vienotība ir resurss, bezmaz vai dabas dotais resurss. Varai neko nevajag darīt, lai radītu gāzi un – savas tautas vienotību. Putina filozofija ir ļaut „zēniem” baroties no „apgādībā” esošajiem subjektiem. Tā rodas korupcija un visatļautība. Bet ne tikai. Tā sapūst arī tā „varas vertikāle”, sapūst valsts pārvalde, Krievija arvien vairāk feodalizējas. Izniekots tiek arī tautas vienotības resurss.

Nezinu, cik daudz palīdz tie uzvarisma voodoo svētki ap 9. maiju. Man liekas, ka ne īpaši vairs, jo disonanse starp režīma frazeoloģiju un reālo dzīvi kļūst arvien acīmredzamāka. Tā ka Putina Krievijā tautas vienotība tiek sagrauta. Bet tas ir ceļš uz pilsonisku konfliktu.

Sociāldemokrāts: Latvijas valstī …pietrūkst motivācijas nākošo paaudžu vārdā nezagt sava personiskā šodienas labuma vairošanai.

Domāju, ar to ir vienkāršāk, nekā var šķist. Dažiem atklāsme par to, ka zagt ir kontrproduktīvi ilgākā termiņā, nāk pati. Dažiem ar to jāpalīdz. Jo plašāka ir auditorija šai palīdzībai, jo ātrāk sabiedrība to uztver, ka dabisku kārtību. Ja to daru es, mani dzird daži, kuriem, patiesībā mana „palīdzība” nemaz nav vajadzīga, jo viņi to apzinās tikpat labi, kā es. Bet ar to mēs vismaz cits citu iedrošinām – esam vairāki! Bet kad šo pašu domu sāks proponēt viedokļu līderi un politiķi, kas vienlaikus nediskreditēs sevi, politiku un valsti, tad rezultāts būs daudz cerīgāks.

Tas, protams, nav viss. Tāpat kā Krievija. Laime nesāksies līdz ar Putina aiziešanu. Būs jauna krīze, būs jaunas cīņas, būs ļoti daudz mazdūšīgo, tāpat kā 90. gados, kas drīz vilsies, sāks raudāt un piesaukt jaunu Pu.

Arī Latvijā laime neiestāsies tajā mirklī, kad elite sāks nopietni runā par savu morāli, par ētiku politikā un biznesā. Būs daudz neticīgo. Daži, tādi kā es, neticēs elitei. Daži neticēs, kā tagad netic, valstij.

Bet viss sākas ar vārdu. Tad ātrāk vai vēlāk nāks apskaidrība par „vienu likumu visiem”. Tam sekos arī uzticība. Uzticība nāks pēdējā. Tai varbūt sekos panākumi politikā un ekonomikā. Jautājums ir cik gadu mums vajadzēs uz šito te attīstību. Atliek cerēt kā mums būs tie gadi. Ka mazdūšīgums negūs virsroku.

Pagaidām es redzu, kaut vai sākotnējos komentos pēc ieraksta "Vairs nebalsojiet par Putinu" Dienā.lv, ka mazdūšīgums un kanibalistiskās ilūzijas patērē ļoti daudz emocionālās enerģijas Latvijas sabiedrībā.

Par "atmaskošanu"

Atmaskošana, neatmaskošana, man īpaši šī vārda nozīme neliekas, padomju TV visu mūžu „atmaskoja” imperiālismu, mani tas nepārliecina. Sekot, diskutēt, nelikt politiķus mierā, kritizēt, pieprasīt politisko atbildību – to es saprotu.

Latvijā vēl nedaudz padomiski uzskata, ka politikāņīši kādreiz arī jāuzslavē, bet kritizējot, it kā „jāpiedāvā” kaut ko vietā obligāti jānominējas pašam uz vēlēšanām. Nav. Nav ne jāuzslavē – viņi ar to lieliski paši tiek galā –, ne jāpiedāvā kko vietā. Ja būs ko piedāvāt, piedāvās ar.

Piedāvājumi ir tas, par ko sabiedrība maksā politiķiem, kam jābūt kompetentiem likt priekšā piedāvājumus. Bet kritizēt vajag visu laiku un vēlams nepārtraukti. Ne lamāt, bet kritizēt. Tas ir pilsoniskās sabiedrības uzdevums. Tikai tad politiķīšiem nerodas visatļautības sajūta, kuru viņi pilnīgi noteikti paši sev grib!

Varbūt arī Latvijā pietiks motivācijas atklāt SC/PCTVL sakarus ar Maskavu. Es zinu, ka tas ir ļoti neprecīzi pateikts. Var atklāties, ka tur nav nekādu „sakaru”, ka šīs „partijas” kāds Maskavā kurē pa tiešo, bez kaut kādiem sakariem. Varbūt tas ir pārspīlējums. Pat visdrīzāk pārspīlējums. Bet tikai pārspīlējums.

piektdiena, 2010. gada 12. marts

Vairs nebalsojiet par Putinu!

Putins nav tikai viena politiķīša vārds. Tā ir sistēma. Pat vairāk — tas ir atkāpšanās no demokrātijas ideāla laiks, kas tie, kas gadījās pie varas var mierīgi uzdzīvot, ekspluatējot „gudro” tautas cinismu attiecībā uz pašas tiesībām. Putins ir mācība par stingro roku, nacionālo līderi un politiskās konkurences iznīdēšanu.

Vakar Krievijas internetā tika publicēts aicinājums „Putinam jāatkāpjas”. Es to pārpostoju krievu valodā savā blogā. Šeit var atrast arī fragmentus no Krievjas publicista Viktora Šenderoviča intervijas, ko viņš vakar deva radio Echo Moskvy, un kur viņš daudz runā par aicinājumu. Domāju, ka šī ir interesanta viela pārdomām.

Arī sakarā ar Latviju:

Autoritāra Krievija — drauds

Pirmkārt, tāpēc ka Latvijas, kā nācijas (un es runāju par nāciju, nevis par etnogrāfiskām un lingvistiskām grupām) un valsts interesēs kopumā un katra atsevišķa cilvēka interesēs ir demokrātiska Krievija, Krievija, ar kuru var sarunāties, dzīvot līdzās, sadarboties.

Ne sarunāties, ne sadarboties un pat ne dzīvot līdzās autoritārai Krievijai, Putina Krievijai, Latvija nevar vai to Latvijai padodas ar lielām grūtībām. Dažām valstīm, piem., Gruzijai, šis uzdevums kļūst īpaši nepanesams. Tā ka drāmas intensitātei vēl ir, kā sak, attīstības potenciāls. Autoritāra Krievija ir ļoti reāls drauds Latvijas iedzīvotāju un nācijas interesēm.

Un kā es rakstīju iepriekš, Krievija nav jādemonizē — tajā ziņā, ka mēs Latvijā varam tikai morāli atbalstīt Krievijas demokrātiskos spēkus. No Krievijas nav jābaidās, un Putins nav jāpārliecina „pažēlot” Latviju. Pārfrāzējot Viktoru Šenderoviču, kurš intervijā saka, ka jāmaina sistēma, nevis jāmodernizē giljotīna, — Latvijai nav jāpazemojas giljotīnas priekšā.

Latvijā opozicionārus nevajā, bet rezultāts tāds pats

Otrkārt, sabiedrības attīstības ziņā mēs, Latvija un Krievija, atrodamies ļoti līdzīgā stāvoklī. Protams, atšķirības arī acīmredzamas: Latvijā joprojām pastāv „ekonomisko” interešu sadursme un līdz ar to semi-demokrātiskā konkurence politikā, kas ir daudz labāk nekā autoritārisms.

Bet tāpat kā Krievijā, kur autoritārisms ir neapšaubāms, arī Latvijā esošais varas pārdales mechānisms neveicina sabiedrības un ekonomikas attīstību, bremzē to. Abās valstīs sabiedrība ir lielākoties apātiska. Krievijā opozicionārus iebiedē, sit, apcietina un visādi vajā. Latvijā ne, bet rezultāts ir tāds pats — Latvijas demokrātiskie institūti ir visai vāji attīstīti.

Paralēlā sabiedrības attīstība Latvijā un Krievijā notiek, protams, arī tāpēc, ka Latvija atrodas Krievijas propagandas ietekmē. Propaganda ir ļoti spēcīga, tā neatslābst visus šos 10 gadus, kamēr Putins ir Krievijas vadītājs. Propaganda ir jo spēcīgāka, jo šaurāks ir alternatīvu viedokļu piedāvājums. Un Latvijā šis piedāvājums ir neticami šaurs. Ko var teikt, ja pat Latvijas televīzijas rāda Krievijas filmas un seriālus, kuri ļoti efektīvi gatavo augsni skatītāju apziņā Putina vēstījumam.

Latvijas sabiedrība, gribot-negribot, „kopē” mūsdienu Krievijas paražas. Gribot-negribot, izvēlas Krieviju par savu orientieri. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka to uzspiež Krievijas propaganda, bet arī tāpēc, ka šīs propagandas saņēmēji Latvijā ir viegls mērķis. Gan Latvijas krievu, gan latviešu vidē Krievijas masu kultūrai praktiski nav konkurentu. Rietumi Latvijas ausi tikpat kā nesasniedz.

Valoda, mentalitāte, neapzinātā izolēšanās (nerunājot jau par kopīgo vēsturi!) — tas viss Latvijai ar Krieviju ir kopīgs. To kultivē Krievijas mediji, sekmē Latvijas mediji un ignorē politiķi un pilsoniskā sabiedrība.

„Putins ir izveidojis sistēmu, kas ved pie degradācijas,” tā Šenderovičs. Putina sistēma novedusi Krieviju pie totālās korupcijas, kas paralizē valsts pārvaldi. Valsts ar fantastiskiem dabas resursiem un attīstības potenciālu atrodas soli līdz atklātam pilsoniskam konfliktam. Latvija, pārdzīvojot ļoti smagās noziedzīgi kļūdainās valsts pārvaldīšanas sekas, cīnās, un valsts nav paralizēta.

Elite

Treškārt, es te gribētu, sekojot Šenderovičam, nocitēt Putina režīma politisko ieslodzīto Mihailu Hodorkovski: «Par tautu, par sabiedrību pūli padara atbildīgā elite. Tā pati elite neveiksmes gadījumā ir atbildīga par totalitārismu. Šī loma ir sarežģīta, šī nasta ir smaga. Tā prasa asu prātu, zināšanas, patriotismu un galu galā vienkāršu drosmi. Citādi tā nav elite, bet uzpeldējuši aizēdušies mēsli”.

Tas pilnā mērā attiecas gan uz Krieviju, par kuru runā Hodorkovskis, gan uz Latviju, par kuru runājam mēs.

Un vēl jau no paša Šenderoviča: „[Ir vajadzīga] elite, kurai dzimtene nav nekustamais īpašums”. Loti trāpīgi, manuprāt. Elite, kurai dzimtene gan ir nekustamais īpašums, ir tas, kas ar mums noticis līdz šim un notiek joprojām, — Šķēle, Šlesers, Lembergs.

Elite, kura spēs padarīt pūli par sabiedrību, tā atbildīgā elite… Nu, jūs laikam zināt, man ir šaubas, ka „Vienotība” pielaiko sev tieši šo smago nastu.

Kas ir tavs draugs un kas esi tu, SC?

Ceturtkārt, ne uz sekundi nedrīkst aizmirst, ka šo pūstošo autoritārismu ar Putina un Staļina ģīmi uz karogiem — nācijas izvarošanas filozofiju — uz Latviju atnes ne tikai televīzija. Šo filozofiju pārstāv Latvijas politiskās partijas Saskaņas Centra sadarbības partneri Krievijā. SC, protams, nav atbildīgs par to, kas notiek Krievijā, bet SC Latvijas priekšā ir atbildīgs par to, ko izvēlas par saviem sadarbības partneriem. Jo pēkšņi var izrādīties, ka ar ļoti neviennozīmīgi vērtējamo Maskavas mēru, ar Putina „partiju”, ar Kremli sadarbojas vairs ne SC, bet Rīga vai ne SC, bet visa Latvija.

Tad gan Latvijai un Krievijai kopīga būs ne tikai valoda, mentalitāte, neapzinātā izolēšanās, bet arī degradācija.

Почему Путин должен уйти

Интервью Виктора Шендеровича радио Эхо Москвы 11 марта 2010 года


Удвоение числа миллиардеров в кризисный год

За год в России число долларовых миллиардеров увеличилось в два раза и достигло 62 человек.

Среди миллиардеров европейских, американских нет такого списка друзей, одноклассников… Это разные технологии появления миллиардеров.

Если человек по фамилии Абрамович задарма берёт очень большой кусок государственной собственности, за копейки и потом в кредит берёт у этого государства, чтобы купить… и потом делится с нами, некоторой частью взятого задаром. И оказывается, что это крупнейший благотворитель.

Не надо модернизировать гильотину

Обращение «Путин должен уйти» – это требование о возвращении политической жизни.

ВЕДУЩИЙ: Почему Вы зациклены на Путине?

Путин творец и охранитель этой системы. Это система, при которой демонтированы демократические механизмы, нет свободы слова, нет независимого суда, нет честных выборов.

Надо менять систему, а не модернизировать. Не надо модернизировать гильотину.

Путин создал систему, которая совершенно приводит к деградации. Это не его выдумка - до него было много фараонов, строителей вертикали. Всё это заканчивалось крахом, позором, кровью.

ВЕДУЩИЙ: Но против Медведева Вы не выступаете?

У рычагов власти Путин, в списке Форбс его товарищи, в тюрьме его политические противники, погибают его политические противники. Путин у рычагов власти икакая-то «либерализация», «демократизация», «модернизация»– это трепотня. Это трёп, который мы слышим два года.

Через два года мы перестанем слышать этот трёп, потому что у нас наступит мугабе настоящая, если он вернётся к власти полностью. Тогда мы получим уже Зимбабве, только с очень плохим климатом… такое холодное Зимбабве. Будет уже Мугабе и его сроки. Два раза по шесть прибавьте.

Два типа реакции общества

Есть два типа реакции общества на такого рода стагнацию.

Либо революционный вариант, который уже помаленьку начинается, частным образом расправа с ментами, тут какому-то прокурору Басманного суда сунули фитиль в бензобак, зажгли посреди Москвы. На Кавказе уже просто идёт гражданская война…

Либо общество, лишённое демократических методов воздействия, начинает мелкую партизанскую войну, начинается саботаж - и отделение окончательное народа от государства, мы это проходили в позднее брежневское время. У вас своя жизнь, у нас своя.

Нормальным вариантом, мне кажется – придти в сознание.

Элита

Михаил Ходорковский в журнале «Знамя»: «Народом, обществом толпу делает ответственная элита. И она же в случае неудачи несет ответственность за тоталитаризм. Непростая роль, тяжкая ноша, требующая ума, и знаний, и патриотизма, и, наконец, обычного мужества. Иное - не элита, а всплывшая на поверхность разъевшаяся дрянь».

Элита, для которой родина – это не недвижимость нефтегазовая. Они придут в себя и настоят на возвращении демократических правил игры, честных выборов, свободной прессы, независимого суда, на наказании преступников…

Вот дальше можно начинать эволюционный путь. Когда от власти убраны те, кто в этом эволюционном пути не заинтересован. До тех пор это всё - болтовня.

Силиконовой долины не бывает там, где «крышуют», она бывает там, где свободные люди используют на свободе свой интеллект.

Кому это адресовано?

ВЕДУЩИЙ: Путин сам не уйдёт. Кому это адресовано?

Это адресовано - людям. Не миллионам, обращение не читают в программе «Время».

Не то, чтобы мы вернём сразу, щелчком рубильника, нет! - начнём возвращать эту демократическую систему, эту обратную связь, либо…

Остаётся подождать, пока в программе «Время» и «Вести» будет оглашено содержание и будет предложена подписка. Тогда посмотрим, сколько подпишется.

ВЕДУЩИЙ: Но это нереальный сценарий.

Абсолютно реальный. Алина, жизнь длинная - то, что в 1984 году казалось совершенно нереальным, в 1986 году казалось реальным. Если бы Горбачёву сказали, что он будет говорить через три года после избрания, он бы с ума сошёл. Жизнь движется.

ceturtdiena, 2010. gada 11. marts

Путин должен уйти!

Размещаю у себя обращение, опубликованное 11 марта 2010 года на российском Ежедневном Журнале, которое, понятно, полностью разделяю.

11 МАРТА 2010 г.
ЕЖЕДНЕВНЫЙ ЖУРНАЛ
http://putinavotstavku.ru/

Путин должен уйти!

Граждане России! Осознание того, что наша страна волею правящей верхушки оказалась в историческом тупике, побудило нас обнародовать это обращение.

Вручение искавшей гарантий своей безопасности Семьёй практически неограниченной власти над Россией человеку с сомнительной репутацией, не отличавшемуся ни талантами, ни необходимым жизненным и профессиональным опытом, предопределило резкую деградацию всех институтов государственного управления.

Необходимость перемен ощущается уже и значительной частью правящей «элиты», достаточно вспомнить нашумевший опус «Россия, вперед!» Однако проект медведевской «модернизации» носит отчетливо имитационный характер и служит единственной цели – подновить декорации, сохранив природу режима авторитарной клептократии.

Мы утверждаем, что у губящей Россию общественно-политической конструкции, которая сегодня навязана гражданам нашей страны, есть архитектор, куратор и охранитель в одном лице. Его имя – Владимир Путин.

Мы утверждаем, что в России сегодня невозможны никакие сущностные реформы, пока Путин обладает реальной властью в стране.

Мы утверждаем, что демонтаж путинского режима, поворот страны в русло демократического развития может начаться только с лишения Путина всех рычагов управления государством и обществом.

Мы утверждаем, что за годы своего правления именно Путин превратился в символ безжалостной по отношению к своим собственным гражданам коррумпированной и непредсказуемой страны. Страны, в которой граждане бесправны и в подавляющей массе своей бедны. Страны, у которой нет ни идеалов, ни будущего.

Если, как любят повторять кремлевские пропагандисты, Россия во времена Ельцина стояла на коленях, то Путин и его опричники уложили её лицом в грязь.


В грязь презрения властью не только прав и свобод личности, но и самой человеческой жизни.

В грязь фальшивой и беспомощной имитации политических и общественных институтов – от бюрократического фантома «Единой России» до «нашистского» путинюгенда.

В грязь разлагающего умы и души телевизионного мракобесия, превращающего всё ещё один из самых образованных в мире народов в бездуховную и аморальную толпу.

В грязь тотального воровства и коррупции, стекающую с самой вершины российской власти. Без многолетнего подвижничества Путина на кремлёвских галерах не могли бы существовать ни финансовые империи миллиардеров ближнего круга – Абрамовича, Тимченко, Ковальчуков, Ротенберга; ни паразитические госкорпорации друзей – эти чёрные дыры российской экономики.

Начав своё восхождение с эпохального «мочить в сортире», Путин уже без малого одиннадцать лет использует этот универсальный «инструмент» управления страной, оказавшийся особенно эффективным во взаимоотношениях с политическими оппонентами и бизнес-конкурентами.

Любое политическое, социальное или экономическое несогласие незамедлительно подавляется: в лучшем случае – административными ограничениями, а зачастую омоновскими дубинками, уголовными преследованиями, физическим насилием и даже убийствами. Путин на деле доказал, что своих личных оппонентов он будет уничтожать всеми доступными средствами.

За время нахождения на вершине государственной власти Путиным провалено всё, что только можно было провалить. Угроблены пенсионная и административная реформы, не проведены реформы армии, спецслужб, правоохранительной и судебной систем, в жалком состоянии остаётся отечественное здравоохранение.

Упадок образования и науки, отданных на откуп дельцам из кооператива «Озеро», достиг такого уровня, что в «титаны» российской научной мысли впору зачислять персонажей вроде Петрика и Грызлова.

Упущены целых десять лет, когда бум цен на углеводородное сырьё и металлы мог быть использован для модернизации страны и структурных преобразований в экономике. Потому-то и оказался таким безжалостным для России удар мирового кризиса, который для неё далеко не закончен.

Будучи назначенным преемником Ельцина, Путин не только не смог исправить допущенные своим предшественником роковые ошибки и погасить кавказский пожар, но умудрился своей политикой перевести его в новое качество, способное подорвать целостность страны.

«Курск», «Норд-ост», Беслан, десятки тысяч погибших в междоусобной второй кавказской войне, тысячи потерявших жизнь от техногенных катастроф, сгоревших в не приспособленных для человеческого проживания домах престарелых и инвалидов, десятки убитых журналистов, правозащитников, политических противников режима и просто жертв садистского милицейского беспредела – всё это могильные памятники времени путинского правления. Неразгаданными тайнами зачатия путинского режима остаются поход Басаева в Дагестан, взрывы домов в Москве и Волгодонске, «учения» в Рязани.

Неспособность Путина к стратегическому мышлению давно никого не удивляет. Ему не дано предвидеть, каким будет мир через десять-пятнадцать лет, какое место в этом меняющемся мире должна и может занять Россия. Он не способен оценить реальные угрозы и риски для страны, а значит, не в состоянии правильно планировать направления возможного движения, определять потенциальных союзников и противников.

Яркой иллюстрацией такой недальновидной политики являются недавние капитулянтские соглашения с Китаем, которые с лёгкой руки Путина фактически отписывают Поднебесной российские Дальний Восток и Восточную Сибирь.

О непонимании Путиным будущего свидетельствуют и его маниакальная страсть к прокладке нефтегазовых труб во всех мыслимых и немыслимых направлениях, инициирование амбициозно-затратных проектов (вроде сочинской олимпиады или моста на остров Русский), которые абсолютно противопоказаны стране, где значительная часть населения проживает за чертой бедности.

Переместившись на время из президентского кресла в апартаменты премьер-министра и оставив в Кремле послушного местоблюстителя одной с ним «группы крови» – современного Симеона Бекбулатовича, – Путин создал откровенно антиконституционную конструкцию пожизненного управления страной.

Очевидно, что Путин никогда добровольно не откажется от власти в России. Его твёрдая решимость править пожизненно движима уже не столько жаждой самой власти, сколько страхом ответственности за содеянное. Для российского народа унизительно, а для страны смертельно опасно иметь такого правителя как Путин. Этот крест Россия дальше нести не сможет.

Теряющая почву под ногами путинская группировка в любой момент от точечных репрессий может перейти к массовым. Мы предупреждаем сотрудников правоохранительных органов и силовых ведомств: не идите против своего народа, не выполняйте преступных приказов коррупционеров, когда они пошлют вас убивать за Путина, Сечина, Дерипаску…

Сегодня общенациональным требованием на митингах от Владивостока до Калининграда должен стать призыв «Путин – на выход!». Избавление от путинизма – первый, но обязательный шаг на пути к новой свободной России.

sestdiena, 2010. gada 6. marts

Solvita un putns

"Kad es skatos uz šodienas Latviju, man sāp,” Solvita Ā. izņēma salvetīti, nespēdama noturēt emocijas, izšņaucās un turpināja: „Vienotība blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah…”

Pēkšņi Solvita aprāvās, it kā pamodusies, pacēla acis un pārlaida miglaino skatienu pāri zālei.

„Sākas… Atkal balsis… Rēgi…” atskanēja čuksti. „Vai, dieniņ, kā Solvitiņa pārdzīvo…”

„Es redzu ievainotu putnu,” iekliedzās Solvita no tribīnes. Putna rēgs vajāja Solvitu kopš brīža, kad viņa saprata, ka viņa nezin, ko dara politikā.

„Ai kā sāp… ko es te daru… ko es te darīju visu laiku, visus šos astoņus gadus? Hm, astoņi gadi… Ministre… Nu jā, pie Kalvīša. Ui kā sāpēja. Juridiskās komisijas priekšsēdētāja. Sāpēja drausmīgi. A tagad Saeimas priekšsēdētāja biedre! Ooo, kādas mokas!” domāja Solvita, klusēdama.

„Tā ministrēšana un šefošana bija tikai skaista mirāža, es noticēju tai un tagad izjūtu vilšanos par savu lētticību. Ko tādu sliktu es izdarīju, ka man tā sā…” Solvita aprāvās pusvārdā. Acis iemirdzējās, viņa beidzot saprata, ko bezmiega naktīs čukstēja balsis.

„Ko paveicāt jūs, Latvijas iedzīvotāji, kas izvēlējušies peļņas nolūkos emigrēt?! Ko tu, tieši tu esi paveicis, lai Latvija pārvērstos par šādu "citu" zemi? …gatavi doties uz ārzemēm, lai baudītu taisnīgumu… priekšrocības… cīņa par savām tiesībām… bet paši savā valstī neprotam…”

Solvitas taisnās dusmas tricināja gaisu, otrā zāles galā ielīgojās lielais palags ar skaisti uzdizainēto „V” uz gaiši zaļā fona.

„Mmm, gaumīgi,” nodomāja Solvita. „Radoši, oriģināli. Mana ideja! Latvijai ir vajadzīgi radoši, talantīgi, gudri cilvēki ar radošām idejām, tādi, kā es!”

„…nebaidīties no darba… nemeklēt vieglāko ceļu… nevairīties no atbildības… ar jaunu politisko kultūru… uzņemamies risināt jautājumus, kas ir svarīgi valstij, nevis dod bonusa punktus politiskajos skaistumkonkursos,” Solvita dzirdēja savu rūcošo balsi slīkstam aplausos.

Viņas acu priekšā skaisti uzdizainētā „V” vietā atkal rēgojās ievainotais putns.

„Neko, tu neizdarīji neko,” nomierināja Solvitu ievainotais putns. Tas izskanēja, kā novēlota atbilde uz Solvitas jautājumu pašai sev par to neizskaidrojamo sāpi.

Apmulsusi, vēl ar asarām acīs Solvita uzsmaidīja putnam. Putna brūces vairs neasiņoja. Putns bija mierīgs un kluss, viņš vairs neelpoja.

„Dzirkstele, atgriezies! Es ar tevi gribu runāt par „tomēr”! Es mākoņtēvam, hūtem un buldozeram tā arī pateikšu: Tomēr! Še tev, mākoņtēvs, tomēr! Tomēr, hūte! Tomēr, buldozer! Vai kā viņi nobīsies, tici! Vairs neviena politiskā skaistumkonkursa, goda vārds! Vienotība nav populistisks sauklis! Tu man tici?” Solvita lauza rokas, bet nekas nelīdzēja, putns neticēja. Putns bija miris.

„Hehē, mirušās dvēseles izrādās universāls fenomens,” uzmundrinoši pamirkšķināja Solvitai Ā. Aigars Š. Viņi tagad cēla citu kultūru citai politikai. Aigars gatavojās mirušajām dvēselēm palielināt algas. Principiāli.

„Principiāls cilvēks. Izstāstīšu viņam par putnu banketa laikā, būs par ko papļāpāt,” sēžot prezidijā, domāja Solvita. Solvitiņa garlaikojās — Ģirts Valdis atkal mudināja kādu uzjāt stikla kalnā.

„Es vismaz izvairījos no tādas banalitātes!” nopriecājās viņa un turpināja apzīmēt ar velniņiem jau trešo lapu.

Visas vecās dziesmas / Stuff