svētdiena, 2010. gada 25. aprīlis

Māju siltināšana. Smadzeņu nepietiek

It kā politiķīša smadzenēs vajadzētu būt vietai gan finanšu krīzei, gan skudriņu dzīves kvalitātes jautājumiem. Nu, tur veselības aprūpes reformai, ceļu un dzelzceļu tīkla modernizācijai, sabiedriskajam transportam, māju siltināšanai. Nē, nav tam vietas Latvijas politiķīša smadzenēs.

Tīrā peļņa
Māju siltināšana, manuprāt, ir viens no tiem projektiem, kur politiķiem būtu jāsacenšas vēlētāja paša deguna priekšā. Tīrākā politiskā peļņa. Solīdi, populāri un pat neprasa īsti naudu!

Šitie te sovjetiskie briesmoņi, daudzdzīvokļu bloki un barakas tiek rekonstruēti, siltināti. Lielāks komforts, zemāks enerģijas patēriņš, mazāki CO2 izmeši, augstāka tirgus vērtība. Un tev vēl kompensē pusi no izdevumiem par rekonstrukcijas projektu.

Solidaritāte
Svarīgi! Tā EU nauda šīm programmām post-sovjetu valstīs arī nav nebūt nav no zilā gaisa radusies – tā ir tā pati nodokļu maksātāju nauda, tikai citu EU valstu nodokļu maksātāju, kas vienkārši nāk mums palīgā. Tā ir solidaritāte, ja kāds to nezin.

Kāpēc viņiem tas ir svarīgi? Tāpēc kā par daudz „siltinām” atmosfēru ar savām kroplīgajām barakām. Vēl viņi izprot gan mūsu vēsturi, ka normālai dzīvei pieslēdzāmies tikai pirms 20 gadiem. Jā viņi ir gatavi mūs izprast un palīdzēt. Un līdzīgu izpratni, labu gribu un varbūt arī paldies sagaida no mums.

Idiotismam nē
Te nav un nevar būt vietas idiotismam, kuru nodemonstrēja kāds kinorežisors, stāstot Krustpunktā, ka viņš esot pret kaut kādu tur savas daudzdzīvokļu mājas siltināšanu, jo viņam termometrs dzīvoklī rāda 30 grādus. Nu, tagad mēs vismaz zinām, kurš no mums vairāk izšķērdē siltumenerģiju un rada vairāk siltumnīcas gāžu izmešu. Tas tā ironiski, bet katrā jokā ir daļa joka. Tā ka nē, idiotismam, cinismam, egoismam, tizlajai sovjetu mentalitātei – ne.

Jā – šaubām un, protams, interesei. Lieliski saprotu šaubas. Cilvēki vēl neizprot, kas tā par siltināšanu, kāpēc vajag, kādu efektu dod. Ļoti labi, ka to skaidro zinošie cilvēki, kā, piemēram, tai pašā manis pieminētajā radioraidījumā Ekonomikas ministrijas padomnieks Klāvs Olšteins un profesore Dagnija Blumberga.

Nedaudz vairāk izpratnes
Diemžēl, jāatzīmē, ka viņu argumentācijā par siltināšanu neizskanēja ne vārda par efektiem uz vidi. Par to Latvijā jārunā vairāk, par to vispār ir jārunā. Jo tas ir solis no mūsu izolētības, no mūsu sovjetiskā egoisma.

Mēs dažubrīd neizprotam, ka dzīvojam lielajā pasaulē, lielajā kontinentā, lielajā reģionā, kur mums arī ir savi pienākumi, savas saistības, kur mums jāsadarbojas ar citiem. Māju siltināšana ir labs iegansts runāt ar sabiedrību par naudu, sociāli orientēto ekonomiku, nodokļiem, vidi, Latvijas vietu reģionā un EU.

Kāda politika – tādi zaļie
Te it kā būtu dabisks lauciņš kādiem zaļajiem, kādai labklājības partijai, jebkurai partijai, kam rūp vēlētāju dzīves kvalitātes uzlabošana – jā, un viņu spēja pieņemt racionālus lēmumus, viņu informētība. Kur ir Zaļā partija? Ak, tie ir tie paši ZZS. Ko tad jūs vēl gribat – kāda Latvijas politika, tādi mums ir zaļie.

Vairāk informācijas, vairāk skaidrošanas – par valsts naudu, tam budžetā jābūt naudai. Ir ļoti svarīgi, lai par to runā valdības ministri un valdības vadītājs, partiju līderi. Jāskaidro kā var izdarīt, kā finansēt. Jā, Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva, ļoti provinciāla ar zemu pašapziņu, informētības līmeni. Tai jāpalīdz, jādod impulss, jāatbalsta morāli un ar zināšanām.

Nav ne paternālisms, ne liberālisms
Tas būtu tīrā konservatīvā paternālisma garā. Būdams liberālis, es to atzīstu par absolūti nepieciešamu Latvijas sabiedrībai šodien. Latvijas politiskā elite nepraktizē paternālismu, taču paternālisma vietā tas, kam Latvijas elite tic, nebūt nav liberālisms.

Uz jautājumu par Latvijas politikas dienaskārtību un politikāņu titāniskās domāšanas kvalitāti atbildēja tas pats raidījums. Vispār bija ļoti laba kombinācija: Olšteina un Blumbergas karstajai atbildēšanai uz klausītāju šaubām sekoja intervija ar Saskaņas Urbanoviču par Parex.

Iespējamais Latvijas ministru prezidents enerģiski pieprasīja no valdības atklātību par bankas sadalīšanas/pārdošanas plāniem. Skaidrs, ka nekādas tādas atklātības par konfidenciāliem lietišķiem darījumiem nevar būt nekad, un ja arī būs, tad tikai, lai izjauktu šos plānus. Skaidrs arī tas, ka tie plāni un to izjaukšana ir vajadzīgi nevis Saskaņas vēlētājam un pat ne pašai Saskaņai. Tas ir vajadzīgs īpašniekiem. Bijušajiem, ne bijušajiem, bankas vai Saskaņas – to jūs domājiet paši, tik smalki visās detaļās es to, protams, nezinu.

Bet tas, ko es zinu, ir pietiekams, lai saprastu, ka arī turpmāk mums, skudriņām, būs jātiek galā ar savām problēmām, ar savu neinformētību, ar savu neizpratni, ar savu provinciālismu un cinismu pašiem – izdzīvot kā katrs māk. Kas nemāk, tie kā aitu bars lai viens aiz otra nogāžas no kraujas. Valsts Saskaņas vadībā arī turpmāk kā ar šašām un baigi zaļajiem lembergiešiem „paternāliski” aprūpēs tikai visādu smareksu un padomju baķkas.

Kam rūp sīkās lietiņas?
Māju siltināšana, ceļu tīkla attīstība un 50.-60. gadu standartiem atbilstošā dzelzceļu infrastruktūras modernizācija, elektronisko valsts un pašvaldību pakalpojumu attīstība, policijas un VID darba kvalitātes atbilstība EU līmenim, atkritumu pārstrāde (tagad 96% sadedzina piecūkojot gaisu), sabiedriskā transporta tīkla optimizācija, obligātās veselības apdrošināšanas un obligātās ienākumu deklarāciju ieviešana, veselīgā dzīves veida atbalstīšana – tie ir tikai daži sīki piemēri, kas ir mūsu, Latvijas iedzīvotāju interesēs, un kam būtu vajadzīgs valsts atbalsts, kaut morāls, lai nesistos un neizdzīvotu, bet sāktu vienkārši dzīvot.

Taču tam Latvijas valdībai un politiskajai elitei nebija laika līdz šim un, visticamāk, nebūs arī nākotnē, jo es neredzu nevienu politisko spēku, kam šīs lietiņas būtu kaut vai tikpat vērā ņemamas kā šmareksi.

No otras puses, kur rodas tas šmareksiešu egoisms, jeb citiem vārdiem tā pati pašizolēšanās, ciniskā attieksme pret sabiedrību un valsti, provinciālisms un negribēšana neko zināt? Viņiem ar’ neko siltināt nevajag, viņiem tāpat 30 grādi mājā.

sestdiena, 2010. gada 24. aprīlis

9. maijs uzreiz pēc 2. oktobra

Latvijas Faktu aprīļa aptauja par politiskajām simpātijām rāda gaužām interesantu, visai bēdīgu ainu.

Mans modelis
Uzreiz jāsak, ka, ja aptaujā Vienotībai ir 17%, nebūt nenozīmē, ka dabūs 17% balsu, ja pat balsošana tik tiešām notiktu šodien. Un, protams, nenozīmē, ka tai būs 17 vietas Saeimā. Galvenais šai prognozē ir izskaitļot multiplikatoru, kas ir atkarīgs no to cilvēku skaita, kas „nav izlēmuši” kā balsot aptaujas brīdī. Es vienkārši pieņemu, ka tie 25%, kas „nav izlēmuši”, arī būs apmēram tie paši, kas uz vēlēšanām vienkārši neies. Iznākumā, izmantojot to pašu multiplikatoru, tādu būs – ja vēlēšanas notiktu šodien – 36%. Tas visai atgādina parasto nebalsotāju skaitu Latvijas parlamenta vēlēšanās. Nebūt nepretendēju uz zinātnisku pieeju, bet vismaz amatieriskam vērtējumam mans modelis der.

Pēc aprīļa aptaujas datiem jaunajā Saeimā noteikumus tik tiešām diktēs Saskaņa, jo Saeimā tiktu Vienotība ar 42 vietām, SC ar 40 un ZZS ar 18. Tā būtu unikālā Saeima – tikai trīs frakcijas. Koalīcija ir neizbēgama un tai ir tikai trīs iespējami varianti.

Vai Vienotība ietu koalīcijā ar Lembergu?
Tikai tad, ka vēlētāja dotais mandāts Jedl… sori, Vienotībai būs darīt visu, tikai nelaist nelatviešus pie varas. Nekādā gadījumā, ja mandāts būs veikt reformas, veidot dzīvotspējīgas ekonomikas pamatnes, apkarot korupciju, melno ekonomiku un bezdarbu, celt konkurētspējīgu eiropeisku Latviju, panākt, lai cilvēki sāktu atgriezties no īrijas, jo Lembergs/ZZS pārstāv diametrāli pretējo.

Vai Vienotība ietu kopā ar Saskaņu?
Atkal tas pats jautājums par mandātu. Taču manā skatījumā jau vairs ne tik viennozīmīgi, kā ar Lembergu. Ja pat Saskaņa piekristu reformām, viņi noteikti pretosies pasākumiem, kas mazinātu Krievijas ietekmi Latvijā. Bet tas var arī nebūt tik izšķirošs jautājums, jo Vienotībai tāpat nav nekādu ideju šai sakarā. Taču visdrīzāk SC izvēlētos ar Vienotību kopā neiet, jo ir atraktīvāks partneris.

SC+ZZS
Iespējamākā kombinācija, vai ne? Kāpēc gan tai nepiepildītos? Ko tas nozīmē, jūs laikam paši saprotat. Tas ir chaoss, korupcija, varas patvaļa, nelikumība, par paraugu ņemot bizantisko Krieviju un tās amorālās feodālās elites visatļautību. Tā ir politisko tiesību un brīvību ierobežošana, garantētā nākamo vēlēšanu rezultātu falsifikācija, vēl dziļāka varas un sabiedrības atsvešināšanās, vēl dziļāks morālais pagrimums, jauni masu emigrācijas viļņi.

Kā to dara Krievijā, un kādu politiskās domāšanas „skolu” Latvijā pārstāv SC un, es domāju, ZZS, TP un LPP, es jau rakstīju savā blogā.

Budžeta izzagšana otkatiem savējiem plus tā kolosālā parāda apkalpošana SVF un pārējiem kreditoriem – Latvija to vienkārši neizturēs. Kirgīzijas modelis Latvijas izpildījumā pēc dažiem gadiem. SC+ZZS = failed state vistiešākajā nozīmē.

Šašas un Nekrievi
Taču aprīļa aptauja ņem vērā tikai vienu politisko spēku konsolidēšanas ziedu – Vienotību. Acīmredzot, kopīgais JL+PS+SCP rezultāts šopavasar ir par 8-10% labāks, nekā pirms gada, sasummējot šo partiju reitingus. Acīmredzami pareiza pirmsvēlēšanu stratēģija. Jautājums paliek, kā jau minēju, par Vienotības mandātu.

Tagad jau pavisam skaidrs, ka šo pašu stratēģiju izmanto arī Šašas, LPP+TP(+Plaudes kundzes oriģinālo ideju fabrika, protams!). Pēc maniem aprēķiniem LPP vienai pašai trūkst pāris decimālu, lai tiktu Saeimā. TP atpaliek bezcerīgi. Līdz ar to Šašās pirmā vijole ir Aināram, nevis Andrim. Kopā viņi varētu pretendēt uz kādām 10 vietām Saeimā. Varbūt pat vairāk, jo konsolidācijas sinerģijas efekts, spriežot pēc Vienotības pieredzes, var izrādīties lielāks par vienkāršo summu.

Nākamais konsolidējamais ir TB+VL. Nekrievi. Tā kā viņu galvenais vēstījums ir tas, ka latvietis nekad nesēdēs kopā ar krievu, krievi, jeb cik šausmīgi viņi krievus nemīl, nevis latvieši un latviešu valsts uzcelšana, arī paliek viņu, nu, vismaz TB, galvenā rūpe. TB pati par sevi arī tuvu slieksnim, bet kopā ar VL viņi to pārvarētu droši un iegūtu kādas 11 vietas Saeimā.

Vēl netālu no sliekšņa ir PCTVL, bet ja viņi pievienotos kādam – SC, kam vēl? –, tas nozīmētu šīs partijas dabisko nāvi un praktiski neko nemainītu vēlēšanu rezultātos.

Ja realizētos Šašu un Nekrievu apvienības, rezultāti būtu šādi: Vienotība – 33, SC – 32, ZZS – 14, Nekrievi – 11, Šašas – 10. Skaidrs, ka SC, ZZS un Šašas ies kopā kā pa taukiem. Arī šajā kombinācijā 9. maijs iestātos uzreiz pēc 2. oktobra.

pirmdiena, 2010. gada 12. aprīlis

Ieva Plaude. Nožēlojami

Un vēlreiz: Latvijas politikā ir vajadzīgs intelekts. Tas, protams, vēl nav nekas, ja intelektuāls un zinošs cilvēks ir blēdīgs ciniķis. Bet kur lai ņem intelektuālu un godīgu ideālistu un vēl ar pieredzi politikā vai kādā citā sabiedriski nozīmīgā nozarē? Varbūt ir tādi - divi, trīs, četri, cik? - arī Latvijā. Tādiem visticamāk nav viegli izdzīvot tajā sērskābē, kas ir Latvijas politikā. Viennozīmīgi, Latvijā nav tādas „godīgās nacionālo interešu politikas skolas”, kura, šķiet, ir izveidojusies Igaunijā. Visdrīzāk pateicoties tam, ka intelektuāļu skola Tartu universitātē tika saglabāta visus okupācijas gadus kā stratēģiskā vērtība nācijas atdzimšanai.

Es noklausījos Ievas Plaudes Röhlingeres interviju Radio Baltkom. Ar visu cieņu viņas nopelniem biznesā man jāsaka, viņas iespējamā iesaiste politikā neienesīs tajā ne intelektu, ne izpratni par vērtībām, ne nākotnes redzējumu.

Mans pirmais iespaids no intervijas bija - nožēlojami. Jā, bija pērles par trīs valodām, par to, ka „jāskatās uz priekšu vēsturē” un par to, ka „mēs gribam, lai Latvijai arī ir nacionālās intereses”.

Gribēju pat par to uzrakstīt. Noklausījos arī kādu Krustpunktu ar Plaudes kundzes piedalīšanos. Un sapratu, ka vienīgā doma uz ko mani viņas „politiskais piedāvājums” vedina ir tas, ko es uzrakstīju nosaukumā un pirmajā rindkopā. Nožēlojama paviršība un dilentantisms.

Bez tā visa Plaudes kundzei, jāsak, visai vāja krievu valoda. Intervijas sākumam viņai, cik es varēju noprast, bija sagatavota runiņa, kuru viņa visticamāk pārtulkojusi pati ar Google Translator palīdzību. Un tajā daļā, kur runa bija par pilsonības „nulles variantu”, Plaudes kundze atbildēja uz kāda klausītāja jautājumu, kuru, es domāju, viņa vienkārši nesaprata līdz galam. Jautājums bija, vai Plaudes kundzei pietiks apņēmības nobalsot par „nulles variantu”. Bet gribot izpatikt, Plaudes kundze sāka platīties ar to, cik viņa ir apņēmīga un drosmīga.

Pilsonības jautājums, protams, ir jārisina - intelektuāliem un godīgiem politiķiem, noņemot stulbo tabu no šī jautājuma Latvijas nacionālajās interesēs. Bet nekādā gadījumā ne tādā komiskā, sensacionālā gaisotnē, kā šajā intervijā ar kārtējo wannabe politikāni.

svētdiena, 2010. gada 11. aprīlis

Потрясающая глубина тепла и сочувствия

Латвия скорбит. Президент инициировал объявить в стране траур в день похорон Президента Польши Леха Качиньского. Утром в понедельник 12-го правительство соберется на внеочередное заседание по этому поводу. Очень приятно было услышать, что Россия приняла решение об объявлении траура сразу после катастрофы.

Катастрофа вызвала эмоциональное цунами. Цунами симпатии и сочувствия. Я сам вчера провел у телевизора несколько часов на одном канале. CNN беспрерывно показывал съемки российского телевидения с места катастрофы, перемежая их с прямой трансляцией стихийного траурного митинга в Варшаве. Это можно было смотреть неотрывно. Я раньше за собой такого не замечал.

Думаю, эта фантастическая волна симпатии, скорби и сочувствия к Польше в мире просто была бы не возможна без широчайшей солидарности самих поляков. Удивительно глубокое осознание национальной трагедии поляками передается и нам остальным. Я был потрясен глубиной тепла и сочувствия в собственном сердце, когда услышал гимн Польши, которым Алексей Венедиктов завершил свою передачу о катастрофе. Огромное спасибо за это!

sestdiena, 2010. gada 10. aprīlis

Nāve, ciešanas, skumjas, sēras

Smaga sajūta. Ciešanas sablīvējas gaisā. Nāve, ciešanas, skumjas, sēras. It kā Lieldienu nedēļa turpinās. 40 bojāgājušie sprādzienos Maskavas metro, 75 Kirgīzijā, 96 Polijas prezidenta lidmašīnas katastrofā.

Sajūta paliek vēl smagāka, ja padomāt par vēsturi, kas saistīta ar katru no šīm traģēdijām. 250,000 Krievijas antiteroristiskās operācijas upuru Čečenijā. Noklausījos reportāžu no Berlīnes, kur dzīvo daži simti bēgļu no Čečenijas. „Manu acu priekšā viņi nogalināja manu vīru un nogrieza galvu manam divgadīgajam dēlam. Pēc tam viņi mani izvaroja manu brāļu acu priekšā. Mani vairakkārt izvaroja arī filtrēšanas nometnē. Es redzēju šausmas,” stāsta viena bēgle. Putins nesen atzina, ka pagājušogad Krievijas lidostās tika izņemtas 50 000 tonnas sprāgstvielu. Tikai lidostās. Kādi 30 līdz 40 cilvēki ik dienu. Kādai jābūt vēlmei nogalināt.

Nezinu, cik cilvēku dzīves visus šos gadus prasīja narkotiku trafiks no Afganistānas uz Krieviju un Eiropu caur Kirgīziju, bet ir skaidrs, ka tas ļāva šīs valsts elitei ignorēt savu izmisušo un nabadzībā iestigušo valsti.

Negribu spekulēt uz kliedzošā Polijas prezidenta un augstāko armijas komandieru bojāejas simbolisma. Pietiek tikai pateikt, ka Katiņā, kur steidzās Lech Kaczynski, pēc Staļina pavēles pirms 70 gadiem tika nošauti 20 000 Polijas kara gūstekņu.

Nebeidzamas skumjas arī par to, ko izcieš cilvēki cietumos. Šodien dzirdēju stāstu par zvērīgu ieslodzītā spīdzināšanu kādā Krievijas kolonijā. Cilvēku sita un spīdzināja vairākas dienas pēc kārtas. Iedzenot zem nagiem šujamās adatas, viņam izrāva visus divdesmit nagus ar knaiblēm. Tas kļuva zināms pateicoties maniaku upura ģimenei un cilvēktiesību aktīvistiem pirms mēneša. Pagaidām bez jebkādām sekām sadistiem. Pēc oficiālās statistikas Krievijas cietumos pagājušajā gadā mira vairāk nekā 4000 ieslodzīto. Vēl 500 mira pirmstiesas ieslodzījumā.

Skumjas un sēras.

Visas vecās dziesmas / Stuff