sestdiena, 2010. gada 31. jūlijs

Vai Saskaņa arī domā, ka — конституция не для быдла?

Tāpat kā vairākos iepriekšējos mēnešus, kuros bija 31. datums, arī 31. jūlijā Krievijā notika akcijas, lai aizstāvētu Krievijas pilsoņu pulcēšanas brīvību, ko garantē valsts konstitūcijas 31. pants. Tāpat kā iepriekšējās reizēs milicija vardarbīgi izdzenāja mītiņus, aizturot 35 no 200 akcijas dalībniekiem Maskavā un 60 no 100 Sanktpēterburgā.

Конституция не для быдла — konstitūcija nav domāta auniem, vienkāršiem „reņģēdājiem” mūsdienu Krievijā, kuru kā feodāļu laikos sadala savā starpā Putina galms.

Nievājoša attieksme pret cilvēka tiesībām, kuras garantē konstitūcija, rupjā spēka pielietošana un vardarbība pret opozīciju, kurai liedz vārdu masu medijos — roku rokā ar visaptverošu korupciju, personīgā labuma gūšanu, kā vienīgo iespējamo varas „morāli”. Tāda ir mūsdienu Krievijā.

Tie ir putinoīdi, kuru nerēķināšanās ar pašu valsts, Krievijas, iedzīvotāju tiesībām un interesēm sit rekordus un kuri paši savu valsti noveda līdz totālās korupcijas chaosam. Tie ir tie putinoīdi, urlas (шпана, thugs), kuri izzaga Yukos un turpina izzagt Krievijas resursus, zombējot pūli un piekaujot opozicionārus. Tie ir tie urlas, kas pakļāva savai mantrausībai Krievijas tiesas, izpildvaru un parlamentu.

Tie ir tie paši putinoīdi, kuri te tagad baigi „investēs” Latvijas villās un pilīs un kam jau tek siekalas uz Latvijas stratēģiskajiem infrastruktūras aktīviem.

Tie ir tie putinoīdi, kuri, cik es varu noprast šo sabiedroto grupējumu nostādnes, ir paraugs Saskaņas Centram un AŠistiem — ko un kā vajadzētu darīt ar valsti, tās stratēģiskajiem aktīviem un tās pilsoņiem. Nolaist, pārdot un piekaut.

Es nerunāju, ka kāds Krievijā diriģē un finansē Saskaņu, varbūt arī ne — to viņi paši labāk zina. Es nedomāju, ka pat pastāv kaut kāda reāla impēriskā stratēģija, kuras izpilde Latvijā būtu uzticēta Saskaņai vai kādam citam spēkam. Putina režīms ir sapuvis tik dziļi un tik neatgriezeniski, ka diez vai var nopietni runāt par kaut kādām Krievijas valsts stratēģijām.

Latviju un tās pilsoņus (visus iedzīvotājus) apdraud kas cits — to pašu putinoīdu „morāle” un „biznesa” intereses. Par to liecina cīņa ap Parexu, kur Saskaņa iesaistījās, apkarojot lēmumu par bankas sadalīšanu (nu, kaut vai šeit). Un iesaistījās ar īstu degsmi. Jo par ekonomiku un sociālo politiku Saskaņas var arī nebūt ne zināšanu, ne viedokļa (noklausieties kaut vai šo 26. jūlija Urbanoviča ne-priekšvēlēšanu ne-reklāmas ne-interviju Radio Baltkom), tikai populistiski pantiņi tiem pašiem auniem. Taču par Parexu un tādas pašas sugas „investoriem” Saskaņa ir gatava caur uguni un ūdeni.

Ar savu uzvaru Saskaņa neatnesīs ne jaunu politiku, ne jaunus risinājumus, ne jaunas zināšanas vai labāku kompetenci. Jo tai nekā tāda nav. Un tā arī cer, ka nemaz nevajadzēs. Jo tāpat kā tagad Krievijā, arī Latvijā drīz pēc vēlēšanām ne par ko tādu nevajadzēs domāt — putinoīdu un viņu sabiedroto intereses un „morāle” mums aizstās Latvijas satversmi, pilsoņa brīvības un līdz ar tām arī ekonomiku un sociālo politiku.

otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

Kad beigsies 2. pasaules karš?

Lasītāja: Ārlietu Ministrs Ronis paziņoja. ka vajag, lai Krievija atvērtu arhīvus par Latvijas represētiem pilsoņiem. Viņš paziņoja pirmais no ministriem, kas ir bijuši. Vairums teica, ka šie vārdi ir tukša skaņa. Kā Jūs domājat, vai ir pamats ticēt ministra vārdiem? Es jautāju to cilvēku vārdā, kuri tur miruši. Arī Kārļa Ulmaņa "personīgā lieta" ("личное дело") nav atdota.

Mans viedoklis, visticamāk, neatšķirsies no Jūsu viedokļa — archīvi jāatver. Daudzu iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka tie slēpj totalitārās diktatūras noziegumus.

Arī tāpēc, ka noziegumu materiāli vēl joprojām netiek publiskoti Krievijas varas patvaļas rezultātā. Acīmredzot Kremlis jūt saikni ar to diktatūru. Neaizstāvot cilvēkēdāju diktatūru, Kremlis jutīsies neaizsargāts pats. Bet tas nav nekāds jaunums.

Tikko bijām aculiecinieki tam, cik pēkšņi Kremlis savus archīvus var atvērt, ja uz to ir politiskā griba. Varbūt ne politiska, varbūt monarcha griba. Notikusi traģēdija, gāja bojā Polijas prezidents - sakarā ar Katiņu, un še tev archīvi vaļā! Acīmredzami tam trūka tikai un vienīgi Putina vienpersoniskās pavēles, nekā cita, nekādu citu lēmumu nevajadzēja.

Un tas ir bezgalīgi bēdīgi. Jo nav neviena resora, neviena valsts pārvaldes vai starptautisko attiecību institūta, kas noregulētu šo jautājumu. Bija jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai krievu dievs pēkšņi izdarītu to, ko poļi prasīja vismaz pēdējos 20 gadus, varbūt pat vēl komunistu laikos.

Ko var apsolīt šajā sakarā jebkurš, kurš nav krievu dievs? Ko var apsolīt Latvijas ministrs vai pat Latvijas prezidents?

Jā, iznāk, ka bez godīgās, demokrātiskās Krievijas, kur darbojas institūti, nevis "dieva" patvaļa, mums līdz patiesībai tikt būs praktiski neiespējami.

No Latvijas skatu punkta raugoties, patiesība par noziegumiem pret Latvijas pilsoņiem okupācijas laikā ir jāatklāj, katrs noziegums ir jākonstatē un juridiski jānosoda. Humāniem apsvērumiem allaž jābūt pirmajā vietā. Otrkārt, tas ir vajadzīgs, lai pabeigtu 2. pasaules karu Latvijas gadījumā. Ir tik acīmredzams, ka karš Latvijā nebija beidzies ne 45. gadā, ne pat 91. gadā.

Kad būs pilnīgi skaidrs, kas noticis ar cilvēkiem, kurš ir vainīgs un ka tas, kas noticis, ir noziegums, tad, cerams, arī sabiedrībai būs labāka izpratne par karu un okupāciju, kurš par ko atbildīgs, bez kolektīvām vainām un demagoģijas. Kad sabiedrībai izveidosies vienots priekšstats par karu un okupāciju, beigsies karš.

Kara „beigas” ir taču kā psicholoģiska barjera. Kamēr nepārkāpsi, nevarēsi sakoncentrēties uz kā cita. Es ceru, ka ar „norakšanu” ministrs Ronis domāja tieši šādas kara „beigas”.

Bēdīgi, ja Krievija, jeb drīzāk krievu „dievs” izvēlas turpināt karu, jo archīvu neatvēršana, noziegumu slēpšana ir naidīga rīcība, kas ir vērsta pret Latviju, tās pilsoņiem. Šī rīcība ir starptautiski nosodāma.

Taču mums Latvijā jāsaprot ir arī tas, ka augstprātība pret pašmāju krieviem, latviešu politiķu — pirmkārt Vienotības — nevēlēšanās runāt ar viņiem neder kā ierocis pret krievu „dieva” naidīgo attieksmi pret Latviju un vēlēšanos turpināt auksto karu. Ne jau viņi parakstīja Molotova-Ribentropa paktu un ne viņi noslēpj okupantu noziegumus. Galu galā viņi ir tādi paši 2. pasaules kara upuri, kas šobrīd vēl labprāt izvēlas tikt apdullināti ar viegli norijamām krievu TV propagandas „patiesībām” un Saskaņas populismu.

Galu galā kamēr viņi ir Saskaņas apkampienos, tikmēr arī viņiem karš vēl nebūs beidzies.

sestdiena, 2010. gada 17. jūlijs

Būs Biškeka, ja Saskaņai neļaus uzurpēt varu?

Ne jau par velti Saskaņai ir brāļu saites ar Putina "partiju". Man ir pilnīgi vienalga ar ko Saskaņa skaidro šo brāļošanos, ko tādu labu Latvijai šī sadarbība spēj nest. Es jau pirms laba laika rakstīju, ka orientācija uz Putina Krieviju ir orientācija uz nelikumību, patvaļu, mežonīgo sabiedrības noslāņošanos, absolūto t.s. "tiesībsargu" un oсhrankas visatļautību, korupciju āfrikāniskos, ar prātu neaptveramos mērogos.

Tā ir orientācija uz valsts pārvaldes, jeb t.s. putiniskās "varas vertikāles" (ko savā runā parijas kongresā pieminēja arī vēl viens saorientētais, Andris Šķēle) sapūšanu un sabiedrības demoralizāciju. Vāja valsts, izzagta, pārprihvatizēta, neattīstāma ekonomika — roku rokā ar demokrātisko procedūru atcelšanu vai imitāciju, vienas čomu "partijas" monopolu, nicību par īpašuma tiesībām un cilvēka brīvībām. Roku rokā ar kampēju vienīgo politisko mērķi — saglabāt sevi varā.

Es uzskatu, ka Saskaņa — protams netieši, bet pietiekami atklāti, lai to nepamanītu — pasaka, ka vēlas šos visus brīnumus, tā teikt antivērtības, šo āfrikānisko murgu ieviest Latvijā. Un aklais nepamanīs, ka tas būtu tikai loģisks turpinājums tam lietu iekārtojumam, ko līdz šim piekopuši Šķēle, Šlesers un Lembergs ar saviem lieliem un maziem kretīniem.

Loģisks turpinājums tam, kas noveda valsti līdz bankrotam, zemākajam ekonomikas kritumam Eiropā, masveida emigrācijai. Loģisks turpinājums tam, kas noveda pie nepieciešamības griezt valsts izdevumus par simtiem miljoniem latu dažus gadus pēc kārtas. Loģisks turpinājums korupcijai, valsts izzagšanai un morālajam pagrimumam — tikai jaunā, augstākā, kliedzošākā līmenī — kad valsts birokrātam nav jābaidās ne no valsts kontroles, ne no sabiedrības, kad birokrāts pats sevi ieceļ un pats sevi pasludina par vienīgi iespējamo līderu un glābēju, bet savus čomus — par ui kādiem šerpiem profesionāļiem.

Tāpēc šķiet dīvaina Sandra Toča apoloģētika. Ēlerte vadot "Dienu", bet Jānis Urbanovičs trīs reizes nomērot, pirms pasaka "būs Biškeka", ja Saskaņai neļaus uzurpēt varu valstī zem populistiskā lozunga par kaut kādiem "profesionāliem ministriem". Nezinu, var jau būt, ka Sandris zina, ko saka. Var arī būt, ka viņi pat kopā to trīs reižu nomērīšanu praktizē, un Sandris tikai aiz kautrības neprecizē politiskās simpātijas savā blogera profilā.

Bet es skaidri redzu, ka ar to savu "Biškeku" Jānis Urbanovičs sāk skaļi proponēt no Putina "partijas" aizgūtās antivērtības. Vēlreiz: idiotisms ap "profesionālajiem" ministriem ir tikai aizsegs stratēģijai uz vēl lielāku bezatbildību valsts pārvaldē. Vēl lielāku bezatbildību, lielāku visatļautību, nafig parlamentu un vēlētājus — "citādi" Biškeka! Šķiet, tā Biškeka drīzāk sagaidāma tieši šīs kārotās bezatbildības un visatļautības, valsts izzagšanas rezultātā. Nu tas ir tas, ko grib Saskaņa, kurš nu tur mēra trīs vai trīsdesmit trīs reizes, un tas, par ko balsos Saskaņas vēlētāji.

Pasakiet, kurš pie pilna prāta var piedāvāt ārstēt Latvijas politiķu jau tā katastrofālo bezatbildību un politisko nekompetenci ar vēl lielākas politiskās bezatbildības ieviešanu un izpildvaras nodošanu politikā vēl nekompetentāku ļaužu rokās?!

Tāpēc es saku, ka brīnos, ka Sandris izvēlējās aizstāvēt tik traku ideju.

Es uzskatu, ka ir jāpanāk lielāka atskaitīšanās sabiedrības priekšā, nevis mazāka. Lielāka atbildība, nevis mazāka. Lielāka demokrātija, nevis mazāka. Ļaut ierobežot savas tiesības ir vieglāk par vieglu. Vienkāršāk no tā būs ne Tev. Vienkāršāk no tā būs tam, kam būs mazāk jāatskaitās Tevis priekšā. Vienkāršāk nedomāt par valsts stratēģisko attīstību, pieņemt lēmumus par labu sev un čomiem, vienkāršāk zagt.

Man šķiet, ka Latvijai ir ļoti lielas problēmas ar valsts pārvaldi, ar sabiedrības uzticēšanos un gatavību uzņemties atbildību par savu izvēli, ar demokrātiju. Un tieši tāpēc Latvijai ir tādas problēmas ar ekonomiku. Man nav ne mazākās pārliecības, ka šajās vēlēšanās piedalās kaut viena partija, kura kā partija, nevis atsevišķi indivīdi, izprot šo problēmu kopumā un — vēl mazāk — kura tās problēmas būtu gatava sākt risināt. Diemžēl. Traģiski.

Bet atbalstīt vēl lielāko ļaunumu ir taču vājprāts.

piektdiena, 2010. gada 16. jūlijs

Vai Sarmīte nomazgās LIAA logu?

Domājiet, kā gribat, man gribas ticēt Sarmītei Ēlertei. Jā, varbūt nedaudz arī tāpēc, ka Vienotības.lv chata moderatore izvēlējās manu par noslēguma jautājumu tā teikt ārpus rindas. Tas tā, joks, bet tas, ko viņa atbildēja, bija laba, nosvērta politiska līdera atbilde, mēģinājums sniegt vīziju par nākotni.

Varu tikai piekrist Sarmītei — un pats par to vairakkārt rakstīju —, ka galvenais drauds Latvijas sabiedrības attīstībai un līdz ar to Latvijas nākotnei ir neticība, neuzticība. Mēs domājam, ka neuzticamies politiķiem, jo viņi ir zagļi un idioti, bet patiesībā neuzticamies Latvijai, savai videi — sev pašiem tajā. Latvija ir mūsu vide, mūsu ietvars.

Kā viņa redz Latvijas nākotni? Kā konsolidētu latviešu nāciju, kuras identitātes pamatā ir viena valoda, nevis etniskā piederība. Tā to redzu arī es.

Šīs divas lietas būtībā ir viena jautājuma divas puses. Nebūs Latvijas bez konsolidētās — latviešu — nācijas. Nebūs konsolidētās latviešu nācijas bez uzticēšanos Latvijai. Vispārināti? "Tikko izrāvušies no nabadzības, latviešu zemnieki sūtīja savus bērnus studēt Eiropas universitātēs, lai pierādītu sev un citiem, ka latvieši ir izglītota tauta," saka Ēlerte. Kas tas vēl ir, ja ne uzticēšanās Latvijai, kuras tolaik nebija pat projektā.

Nedaudz pārfrazējot etniskās dabas emocijas, Latvijas definīcija varētu būt tāda: Latvija nav krievu elle, Latvija ir latviešu paradīze. Tās dēļ, dzīves tajā dēļ var arī ieguldīt un sūtīt bērnus mācīties, mācīties pašiem. Tādai Latvijai sokas. Gribas, lai sokas. Lai tiek pieņemti veselā saprata lēmumi, par kuriem nav kauns.

Ja kauns, tad kauns. Ja valsts pieņem idiotiskus lēmumus, kurus var izskaidrot tikai ar korupciju, tad var nemaksāt nodokļus, var un vajag bēgt no valsts. Var arī nemazgāt LIAA logu Londonā, jo kādi tur investorīši — kurš guldīs iekšā nenopietnā korumpētā valstī. It sevišķi, ja šī valsts ir uz bankrota sliekšņa un aiz netīra loga. It sevišķi, ja tai LIAA kantorī darbdienas vidū neviena nav.

Mana vīzija par valsts politiķiem ir tāda, ka tiem jārada tāda valsts pārvalde, kuras augstie morālie principi par valsts nacionālajām interesēm nonāks līdz pašam pēdējam LIAA logam. Es gribu, lai valsts mazgā savus logus, kā es mazgāju savu. Lūk, gribas uzticēties Sarmītei. Vai Sarmītei tas būs pa spēkam?

trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Goblini izvēlas Biškeku

Varam strādāt kaut ar visiem! Premjeru pēc programmas! Profesionālus ministrus! Citādi būs Biškeka!

Par šito te Saskaņas Jānis Urbanovičs grib, lai mēs (mēs?) ar viņu vienojamies. Vai varbūt, lai Andris un Ainars ar viņu vienojas? Goblini jau savā starpā par visu ko vienosies. Un par šo vienošanos vainīgi būs visi — gan demagogiem tik iepatikusī Biškeka, gan Vienotība (kas stumj), gan tas jēriņš, kas ir vainīgs vilka priekšā, ka tam ēst baigi gribas, vai ne?

Premjeru mēs jau tā izvēlamies pēc programmas. Tikai ne kaut kādas mistiskās premjera programmas, bet partiju programmām. Arī ministrus mēs izvēlamies pēc partiju programmām. Ja paši līdz šim darījuši neesat, sāciet darīt tagad — lasiet programmas un vēliet.

Latvija ir parlamentāra demokrātija, kur partijas ar savām ideoloģijām, programmām un piedāvājumiem ir pamatinstitūts, kas nodrošina demokrātisko valsts pārvaldi, indivīdu tiesību un brīvību realizācijas iespējamību, dažādu viedokļu pārstāvēšanu, opozīcijas pastāvēšanu un galu galā politisko konkurenci.

Tas, ko piedāvā Urbanovičs, ir parlamentārās demokrātijas degradēšana un partiju kā demokrātijas pamatinstitūta novājināšana. Šādi vai citādi, tieši vai netieši partiju novājināšana novedīs pie autoritārisma ieviešanas mēģinājumiem un/vai tās pašas „Biškekas”. Jo kas ir „Biškeka”? Tas ir pēdējā laika sovoku liekulības un bezatbildības seku simbols.

Kņada ap „profesionālajiem” ministriem ir tīrs un ļoti lēts populisms, spēle uz tumsoņu emocijām. Būtībā „profesionālais” ministrs populistu diskursā ir nepolitiķis. Nepolitiķis politikā ir neprofesionālis. Politikā pieņem lēmumus ne par to, kā klāt jumtus, operēt pacientus vai slaukt govis, bet pēc kādiem likumiem un atbilstoši kādām visas valsts (nevis vienas nozares) interesēm notiek jumtu klāšana, pacientu operēšana un govju slaukšana.

Var un vajag diskutēt, kāpēc līdz šim bijušie „politiskie” ministri nebija diez cik labi profesionāļi savā nodarbē. Varbūt tāpēc ka profesionāļi politikā viņi nemaz nebija? Bet tas vēl nenozīmē, ka vienu neprofesionālu mūlāpu vietā jāliek tagad citi tikpat neprofesionāli nepolitiķi.

Politiskā atbildība — partijas atbildība par savu ministru — ir laba ar to, ka, ministram netiekot galā ar politisko uzdevumu, zaudējumu vēlētāju priekšā nes viņa partija, kas riskē negūt atbalstu nākamajās vēlēšanās. Līdz ar to partijai, kā demokrātiskās pārvaldes pamatinstitūtam, ir motivācija izvēlēties kadrus, pieaicināt spējīgākus. Tādējādi par savu kandidātu kvalitāti, izglītību, sagatavotību nes partija. Ja vēlētajam nepatiks šī kvalitāte, viņš par šo partiju nebalsos. Tā ir politiskā atbildība.

Urbanovičs piedāvā vēlēt bezatbildīgās partijas, kas pēc vēlēšanām, it kā kopīgi vienojoties, pieņems darbā kaut kādus „profesionāļus”, kas laikam uzreiz paši sāks visiem klāt jumtus, taisīt operācijas un slaukt govis.

Kam šīs bezatbildīgās partijas būs vajadzīgas? Kam tad ir parlaments?

Varbūt balsojam par vienu vadoni, kas mums te nolīgos īstākos profesionāļus? — un dzīvosim kā Krievijā, kur neviens valsts birokrāts nav ne īsti vēlēts, ne kaut cik atbildīgs savas sabiedrības priekšā. Un būtībā nav atbildīgs ne par ko, jo tik fantastiski zema valsts pārvaldes kvalitāte kā pašlaik putiniskajā Krievijā vēl jāpameklē. Tā vēl nav gluži „Biškeka”, bet kas zina, no kura gala un kad kāds pienesīs sērkociņu.

Vēlreiz: „Biškeka” ir pēdējā laika sovoku liekulības un bezatbildības seku simbols. Politiskās atbildības aizstāšana ar „profesionālismu” ir strupceļš, kur ceļa beigās gan var dūmot „Biškekas” ugunsgrēki.

„Biškeka” ir atgādinājums, ka pārmaiņas postsovjetu sabiedrības nebūt nav beigušās, ka vēl daudz ir priekšā. Ka vēl ne reizi vien visādi goblini meklēs Tavu atbalstu, lai aprītu Tavas brokastis, Tavus bērnus, Tevi pašu un, pirms pārsprāgt no aprītā, vēl pārdotu Tavu valsti dajebkuram, kas to būs ar mieru nopirkt.

Visas vecās dziesmas / Stuff