otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Ušakovs atzīst sarakstes autentiskumu

Tagad viņam jāatdzīst, ka nosodāms ir viņa sarakstes saturs. Nosodāma ir schēmošana biznesā, manipulācija ar medijiem un vārda brīvības vajāšana.


Ar šo savu tekstu Ir.lv Rīgas mērs Nils Ušakovs atzīst, ka sarakste, kuru publiskojis Leonīds Jākobsons savā medijā kompromat.lv, ir autentiska.

Viņš piesauc krimināllikumā paredzēto atbildību par „patvaļīgo piekļūšanu” pie savas korespondences. Tās, kurā viņš izsaka domas par Krieviju kā Latvijas krievu jaunatnes dzimteni un necenzēti lamājas.

Tas ir viens aspekts. Cits ir šī politiķa vērtības un profesionalitāte.

Es varu tikai piekrist Jura Kažas komentāram pie Ušakova raksta un tam, ko par to raksta savā blogā Sandra Veinberga:

Juris:
Zagšana un publicēšana ir divas dažādas lietas un informācija īsti nav manta. Varbūt, ka jāsoda tas, kas pārvarēja Nila e-pastu, bet ne to iegūto materiālu publicēšana, kas skar viņa kā amatpersonas darbību. (..) Vairāki atmaskojoši stāsti ir radušies no " zagtas" informācijas -- ASV Pentagon Papers, Wikileaks, Pietiek.com. Daudz labas žurnālistikas balstas uz "zagtu" vai nopludinātu informāciju. Vara nekad nedrīkst būt droša! (šeit)
Sandra:

Ušakova kungs var censties tēlot privātpersonu, taču reālā situācija viņa amatā liecina, ka viņš tagad vairāk kalpo nevis savai sievai vai saviem kaķiem, bet gan sabiedrībai un tautai, kuru viņš pārstāv gan kā savas partijas līderis, gan kā pirmā persona Rīgas domē.

Tātad – ja reiz viņa e-sarakste nav ar savu līgavu/sievu vai mammu par to, kur viņi pavadīs nākošo vakaru, bet gan faktiski ir sarakste ar Krievijas vēstniecību par ļoti konkrētām aktivitātēm, tad notikušais faktiski nav nekāds privātās dzīves aizskārums. (šeit)

Kā jau vairakkārt ir pateikts, politiķim vienmēr ir jārēķinās ar to, ka gan publikai, gan konkurentiem interese par viņu vienmēr būs liela, pat graujoša. Dīvaini, ka Ušakovam ar visu viņa pieredz politikā tas nav ienācis prātā. Dīvaini ir arī tas, ka žurnālists, kas viņš tiešām bija, neredz tik vienkāršu patiesību, ka politika ir vispirms komunikācija.

Komunikācijā vienmēr jāuzmanās, ko, kā un kam tu kaut ko saki. Pat kaut ko nevainīgu. Vēl jo vairāk, ja tu runā, – bet šajā gadījumā raksti! – rupjības un ļoti, pat ļoti neviennozīmīgas, kompromitējošas lietas.

Ar šīm profesionālām kļūdām, kas jau ir izdarītas un tās vairs nevar novērst, Ušakovam nepietiek. Viņš pielaiž jaunu kļūdu, uzvedoties "defensīvi" un uzbrūkot "uzbrucējiem".

Ja jau viņš atzīst, ka publiskotā sarakste ir autentiska - un cik es saprotu, viņš ar šo tekstu to atzīst, - tad viņam jāatzīst, ka sarakstes saturs ir nosodāms. Un nosodāmas ir arī metodes, ko kāds, pildot politisko pasūtījumu, izmanto vajājot žurnālistu, organizējot kiberataku pret mediju un ar varu atņemot medijam datu nesējus – tā īpašumu burtiskā nozīmē.

pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Ušakovs pret vārda brīvību. Ko gaidīt, kad Ušakovs būs valdībā?

„Для русскоязычной молодежи в современной Латвии особенно важно укреплять связь со своей Родиной Россией…” – tas ir citāts no vēstules, kuru, kā apgalvo kompromat.lv, rakstījis 9. Saeimas deputāts Nils Ušakovs.

Es uzskatu, ka šādi uzstādījumi apdraud sabiedrības konsolidāciju un sabiedrisko mieru Latvijā. Es gribētu zināt, kā Latvijas demokrātiskie līderi, Valdis Dombrovskis, Solvita Āboltiņa, Valdis Zatlers, Artis Pabriks, komentē šo frāzi par dzimteni, reiz nu tā ir nākusi atklātībā.
16. decembrī aizturētais kompromat.lv žurnālista Leonīda Jākobsona saista savu vajāšanu ar Ušakovu kompromitējošās sarakstes publicēšanu un nosauc to par Ušakova atriebību. Ja tas tā ir, un tā ir politiķa atriebība un Latvijas spēka struktūru izmantošana personīgās atriebības nolūkos, tas ir kolosāls trauksmes signāls visai sabiedrībai, jo apdraudēta ir demokrātijas pamatvērtība, vārda brīvība.

Tādās sabiedrībās kā mūsu, ar vēl diezgan vājo izpratni elitē par morāli un demokrātiju, vārda brīvība praktiski ir vienīgais institūts un vienīgais ierocis pret politisko korupciju. Viss pārējais, diemžēl, kā mēs redzam, arī valsts iestādes, arī valsts spēka struktūras, ir manipulējams.

Latvijas sabiedrībai ir jāpateicas Jākobsonam un kompromat.lv par Ušakova sakaru ar Krievijas vēstniecību atklāšanu un dokumentēšanu. Šo sakaru atklāšanas fakts mūs tuvina brīdim, kad mēs gūsim pierādījumu tam, par ko šobrīd varam tikai minēt, – kas ir tie īstie iedvesmotāji, labuma guvēji, finansētāji, īstie beneficiāri, ko apkalpo Saskaņas Centra un, varbūt, ne tikai Saskaņas Centra politiķi un etniskās spriedzes kurinātāji medijos.

Tagad nešaubīgi sekos kompromāts uz pašu Jākobsonu. Diemžēl, es nezinu, kāda ir bijusi šī medija redakcionālā politika līdz šim, jo neesmu kompromat.lv lasītājs. Šobrīd solidaritāte ar cietušo žurnālistu nozīmē atbalstu demokrātijai un nosodījumu politiskai korupcijai. 

Tāpēc zemāk es pārpublicēju kompromat.lv izklāstu par Ekonomikas policijas lomu šī medija vajāšanā.

Iesaku visiem iepazīties kompromat.lv publikācijām par Ušakovu kompromat.lv spoguļvietnē.

Spriežot pēc šī ziņojuma, Ekonomikas policijas rīcība šokē. Valsts spēka struktūra nevis aizstāv mediju pret kiberuzbrukumu, bet, veicot kratīšanu cietušā medija telpās, izņem medija datu nesējus, ko var uzskatīt par uzbrukumu vārda brīvībai Latvijā.

Manuprāt, mums ir darīšana ar valsts spēka struktūras izmantošanu politiskās korupcijas piesegšanā vienas politiskās partijas interesēs. Un visa šī nelietība notiek, Saskaņai vēl atrodoties opozīcijā. Kas notiks tad, kad Saskaņa būs valdībā?

Kā šo situāciju vērtē Latvijas valdība, Latvijas Iekšlietu ministrija, Latvijas demokrātiskās partijas, kas vēl pavisam nesen gribēja veidot koalīciju ar Saskaņu? 

No kompromat.lv

2011.11.16 kompromat.lv publicē Rīgas mēra Nila Ušakova saraksti ar Krievijas vēstniecības pārstāvi Aleksandru Hapilovu, kurš tiek turēts aizdomās par spiegošanu Krievijas interesēs.

2011.11.18 pret kompromat.lv tiek uzsākti nepārtraukti hakeru uzbrukumi, kas vēl aizvien nav beigušies.

2011.11.21 kompromat.lv par uzbrukumu portālam vēršas Ekonomikas policijas Kibernoziegumu apkarošanas nodaļā, bet nekāda aktivitāte no atbildīgā inspektora Aleksandra Bebra (ALEKSANDRS BEBRIS) netiek izrādīta.

2011.11.22 pēc ziņām portālos par kompromat.lv uzlaušanu Latvijas IT drošības incidentu novēršanas institūcija CERT.LV sazinās ar kompromat.lv un piedāvā palīdzību incidenta risināšanā. Izskatot log failus, CERT.LV izdodas identificēt uzbrucēju, un CERT.LV ir gatavs vajadzības gadījumā piedalīties lietā liecinieka statusā.

2011.12.03 inspektors Aleksandrs Bebris paziņo, ka Kibernoziegumu apkarošanas nodaļai ir svarīgākas lietas, kas jāizmeklē, un nekādas tālākas izmeklēšanas darbības netiek veiktas, kaut arī iesniegtie pierādījumi ir vairāk nekā pietiekami vainīgo aizturēšanai.

2011.12.14 inspektors Aleksandrs Bebris uzaicina kompromat.lv servera uzturētāju Edmundu Zālīti sniegt liecības kompromat.lv uzlaušanas lietā. Inspektoru Bebri sevišķi interesē kompromat.lv servera tehniskie parametri, kā arī tas, vai tiek veikta rezerves kopēšana. Tāpat inspektors vēlas uzzināt arī piekļuves paroles, kuras, pamatojot ar drošības apsvērumiem, netiek atklātas.

2011.12.15 plkst. 12:30 Kibernoziegumu apkarošanas nodaļas inspektors Aleksandrs Bebris ar vēl trim policijas darbiniekiem maskās ierodas Pasaules tirdzniecības centra telpās un, ar lauzni uzlaužot durvis, iekļūst interneta kluba telpās. Pēc pusotras stundas policisti dodas prom, līdzi paņemot kompromat.lv serveri, serveri ar uzrakstu “backup” un divus optiskos diskus ar uzrakstu “Norton Systemworks 2005″ (spriežot pēc protokola, kas rakstīts, izmantojot sliktas kvalitātes koppapīru). Kratīšanu pieprasījis VP GKPP ENAP 4. nodaļas izmeklētājs Nauris Liepiņš un akcetējis tiesnesis Rinalds Silakalns. Kratīšanā piedalījies Aleksandrs Bebris un Pēteris Reinfelds. Vienlaikus savā dzivesvietā tiek aizturēts kompromat.lv žurnālists Leonīds Jākobsons.

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

No neuzrakstītā. Es nesaprotu

Godīgi, es daudz ko nesaprotu Latvijā. Un to es parasti pārdzīvoju klusām pie sevis, jo nerodu atbildes un tāpēc neko nerakstu. Pirms gada jau bija viens emocionāls neuzrakstītais gabals krievu valodā.

Es nesaprotu, kāpēc nodokļu maksātājiem jāmaksā par drausmīgi būvētiem vai labotiem ceļiem.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas televīzijas otrais kanāls saucas LTV7, nevis TV-2.

Es nesaprotu, kā kaut kas tik mežonīgs, kā ksenofobiski izteicieni, vispār ir iespējams valsts radio ēterā Eiropā 21. gadsimtā, un raidījuma vadītājs, kā tas parasti ir Krustpunktā, sēž pie mikrofona vai nu kā mēbele, nekā nereaģējot, vai nu idiotiski ķiķinot, labprāt solidarizējoties ar to lumpenu, kas nemaz nekautrējas no savas lumpenības.

Es nesaprotu, kāpēc nodokļu maksātāju nauda netiek izmantota, lai nodrošinātu pierobežu iedzīvotājus Latgalē ar pietiekamu Latvijas televīzijas un radio signāliem.

Es nesaprotu, kādēļ Rīga ir jāsaglabā kā pārējai Latvijai neproporcionāli milzīga pašvaldība, kur iedzīvotāji ir daudz tālāk no lēmumu pieņemšanas procesa nekā jebkur citur Latvijā.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijā nenotiek debates par sabiedrībai tik svarīgajām Latvijas ostām – ko to pārvaldes struktūrās dara politiķi un kāpēc tajās vairās ieguldīt nopietni investori no nesovjetu valstīm.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas ministri joprojām ar tik lielu aizrautību runā par kaut kādu mistisko Krievijas tirgu vai investoriem, kaut arī tikai debils vēl nav sapratis, ka Krievijas tirgus ir mazs, barjeras tirdzniecībai ir politiski motivētas, bet investori ir visi kā viens korumpētie blēži.

Es nesaprotu, kāpēc latvieši primitīvos rusofobus sauc par „nacionāļiem” un par latvisku Latviju uzskata Latviju, brīvu no krieviem, nevis Latviju, kur latvieši, klusiņām paturot savu ksenofobiju pie sevis, uzņemas atbildību par sociālo mieru.

Es nesaprotu, kā var balsot par populistiem.

Es nesaprotu, kāpēc, auniski nepiekāpjoties, jādublē filmas un raidījumi, kas ir „importa” valodās, neļaujot cilvēkiem pierast pie angļu valodas un citām valodām.

Es nesaprotu, kāpēc latviešu valodā ir jākropļo no citām valodām aizgūtie vārdi un nosaukumi. 

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas sabiedriskajiem medijiem ir tik tizlas interneta lapas, it kā tās taisīja direktora-feldmaršala kunga sekretāre no darba brīvajā laikā.

Es nesaprotu, kā var būvēt drausmīgi nekvalitatīvas mājas un pirkt tajās dzīvokļus.

Es nesaprotu, kāpēc tik daudz cilvēku uzskata, ka jo agresīvāk viņi brauks, jo tālāk viņi tiks.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas drošības iestādes ļauj Latvijā darboties vairākiem Krievijas ietekmes aģentiem, par kuriem var uzskatīt visus krieviski iznākošos laikrakstus, krieviski radošos radio un televīzijas un vairākus politiķus.

Es nesaprotu, kā var tik drausmīgi organizēt māju siltināšanu, uzveļot visu atbildību par to uz pilnīgi nepieredzējušo un organizēties nespējīgo cilvēku pleciem.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas karogam jābūt padomju proporcijām 2:1.

Es nesaprotu, kā var pasīvi noskatīties uz nepilsoņu problēmu un Krievijas pilsoņu pieaugošā skaita problēmu.

Es nesaprotu, kā var neizmantot sabiedroto milzīgos resursus, lai kaut sāktu risināt samilzušās problēmas ar Kremļa graujošo ietekmi uz Latvijas iedzīvotāju prātiem un morāli.

Es nesaprotu, kā var nemācīties no veiksmīgākajām valstīm pasaulē, it sevišķi ja šīs valstis atrodas tepat šīs pašas jūras krastos.

Es nesaprotu, kā var nesaprast, ka valoda ir ietekme, ka Latvijas cilvēki vienmēr vairāk apkārt saskarsies ar krievu valodu, kura attīstības ziņā vēl ilgi neko labu Latvijai un latviešiem nenesīs, tāpēc informatīvā un sabiedriskā telpa ir jāpiepilda ar angļu, franču, vācu un ziemeļvalstu valodām.

Es nesaprotu, kāpēc latvieši uzskata igauņus par lēnīgiem, bet sevi par baigi ātriem.

Es nesaprotu, kā var būt tik naiviem, lai nemaksātu nodokļus un vēl meklētu tam kaut kādus patētiskus attaisnojumus.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijā nīkuļo tik brīnišķīgs investīciju piesaistes kanāls kā birža.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijai vienmēr jābūt pēdējā vietā, arī Wikipediā, kur latviski ir trīs reizes mazāk ierakstu kā igauniski un četras reizes kā lietuviski.

Es nesaprotu, kāpēc Latvijas politiķi, pat tie, kas atnākuši politikā no medijiem, neko nesaprot no komunikācijas, jeb raugās uz medijiem tikai kā uz liekulīgās propagandas ieroci un uz mediju auditoriju kā uz pēdējiem debiliem.

Es nesaprotu, kur rodas tā pašnāvnieciskā tieksme identificēt sevi un Latviju ar Austrumeiropu, it kā kādam būtu jānovērtē šī maniakālā pašaizliedzība, nē, neviens nenovērtēs, pateiks: „tad arī esat Austrumeiropas makaki”.

Es nesaprotu, ka var neredzēt, ka administratīvās reformas rezultātā Latvijas administratīvā karte izskatās murgaini, mini novadiem ar centriem pie šo novadu robežām, nevis centrā, atrodoties blakus padomju „rajonu” izmēra novadiem, ka šī karte ir vietējo duraku ambīciju un šīs reformas virzītāju un īstenotāju nekompetences piemineklis, kas labākajā gadījumā neveicina reģionālo un vietējo attīstību, bet sliktākajā gadījumā iztukšo laukus.

Es nesaprotu, kā pieauguši cilvēki, kas politiķi visi ir, var nesaprast, ka liekulību nevar noslēpt, un ka liekuļojot, melojot, uzticību panākt nevar.

Es nesaprotu, kā tas var būt, ka trešdaļa sabiedrības intelektuāli pārtiek no meļiem „vienos vārtos”, kā tas var atstāt vienaldzīgus nopietnos politiķus un valsts vadītājus.

Es nesaprotu, kāpēc līdz šim pensionēšanas vecums nav pacelts līdz 70 gadiem.

Es nesaprotu, kā var nesaprast, ka politika nav nekāda „kompromisu māksla” vai „iespēju māksla”, bet komunikācija, saziņa, ka politiķa atteikums komentēt un skaidrot savus lēmumus vai sabiedrībai svarīgus notikumus, kā, piemēram, Krājbankas gadījumā noticis ar finanšu ministru Vilku, ir smaga kļūda.

Es nesaprotu, kā var cerēt uz kaut kādiem rezultātiem cīņā pret ēnu ekonomiku, pat nemēģinot uzlabot komunikāciju par to, kas sabiedrību jau ļoti daudzus gadus uztrauc un par ko sabiedrība runā nepārtraukti, – kā tiek iztērēta nodokļu maksātāju nauda, lai pat kaķim ir skaidrs.

Es nesaprotu, ka var neredzēt, ka sabiedrība vairākus gadus tiek mērķtiecīgi un mākslīgi sašķelta, un ka šīs mākslīgās sašķelšanas beneficiārus absolūti neinteresē Latvijas kā sabiedrības, kā valsts un kā ekonomikas ilgtermiņa attīstība.

Es nesaprotu, ka par ietekmīgu politiķi, oligarchu vai kaut ko tam līdzīgu var uzskatīt visvienkāršāko blēdi.

Es nesaprotu, kur rodas tas plaši izplatītais latviešu sentiments attiecībā uz Igauniju, apbrīnojot to no attālumā, nesaprotot ne vārda igauniski un nezinot neko par to, kas tur notiek un cik ciniski un zemiski paši igauņi izsakās par Latviju un latviešiem.

Es nesaprotu, kā tas varēja notikt, ka atrodoties tik izdevīgi Latvijas un Lietuvas tirgiem Rīga tā arī nav attīstījusi savu prāmju satiksmi ar ārpasauli.

Es nesaprotu, kāpēc Rīgā un visā Latvijā pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļu ir 20. gadsimta vidus līmenī.

pirmdiena, 2011. gada 12. decembris

Итоги выборов в России. Как Путин ответит на гражданский протест?

Дмитрий Медведев написал на своей странице в Facebook, что не согласен с требованиями митинговавших в субботу граждан России. Его дело, конечно. А кто это, Дмитрий Медведев?

Требования – не хитрые. Простые и ясные:

1. Освободить политических заключенных.

2. Аннулировать украденные выборы.

3. Отправить в отставку главу российского избиркома, расследовать все факты нарушений и наказать виновных.

4. Зарегистрировать оппозиционные партии, принять новые законы о партиях и выборах.

5. Провести новые выборы.

Кто бы ни был этот уважаемый Дмитрий Медведев, требования были высказаны не ему. Но если его голосом говорит уважаемый Владимир Путин, то такая реакция на требования недальновидна и даже глупа. С другой стороны, именно такое у господина Путина теперь положение после субботнего митинга – дурацкое.

Его хромоуточность – это главный итог гражданского протеста. Нелегитимность выросла в разы с момента объявления результатов выборов, появления роликов о преступлениях на избирательных участках, в течение обсуждения этих итогов на протяжении недели и, конечно, после того, как митинги протеста собрали никак не меньше сотни тысяч человек по всей стране 10 декабря. Нелегитимность Путина во власти продолжает расти по мере его задержки с практическим ответом на требования.

Думаю, восстановление значительной доли утраченного доверия вполне реалистично, пообещай он выполнить эти требования хоть частично. Восстановилось бы довольно быстро. Может, хватило бы до президентских выборов.

Если б пообещал, должен был бы выполнить. Иначе вторая серия 10 марта (первая суббота после президентских выборов). Но если бы выполнил, нужно было бы признавать фальсификации и сажать свою партию, своих больших и маленьких помощников, резать по живому, устраивать революцию собственными руками. А главное добровольно допустить себе альтернативу на президентских выборах, дать втянуть себя в политические дебаты, открыть себя критике и необходимости отвечать на нее. Путин на такое добровольно?

Тогда гайки, конфронтация внутри страны и холодная война с Западом. Осуществить это будет Путину очень тяжело.

Во-первых, потому что в его распоряжении хоть богатое, накаченное деньгами, но разделенное на лены феодальное государство. Хоть Путин и наращивает бюджет охранки и задабривает армию дополнительными 30 миллиардами долларов, до укрепления собственно безопасности режима и до армии дойдет лишь небольшая часть, в лучшем случае треть. Задабривая «армию», Путин задабривает только своих многочисленных толстопузых генералов. А вот кому идти закручивать гайки, может стать не таким простым вопросом. Ну, не генералы же.

Во-вторых, российская клептократия разоряет собственное государство для кутежа и безудержного веселья в лучших райских уголках того же Запада, а вовсе не Северной Кореи или Ирана. Для жизни в Лондоне, Вене и прочих гнездах антироссийской истерии. Там уже живут их семьи, учатся их дети.

Туда же в массовом порядке перебираются наиболее успешные мозги современной России. Те самые, которые не хотят Путина-форэва. И те, которые собрались на митинг в Москве и в других городах, – это и есть лучшие, но еще не уехавшие мозги. Это те, кто заклинают Россию от новых революций, кто как мантру повторяют: эволюция, эволюция, эволюция.

То есть гайки в условиях нынешней России так же трудно исполнимы как и революция по одним и тем же причинам: потому что у обеих сторон накопилось слишком много всего, что не терпит резких движений. Активы, имущество, интересы.

Кроме того, нынешний всплеск эмоций и интереса непременно вызовет наплыв новых актеров в политику. Политика в мгновение ока может стать более конкурентной. В политику вернулся Явлинский, уже приходил, но может вернуться Прохоров. Кто-то уже анонсирует приход Кудрина. Перед закрытыми еще воротами бьют копытами все те же ПАРНАСовцы и Навальный. Список уже совсем скоро будет гораздо длинней.

Конкурентная политика, политическая жизнь как таковая – это то, с чем Путин боролся на протяжении всего своего правления. Зачистка рисков – это вообще его жизненное кредо, как отмечают многие.

Вроде бы, если взвесить все за и против, Путину лучше было бы уйти сейчас. Практически не потеряв лицо. Выполнить требования и уйти. Во всяком случае отказаться от участия в президентской кампании. Это и была бы та эволюция, на которую уповают лучшие мозги.

svētdiena, 2011. gada 11. decembris

Итоги выборов в России. Проводы

Началось. Пятьдесят, а по некоторым оценкам все сто пятьдесят тысяч на митинге в Москве и десятки тысяч практически во всех значимых городах России. Пять тысяч в Петербурге, три в Новосибирске, по полторы в Волгограде, Ярославле, Томске. Подробнее можно узнать здесь.

Интересно, что активнее всего граждане заявляют несогласие с клептократическим режимом в регионах, где «Единая Россия» получила 29-37%, то есть примерно на уровне предвыборного рейтинга доверия по России в целом. При этом судить о том, были ли 29% в Ярославле в пользу ПЖиВ честными, просто невозможно. Я бы не стал исключать, что даже для натяжки этого самого низкого по стране показателя голосующих за жуликов и воров понадобились вбросы, карусели или простая «коррекция» окончательных результатов.

Началось. С субботы 10 декабря власть Путина реально охрамела. Путин превратился в хромую утку еще до начала своего четвертого срока, до начала следующих 12 клептократических лет.

Ведь дело даже не в том, что Путин узурпатор. Не в том, что нелегитимен как минимум с конца своего второго срока и как минимум тем, что остался на третий, или тем, что подтасовал результаты выборов в Госдуму двух предыдущих созывов. В конце концов ему реально все прощали. То есть при всей своей теоретической нелегитимности он оставался легитимен в глазах большинства.

Большинство прощало и украденные выборы. И того чувачка на президентстве за себя (никак не могу запомнить фамилию). И давилово беременных и пенсионеров под чиновничьими мигалками. И ментовскую стрельбу по гражданам. И пытки и даже доказанные убийства подследственных. И постановочную любовь по телевизору. И вранье и отстой вместо новостей. И хамство и воровство. И тяжелую генетическую безнравственность власти. Все прощали, глотали.

Потому что каким-то очень странным образом, каким-то хитрым вывертом, какой-то пятой точкой или шестым чувством, задним бараньим умом ему доверяли. Откуда-то же у него и даже того чувачка были рейтинги и 60, и 70. Наркозные, конечно, рейтинги.

Объяснить не так трудно. Просто поставьте себя на их место. Что, по каждой несправедливости бежать протестовать, жечь мигалочные мерсы и майбахи? Ну, в конце концов не меня же переехали на пешеходном переходе, не моего ребенка изнасиловал едросовский депутат. Ну, построил себе Путин дворец или два или пятнадцать, ну так и, говорят, пенсию повысил или обещал, хорошчеловек! Просто надеялись, что справедливость победит сама, зло само себя искоренит, Путин накажет. Надежда умирает последней.

Надежда. Люди, хоть и пришли в изрядных числах на митинги, требуют от властей того, что рассчитывали от властей получить, лежа на диване, – дайте справедливости, две! Что власть сама себя высечет за украденные выборы, сама их вернет и все само собой образуется. На это Путину дали две недели.

Ничего смешного, это – проводы любви, то есть веры, то есть надежды. Это же не только агония правящих, это еще и конвульсии всепрощенчества, то есть равнодушия. А равнодушие в неконсолидированном, эгоистическом обществе практически не истребимо. В конце концов, всех мигалками не передавят, всех в тюрьме не сгноят, да и всего не украдут. Ну и что, что 60% стоимости госзакупок – на откаты? Так сорок-то вроде нет…

Но зачем же пришли, если требования – диванные, а на равнодушии еще пахать можно? Ясно, что пришли не очень-то из-за украденных выборов. Пришли, потому что давно этих митингов ждали. Ждали, когда уже, наконец, будет пора. Готовы были давно. Хоть и надеялись, хоть и одаряли рейтингами, хоть и не их переехали.

Но пришли. Сами. Не потому, что Немцов, Рыжков или Навальный. А потому что ощутили в воздухе весну, запах прошлогоднего гниения и накопившихся за зиму под завязку, спрятанных в сугробах, а теперь оттаявших какашек.

Семантический ряд, может, и не самый симпатичный, но до появления трогательных подснежников первыми весну знаменуют оттаявшие какашки. Так же как собаковладельцы не подбирают за своими маленькими друзьями в снегу – не видно же! – так и в стужу авторитарного режима за преступлениями хунты следить просто некому. Но шила в талой воде не утаишь.

Это вовсе не сулит оранжевый майдан в Москве. Это совсем не значит, что те же 150 или хотя бы 50 или даже 10 тысяч придут на рождественский митинг 24 декабря, тем более, если власти его не разрешат.

Это значит, что началось. Начался отсчет времени для демонтажа путинского феодализма. Властям реально поставили счетчик. Пусть не через две недели, но требования здравого смысла, требования нормального общественного развития и наказания виновных обязательно будут предъявлены. Уточнены. Скорее всего, расширены.

Теперь что бы Путин ни делал, все будет рассматриваться с точки зрения его реакции на гражданский протест, его паники и страха, даже если он лично не боится и не паникует. Хотя, я думаю, что боится, всегда боялся. Но Путин, очевидно, никуда не собирается. На кону, надо полагать, гораздо больше, чем общественное мнение. Проводы могут затянуться.

otrdiena, 2011. gada 6. decembris

Kāpēc Rīgas publika balso par Putinu?

Latvijā Putina partija guvusi tikpat lielu atbalstu, kā pašu manipulējamajās stānās. Savā pilsoniskajā apziņā Latvijas krievi atpaliek no tautiešiem Krievijā.

Latvijā dzīvojošie Krievijas pilsoņi nobalsojuši tā: Jedinaja Rossija 77%, komunisti 12%, Spravedlivaja Rossija 5%, Žirinovska partija 3%, Jabloko 2%. Apskatīt var Krievijas vēstniecības internetlapā.

Ir zīmīgi, ka Latvijas krievu (Krievijas pilsoņu, protams) atbalsts Putina partijai ir daudz augstāks par rezultātiem krieviskajos reģionos pašā Krievijā, kur Jedinaja Rossija guva vidēji 42%. Pie tam lielākajā daļā no šiem reģioniem atbalsta cipars ir zemāks par vidējo, sākot ar Jaroslavļas apgabalu ar 29% vai Sanktpēterburgu ar 33%.

Ir muļķīgi apšaubīt šo rezultātu patiesumu. Es nedaudz esmu izbrīnīts, ka Žirinovskim tik maz, bet Jabloko vispār guvusi kādu atbalstu – 266 balsis no 15 597. Bija pat 45 balsis par izgāzušos Kremļa „liberālo” projektiņu Pravoje delo. Arī atbalsts komunistiem Latvijas gadījumā nebija nekāda protesta balsošana, bet tradīcija, kad daži gados vecie kādreizējās PSKP biedri uzticīgi balso par to, ko viņi uzskata par tās vecās Staļina/Brežņeva partijas pārmantotāju. Atkal salīdzinājumam: pašā Krievijā komunisti ir guvuši šoreiz daudz vairāk tieši protestētāju balsu pēc aktīviem demokrātiskās opozīcijas aicinājumiem balsot par jebkuru citu, tikai ne par Putina partiju.

Var teikt, ka Krievijas pilsoņi Latvijā lielā mērā ir apmierināti. Cita lieta, ar ko viņi ir apmierināti – ar Krievijas kursu, attīstību, lojāli Putinam vai, varbūt, ir apmierināti ar savu dzīvi. Galu galā uz Krieviju viņi nepārceļas. Pie tam, spriežot pēc pašaizliedzīgās rindā stāvēšanas, Rīgas publika skrien paust savu lojalitāti Putinam brīvprātīgi un ar lielu entuziasmu.

Bet kāpēc balsošanas rezultāts Latvijā ir līdzīgs rezultātiem Krievijas Ziemeļkaukāzas tirānijās? Kas Rīgas krievu publikai ir kopīgs ar šo tirāniju nabadzīgajiem, beztiesīgajiem iedzīvotājiem?

Manuprāt, kopīga ir nebrīve. Bet ja vieniem brīvību vardarbīgi atņem, tad otri stāv rindā, lai to nodotu. Tāpat, kā stāvēja rindā, cerot pret parakstu saņemt pašcieņu, daudzi tūkstoši cilvēku ar Latvijas pasēm rokās, kas patiesībā arī balso par Putinu, atdodot balsis viņa vietējam projektam Saskaņas centram.

Nebrīve, kas Latvijā, acīmredzot, ir daudz komfortablāka, pagaidām izpaužas tikai Saskaņas politiskajā monopolā un nespējā stāties pretī agresīvajai smadzeņu skalošanai no nebrīvo mediju puses. Un intelektuālajā letarģijā, domāšanas procesa apstāšanās apstākļos, kad intelektuālo līderu vietu aizņem smadzeņu skalotāji.

Situācija krievu kopienā Latvijā ir patiesi nožēlojama, bet tieši tas, nebrīve un intelektuālā atpalicība, arī ir Putina režīma partijas un tās Latvijas filiāles panākumu pamats.

Interesanti cipari par „vēlēšanu” rezultātiem Krievijā

Falsifikācijas? Jā, bet arī tendences. Menedžēt vēlēšanas nebūt nenozīmē kontrolēt notikumu attīstību.

Es personīgi vēlēšanu rezultātiem Krievijā neticu un aicinu visus darīt tāpat. Notika masveida krāpšanās gadījumi ar vēlēšanu biļeteniem, ko fiksēja un filmēja novērotāji. Par to var pārliecināties, iegooglējot „фальсификация выборов 2011”. Tomēr, kā apgalvo pētnieki, falsificēt, jeb pierakstīt vairāk par 12% techniski ir ļoti grūti. Tas, protams, atkarīgs no vesela lēruma faktoru, ieskaitot novērotāju klātesamību, viņu aktivitāti, reģiona un tā dominējošās kultūras un tā līderu atkarības no Kremļa utt.

Un tomēr, neraugoties uz falsifikācijām, ierobežoti iespējamām vai, kā dažviet, tai skaitā Krievijas vēlēšanu iecirknī Rīgā, neierobežoti iespējamām –

Saskaņas centra mātes kuģis, blēžu un krāpnieku partija Jedinaja Rossija, šajās vēlēšanās šā vai tā guva vai arī „guva” 33 miljonus vēlētāju balsu, kas ir mīnus 12 miljonu salīdzinājumā ar 2007. gada vēlēšanām.

Tā ir tendence, kuru noslēpt, vēl jo mazāk mainīt, var pat Putina autoritārais režīms, kam smadzeņu skalošanā, vēlēšanu falsifikācijās un visādās citās manipulācijās jūra ir līdz ceļiem.

Vēl interesantāks ir fakts, ka 5,5 miljonus no šiem 33, jeb 17%, devušas Tatārija, Baškīrija un Dagestāna, kas ir Krievijas lielākās musulmaņu teritorijas. Tatārijā 80% nobalsojuši vai „nobalsojuši” par Putina partiju, Baškīrijā 70% un Dagestānā 91%. Čečenijā starp citu 99,45%.

Iepriekšējās vēlēšanās Putina partijai vajadzēja sarūpēt tikai 10% balsu no šiem reģioniem. Jādomā, ka arī šo reģionu pārstāvniecībā Putina „parlamentā” pieaug proporcionāli, bet tam droši vien ir tikai sīka nozīme periferālās anturāžas ziņā, būs nedaudz vairāk pamanāmas atbilstošās estētikas detaļas.

Arī tendence, vai ne? Galu galā tieši musulmaņu reģioni iedzīvotāju skaita ziņā tikai aug un vidēji ir daudz jaunāki un vitālāki par krievu apgabaliem, kas noveco un izmirst. Tāpēc šie rezultāti ir jāvērtē arī Krievijas iekšējo ziemeļu un dienvidu konflikta kontekstā. Krievu etnocentristus konsolidē tieši naids pret dienvidniekiem / musulmaņiem.

