sestdiena, 2010. gada 6. novembris

Kas ir kopīgs Vienotībai ar Latvijas interesēm?

Vienotībai tagad kļūdas ir aizliegtas. Tas laikam būtu vienīgais veids, kā sevi pasargāt no apvērsuma. Bet pieļautas jau vismaz divas lielas:

Necaurspīdīgs un neloģisks koalīcijas veidošanas process ar mazsaprotamu rezultātu ambīciju un kaprīžu parāde uz valsts depresijas fona Kristovskis ārlietu ministrs.

Priekšroka apsūdzētajam par naudas atmazgāšanu, kukuļa izspiešanu, saņemšanu un došanu, dokumentu viltošanu — Saskaņas marginalizācija.

Giljotīna vai noslīkšana?
Apvērsums ir ļoti iespējams, laikam pat gaidāms. Un cik es saprotu, daudzi, gan komentētāji, gan paši politikāņi, paredz, ka īstais laiks valdības gāšanai būs pavasaris (aprīlis?).

Lai to īstenotu, opozīcijai – marginalizētajam Urbanovičam un marginālam Šleseram – atliek tikai sakoordinēt savu rīcību ar Lembergu. Kas tagad arī, šķiet, tiek darīts.

Un te jums būs – tagadējo pusoligarchisko valdību ar vieglu kriminālo piesmaku nomainīs vecā banda ar nepārspējamo piekremļa žuļiku aromātu. Un kas tam par vainu? Lēta rusofobija.

Es nezinu, vai Kristovskis rusofobs vai nav. Fakts ir, ka viņš ir nosmērējies ap rusofobiem, saķēris tās blusas. Ir, ir jāskatās, uzmanīgi jāskatās, kam tu vieglprātīgi aiz savas nedresētās emocionalitātes pasaki jā, kam nē, ar ko saraksties, ar ko tevi ir redzējuši, kur tu varbūt gribēji iztapt kādai ne īpaši smalki domājošajai auditorijai.

Labi, ka, varbūt, arī Latvijā iestājas reputācijas laiki. Bēdīgi gan ir tas, ka pārmetumus par nepietiekami ētisko uzvedību izsaka nepārspējamie ciniķi. Vai viņu cinisms padara kanibālisko rusofobiju par mazāku kauna traipu Latvijai, nekā nekontrolējamās korumpētās elites izzagtās valsts reputācija? Nezinu, nezinu. Starpība laikam būtu tāda pati kā starp giljotīnu un noslīkšanu.

Ar ko Kristovska mērķi labāki par Urbanoviča mērķiem?
Apvērsums pret Vienotību mani interesētu, tāpat kā Vienotības liktenis, – maz, ja ne viena nianse: līdz ar uzticības kredīta Vienotībai vieglprātīgo izniekošanu asiņo Latvijas sabiedrības klusās cerības uz kaut kādu normālu politiku, atbildību un gudrību politikā. Kā jau kredīts, šī vērtība nepieder Vienotībai. Tas ir mūsu, sabiedrības aktīvs. Līdz ar to zaudētāji esam mēs.

Es to pašu rakstīju par Saskaņu un tās vēlētāju, kas ir Latvijas sabiedrības, mūsu pašu liela un ļoti svarīga daļa. Mēs nedrīkstam ļaut politiķiem būt vieglprātīgiem un bezatbildīgi izniekot resursu, kas viņiem nepieder. Var uzskatīt, ka bezatbildīgs politiķis ar vēlētāja atbalstu uzurpē varu. Un skatoties uz lietām no šī skatu punkta, ir skaidri redzams, ka bezatbildīgā politika nav savienojama ar demokrātiju. Līdz ar to tas, kas tagad notiek Latvijā, patiesībā nekāda demokrātija nav.

Vienkārši mēs vēl neesam nonākuši līdz demokrātijai. Manuprāt, tā ir daļēja atbilde uz daudziem jautājumiem. Mums ir demokrātiski likumi, mums nav autoritāru diktatoru, bet arī demokrātijas mums nav. Ir tikai demokrātijas procesu un procedūru imitācija, partiju imitācija, parlamenta imitācija, politiskās konkurences imitācija.

