svētdiena, 2010. gada 28. novembris

Kāpēc es mīlu krievus. Par latviešu emancipāciju


KĀPĒC ES MĪLU KRIEVUS? from Ģertrūdes ielas teātris/ GIT on Vimeo.


Tātad Mārtiņa Eihes izrāde Kāpēc es mīlu krievus. Nezinu, neesmu redzējis, tikai šo to esmu palasījis internetā un avīzēs. Bet man ir iespaids.

Iespaids ir tāds, ka notiek kaut kas ļoti pozitīvs. Taču laikam tomēr nav kaut kas pilnīgi neredzēts un nedzirdēts. Labi, ko es rakstu par to attieksmi, kā es to saprotu, tas neskaitās, jo es tomēr skatos no malas, daudzējādā ziņā. Bet tas, ko es esmu novērojis un uzskatījis par atpalicības faktoru, lielā mērā saskan jau ar tiem tā teikt uzdevumiem, ko sev izvirza Eihe: runāt atklāti par tabu (vairāk vai mazāk "tabu", protams) tēmām.

Un ne tikai atklāti, bet arī ar pašironiju. Nevis vingrinoties pazemošanās un paššaustīšanās, kas tikai iemāc pieņemt savas sāpes un nest savu krustu, nezaudējot ne kripatiņas no tā, kas liek ciest, bet tieši ironizējot par sevi. Smejoties, cilvēks atbrīvojas no negatīvās enerģijas. Latvieši par sevi tikpat kā nesmejas. Un vienlaicīgi neuztver sevi nopietni... Paradox.

Kad lasi komentārus par izrādi, skaties uz to strīdu citām acīm. Strīds tik tiešām ir latviešu (te es runāju par etniskajiem latviski runājošajiem latviešiem) starpā. Un tu saproti, ka tie apvainojumi interfrontistismā par to, ka kāds atļāvies apšaubīt tabu un visādas svētās govis, ir tikai kāda indivīda personiskais viedoklis, ir tikai replikas, desperately defensive. Šīs replikas beidzot sāk izskatīties - vismaz šajās diskusijās - tā, kā tām visu laiku bija jāizskatās, kliedzoši patētiski. Jo tā apsēstība ar rēgu meklēšanu un birku karināšanu modernā sabiedrībā ir patētiska un smieklīga.

Kopumā es tajā saskatu etnisko latviešu - un latvisko debašu - emancipāciju. Varbūt, tas ir viens no iztrūkstošajiem elementiem Latvijas izaugsmes un modernizācijas vienādojumā. Ir vēl, protams, citi, piemēram, vienlīdzība, jeb sociālās plaisas mazināšana, vai arī Latvijas (nacionālā) identitāte, bet emancipācija ir kaut kas supersvarīgs, ne mazāk svarīgs kā vienlīdzība un identitāte. Galu galā emancipācija ir jautājums par to saimnieku, par to, kāpēc latvietis nejūtas kā tāds un jūtas kā šitāds, apdraudēts un nevajadzīgs utt. Jā, un par to, kas izēd latviešus.

Izrādes nosaukums ir provokatīvs. Tāpēc es to paņēmu par virsrakstu arī savam ierakstam. Esmu pārliecināts, ka krievi jāmīl nav. Un man personīgi nepatīk tas, ka latvieši krievus mīl un nīst. Jo tas, skaidrs, iespaido, ieprogrammē attieksmi. Tas mulsina cilvēkus un baro aizspriedumus. Mīlēt krievisko, nīst krievisko? Ūdeņaino? Pingvīnisko? Kurš zin par krieviem tik daudz, lai būtu tiesīgs vispārināt savu viedokli uz visiem krieviem, lai mīlētu vai nīstu visus? Man šķiet, galvenais ir nedemonizēt. Un tas jau būtu ļoti labi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff