svētdiena, 2010. gada 24. oktobris

Palīdzi Saskaņai, palīdzi Latvijai

Mūsu vēlētāji nav sliktāki, lai viņiem būtu jākārto eksāmeni, saka Saskaņas Ušakovs. Diena.lv
Skaidrs, ka nav. Vēlētājs nekad nav slikts. Sabiedrība nekad nav slikta. Protams, labi, ja sabiedrībā ir daudz izglītotu, tolerantu cilvēku ar plašu redzesloku un pareizu attieksmi. Taču sabiedrībai vienmēr ir taisnība. Tā ir aksioma.

Taču tas nenozīmē, ka sabiedrība nav atbildīga par savu viedokli un rīcību. Piemēram, vēlēšanu rezultātiem. Tā vienmēr ir atbildīga sevis priekšā, un savu nākamo paaudžu priekšā. Arī dzelžaini. Pat, varbūt, dzelžaināk, nekā par taisnību. To pilnīgi droši neviens nekad neko nevarēs mainīt.

Skaidrs, ka vēlētājam nav jākārto eksāmens. Vēlētājiem ne. Politiķiem vienmēr! Politiķi ir mūžīgi zem lupas.

„Ja mēs runājam par Staļina režīma noziegumiem (..), nav šaubu – politiķu darbs ir darīt tā, lai visi (..) vienādi uztvertu to, kas ir noticis 1940.gadā. Bet novērst uzmanību no (..) reformām (..) nav pareizi. Ne latviski, ne krieviski runājošajiem SC vēlētājiem ar vēsturiskajiem notikumiem nav nekāda sakara. Tāpēc šis brīdis nav īstais, lai par to runātu,” uzskata Ušakovs.
Par problēmām jārunā vienmēr. Tik ilgi, cik ilgi tās paliek neatrisinātas. Vienmēr ir īstais laiks. It īpaši, kad beidzot dzīve piespiež rast kopēju valodu. Kad beidzot dzīve piespieda vēlētāju nobalsot tik nospiedošā vairākumā par centriskajiem spēkiem, Vienotībai un Saskaņas Centram, dodot politiķiem mandātu meklēt šo valodu. Tagad, kad beidzot dzīve piespiež, un politiķi šo valodu meklē. Tagad ir īstākais brīdis pateikt to atslēgvārdu – par ko tu esi, vai tu gadījumā neesi krāpnieks.

Es neticu, ka kādam tagad ienāks prātā izmantot Saskaņas okupācijas fakta atzīšanu kā ieganstu krievu vajāšanai pēc kaut kādiem vēsturiskiem kritērijiem. Nevienam saprātīgam cilvēkam, kuru Latvijā, kā pierādīja pēdējās vēlēšanas, ir liels vairākums, tāda mežonība prātā neienāks. Kaut ko tādu pat mēģināt iniciēt būtu šāviens sev kājā (bet mēģināt īstenot šāviens sev galvā).

Vai vēlētājiem nav sakara ar vēsturiskajiem notikumiem? Jā, viņi nav un nevar būt atbildīgi par to, ko nav darījuši. Taču sakars viņiem ir. Daudziem ir atmiņa. Un tikpat ka visiem ir viedoklis. Nav normāli, ka par vienu un to pašu viedokļi būtu tiktāl atšķirīgi, ka pilnīgi pretēji. It kā mēs sabiedrībā joprojām karotu. Diametrāli pretējie viedokļi liecina par konfliktu. Un konflikts ir kaut kas tāds, kam politiķis jānodarbina 24/7, lai to novērstu. Liekas, ka arī Ušakovam par to nav šaubu.

Uz šī fona viņa taisnošanās, ka debates par okupācijas fakta atzīšanu novēršot uzmanību no reformām, ir vienkārši patētiska, nožēlojama. Par kādu uzmanību reformām var runāt, ja nav izdarīt minimālais konflikta novēršanai, kas iznieko šīs reformas, pirms tās vispār ir sākušās?

Domāju, ka arī lielai daļai Saskaņas vēlētāju dzirdēt Saskaņu atzīstam okupācijas faktu būtu zināms atvieglojums. Tā atzīšana jāatkārto būs vēl un vēl un vēl, kamēr kaut nelielai daļai Latvijas sabiedrības ir šaubas par Saskaņas mērķiem Latvijas politikā.

Man ir un būs šaubas. Un es uzskatu, ka Ušakova aizbildinājumi ir tikai iegansts nepiedalīties Dombrovska valdībā, lai nedalītu atbildību, lai izvairītos no sabiedrībai un Latvijas politikai svarīgā dialoga.

Bet netika slēpts arī tas, ka pati Vienotība meklēja ieganstu izvairīties no koalīcijas ar Saskaņu. Un tā ir ļoti tuvredzīga, vāja pozīcija, kuru Vienotība ar savu uzticības kredītu nevar atļauties.

Man ir un būs šaubas par Saskaņu. Kā jau rakstīju, es uzskatu, ka modernajā Latvijā ar attīstītu politisko kultūru Latvijas konsolidētajā nācijā nebūs vietas tādām lielpartijām kā Saskaņas Centrs. Un, protams, ar spēku, kas meklē un rod atbalstu putiniskajā balagānā, proponē sevi kā putiniskā midzeņa filiāli Latvijā, sadarboties būtu tā ka idiotisms. Ja vien par viņiem neuzticētos tik liela daļa sabiedrības, kurai vienmēr ir taisnība.

Un es esmu pārliecināts, ka ļoti liela daļa Saskaņas vēlētāju balsoja nebūt ne par putiniskā midzeņa filiāli, ne par Putina korupciju un ne par Latvijas aktīvu un īpašumu izpārdošanu Putina oligarchiem un ne par Parexa bijušo īpašnieku glābšanu. Es domāju, ka par šo vēmienu nebalsoja laikam neviens Saskaņas vēlētājs.

Tieši tāpēc Vienotībai ir jāuzņemas Saskaņas vēlētāja, kā ļoti svarīgas sabiedrības daļas, cerību attaisnošanas misiju. Vienotībai jāturpina meklēt iespējas iesaistīt Saskaņu koalīcijā, jo tā, šķiet, ir vienīga iespēja ieinteresēt Saskaņu dialogā. Saskaņas vēlētāju un visas sabiedrības interesēs ir piespiest Saskaņu vai nu nokārtot „eksāmenu” un uzņemties līdzās Vienotībai atbildību par valsts politiku, vai nu nomest maskas un vairs „nemoročīt” galvu savam vēlētājam.

Šobrīd Latvijai ir vēsturiskā iespēja pietuvoties vienas svarīgas, sabiedrības šķeļošas problēmas atrisināšanai. Es nedomāju, ka ar Saskaņas okupācijas fakta atzīšanu vien kopienas pārvarēs savstarpējo neuzticēšanos. Līdz nacionālai konsolidācijai ceļš vēl ir ļoti tāls. Taču kopienas varētu jau reāli sākt kustēties viena otrai pretī. Tas būtu liels solis un to šobrīd ir kaut viena šanse panākt. Vienotībai jāturpina dialogs ar Saskaņu.

И пусть русофоб подавится своей русофобией

Новостишка проскочила: по-русски или по-английски не нашел (должна быть где-нибудь), но есть по-фински и по-латышски, что финский омбудсмен Eva Biaudet, заявки на работу в госсектор должны быть анонимными, а то дискриминируют русских за русские фамилии.

Кажется, все просто: ты им русскую фамилию в CV, они тебе фиг с маслом. За русскую фамилию. Какая нафиг разница, что ты знаешь и умеешь. Главное ты – русский. В валенках, в шапке-ушанке, с перегаром из пасти, дворняга, шавка, чмо. Унтерменш. Камнями закидать, повесить на первом суку. Окей, чересчур. Просто не взять на работу, пнуть. Ну, и т.д.

Кажется, такая байда давно всем обрыдла. Ну, что теперь, топиться? Нет в жизни справедливости, тяжелая она, жизнь. Натворили все эти сталины-фигалины, навоевали, наоккупировали, нарепрессировали, перечморили собственную страну. Ну, да, а нам, нынешним теперь, отдувайся.

А тут финский омбудсмен возьми да и скажи: так ведь и да же ж, пинают русских-то, дискриминируют на рынке труда, за то, что они русские.

Задницу назвать задницей дело плевое, но какой путь надо пройти нации, чтобы ее омбудсмен признал этническую дискриминацию русских. Не евреев, не цыган, не сомалийцев, не албанцев. А русских.

Вот финны, похоже, финишируют. Называть вещи своими именами – привилегия зрелого сознания. Сознания, которое не боится ни монстров под кроватью, ни скелетов в шкафу, ни собственной тени. Ведь с русскими, похоже, сложней, чем с остальными.

Этот, простите за параллель, «антисемитизм» зарыт куда глубже, чем все остальные. Конечно, это – русофобия. Но по какой-то причине, русофобия считается как-то даже окей, можно, мол, они ж, это, ну, Сталин там, советы, насиловали, высылали. Русские-то. Да какая разница, давно это было, 60-70 лет назад, или нет – все эти русские одним миром мазаны. То есть можно.

Антисемитизм – негодяйство, низость, грязь. А русских можно. Даже, может, и нужно. Вон их как в Балтийских странах, гражданства не дают. Вон у них какой там Путин, авторитарный олигарх, выборы и гражданские свободы урезает. Никто не пикнет. Ни в Латвии с Эстонией, ни в России. Русских жмут, они молчат. Как тут лишний раз не подискриминировать? Сами ж напрашиваются.

Сами? Тот, кто в курсе русских дел, конечно, согласится. Сами. Ну, кто еще готов своей тупой башкой о стену биться за кровавого упыря и его империю зла, позора и тотального лицемерия? Только его же переизнасилованные жертвы – русские. Те же, кто «голосует» за путиных с их собачьим цирком говорящих президентов.

Это-то правда. Только что о ней знают те тонтон-макуты, которые обладают достаточной властью, чтобы дискриминировать русских? Да ничего они этого не знают. И не знают они, конечно, не только о русских. Они вообще нифига не знают, потому что они – ред-неки, такие тупые быки. Значит, дискриминируют не за реальные «заслуги». Дискриминируют действительно только за этническое происхождение.

Да здравствует предубеждение! Да здравствуют тупые быки, антисемиты-слэш-русофобы!

Русских, конечно, никто не выселяет пачками как цыган. Но складывается впечатление, что всех русских как будто записывают в какой-то «русский список», то ли политический, как в Латвии («русский» – идеология, политическое убеждение), то ли криминальный (все типа «мафиози»), то ли расовый, то ли еще какой. По-моему, это травля. Садизм. Ну, вот как-то так получается на мой взгляд.

И что, реально, надо, чтобы нашелся такой гитлер или чингисхан, который сожжет в печах пару десятков миллионов русских, чтобы человечество пришло к консенсусу, что русских, может, и не обязательно преследовать за то, что они русские? И дискриминировать на рынке труда за их русские фамилии?

Или реально осудить всех этих упырей, проклясть свой русский сталинизм, фашизм и прочее дерьмо. Признать вину перед пострадавшими от террора упырей и молчания баранов. Перестать поддерживать всяких путиных, дать пинка всей путинской бесовщине. Перестать верить в сказки и перестать быть баранами хотя бы в своих глазах. Лишить всех этих фашистов и садистов на рынке труда удовольствия «морально побеждать» русских исчадий ада, оставив их наедине со своей грязной ксенофобией.

otrdiena, 2010. gada 12. oktobris

Kāpēc es uzskatu, ka politiskā sadarbība Latvijā ir apgrūtināta tieši etnisko aizspriedumu dēļ

Lasītājs: Jautājums par apgalvojumu uz kura bāzes Jūs esat uzbūvējis 85% no savas teorijas šajā rakstā:
Bet etnocentristi, kā jau ksenofobi, ir pret koalīciju ar Saskaņas Centru .... tāpēc, ka tie ir krievi, etniski svešie, no citas alas.
Jūs patiešām esat tik pārliecināts, ka Jums ir PIETIEKAMI daudz informācijas, lai nāktu klajā ar šādu apgalvojumu ? Diezgan radikālu, ja kas.

Skaidrs, ka man nav nekādu mērījumu, uz kā pamatot pieņēmumus. Tikai iespaidi, tas, kas paliek atmiņā no izlasītā, noklausītā, noskatītā, kā tiešām ir daudz sakrājies pa daudziem gadiem. Dalos savā viedoklī.

Ir fakts, ka krievu partija(s), neskatoties uz atbalstu sabiedrībā (mainīgu, toties ar tendenci pieaugt), visās Saeimās palikušās pārija (pariah) lomā. Saeimas krievi pat nebija īsti opozīcija valdošajai koalīcijai, jo viņus uzskatīja un joprojām uzskata par opozīciju latviešu vērtībām. Tā ir pilnīgi nenormāla situācija. Cita lieta, ka viņi labprāt paši pieņem šo retoriku.

Kāpēc pārijs visus šos gadus? Tā arī būtu atbilde. Jūs zināt, kā es atbildu. Kādas alternatīvas?

Ideoloģija? Come on! Kam latviešu partijās bija/ir ideoloģija? Nav ne kreiso, ne labejo, ir populistisks kompots un zemā kvalitāte.

Interfronte? Nu jā, Rubiks, kas jau pievienojās Saskaņai, jo pats izdzīvot politikā nevarēja, taču dažus pensionāru balstiņas Saskaņai atveda. Pati vecā Saskaņa - Jurkāns, Dozorcevs, Cilevičs - vienmēr uzsvera, ka celusies no Tautas Frontes un tas tā ir. Maz, kas no tās vecās Saskaņas, tur ir palicis, bet vēl mazāk no Interfrontes. Vēl jāpiebild, ka Saskaņa bija pārijs jau Jurkāna/Dozorceva laikos, kad tā bija daudz tautasfrontiskāka nekā tagad.

Ētika un morāle? Joks, vai ne? Ne jau visu šo ilgo gadu valdošo koalīciju partijām ir tiesības kaut ko pārmest jebkam šai sakarā.

Kas atlikumā? Tieši tā, tas zilonīts, kurš saucas par ksenofobiju. Krievs = ienaidnieks, latvietis var būt jebkas tikai ne krievs.

Manis pēc Saskaņa varētu izgaist kaut vai vakar un es pats etniskās partijas nekad neatbalstīšu. Taču patiesībai par sadarbību starp latviešiem un citādi runājošajiem politikā jāskatās acīs. Nu vismaz es to tā redzu.

sestdiena, 2010. gada 9. oktobris

Par krievu laišanu vai nelaišanu pie varas. Par liberālu partiju

Kamēr tie ir Jedinaja Rossija filiāle Latvijā, tie krievi, protams, pie varas jālaiž nav. Te mani uzskati sakrīt ar latviešu etnocentristiem – gan VLTB, gan pašā Vienotībā. Bet etnocentristi, kā jau ksenofobi, ir pret koalīciju ar Saskaņas Centru ne tāpēc, ka Saskaņas Centrs ir Jedinaja Rossija filiāle Latvijā, bet tāpēc ka tie ir krievi, etniski svešie, no citas alas. Un te mani uzskati ar latviešu etnocentristiem vairs nesakrīt, jo es nedzīvoju alu laikmetā.

Ir pilnīgi skaidrs, ka etniskajiem nelatviešiem, jeb krieviski runājošajiem latviešiem, no paša sākumā bija jābūt proporcionāli pārstāvētiem varā. Tāpat ir skaidrs, ka šim procesam jānotiek dabiski un, ja tas nenotika vēsturisko apstākļu dēļ 90. gados, tas nebūt nenozīmē, ka tas nevar notikt tagad. Šis process nekādā gadījumā nav jābremzē.

Diemžēl, var uzskatīt, ka Saskaņa lielā mērā pārstāv lielu daļu Latvijas krieviski runājošos iedzīvotājus. Bet arī šo iedzīvotāju piekrišana šai „pārstāvniecībai” nav no labās dzīves – viņi taču joprojām dzīvo savā krievu alā (savā mediju telpā, savā virtuālajā Smaragda pilsētā). Tāpat kā latviešu ksenofobi, viņi baidās no citas – latviešu – alas iemītniekiem. Kopā ar latviešu ksenofobiem viņi dzīvo alu laikmetā.

Ārā no alas

Daudz būtu citādāk, ja gan viņi, gan latvieši pamestu savas alas. Latvijas politiskajā spektrā var arī nebūt Latvijas krievu kopienu pārstāvošās partijas. Un etnisko partiju aiziešanā no politiskās skatuves nozīmēs patieso politiskās kultūras briedumu. Kamēr pastāv bailes un neuzticība, pastāvēs manipulācija ar lētticīgo vēlētāju, pastāvēs šo viegli manipulējamo vēlētāju tumsonība un trulums, pastāvēs populistu politiskais bizness.

Ala jāpamet, pirmkārt, latviešu politiķiem, kam nav paniski jābaidās no sava elektorāta. Un te es domāju nebūt ne Visu Latvijai/Tēvzemei politiķus, jo no viņiem es negaidu atbildīgu politiku principā. Tas nav viņu kredo, un par viņiem arī balso tie, kas vēlas palikt alā.

Ar tiem, kam nav jābaidās no sava elektorāta, es domāju tieši tos, kas acīmredzot bauda lielas sabiedrības daļas uzticību, – Vienotību. Es uzskatu, ka tieši Vienotības latviešu politiķi dēļ savas infantilās attieksmes pret krieviem ļoti lielā mērā dala atbildību par to, ka Saskaņas Centrs tagad „pārstāv” Latvijas krievus.

Krievi progresē

Starp citu krievu vēlētājs ir progresējis, pierādot to ar nebalsošanu par PCTVL. Krieviski runājošie latvieši savā masā virzās arvien tuvāk centram. Taču centrā nav vietas ne starpetniskam konfliktam, ne alu bailēm, uz kā joprojām lielā mērā balsta savu piedāvājumu Saskaņas Centrs. Iznāk, ka centrā nav vietas Saskaņas Centram. Nav vietas etniskām partijām principā. Centrā var būt tikai tās partijas, kas pārstāv vienotu politisko nāciju.

Ja Vienotība vēlas būt tāda partija, tai ne tikai jāsāk runāt ar krieviski runājošajiem latviešiem, kas ir pats minimālais, kas jādara, bet arī aktīvi jāiesaista citādas etniskās izcelsmes cilvēki politiskā darbībā, valsts pārvaldē kopumā un konkrēti valdībā.

Vai Vienotība to varēs?

Es te runāju par Vienotību. Taču var izrādīties, ka Vienotība atbildību par sabiedrības konsolidāciju uzņemties nevarēs. Ja to nevarēs Vienotība, to tātad – šobrīd – nevarēs neviens cits politiskais spēks.

Bet kādos apstākļos Vienotība to izdarīt varēs? Ja pārsvaru apvienībā gūs veselais saprāts, tie racionāli domājošie, tie liberāli domājošie. Tātad ne Pilsoniskā Savienība. Visdrīzāk SCP.

Mani toreiz nedaudz izbrīnīja Sarmītes Ēlertes grupas izvēle par labu PS, jo Sarmīte atstāj saprātīga un mūsdienīgi domājoša cilvēka iespaidu. Taču viņu izvēlei var būt skaidrojošā nozīme tajā ziņā, ka PS, varbūt, ne tikai ir lielāks un ietekmīgāks spēks nekā SCP, bet arī dzīvotspējīgāks nekā Jaunais Laiks.

Šajā gadījumā veselo saprātu un sabiedrības konsolidāciju no Vienotības gaidīt būtu velti. Un Vienotība tikai vilksies nopakaļ sabiedrības attīstības procesiem, nevis tos sekmēs un vadīs.

Liberāla partija

Jāsaka, es, izvēloties dzīvi ārpus alas, nejūtos pārstāvēts parlamentā. Protams, ir arī citi indivīdi, kas nolēmuši pamest alu un dzīvot saules gaismā. Tie paši SCP cilvēki. Vismaz man tā liekas. Bet arī viņi savā politikā visvairāk joprojām apkalpo tos un apvienojas ar tiem, kas palika alā.

Ir, ir vajadzīga tāda neliela, bet par sevi pārliecināta, spēcīga savā pārliecībā liberāla partija Latvijā, kas katalizētu politiskās kultūras un spektra briedumu. Tā parādītu, ka no politiķiem var pieprasīt – un tie spēj sniegt – atbildīgu politiku. Anti-alas partija cilvēkiem, kas izvēlējušies dzīvot ārpus etnisko aizspriedumu alas. Tā nekad nevarēs būt liela, jo liberāļu, saprātīgi domājošo cilvēku vienmēr ir ļoti maz. Tā ka tas nevar būt kāds politisks bizness. Taču iekustināt Latvijas alu laikmeta politisko tizlumu tā varētu.

ceturtdiena, 2010. gada 7. oktobris

Tāpēc man patīk zākāt Krieviju

Lasītājs:
tev visu laiku patiik zaakaat krieviju, nu tad paskatiisimies kas tad ir latvija.

latvija ir valsts kura sava stulbuma deelj ir iekuulusies paraados.
latvija ir valsts no kuras beeg iedziivotaaji.
latvija ir valsts kuras dalja iedziivotaaju ir kautkaadaa stulbaa nepilsonju statusaa.
latvija ir valsts kuraa politikji lai tiktu pie varas uzkurina starpnacionaalu naidu.
latvija ir valsts kur ministri ir universaali speciaalisti, un var celjot no viena ministra amata uz citu, lai gan shie amati atshkjiras peec savas buutiibas.
latvija ir valsts kur visi domaa ka vinji dziivo neatkariigaa valstii, kaut gan no neatkariibas shai valstij nav ne smakas.

vareetu veel ilgi taadaa veidaa turpinaat.

skaties kaada ir tava latvija, bet tu visu laiku zaakaa krieviju.



Var turpināt ilgi. Un Tev ir taisnība. Par Latviju, ne par manu viedokli. Man nepatīk zākāt. Visvairāk man nepatīk tas, ka Latvija, latvieši - ne visi un ne vienmēr, bet ļoti lielā mērā un tas pilnībā attiecas uz mūsu diskusiju - neredz pasaulē nevienu citu valsti, citu tautu un citu valodu, kā Krieviju, krievus un krievu. Par to ari rakstīju blogā. It kā Latvija atrodas uz vienas Mēness ar Krieviju, pilnīgi atrauti no planētas Zemes.

Un tai pat laikā latvieši par Krieviju un krieviem tikpat neko nezin! Nu cik tur parāda Panorāmā, nu cik tur kaimiņš pastāstīs, nu cik pats no kāda miliču seriāla "sapratīs" par dzīvi Krievijā. Kaut kā pārvaldīt krievu valodu un skatīties Krievijas tv skandālu šovus bez tulkojuma vēl nenozīmē kaut ko saprast par Krievijas reālo šodienu.

Es nesaku, ka zinu visu, bet varu apgalvot, ka saņemu ļoti daudz informācijas, daudz daudz vairāk nekā vidējais Latvijas jebkuras etniskās piederības iedzīvotājs. Gribi, tici, gribi, netici, bet Tu smiesies - visas Tevis uzskaitītas problēmas, ar kurām Tu pienagloji Latviju ne nekam nederīgo valstu staba, attiecas uz Krieviju un pat nesamērīgi lielākā mērā.

Paņem kaut vai valsts parādu. Krievijai ar visu gāzi un naftu, ar visu monopolu gāzes piegādēm ļoti daudzām Eiropas valstīm, ar piegādēm Ķīnai, ar īpašām attiecībām ar Vidusāziju, kas pārdod savu gāzi tikai Krieivjai, kura to pārpārdod tālāk par augstāku cenu, ar visām svirām un ar to milzīgo uzkrājumu tuvu 500 miljardiem USD pirms pāris gadiem un milzīgiem budžeta proficītiem vairāku gadu garumā -- tagad ir deficītā. Deficīts nozīmē parādu. Un šis deficīts ar gadiem tikai palielināsies.

Kam aizgāja simtiem miljardu? Karam ar Gruziju, "kredītiem" Venecuēlai, Nikaragvai un Nauru, kas atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas "neatkarību". Dienvidosetijas "atjanošanai", kur nozuda visa - visa! - nauda, kuru Kremlis tai piešķīra. Afērai ar olimpiādi Sočos, kur jūrā noskaloja tikko uzbūvēto ostu, bet situācija ar pārējo infrastruktūru ir tāda, ka tagad apspriež iespēju pārnest olimpiādi no Sočiem uz Dienvidkoreju. Valsts galvojumiem un kredītiem oligarchiem, lai tie segtu savus krīzes laika zaudējumus. Otkatiem, otkatiem, otkatiem. Un populismam. Vai tā būtu gudrāka valsts pārvalde?

Par bēgšanu no Krievijas Tu arī nezini? No Krievijas bēg bagātākie un viņu kapitāls, zinošākie un viņu zināšanas. Tikai vienā Somijā tagad uzturas ap 300 tkst. Krievijas pilsoņu. Un cik vēl UK, Polijā, Čehijā, Vācijā, Spānijā, kur ir lielākās Putina viļņa krievu imigrantu kopienas.

Savā blogā es apgalvoju tikai to, par ko man pašam nav šaubu, ko es zinu. Krievija ir vāja un demoralizēta Bizantijas parauga valsts ar vāju līderi kleptomanu un viscaur sakorumpēto eliti. Tur nav ne gudras pārvaldes, nekā tāda, kas Latvijai būtu jāmācās. No šobrīdējās Krievijas ir jānorobežojas un uz tā vēl kādus vismaz 10 gadus pēc Putina aiziešanas jāuztver, kā karantīna zonu, kur briest pārmaiņas, un kuras var izplatīties nepatīkamas slimības.

Vislabākais, ko Latvijas sabiedrība varētu šodien izdarīt šai sakarā ir neskaitīties Krievijas maskultūras produkciju - neietekmēties no šīs slimās Bizantijas, jo tās slimības izplatās tieši šādā veidā un Latvija atkal var izrādīties Rietumu vājš posms.

trešdiena, 2010. gada 6. oktobris

Krievija finansē Saskaņu? Ko vēl?

Tas, ka par to raksta Le Monde, ir zīmīgi, jo par to vairās rakstīt pašā Latvijā. Trūkst pierādījumu vai noklusē patiesību? Kāpēc?

Kā zināms — vismaz man pateicoties Paula Raudsepa blogam — ietekmīgais franču laikraksts Le Monde savā internetversijā publicējusi ziņu par oficiālās Maskavas, pat izmantojot Krievijas Federācijas vēstniecību, mēģinājumiem tiešā veidā iespaidot demokrātijas mechānismu, politisko konkurenci un valsts pārvaldi Latvijā. Tiešā veidā iesaistoties Latvijas politiskajā procesā, finansējot konkrētus politiskos spēkus — Saskaņas Centru un PCTVL.

Tās ir aizdomas. Aizdomas par Saskaņas politiskās darbības finansēšanu no Krievijas ir bijušas vienmēr un izklausās visai pamatotas. Nekāds pārsteigums tas nav. Taču ja tas tiešām tā ir, tas tomēr šo to maina Latvijas politikā.

Tas, ka par to raksta Le Monde, ir zīmīgi no tā viedokļa, ka par to vairās rakstīt pašā Latvijā. Trūkst pierādījumu? Ļoti iespējams. Bet iespējams arī tas, ka patiesība kaut kādu iemeslu dēļ tiek noklusēta. Jo ja jau par to izsakoties Latvijas izlūkdienesta pārstāvji, kā Le Monde, tad laikam ne bez iemesla. Tad laikam kaut kur, kaut kam, par kaut ko ir labi zināms, vai ne?

Un ir bijis zināms kādu laiku? Un tas, kas zināms izlūkdienestam, ir zināms arī valsts vadītājiem, vai ne? Vismaz par politiskajiem konkurentiem. Un ja tiešām ir bijis zināms, tad bija jābūt arī iemeslam, kādēļ šo informāciju ne tikai nepubliskot, bet arī neizmantot publiskajā politikā — un tagad pat visā nopietnībā sēsties ar Saskaņu pie viena sarunu galda.

Var secināt, ka visticamāk pastāv politiska vai kāda cita interese neizpaust Saskaņas saites ar saviem sponsoriem, un šī interese vieno plašāku valsts elites loku. Tas nozīmē arī to, ka Kremļa grupējumu ietekmes aģentu tīkls Latvijā nekoncentrējas tikai ap kādām atsevišķām partijām.

Ok, sazvērestības teorijas. Taču tur, kur ir Bizantija — un Kremlis ir tīrākā 21. gadsimta Bizantija —, tur ir arī sazvērestības. Putina Krievija nav ne lielvara, ne totalitāra diktatūra ar dzelžainu disciplīnu un vienotu politisku kursu, Tāpat kā Latvijai tai līdz šim ir klājis grūti ar nacionālo interešu formulējumu un aizsardzību. Putina Krievija ir feodāla kņaziste ar lielām problēmām valsts pārvaldē, iekšējā politikā, ekonomikā un tagad arī budžetā.

Tāpēc nevar viennozīmīgi pateikt, kādas intereses pārstāv tā iedomājamā finansējuma plūsma ietekmes aģentiem Latvijā, par kuru runā Le Monde. Nevar viennozīmīgi iedomāties arī to, kā tieši, cik lielā mērā iedomājamo politisko mērķu sasniegšanai tiek izmantots šis finansējums Latvijā. Baumo, ka Putina Bizantijā otkatiem „novirzās” ne mazāk kā puse no valsts budžeta finansējuma, un daudz vairāk budžeta slepenajās sadaļās, kuras laikam kontrolē tikai paši otkatu saņēmēji. Visticamāk, Bizantijas filiālē tepat kārtība ir tāda pati.

Te svarīgi, man liekas, apzināties vēl vienu lietu. Brūkošās Bizantijas gigantiskie korupcijas apjomi un tikpat gigantiskā plaisa starp sociālajiem slāņiem un starp pašiecelto varu un padoto tautu Krievijā neliecina par to, ka varas kasta būtu īpaši norūpējusies par savu pilsoņu labklājību. Tā ka ne ietekmei gatavo tautiešu labklājībai un viņu brīvību aizstāvēšanai Latvijā būtu ar mieru novirzīt savus miljonus šī Bizantija. Kam tad? Laikam kādam „biznesprojektiņam” šo to atmazgāt, piemēram.

Esmu pārliecināts, ka ja ir politiskā griba un funkcionējošais speciālais dienests, ar šo slimīgo ainu vajadzētu viegli tikt galā.

No otras puses, ja tie visi ir slima suņa murgi, būtu jauki pārliecināties, ka nekāda finansēšana no Maskavas nevienai partijai Latvijā nenotiek.

svētdiena, 2010. gada 3. oktobris

Vēlēšanas kā eksāmens. Vai mācāmies?

Šķiet, šoreiz mums ir izdevies nepalikt ‘uz otro gadu’. Brīnumainā kārtā neuzkāpt uz grābekļiem? Vai tās būtu mācības zem krīzes pātagas? Ar vai bez pātagas, bet mācāmies.

Kādu mēs devām Vienotībai mandātu?

Arvien vairāk tiek novērtēta ētika politikā. Pareizi tika pateikts, ka mēs vēlētāji īsti nezinām, kādu mandātu mēs dodam tiem, ko atbalstām vēlēšanās.

Mēs „vienkārši” uzticējāmies Vienotībai, tam valdības kursam, kas, mēs ļoti ceram, gan izvedīs Latviju no krīzes, gan ar reformām radīs apstākļus jaunai ilgtspējīgākai ekonomikas struktūrai. Ļoti ceram un uzticamies.

Tāpēc var uzskatīt, ka mūsu mandāts ir ētika politikā, vairāk ētikas, ētiskas uzvedības, vairāk atbildības.

Arvien vairāk noraidītas politikas un biznesa saplūšanās receptes. Biznesam jārūpējas par biznesu, atstājot politiku politiķiem profesionāļiem.

Tieši ar biznesa vērtību – izdzīvo stiprākais – nekritisko pārnešanu politikā uz posttotalitārās apziņas pateicīgo augsni sākusies nežēlīgā sociālā noslāņošanās, nevienlīdzība – tieši tas, ko atbildīga valsts nedrīkst pieļaut.

Cerams, turpmāk jebkura politiķa saikni ar biznesu tiks uztvertas kā nesavienojamu ar lēmumu pieņemšanu valstī un pašvaldībās.

Atkal mandāts rūpēties par ētisku politiku. Un arī sākt rūpēties par ētiku biznesā!

Konsolidācija? Konkurence!

Trīspadsmit saraksti vēlēšanās un piecas partijas Saeimā ir sasniegums. Tas, ka ievēlētās partijas pārstāv vairāk ka 90 % vēlētāju, ir ļoti labi. Kaut gan tas, ka 10 % palika nepārstāvēti, ir problēma.

To, šķiet, var atrisināt tikai attīstot politisko konkurenci. Nevar atnākt politikā, nodibināt jebkuru blēņu partiju un iet vēlēšanās muļķot lētticīgos 10 %.

Politiskā konkurence ir demokrātijas garants un tā jāsaglabā un jāattīsta – veidojot stiprākas partijas. Caur gudrāku partiju politiku, caur partiju tradīciju veidošanu, caur stingrāku partiju disciplīnu un ciešāku sadarbību ar organizētās sabiedrības resursiem – nevalstiskām organizācijām.

Ir jāsaprot, ka vērtība nav politiskā spektra konsolidācijā, bet tieši politiskā konkurence. Neskatoties uz ilgu bezatbildības vēsturi Latvijas politikā un to, ka Latvijas vēlētājs jau sen ir pieradis pie ātrās politiķu t.s. „pārliecības” maiņu, jau 2008. gadu pārgrupēšanās, PS un SCP izdalīšanās no māšu partijām, šķita pārāk vieglprātīga, aizdomīga, riskanta, grūti savienojama ar atbildīgu politiķu tēlu.

Tāpēc, ja „komandas dinamika” šādā te garā turpināsies, ja kādam liksies pārāk garlaicīgi aizkavēties vienā partijā ilgāk par pāris gadiem, šoreiz Vienotības reputācija cietīs daudz smagāk, nekā jebkurai citai partijai jebkad agrāk.

Kas tā tauta?

Lai gan Vienotībai tā arī nav izdevies pierādīt savu virsetnisku sūtījumu, etniskā komponenta nozīme politikā kopumā sašķobījusies būtiski. Neviena no jaunizveidotajām iniciatīvajām grupām (Pēdējā, Ražots LV, Par prez. rep. utt.) – neviena! – nemēģināja savākt ražu uz etnocentristiskām kaprīzēm.

Uz šī fona visai loģiska izskatās PCTVL etno-burbuļa pārplīšana un VLTB pēdējā vieta Saeimā iekļuvušo starpā. Etnocentrisms un šovinisms ir jājamzirdziņi, kas der īsam sprintam. Kā jau jebkurš populisms. Ilgam mūžam politikā vajag radošu izdomu.

Secinājums: ja arī šoreiz TB ar VL donoru asinīm ir izdevies atlikt bēres, šīs vēlēšanas, šķiet, ir pēdējā iespēja VL pielāgoties notiekošajām pārmaiņām Latvijas sabiedrībā.

Es nezinu, vai uz VL bāzes var izveidoties nacionālistu partija. Šaubos. Taču tas, ka Latvijā nav nacionālistu partijas nav nekas jauns.

Var jau būt, ka Vienotībai, vai tam, kas izveidosies uz tās bāzes, līdz nākamajām vēlēšanām izdosies aizpildīt šo nišu, radot solīdu politisko piedāvājumu sabiedrības konsolidācijai.

Mediji

Kvalitatīvāka kampaņa medijos, kurai varēja lielā mērā sekot arī podkāstos. Īpaši gribu pateikties Latvijas Radio 1 Krustpunktu redakcijai un žurnālistiem par ļoti kvalitatīviem raidījumiem.

Kampaņa parādīja, cik atkarīgi un mazkvalitatīvi Latvijā ir minigarchu kontrolētie mediji. Pirmkārt, es varēju noprast LNT un krieviski iznākošie un raidošie.

Īpašs kauns bija klausīties tās viscaur aizpropagandētās „intervijas” Radio Baltkom, kur acīmredzot štatā profesionāli žurnālisti paredzēti nav. Kauns, jo tieši šis radio sevi pozicionēja kā Radio Echo Moskvy, izcili profesionālā talk radio, partneri Latvijā. Kauns, jo tieši Radio Baltkom ir kolosāla iespēja mācīties no kolēģiem dzimtajā valodā.

Galvenais, ko var secināt,

ir tas, ka mēs esam skaidri pateikuši, ka gribam Latviju, nevis populistu quick fixes. Gudrus, pārdomātus, stratēģiski izsvērtus soļus ilglaicīgai attīstībai, lai gan tie maksā 400 miljonu latu nākamā gada budžetā. Kas jāmaksā, ir jāmaksā.

Pat neskatoties uz to, ka joprojām dodam n-to šansi Šķēlem un Šleseram un dūšīgi atbalstam Lembergu, esmu pārliecināts, mēs sākam arvien skaidrāk apzināties, kura parādus mums šobrīd jāmaksā no mūsu valsts budžeta.

Visas vecās dziesmas / Stuff