Ar ko kāda Kristovska uzvedība politikā ir labāka par kāda Urbanoviča uzvedību? Acīmredzot tikpat lielā mērā, kā kāda Kristovska mērķi ir labāki par kāda Urbanoviča mērķiem. Ne ar ko nav labāki. Abos gadījumos tiem ir pilnīgi vienāds sakars ar kalpošanu abstraktajiem Latvijas nacionālajām interesēm un kalpošanu savām izteikti konkrētajām personiskajām ambīcijām.

Vienotības nostumšanu nepamanīs
Vai tiešām Latvijas politiķis ir pēc definīcijas idiots? Latvijas politiķis ir tik kokains, ka neprot ne samierināt savas personiskās ambīcijas un bērnišķīgas emocijas, ne ieklausīties veselā saprāta balsī, ne paskatīties kaut cik tālāk par savu degunu un kabatu, ne sēsties pie sarunu galda?

Publiskās nesaskaņas Vienotībā ir liela jo liela kļūda. Nesaskaņas būs vienmēr, taču jāprot tās risināt, nevis vilkt visu savu drāmu uzreiz ārā. Runājiet, runājiet, runājiet savā starpā, nemēģiniet iesaistīt sabiedrisko viedokli. Sabiedrība nevarēs izšķirt kurš vairāk un kurš mazāk vainīgs, bet noteikti sāks apšaubīt abu pušu argumentus. Sabiedrība strīdā atbalstīs tikai tādu pozīciju, kas nāktu par labu pašai sabiedrībai. Vienotība soli pa solim zaudē sabiedrības atbalstu.

Sabiedrības atbalsta nozaudēšana ved pie leģitimitātes vājināšanās. Līdz ar to pēc šķietamā veselā saprāta triumfa vēlēšanās šo pašu idiotu politikāņu dēļ atgriežamies pie tās vecās vāji leģitīmās, sabiedrības interešu tikpat kā nepārstāvošās saeimas, kurlās valdības un korumpētās valsts pārvaldes. Tādu Vienotību sabiedrība vairs negribēs ne atbalstīt, ne aizstāvēt. Un apvērsumu pret tādu Vienotību sabiedrība lielākoties pamanīt negribēs.

Un tad vienalga, kas tā Vienotība ir – JL, PS vai SCP. Kristovskis, Dombrovskis, Pabriks vai Ēlerte. Neviens nebūs pelnījis atbalstu, jo gandē savu vai partijas reputāciju vai dara pārāk maz, lai to nepieļautu.

Vēlētājs svarīgāks par partijām
Šķiet, Vienotībai piedeva selektīvo cīņu pret oligarchiem – iesaistīšanos koalīcijā ar ZZS. Varbūt, kā vienīgā kļūda tā vēl ir piedodama no taktikas viedokļa – saglabāt koalīciju, kas uzvarēja vēlēšanās, ir tikai loģiski. Bet ne situācijā, kad pastāv reāla alternatīva koalīcijai ar oligarchisko ZZS.

Jā, tā ir dziļa un mulsinoša dilemma: veidot koalīciju par Jedinaja Rossija filiāli vai ignorēt ceturtdaļu vēlētāju, kas arī balsoja par pārmaiņām valstī, tāpat, ka Vienotības vēlētāji? Kas ir svarīgāks – partija vai vēlētāji? Skaidrs, ka vēlētāji, sabiedrība. Koalīcija ar Saskaņu būtu vēlamākais risinājums tieši no politiskās stabilitātes un ilgtspējīgās attīstības viedokļa.

Kas tad ir kopīgs Vienotībai, kuru tik liela sabiedrības daļa uzskatīja par atbildīgu politisko spēku, ar Latvijas nacionālajām interesēm? Abi ir miglā tīti fantomi. Atšķirība ir tajā, ka Latvijas intereses pastāv neatkarīgi no tā, vai pastāv kāda politiskā partija vai nepastāv un kā tā tiek galā ar savu uzdevumu. Latvijas interešu ignorēšana līdz šim ir ļoti dārgi maksājusi visai sabiedrībai. Un acīmredzot maksās vēl dārgāk.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff