piektdiena, 2010. gada 12. marts

Vairs nebalsojiet par Putinu!

Putins nav tikai viena politiķīša vārds. Tā ir sistēma. Pat vairāk — tas ir atkāpšanās no demokrātijas ideāla laiks, kas tie, kas gadījās pie varas var mierīgi uzdzīvot, ekspluatējot „gudro” tautas cinismu attiecībā uz pašas tiesībām. Putins ir mācība par stingro roku, nacionālo līderi un politiskās konkurences iznīdēšanu.

Vakar Krievijas internetā tika publicēts aicinājums „Putinam jāatkāpjas”. Es to pārpostoju krievu valodā savā blogā. Šeit var atrast arī fragmentus no Krievjas publicista Viktora Šenderoviča intervijas, ko viņš vakar deva radio Echo Moskvy, un kur viņš daudz runā par aicinājumu. Domāju, ka šī ir interesanta viela pārdomām.

Arī sakarā ar Latviju:

Autoritāra Krievija — drauds

Pirmkārt, tāpēc ka Latvijas, kā nācijas (un es runāju par nāciju, nevis par etnogrāfiskām un lingvistiskām grupām) un valsts interesēs kopumā un katra atsevišķa cilvēka interesēs ir demokrātiska Krievija, Krievija, ar kuru var sarunāties, dzīvot līdzās, sadarboties.

Ne sarunāties, ne sadarboties un pat ne dzīvot līdzās autoritārai Krievijai, Putina Krievijai, Latvija nevar vai to Latvijai padodas ar lielām grūtībām. Dažām valstīm, piem., Gruzijai, šis uzdevums kļūst īpaši nepanesams. Tā ka drāmas intensitātei vēl ir, kā sak, attīstības potenciāls. Autoritāra Krievija ir ļoti reāls drauds Latvijas iedzīvotāju un nācijas interesēm.

Un kā es rakstīju iepriekš, Krievija nav jādemonizē — tajā ziņā, ka mēs Latvijā varam tikai morāli atbalstīt Krievijas demokrātiskos spēkus. No Krievijas nav jābaidās, un Putins nav jāpārliecina „pažēlot” Latviju. Pārfrāzējot Viktoru Šenderoviču, kurš intervijā saka, ka jāmaina sistēma, nevis jāmodernizē giljotīna, — Latvijai nav jāpazemojas giljotīnas priekšā.

Latvijā opozicionārus nevajā, bet rezultāts tāds pats

Otrkārt, sabiedrības attīstības ziņā mēs, Latvija un Krievija, atrodamies ļoti līdzīgā stāvoklī. Protams, atšķirības arī acīmredzamas: Latvijā joprojām pastāv „ekonomisko” interešu sadursme un līdz ar to semi-demokrātiskā konkurence politikā, kas ir daudz labāk nekā autoritārisms.

Bet tāpat kā Krievijā, kur autoritārisms ir neapšaubāms, arī Latvijā esošais varas pārdales mechānisms neveicina sabiedrības un ekonomikas attīstību, bremzē to. Abās valstīs sabiedrība ir lielākoties apātiska. Krievijā opozicionārus iebiedē, sit, apcietina un visādi vajā. Latvijā ne, bet rezultāts ir tāds pats — Latvijas demokrātiskie institūti ir visai vāji attīstīti.

Paralēlā sabiedrības attīstība Latvijā un Krievijā notiek, protams, arī tāpēc, ka Latvija atrodas Krievijas propagandas ietekmē. Propaganda ir ļoti spēcīga, tā neatslābst visus šos 10 gadus, kamēr Putins ir Krievijas vadītājs. Propaganda ir jo spēcīgāka, jo šaurāks ir alternatīvu viedokļu piedāvājums. Un Latvijā šis piedāvājums ir neticami šaurs. Ko var teikt, ja pat Latvijas televīzijas rāda Krievijas filmas un seriālus, kuri ļoti efektīvi gatavo augsni skatītāju apziņā Putina vēstījumam.

Latvijas sabiedrība, gribot-negribot, „kopē” mūsdienu Krievijas paražas. Gribot-negribot, izvēlas Krieviju par savu orientieri. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka to uzspiež Krievijas propaganda, bet arī tāpēc, ka šīs propagandas saņēmēji Latvijā ir viegls mērķis. Gan Latvijas krievu, gan latviešu vidē Krievijas masu kultūrai praktiski nav konkurentu. Rietumi Latvijas ausi tikpat kā nesasniedz.

Valoda, mentalitāte, neapzinātā izolēšanās (nerunājot jau par kopīgo vēsturi!) — tas viss Latvijai ar Krieviju ir kopīgs. To kultivē Krievijas mediji, sekmē Latvijas mediji un ignorē politiķi un pilsoniskā sabiedrība.

„Putins ir izveidojis sistēmu, kas ved pie degradācijas,” tā Šenderovičs. Putina sistēma novedusi Krieviju pie totālās korupcijas, kas paralizē valsts pārvaldi. Valsts ar fantastiskiem dabas resursiem un attīstības potenciālu atrodas soli līdz atklātam pilsoniskam konfliktam. Latvija, pārdzīvojot ļoti smagās noziedzīgi kļūdainās valsts pārvaldīšanas sekas, cīnās, un valsts nav paralizēta.

Elite

Treškārt, es te gribētu, sekojot Šenderovičam, nocitēt Putina režīma politisko ieslodzīto Mihailu Hodorkovski: «Par tautu, par sabiedrību pūli padara atbildīgā elite. Tā pati elite neveiksmes gadījumā ir atbildīga par totalitārismu. Šī loma ir sarežģīta, šī nasta ir smaga. Tā prasa asu prātu, zināšanas, patriotismu un galu galā vienkāršu drosmi. Citādi tā nav elite, bet uzpeldējuši aizēdušies mēsli”.

Tas pilnā mērā attiecas gan uz Krieviju, par kuru runā Hodorkovskis, gan uz Latviju, par kuru runājam mēs.

Un vēl jau no paša Šenderoviča: „[Ir vajadzīga] elite, kurai dzimtene nav nekustamais īpašums”. Loti trāpīgi, manuprāt. Elite, kurai dzimtene gan ir nekustamais īpašums, ir tas, kas ar mums noticis līdz šim un notiek joprojām, — Šķēle, Šlesers, Lembergs.

Elite, kura spēs padarīt pūli par sabiedrību, tā atbildīgā elite… Nu, jūs laikam zināt, man ir šaubas, ka „Vienotība” pielaiko sev tieši šo smago nastu.

Kas ir tavs draugs un kas esi tu, SC?

Ceturtkārt, ne uz sekundi nedrīkst aizmirst, ka šo pūstošo autoritārismu ar Putina un Staļina ģīmi uz karogiem — nācijas izvarošanas filozofiju — uz Latviju atnes ne tikai televīzija. Šo filozofiju pārstāv Latvijas politiskās partijas Saskaņas Centra sadarbības partneri Krievijā. SC, protams, nav atbildīgs par to, kas notiek Krievijā, bet SC Latvijas priekšā ir atbildīgs par to, ko izvēlas par saviem sadarbības partneriem. Jo pēkšņi var izrādīties, ka ar ļoti neviennozīmīgi vērtējamo Maskavas mēru, ar Putina „partiju”, ar Kremli sadarbojas vairs ne SC, bet Rīga vai ne SC, bet visa Latvija.

Tad gan Latvijai un Krievijai kopīga būs ne tikai valoda, mentalitāte, neapzinātā izolēšanās, bet arī degradācija.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff