trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Goblini izvēlas Biškeku

Varam strādāt kaut ar visiem! Premjeru pēc programmas! Profesionālus ministrus! Citādi būs Biškeka!

Par šito te Saskaņas Jānis Urbanovičs grib, lai mēs (mēs?) ar viņu vienojamies. Vai varbūt, lai Andris un Ainars ar viņu vienojas? Goblini jau savā starpā par visu ko vienosies. Un par šo vienošanos vainīgi būs visi — gan demagogiem tik iepatikusī Biškeka, gan Vienotība (kas stumj), gan tas jēriņš, kas ir vainīgs vilka priekšā, ka tam ēst baigi gribas, vai ne?

Premjeru mēs jau tā izvēlamies pēc programmas. Tikai ne kaut kādas mistiskās premjera programmas, bet partiju programmām. Arī ministrus mēs izvēlamies pēc partiju programmām. Ja paši līdz šim darījuši neesat, sāciet darīt tagad — lasiet programmas un vēliet.

Latvija ir parlamentāra demokrātija, kur partijas ar savām ideoloģijām, programmām un piedāvājumiem ir pamatinstitūts, kas nodrošina demokrātisko valsts pārvaldi, indivīdu tiesību un brīvību realizācijas iespējamību, dažādu viedokļu pārstāvēšanu, opozīcijas pastāvēšanu un galu galā politisko konkurenci.

Tas, ko piedāvā Urbanovičs, ir parlamentārās demokrātijas degradēšana un partiju kā demokrātijas pamatinstitūta novājināšana. Šādi vai citādi, tieši vai netieši partiju novājināšana novedīs pie autoritārisma ieviešanas mēģinājumiem un/vai tās pašas „Biškekas”. Jo kas ir „Biškeka”? Tas ir pēdējā laika sovoku liekulības un bezatbildības seku simbols.

Kņada ap „profesionālajiem” ministriem ir tīrs un ļoti lēts populisms, spēle uz tumsoņu emocijām. Būtībā „profesionālais” ministrs populistu diskursā ir nepolitiķis. Nepolitiķis politikā ir neprofesionālis. Politikā pieņem lēmumus ne par to, kā klāt jumtus, operēt pacientus vai slaukt govis, bet pēc kādiem likumiem un atbilstoši kādām visas valsts (nevis vienas nozares) interesēm notiek jumtu klāšana, pacientu operēšana un govju slaukšana.

Var un vajag diskutēt, kāpēc līdz šim bijušie „politiskie” ministri nebija diez cik labi profesionāļi savā nodarbē. Varbūt tāpēc ka profesionāļi politikā viņi nemaz nebija? Bet tas vēl nenozīmē, ka vienu neprofesionālu mūlāpu vietā jāliek tagad citi tikpat neprofesionāli nepolitiķi.

Politiskā atbildība — partijas atbildība par savu ministru — ir laba ar to, ka, ministram netiekot galā ar politisko uzdevumu, zaudējumu vēlētāju priekšā nes viņa partija, kas riskē negūt atbalstu nākamajās vēlēšanās. Līdz ar to partijai, kā demokrātiskās pārvaldes pamatinstitūtam, ir motivācija izvēlēties kadrus, pieaicināt spējīgākus. Tādējādi par savu kandidātu kvalitāti, izglītību, sagatavotību nes partija. Ja vēlētajam nepatiks šī kvalitāte, viņš par šo partiju nebalsos. Tā ir politiskā atbildība.

Urbanovičs piedāvā vēlēt bezatbildīgās partijas, kas pēc vēlēšanām, it kā kopīgi vienojoties, pieņems darbā kaut kādus „profesionāļus”, kas laikam uzreiz paši sāks visiem klāt jumtus, taisīt operācijas un slaukt govis.

Kam šīs bezatbildīgās partijas būs vajadzīgas? Kam tad ir parlaments?

Varbūt balsojam par vienu vadoni, kas mums te nolīgos īstākos profesionāļus? — un dzīvosim kā Krievijā, kur neviens valsts birokrāts nav ne īsti vēlēts, ne kaut cik atbildīgs savas sabiedrības priekšā. Un būtībā nav atbildīgs ne par ko, jo tik fantastiski zema valsts pārvaldes kvalitāte kā pašlaik putiniskajā Krievijā vēl jāpameklē. Tā vēl nav gluži „Biškeka”, bet kas zina, no kura gala un kad kāds pienesīs sērkociņu.

Vēlreiz: „Biškeka” ir pēdējā laika sovoku liekulības un bezatbildības seku simbols. Politiskās atbildības aizstāšana ar „profesionālismu” ir strupceļš, kur ceļa beigās gan var dūmot „Biškekas” ugunsgrēki.

„Biškeka” ir atgādinājums, ka pārmaiņas postsovjetu sabiedrības nebūt nav beigušās, ka vēl daudz ir priekšā. Ka vēl ne reizi vien visādi goblini meklēs Tavu atbalstu, lai aprītu Tavas brokastis, Tavus bērnus, Tevi pašu un, pirms pārsprāgt no aprītā, vēl pārdotu Tavu valsti dajebkuram, kas to būs ar mieru nopirkt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff