otrdiena, 2010. gada 27. jūlijs

Kad beigsies 2. pasaules karš?

Lasītāja: Ārlietu Ministrs Ronis paziņoja. ka vajag, lai Krievija atvērtu arhīvus par Latvijas represētiem pilsoņiem. Viņš paziņoja pirmais no ministriem, kas ir bijuši. Vairums teica, ka šie vārdi ir tukša skaņa. Kā Jūs domājat, vai ir pamats ticēt ministra vārdiem? Es jautāju to cilvēku vārdā, kuri tur miruši. Arī Kārļa Ulmaņa "personīgā lieta" ("личное дело") nav atdota.

Mans viedoklis, visticamāk, neatšķirsies no Jūsu viedokļa — archīvi jāatver. Daudzu iemeslu dēļ. Arī tāpēc, ka tie slēpj totalitārās diktatūras noziegumus.

Arī tāpēc, ka noziegumu materiāli vēl joprojām netiek publiskoti Krievijas varas patvaļas rezultātā. Acīmredzot Kremlis jūt saikni ar to diktatūru. Neaizstāvot cilvēkēdāju diktatūru, Kremlis jutīsies neaizsargāts pats. Bet tas nav nekāds jaunums.

Tikko bijām aculiecinieki tam, cik pēkšņi Kremlis savus archīvus var atvērt, ja uz to ir politiskā griba. Varbūt ne politiska, varbūt monarcha griba. Notikusi traģēdija, gāja bojā Polijas prezidents - sakarā ar Katiņu, un še tev archīvi vaļā! Acīmredzami tam trūka tikai un vienīgi Putina vienpersoniskās pavēles, nekā cita, nekādu citu lēmumu nevajadzēja.

Un tas ir bezgalīgi bēdīgi. Jo nav neviena resora, neviena valsts pārvaldes vai starptautisko attiecību institūta, kas noregulētu šo jautājumu. Bija jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai krievu dievs pēkšņi izdarītu to, ko poļi prasīja vismaz pēdējos 20 gadus, varbūt pat vēl komunistu laikos.

Ko var apsolīt šajā sakarā jebkurš, kurš nav krievu dievs? Ko var apsolīt Latvijas ministrs vai pat Latvijas prezidents?

Jā, iznāk, ka bez godīgās, demokrātiskās Krievijas, kur darbojas institūti, nevis "dieva" patvaļa, mums līdz patiesībai tikt būs praktiski neiespējami.

No Latvijas skatu punkta raugoties, patiesība par noziegumiem pret Latvijas pilsoņiem okupācijas laikā ir jāatklāj, katrs noziegums ir jākonstatē un juridiski jānosoda. Humāniem apsvērumiem allaž jābūt pirmajā vietā. Otrkārt, tas ir vajadzīgs, lai pabeigtu 2. pasaules karu Latvijas gadījumā. Ir tik acīmredzams, ka karš Latvijā nebija beidzies ne 45. gadā, ne pat 91. gadā.

Kad būs pilnīgi skaidrs, kas noticis ar cilvēkiem, kurš ir vainīgs un ka tas, kas noticis, ir noziegums, tad, cerams, arī sabiedrībai būs labāka izpratne par karu un okupāciju, kurš par ko atbildīgs, bez kolektīvām vainām un demagoģijas. Kad sabiedrībai izveidosies vienots priekšstats par karu un okupāciju, beigsies karš.

Kara „beigas” ir taču kā psicholoģiska barjera. Kamēr nepārkāpsi, nevarēsi sakoncentrēties uz kā cita. Es ceru, ka ar „norakšanu” ministrs Ronis domāja tieši šādas kara „beigas”.

Bēdīgi, ja Krievija, jeb drīzāk krievu „dievs” izvēlas turpināt karu, jo archīvu neatvēršana, noziegumu slēpšana ir naidīga rīcība, kas ir vērsta pret Latviju, tās pilsoņiem. Šī rīcība ir starptautiski nosodāma.

Taču mums Latvijā jāsaprot ir arī tas, ka augstprātība pret pašmāju krieviem, latviešu politiķu — pirmkārt Vienotības — nevēlēšanās runāt ar viņiem neder kā ierocis pret krievu „dieva” naidīgo attieksmi pret Latviju un vēlēšanos turpināt auksto karu. Ne jau viņi parakstīja Molotova-Ribentropa paktu un ne viņi noslēpj okupantu noziegumus. Galu galā viņi ir tādi paši 2. pasaules kara upuri, kas šobrīd vēl labprāt izvēlas tikt apdullināti ar viegli norijamām krievu TV propagandas „patiesībām” un Saskaņas populismu.

Galu galā kamēr viņi ir Saskaņas apkampienos, tikmēr arī viņiem karš vēl nebūs beidzies.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff