sestdiena, 2010. gada 6. marts

Solvita un putns

"Kad es skatos uz šodienas Latviju, man sāp,” Solvita Ā. izņēma salvetīti, nespēdama noturēt emocijas, izšņaucās un turpināja: „Vienotība blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah blah…”

Pēkšņi Solvita aprāvās, it kā pamodusies, pacēla acis un pārlaida miglaino skatienu pāri zālei.

„Sākas… Atkal balsis… Rēgi…” atskanēja čuksti. „Vai, dieniņ, kā Solvitiņa pārdzīvo…”

„Es redzu ievainotu putnu,” iekliedzās Solvita no tribīnes. Putna rēgs vajāja Solvitu kopš brīža, kad viņa saprata, ka viņa nezin, ko dara politikā.

„Ai kā sāp… ko es te daru… ko es te darīju visu laiku, visus šos astoņus gadus? Hm, astoņi gadi… Ministre… Nu jā, pie Kalvīša. Ui kā sāpēja. Juridiskās komisijas priekšsēdētāja. Sāpēja drausmīgi. A tagad Saeimas priekšsēdētāja biedre! Ooo, kādas mokas!” domāja Solvita, klusēdama.

„Tā ministrēšana un šefošana bija tikai skaista mirāža, es noticēju tai un tagad izjūtu vilšanos par savu lētticību. Ko tādu sliktu es izdarīju, ka man tā sā…” Solvita aprāvās pusvārdā. Acis iemirdzējās, viņa beidzot saprata, ko bezmiega naktīs čukstēja balsis.

„Ko paveicāt jūs, Latvijas iedzīvotāji, kas izvēlējušies peļņas nolūkos emigrēt?! Ko tu, tieši tu esi paveicis, lai Latvija pārvērstos par šādu "citu" zemi? …gatavi doties uz ārzemēm, lai baudītu taisnīgumu… priekšrocības… cīņa par savām tiesībām… bet paši savā valstī neprotam…”

Solvitas taisnās dusmas tricināja gaisu, otrā zāles galā ielīgojās lielais palags ar skaisti uzdizainēto „V” uz gaiši zaļā fona.

„Mmm, gaumīgi,” nodomāja Solvita. „Radoši, oriģināli. Mana ideja! Latvijai ir vajadzīgi radoši, talantīgi, gudri cilvēki ar radošām idejām, tādi, kā es!”

„…nebaidīties no darba… nemeklēt vieglāko ceļu… nevairīties no atbildības… ar jaunu politisko kultūru… uzņemamies risināt jautājumus, kas ir svarīgi valstij, nevis dod bonusa punktus politiskajos skaistumkonkursos,” Solvita dzirdēja savu rūcošo balsi slīkstam aplausos.

Viņas acu priekšā skaisti uzdizainētā „V” vietā atkal rēgojās ievainotais putns.

„Neko, tu neizdarīji neko,” nomierināja Solvitu ievainotais putns. Tas izskanēja, kā novēlota atbilde uz Solvitas jautājumu pašai sev par to neizskaidrojamo sāpi.

Apmulsusi, vēl ar asarām acīs Solvita uzsmaidīja putnam. Putna brūces vairs neasiņoja. Putns bija mierīgs un kluss, viņš vairs neelpoja.

„Dzirkstele, atgriezies! Es ar tevi gribu runāt par „tomēr”! Es mākoņtēvam, hūtem un buldozeram tā arī pateikšu: Tomēr! Še tev, mākoņtēvs, tomēr! Tomēr, hūte! Tomēr, buldozer! Vai kā viņi nobīsies, tici! Vairs neviena politiskā skaistumkonkursa, goda vārds! Vienotība nav populistisks sauklis! Tu man tici?” Solvita lauza rokas, bet nekas nelīdzēja, putns neticēja. Putns bija miris.

„Hehē, mirušās dvēseles izrādās universāls fenomens,” uzmundrinoši pamirkšķināja Solvitai Ā. Aigars Š. Viņi tagad cēla citu kultūru citai politikai. Aigars gatavojās mirušajām dvēselēm palielināt algas. Principiāli.

„Principiāls cilvēks. Izstāstīšu viņam par putnu banketa laikā, būs par ko papļāpāt,” sēžot prezidijā, domāja Solvita. Solvitiņa garlaikojās — Ģirts Valdis atkal mudināja kādu uzjāt stikla kalnā.

„Es vismaz izvairījos no tādas banalitātes!” nopriecājās viņa un turpināja apzīmēt ar velniņiem jau trešo lapu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff