trešdiena, 2010. gada 25. augusts

Aziatčina

Sak, tagad, kad Maskavas mērs skaita dienas vai stundas (ko gan ar kremlisko bizantiju nekad nevar paredzēt), Maskavas ierēdņi spiež korupcijas pedāli grīdā like there’s no tomorrow, it kā rītdiena vairs nekad nepienāks.

Man personīgi pietiek ar to aziatčinu, ka Lužkova dēļ tiek ierobežota gājēju kustība Rātlaukumā. Labāku antireklāmu Saskaņai un Šleseram vēlēšanu priekšvakarā izdomāt grūti, bet var.

Šī antireklāma Saskaņai un Šleseram Rīgā, Latvijas galvaspilsētā 2010. gada 25. augustā, ir pats Lužkovs. Vienas no korumpētākajām valstīm pasaulē, Eiropas korumpētākās valsts — Krievijas korumpētākās pilsētas mērs. Miljardieres, nekustamo īpašumu (protams, protams, ko vēl var iztirgot no pilsētas aktīviem?) „impērijas” īpašnieces vīrs. Viens no spilgtākajiem Krievijas korumpēto ierēdņu „arodbiedrības” Jedinaja Rossija dibinātājiem un līderiem. Ja ir interese, varat palasīt Krievijas opozicionāru sagatavoto apskatu „Lužkov. Itogi” krievu valodā.

Viņš ir arī mērs, kurš aizbrauca no paša pilsētas uz atvaļinājumu komfortablākā valstī laikā, kad viņa pilsēta slāpa nost dūmos, kad mirstība pilsētā pieauga reizēs un mirušos vairs nepieņēma pārpildītajos morgos, kad ar gaisa kondicionieriem neaprīkotajās slimnīcās jaundzimušie bērni ieelpoja kūdru dūmus, izdedžus, kuri paliks viņu plaušās uz visu mūžu.

Tādu, lūk, draugu, sabiedroto un politisko paraugu sev izvēlējušies Saskaņa un Šlesers. Tādi, lūk, ir viņu morālie, politiskie, kulturālie, mentālie un intelektuālie orientieri. Tādu, lūk, politiku un morāli, tādu aziatčinu viņi mums piedāvā.

Es vienīgi ceru, ka šai aziatčinai ar episko mērogu zagšanu no valsts un pašvaldības kabatas, ar maskavisko mērogu korupciju un nepotismu Latvijā rītdienas nebūs.

svētdiena, 2010. gada 22. augusts

На что "Риге" делать "ставку"? Еще раз о демонизации России.

Евгения Войко, эксперт Центра политической конъюнктуры:
Отношения Москвы с Ригой заметно выделяются на фоне отношений с другими странами Прибалтики. Это связано с тем, что во время экономического кризиса Латвия пережила еще и политический кризис, что не могло не трансформировать политику Латвии по отношению к России. Она стала более сдержанной. Если раньше Рига делала ставку на политический национализм, то сейчас наблюдается отход, мы наблюдаем сотрудничество в торгово-экономических отношениях, в области энергетики.
Источник: Взгляд.ру

Хотел бы я знать, что при этом имеется в виду. Штампы не перестают быть пошлостью, перепевает их некая Евгения или нет. "Ставка", "политический национализм". А на что "Риге" надо было делать "ставку? На кремлевский гормональный фон, жлобские капризы и дешевую шовинистскую реторику в духе 19-го века?

На сегодня проблема, очевидно, в том и состоит, что Рига действительно делает все большую ставку на жлобские капризы кремлевских клептократов. Оч плохо.

Не надо ни метать на Москву недовольные взгляды, ни стелиться под эти мурла. Надо тихо и умело работать на Западе и продвигать свою маленькую, реалистичную, скоординированную повесточку в тылу, добиваться того, чтобы твои маленькие вопросики вошли в большую повестку дня диалога между Нато и Россией, ЕС и Россией. Высовываться можно начинать только тогда, когда наберешь немного веса. Как Финляндия. И ни под одну дрянь не надо будет стелиться, сдавая по сантиметру душу и историческую память.

svētdiena, 2010. gada 15. augusts

Par oligarchiem un unholy alliance of politics and business

Lasītājs:
Lai saprastu šo Jūsu bloga ierakstu, lasītājam, manuprāt, būtu jāzina divas lietas:
1. Kā Jūs, lūdzu, definējat jēdzienu "oligarhs"?
2. Vai Jūs esat pilnīgi drošs, ka ne aiz Saskaņas Centra, nedz aiz Vienotības nestāv neviens "oligarhs"?

Es šajā sakarā sekoju tradīcijai nosaukt par "oligarchiem" Lembergu, Šķēli un Šleseru.

Nē, es, protams, neesmu drošs, ka t.s. "oligarchu" saraksts nav garāks un ka aiz reitingu līderiem nestāv neviens no publiskajiem vai arī nenosauktiem "oligarchiem". Saskaņas vēsturiskie sakari ar bijušajiem Parex īpašniekiem ir vispārzināms fakts, un šiem cilvēkiem, spriežot pēc Saskaņas hiperaktīvitātēm, lai nepieļautu bankas sadalīšanu, vēl ir būtiska ietekme uz politiku.

Es domāju, ka līdzīgu tipu ap Saskaņu var būt ne mazums, gan vietējo, gan no Krievijas. Taču kopumā šķiet, ka ne tām mazākām zivīm ap Saskaņu tomēr nav tik pat lielas ietekmes un tikpat dziļu pēdu valsts pārvaldes sistēmās, ieskaitot valstij piederošos uzņēmumus, un valsts aplaupīšanas shēmu organizēšanā, kā ir pieņemts domāt par t.s. oficiālajiem oligarchiem.

Taču arī mazu zivju apetīte mēdz augt un ir ļoti viegli iedomāties, ka Saskaņas pavadītās jaunas haizivis tikai gaida momentu, lai izkonkurētu sev silto vietu pie siles, lai turpinātu ar jaunu enerģiju to pašu valsts izzagšanu.

Es joprojām uzskatu, ka Saskaņa ir līdzatbildīga par korupciju valstī un valsts institūtu novājināšanu visos gados, kad tā bija politikā, tas ir visus 20 gadus, un tagad nāk pie varas būtība ar to pašu morāli, kas valdīja Latvijas politikā visus šos gadus. Un šķiet, atšķirībā no Vienotības, Saskaņa pat nemēģina norobežoties no kampēju morāles. Bet tas laikam tāpēc, ka viņiem tas nav jādara sava kodolelektorāta priekšā, kas jau tā nesaista savus favorītus ar Latvijas politikas nejēdzībām.

Elektorāts ir izglītojams etniskās šķirtnes abās pusēs. Pieredzējušāka un informētāka sabiedrība neizbēgami gribēs godīgāku un taisnīgāku politiku. Tas notiek visu laiku, arī tagad. Vienīgi sabiedrības zināšanu un informētības līmenis ir ļoti zems. Savādāk es nevaru izskaidrot to, ka par Latvijas glābējiem sabiedrības vairākums pieņem V un S, pat bez jaunas idejām, bez jaunām sejām vadībā utt.

Lasītājs:
Ļoti žēl, ka par spīti savai pārliecībai par "elektorāta" izglītošanas nepieciešamību nevēlaties sniegt savu "oligarha" definīciju. Tas ļauj domāt, ka arī Jūs peldat patlaban valdošās propagandas straumē, kurā latviešu (bet ne krievu) "elektorāta" ērtības labad ir skaidri iezīmēti trīs vainīgie visās Latvijas nelaimēs. Par Saskaņas Centru runājot, man nāk prātā kāda Kargina intervija, ko viņš sniedza "SestDienai" pirms vairākiem gadiem, kad Latvija kļuva par NATO locekli. Toreiz Kargina kungs bija par to ļoti sajūsmināts un pamatoja savu atbalstu Latvijas valdības politikai ar stingru pārliecību, ka NATO būšot arī viņa īpašumu sargs :)

Mēs abi zinām, kas ir aiz banālās frāzes par Latvijas "oligarchiju". Man šī frāze pašam nepatīk, pat ļoti. Biju nepatīkami pārsteigts, to dzirdot no Vairas Vīķes Freibergas.

Tas aizgūts no Krievijas realitātēm, ar ko, protams, var novilkt ļoti spilgtas paralēles arī raksturojot situāciju Latvijā. No Krievijas patiesībā nozīmē no televizora, un te jāpiekrīt - no propagandas. Un kā visam aizgūtam no televizora ir zināma smaka. Oligarchi, mafija, korupcija. Aizgūtais šablons tiek uz nebēdu ekspluatēts medijos un debatēs, bet nebūt nepalīdz apzināties reālās problēmas mērogus.

Mēs pieļaujam šī termina piemērošanu Latvijai, bet vai tāda paša tipa parādība nav pazīstama Igaunijā vai Lietuvā, pat Somijā, Zviedrijā vai Dānijā? Tur vienkārši neizmanto ar Krievijas realitātēm saistīto terminu. Attīstītajās valstīs, protams, ir stipri institūti, kas stipri ierobežo korupcijas izplatību valsts pārvaldē, politikas saplūšanu ar biznesu (vai otrādi).

Varbūt te būs vismaz viena daļa definīcijas: politikas saplūšana ar biznesu. No vienas puses it kā ļoti nekonkrēti, taču no otras puses tā ir laba un precīza recepte - biznesam jābūt stingri nošķirtam no politikas un otrādi.

Nekādiem biznesmeņiem nav jāiet politikā un politiķiem sabiedrības priekšā ir jāpierāda, ka tiem nav nekādu biznesa saistību, kas var mest ēnu uz pieņemtiem lēmumiem un līdz ar to dod iespēju apšaubīt gan lēmuma leģitimitāti, gan politiķa nākotni politikā. Kā Rietumos, partijām jāattīrās no tādiem "ieinteresētajiem" un "saplūdušajiem" politiķiem.

Vienotība un Saskaņa

Tāda sajūta, ka nākamo valdību veidos Vienotība un Saskaņa. Šķiet, ka viņi viens otru pat īsti nekritizē. Abi reitingu līderi tīri labi sadzīvo uz skatuves.

Viņu elektorāti var nedaudz pārklāties, bet visumā dzīvo paralēlās pasaulēs. Vai tāpēc Vienotībai nav ne stratēģijas, ne koncepcijas darbam ar krievu auditoriju? Pats par sevi tas liels, milzīgs, nepiedodams mīnuss.

Vienotība, kas sevi pozicionē kā mūsdienīgi, eiropeiski (labi, labi, lai „liberāli” paliek iekavās) domājošie cilvēki, atļaujas ganīties archaiskās etniskās robežās? Būt māte un tēvs, aizstāvis un interešu paudējs tikai vienai daļai pāris miljonu lielās Latvijas sabiedrības? Dalot šo mikroskopisko un ar katru dienu dilstošo sabiedrību pēc kā - pēc nožēlojami novecojušā, provinciālā, apkaunojošā, grūtgalvju un analfabētu cienīgā etniskā principa?

Jep, tieši tā viņi dara. Kāpēc? Tāpēc ka nav dzirdējuši, ka Latvijas - latviskās - nacionālās valsts celšanai ir nepieciešama visu sabiedrību iekļaujošā stratēģija (ideoloģija, es to saucu par nacionālismu), jo bez vienotās nācijas nebūs arī latviskās Latvijas? Varbūt.

Tāpēc ka fantāzija un politiskā drosme nesniedzas tālāk par vidēji statistiskā latviski runājošā vēlētāja aizspriedumiem un mītiem par krieviem kā antilatviešiem un latviešiem kā antikrieviem? Varbūt.

Tāpēc ka neprot izglītot savu vidēji statistisko latviski runājošo vēlētāju, rādot piemēru un atbrīvojoties no vēsturiskā mazochisma kompleksa, jo patiesībā neprot runāt ar šo pašu vēlētāju par nopietnām un sāpīgām lietām? Varbūt.

Tāpēc ka baidās, ka nebūs ko teikt krieviski runājošajai sabiedrības daļai, jo nav īsti domājuši par krieviem kā par politisko procesu līdzvērtīgiem un līdzatbildīgiem dalībniekiem? Varbūt.

Tāpēc ka negrib „lieki” kaitināt latvisko vēlētāju ar šitām šaubīgām, prokrieviskām integrācijām un sabiedrības konsolidācijām valsts budžeta konsolidācijas priekšvakarā? Varbūt.

Šo cēlo, kaut arī tūlītējo, mērķu - valsts izstūrēšanas no krīzes un strukturālo reformu - labad, es piekrītu, vēlētāja izglītošana modernās sabiedrības veidošanas jautājumos var palikt otrā plānā.

Jā, no ideālista skatu punkta tas ir tuvredzīgi, gļēvi un pat ciniski. Bet tas laikam ir tas gadījums, kad, šķiet, ir jāpiekrīt tuvredzīgai gļēvulībai veselā saprāta labad. Lai neizlietu visu bērniņu, baļļā laikam jāatstāj daļa netīrā ūdens - aizspriedumu, mītu, ksenofobijas, neiecietības, nezināšanas, neinformētības un līdzīga vēmiena, ar kuru ir pārpilna Latvijas sabiedriskās saziņas telpa.

Tieši tas pats notiek paralēlajā Latvijā. Un te mēs varam minēt, vai Saskaņa (tāpat kā Vienotība?) baidās runāt ar savu vēlētāju nopietni un aizbāž viņam ausis ar populistisku retoriku, kritizējot valdību (taču, šķiet, ne Vienotību), vai viņi (tāpat kā Vienotība?) paši joprojām lidinās savos aizspriedumos un mītos? Visticamāk, no visa pa druskai. Tāpat kā Vienotībai.

Es daudz esmu kritizējis gan Vienotību, gan Saskaņu. Un joprojām uzskatu, ka gļēvums ir neaiztikt nopietnās tēmas ar vēlētāju reitingu dēļ, ka tā ir politiķu intelektuālā vājība. Tas, ka politiķi nestimulē debates par nacionālās valsts, nācijas veidošanos uz sabiedrības konsolidācijas pamatiem un par šo pamatu saturu, norāda uz Latvijas politiķu zemo kvalitāti.

Kamēr par šo tēmu, par sabiedrības konsolidācijas pamatiem un principiem sabiedrībā nav izveidojusies kopīga izpratne, katras nākamās vēlēšanās atkal un atkal galvenais jautājums būs par „būt vai nebūt” Latvijai. Katru reizi viens un tas pats eksistenciāls jautājums.

Man šis jautājums ir apnicis. Man šķiet, Latvijas sabiedrība jau sen nobalsojusi par „būt”. Tagad jādomā par attīstību.

Jānis Jurkāns vienā nesenā intervijā labi pateica: „Vai tad, ja govi sāks barot ar šokolādi, no tās varēs izslaukt kakao? Tā arī šie cilvēki – baro viņus ar šokolādi, cik gribi, kakao nebūs.”

Viņš to teicis par Ulmani, Šķēli un Šleseru. Par tiem jau nav ne mazāko šaubu. Vai ar šokolādi ir vērts barot Vienotību un Saskaņu, vai tās dos kakao? Nezinu! Bet V un S koalīcijai redzu vienu milzīgu plusu. Ārpus valdības paliks oligarchu partijas.

Ir grūti spriest, kas notiks ar šiem konglomerātiem. Cerams, ka tas mazinās viņu ietekmi. Cerams, ka palikšana pie tukšas vai pustukšas siles paātrinās PLL nāvi un dos impulsu ZZS marginalizācijai.

Tas varētu atstāt bez politiskā aizsega virkni tagad iedomājamu, bet visumā ļoti iespējamu korupcijas lietu, kas būtu līdzīgas Latvenergo lietai - es domāju, dažos citos lielos uzņēmumos, kuru nosaukums sākas ar „Latvijas”. Un tas gan varētu nozīmēt lielas un reālas pārmaiņas mūsu karalistē.

Neatrisināti paliks tikai divi jautājumi - kad tie okupanti beidzot aizvāksies uz matušku un kad beidzot krievu valodai piešķirs valsts valodas statusu. Tieši tā, nekad.

Nekad līdz galam, nekad uz visiem laikiem netiks atrisināts starpetnisko attiecību jautājums. Tas nav līdz galam noregulēts nevienā valstī. Galvenais, lai šis jautājums nav politisko debašu priekšplānā, lai tas neapdraud sociālo mieru un traucē risināt daudz svarīgākus ar ekonomiku, labklājību un drošību saistītus jautājumus.

ceturtdiena, 2010. gada 12. augusts

Neliešu resursi, kas spēlē KHL

Lai sauktu cilvēkus par resursiem, jābūt vismaz ciniķim. To var atļauties cilvēkresursu menedžeris — viņš runā par „resursiem”, kuru pakalpojumus apmaksā atbilstoši darba līgumam. Bet ja to dara politiķis, šis politiķis ir idiots, kam trūkst argumentu. Un ja to dara politiska partija, tā ir neliešu partija. Pat ja to neliešu partijas vietā dara kāds „neatkarīgs” propagandists, kas staigā apakšbiksēs ar kādas neliešu partijas nosaukumu redzamākajā vietā, jo viņš to patiesībā dara neliešu partijas vārdā.

„Krievi ir pozitīvs Latvijas resurss,” raksta Sandris Točs. Kādā ziņā? Kā aknu, nieru vai asinsdonori? Kā lielgabalgaļa? Sandri, ko darīs ar izmantotiem resursiem, utilizēs, taisīs no viņiem tualetes papīru vai vienkārši dedzinās?

Varbūt Tu gribēji pateikt, ka latvieši ir Latvijas negatīvais resurss? Nu, un kurš pēc šitā sašķeļ sabiedrību pēc sugu piederības. Kas par zoodārzu, Sandri, kas par smaku? Katrs savā sprostā, savā rezervācijā, savā ghetto?

Krievu ministri? Tieši krievu? Kā dresēti lāči cirkā? Skat, kādi mums resursi, ai kā lācīši balalaikas strinkšķina. Sūtīsi uz gēnu analīzi, lai nedod dievs lācis ar balalaiku nav tīrasinīgs krievs?

Vai resursi kā prece? Sagrābt Latvijas pozitīvo resursu ķīlniekos un mainīt pret gāzi? Un ja negribēs mainīt, tad…

Vai pēc šitā ciniskā idiotisma jāsmird Latvijas valstij Saskaņas aprūpē?

Nē, ja Tu gribi, Sandri, dzīvo pats ghetto, pats esi lielgabalgaļa, esi patrons ietverē, esi otrā gāze, pats esi ķīlnieks, lai Tavā valdībā ir dresēti lāči.

Ja tu (un te es nedomāju konkrēti Sandri vai kādu citu indivīdu) esi par saskaņu — bez stulbā politiskā grima —, par sabiedrības konsolidāciju un mieru, ja tu esi par eiropeisku un pārtikušu Latviju, tev nav latvieša un krieva, tev nav sugu un cilšu, tev ir cilvēki. Tad apkārtējie tavā uztverē ir cilvēki, nevis resursi.

Cilvēks nav resurss, kam var paņemt aknas vai apmainīt pret gāzi. Cilvēks ir vērtība. Cilvēks ir brīvs un pats izdomā, kam pārdot savu laiku un zināšanas. Un neviena neliešu partija vai tās propagandisti nav tiesīgi uzskatīt cilvēku par resursu.

Par Dinamo un KHL. Kā saka, funny, you should say that, Sandri. Interesanti, ka Tu par to šajā sakarā ieminējies. Es uzskatu, ka Latvijas komandas piedalīšanās KHL ar visu kirilicu ir īstenākā pakaļas laizīšana. Kam, ar, par un pret ko, nav nozīmes. Galvenais ir tas, ka pakaļas laizīšana ir tā teikt saziņas kanāls ar to, ar ko citi saziņas kanāli nedarbojas. Vai arī tu neproti apieties ar tiem kanāliem. Un notiek tā laizīšana aiz sakrālās pārliecības, ka, ja nelaizīsi, tev nokodīs galvu.

Pakaļas laizīšana, piedalīšanās KHL, Jaunais vilnis, Šlesera iecerētais Aziopijas pilsētu mēru sļots, uzturēšanās atļaujas krievu bandītiem ir viena un tā pati slimība — gļēvums un baiļu objekta demonizācija.

Būtībā jau arī Sandra spriedelējumi par krieviem kā resursiem ir aiz bailēm, aiz tām pašām fobijām un ir vistīrākais krievu kā sugas demonizācijas produkts. Tāda, lūk, propaganda.

Kas attiecas uz „hokeja lielvalsti”, šī ir tieši tā figņa, par kuru, ja grib, lai maksā privātie. Bet nekādā gadījumā ne valsts, ne valstij piederošie uzņēmumi un ne pašvaldības. Ne valstij, ne valstij piederošajiem uzņēmumiem, ne pašvaldībām nav nekādas „savas” vai „liekās” naudas, lai apmaksātu privātās ambīcijas. Visa šī nauda pieder nodokļu maksātājiem, kuri kur vairāk par hokeju teļļukā ir ieinteresēti, lai viņiem nesāp galva, vēders, sirds un kājas, lai nav jāmirst 60 gadu vecumā. Ja jau runa ir par „lielvalstīm”, domāju, droši var teikt, ka Latvijas nodokļu maksātāji ir ieinteresēti, lai Latvija kļūtu par veselības, veselīgā dzīves veida, veselīgo cilvēku lielvalsti.

otrdiena, 2010. gada 10. augusts

Latvijas mediji, sāciet taču dzīvot 21. gadsimtā! Par podkāstiem

Man nav laika skatīties TV un klausīties radio.

Tāpat man nav laika sēdēt datora priekšā un skatīties video un klausīties on-demand. Nezinu, kam ir, man vienkārši nav laika! Laiku pie datora izmantoju tikai lasīšanai un rakstīšanai, ar ko īpaši neaizraujos. Ja neesmu darbā, tad mēģinu pēc iespējas kvalitatīvāk pavadīt savu laiku — piemēram, braucot ar velosipēdu uz darbu un no darba, skrienot rītā un vakarā vai vienkārši staigājot. Un visu šo laiku ārā es izmantoju, lai klausītos podkāstus četrās valodās savā MP3 atskaņotājā.

BBC, Echo Moskvy un Radio Svoboda ir trīs lieliski piemēri, kas izliek lērumu podkāstu katru dienu ja ne ar visiem saviem raidījumiem, tad ar to saturīgāku daļu. Diskusijas, viedokļi, apskati, analīzes, reportāžas, viss lieliski lejupielādējams.

Es godīgi nesaprotu to kūtrumu, ar kuru podkāsti parādās latviešu internetā. Jā, Latvijas radio industrija ir maigi izsakoties mazattīstīta. Vienīgā saturiski vērtīgā stacija kā bija pirms 100 gadiem, tā paliek Latvijas valsts radio.

Bet es nebūt nesaku, kas tas ir paraugs pārējiem! Pietiek paskatīties uz Latvijas Radio weblapu. Dizains un informācijas pieejamība labi ja 90.gadu otrās puses līmenī. Bet ir pieejami daži raidījumi podkāstā. Parasti es noklausos Krustpunktā un dažreiz Rīta viesi. Vēl es teorētiski zinu, ka pastāv kaut kāda Aktuālā intervija, bet tas pilnīgi neizprotamu, neizdibināmu, mistisku iemeslu dēļ podkāstā pieejams nav! Ne jau es tik šausmīgi gribētu zināt, kāpēc, jo visticamāk kādam doma par Aktuālās intervijas izlikšanu podkāstā visvienkāršākajā veidā nav ienākusi prātā. Paldies, protams, jau par to, kas ir pieejams, taču nekādu lielu investīciju ne naudā, ne graudā no LR nevajadzēs, lai sāktu izlikt vēl pāris interesantu diskusijas un analītisku raidījumu.

Pārējo radiostaciju Latvijā kvalitāte ir zem grīdlīstes. Vienīgā (sic!) privāta talk stacija Latvijā, Radio Baltkom, ir, protams, krievu valodā. Latviešiem ziņu pietiek, dzīve skaista, rūpju nekādu, jāklausās vien JV stila mūzička cauru diennakti. Šo to lejuielādēju no Baltkom, taču daru to reti, jo katru reizi pārliecinos — diemžēl, diemžēl! — gan par žurnālistu visai nosacītu profesionalitāti, gan par viesu spēju kaut ko sakarīgu pateikt, gan par Latvijas krieviski producējošo mediju angažētību un nebrīvību. Bet tā būtu atsevišķa tēma.

Zinu, ka dažreiz šo to sakarīgu (es tā ceru!) var atrast arī Radio SWH un Radio 101 programmā — nu kaut tās nožēlojamās 15 minūtes nedēļā. Es paklausītos, bet podkāstā tas nav pieejams. Kāpēc? Why on earth? Starp citu arī šīm te divām weblapas tādas nekādas. SWH nav mainījies pēdējos gadus padsmit. Savu Dienas jautājumu ar Zanderu viņi piedāvā noklausīties neatejot no datora… Forget it! Paši klausīties, man nav laika jūsu muļķībām. Ļoti, ļoti slikti, sēdies divi.

Uzgavilēju, kad LTV ziņu dienests sāka likt ārā savus 10 minušu dienas apskatus (ziņas plkst. 18) lejupielādējamā audio podkāstā ziņu dienesta lapā. Vēl varēja 100. pantu, dažus citus raidījumus, intervijas, diskusijas, to pašu Domburu — raidījumus, kuri jāklausās, ne tik daudz jāskatās (ja nav vēlēšanās — un man nav). Bet kopš vasaras sākuma podkāstu klāsts ne tikai nepalielinājās, tur tagad podkāstus vienkārši vairs neizliek… Kāpēc?

Kāpēc man un tādiem kā es ir liegta pieeja informācijai? Tikai tāpēc, ka es nevēlos pavadīt laiku pielīmēts pie ekrāna? Come on! Sāciet taču dzīvot 21. gadsimtā. Nekā pārdabiska audio podkāstā jau ļoti sen nav.

Latvijā mīl parunāt par mediju kvalitāti, atkarību un nekonkurētspēju. Lūdzu — ir lieliska iespēja palielināt savu auditoriju, sasniegt jaunas konkurēt- un pirktspējīgas mērķgrupas. Un tas — par podkāstiem — attiecas starp citu arī uz rakstošajiem medijiem. Šo to jau var arī ierunāt, ierakstīt un ļaut lejupielādēt. Ne visu var izlasīt, bet noklausīties var daudz vairāk.

Ja kāds zina par citiem mediju podkāstiem latviešu valodā, ziņojiet komentāros. Paldies!

pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

Racionāli par Jauno Vilni

Jāsaka godīgi, zinu par to nedaudz no ziņām un no atsauksmēm blogos. Saprotu, ka Jaunajam Vilnim (JV) ir visai nosacīta vērtība mūzikai kā mākslai un kā industrijai un tāda pati vērtība t.s. jaunajiem izpildītājiem: vai viņi spēs ieinteresēt kādu resnu Krievijas mūzikas producentu (kārtējo "dievu"). Vai Jūrmala ir vienīgā vieta, kur var rīkot bezgaumīgu balagānu Krievijas TV kanālu stilā? Skaidrs, ka nē.

Kāpēc to rīko Jūrmalā, es varu tikai minēt. Organizatori laikam teiks — tradīcija. Un laikam vēl tūlīt piebildīs kaut ko augstprātīgu par izdevību Jūrmalai, Latvijai.

Daži meklēs sazvērestību. Teiks, ka JV ir Krievijas ekspansionistiski imperiālistiskās politikas ierocis pret Latviju.

Daži sazvērestības nemeklēs, bet atzīs, ka JV ir Krievijas "maigās varas" izpausme, krievisks pasākums ārpus Krievijas, signāls novērotājiem reģionā: mēs te esam stipri, mēs te esam kā mājās. "Maza krievija" ārpus Krievijas. Tam piekritīšu arī es.

Ko teiks Jūrmala un Rīga, tās uzņēmēji un pašvaldība? Ka JV esot bizness, tūristi?

Sameklēju statistiku par Krievijas tūristu skaitu viesnīcās Latvijā un Igaunijā 2009 gadā. Latvijas viesnīcās uzturējās 72 tūkst. tūristu no Krievijas (par 2 % vairāk kā iepriekšējā gadā) no visiem 754 tūkst. ārzemju tūristu, kas uzturējās Latvijas viesnīcās gada laikā. Igaunijas skaitlis bija 94 tūkst. (par 14 % vairāk kā iepriekšējā gadā) no 1,4 mln.

Uz ātru roku ir divi secinājumi:

1. Lai saglabātu un stiprinātu pievilcību Krievijas tūristu uztverē, Igaunijai nav vajadzīgs nekāds krievisks pasākums, nevajag pārtaisīt sevi par "mazu krieviju". Jo visticamāk loģiski būtu iedomāties, ka vismaz daži uz ārzemēm — vismaz uz Igauniju — braucošie Krievijas tūristi brauc tomēr uz ārzemēm, nevis uz "mazām krievijām". No tā izriet vēl viens secinājums:

2. Tādu Krievijas tūristu, kas brauc iepazīties ar citu zemi, šķiet, ir vairāk, nekā tādu Krievijas tūristu, kas brauc uz "mazām krievijām" ārpus lielās.

Analizējam ciparus tālāk. Krievijas tūristu īpatsvars nekrieviskajā Igaunijā, kur nav "mazu krieviju", ir apmēram 7 % no visiem ārzemju tūristiem. Latvijas gadījumā viņu īpatsvars ir tuvu 10 % — no daudz, daudz zemāka rādītāja. No tā vēl viens secinājums:

Var jau būt, ka ik gadu sarīkojot "mazu krieviju", mēs Latvijā piesaistām vairāk tūristu no Krievijas, nekā mēs to būtu spējuši, ja mums nebūtu šīs "mazās krievijas" Jūrmalā. Bet vai gadījumā mēs nekļūstam mazāk pievilcīgi ne-Krievijas tūristiem, kam šī "mazā krievija" varbūt nešķiet diez cik laba ideja?

Diemžēl, uz "mazām krievijām" rietumu tūristi parasti tikpat kā nebrauc. Jo parasti "mazā krievija" nozīmē skaļu bezgaumīgu mūziku, bļaustīšanos, izaicinošu uzvedību (arī uz ceļiem), piecūkotas atpūtas vietas un — jā, vēl draņķīgu apkalpošanas kvalitāti. Daudz jo daudz primitīvās Austrumeiropas bezgaumības un nekaunības. Kādēļ braukt, lai bezgaumības perēklī, JV epicentrā, sabojātu savu atpūtu par paša naudu?

Varbūt izskaidrojumu tam, ka Latvija tik tālu atpaliek no Igaunijas tūristu skaitā — pat no Krievijas! —, var meklēt arī šajā pieņēmumā?

Protams, ir jāskatās detalizētāk gan uz tūristu plūsmu, gan uz to, ko iegūst Jūrmalas un Rīgas bizness. Tāpēc es ierosinātu apkopot un publicēt datus:

Cik daudz palielinās Jūrmalas un Rīgas uzņēmumu ieņēmumi pateicoties tūristu plūsmai JV laikā? Cik daudz jaunu tūristu atbraukuši uz Latviju no Krievijas JV iedvesmoti, vai JV nostrādā kā Latvijas reklāma? Kādi ir bijuši Latvijas valsts budžeta nodokļu ieņēmumi no šīs tūristu plūsmas.

Tātad ko mēs zaudētu, ja Jūrmala atteiktos no "mazas krievijas" godpilnā statusa?

Tāpat es gribētu zināt, ko mēs iegūtu.

Vajadzētu būt kādiem aprēķiniem par to, cik vēl tūristu Latvija varētu pieņemt no kaimiņu valstīm Baltijas jūras reģionā. Esmu drošs, ka tādu, kas brauks uz Latviju, lai iepazītu Latviju, nevis "mazu krieviju", būs arvien vairāk — gan no Rietumiem, gan no Austrumiem. Mēs gūsim labākas kvalitātes tūristu. Pilnīgi noteikti mēs iegūsim arī no tā, ka tūrismu apkalpojošajai industrijai būs daudz spēcīgāka motivācija strādāt pie savu servisu kvalitāti un daudzveidības.

Vai nebūtu laiks atteikties no šī ne visai tālredzīgās "mazas krievijas" stratēģiskā virzienā Latvijas tūrisma industrijā?

Visas vecās dziesmas / Stuff