Tas nesola neko labu ne Krievijas iekšējam mieram, ne mums kā Krievijas kaimiņiem. Un kopumā tas jāuztver kā Putina 12 gadu valdīšanas sekas, jo šīs tendences, acīmredzami, ir tālu no kāda Putinam labvēlīgā attīstības scenārija. Neaizņemšu laiku atkārtojot pašsaprotamās lietas, ka Putina „varas vertikāle” ir blefs un Putina režīms ir sairis, kas ir pilnīgi dabiski jebkādam uz totālās korupcijas bāzētajam valsts pārvaldes modelim. Uzsvēršu tikai pašu acīmredzamāko: Putins vairs nekontrolē procesus Krievijas sabiedrībā. Cik es klausos un lasu, neviens novērotājs neparedz pozitīvu notikumu attīstību Krievijā pēc šīm un nākamā gada prezidenta „vēlēšanām”.

pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

Latviešiem, kam jārunā krieviski, it sevišķi medijos

Ir dažas ļoti tipiskas valodas lietošanas kļūdas, kuras rodas visdrīzāk nesevišķi veiksmīgu valodas lietošanas paraugu izvēles dēļ. Es izceļu tieši šīs kļūdas, jo tās, diemžēl, „griežas ausīs”. Man ir ļoti žēl, bet tiešām tā ir.

Ихний un visu tā formu vietā jālieto nelokāmais vietniekvārds „их”. Jāatzīmē, tā ir supertipiska latviešu kļūda krievu valodā. Vārda „ихний” vārda krievu valodā nav, jeb, pareizāk sakot, ir pirmsskolas vecuma bērnu valodā (kas droši vien izskaidro, kad šī kļūda tikusi aizgūta un cik ilgi netika labota) vai arī maz- vai nu pavisam neizglītoto slāņu valodas lietošanā. Mūsdienu krievu sarunvalodā, jau nerunājot par literāro valodu, šo kļūdu sastapt ir praktiski neiespējami.

Un divas uzsvara kļūdas:

„Средства, kas ir vārda „срЕдство” daudzskaitļa forma, ir jāizrunā tāpat kā vienskaitlī ar uzsvaru uz pirmo zilbi – срЕдствa” (срЕдств, срЕдствaм, о срЕдствах). Šī kļūda nav bērnišķīga atšķirībā no iepriekšējās, un to pieļauj, diemžēl, arī daži labi izglītotie cilvēki, kam krievu valoda ir dzimtā, bet izklausās drausmīgi. It īpaši, ja šo vārdu lieto tik bieži, ka tagad Krājbankas krīzes laikā.

„Звонит” un visas pārējās darbības vārda „звонить” tagadnes un nākotnes formas jāizrunā tāpat kā infinitīvā un pagātnē ar uzsvaru uz galotni – звонИшь/позвонИшь, звонИт/позвонИт, звонИм/позвонИм, звонИте/позвонИте, звонЯт/позвонЯт. 

"По большому", jeb "pa lielam", ko latviski pirms gada valodnieki atzina par nevārdu :) Burtiski šis izteiciens sarunvalodā ir sinonīms darbības vārdam "kakāt". Toties ir izteiciens "по большому счету", kas nozīmē "patiesībā", "tiešajā nozīmē". Sajūtiet atšķirību :)

Vienkārši draudzīgs ieteikums :)

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

На чьей стороне Латвия в конфликте России с Западом?

Многое из сказанного Ходорковским или Навальным может в ближайшем будущем стать common knowledge. В Латвии Ходорковским не интересуются. На то есть две причины, обе люмпенские, дешевые, воняют портянками. По этим же причинам Латвию жрут бандиты. Все вместе это называется российский вектор внешнеполитической ориентации Латвии.

Господа! Новое интервью Михаила Ходорковского, бывшего российского олигарха, политического заключенного авторитарного режима, личного врага предводителя жуликов и воров Путина, иконы российского диссента. Интервью на этот раз на популярном ресурсе Газета.ру – прямо накануне «выборов» в российскую Думу.

«В течение 11 лет пребывания у власти нынешнее руководство России создавало искусственную картину мира в средствах массовой информации.»

«Его (Путина) окружение воспринимает предпринимательство как кормовую базу. И поменять это без риска потерять власть Путин уже не может.»

«Посадить могут любого, поскольку коррупция и игнорирование законов со стороны власти стали теперь тотальными.»


Ходорковского надо читать, Ходорковским надо интересоваться. Он действительно властитель дум, прямо или косвенно. Даже если у него нет планов становиться лидером политической оппозиции диктатуре путиноидов, у него есть талант лидера и реальная поддержка. Очень многое из сказанного Ходорковским или адвокатом-блоггером Алексеем Навальным может в ближайшем будущем материализоваться – хотя бы в виде common knowledge, «все так думают», включая люмпенизированную общественность, которая никогда не поддерживала и не поддержит лично Ходорковского.

В Латвии Ходорковским не интересуются. На то есть две причины, обе люмпенские, дешевые, воняют портянками. Обе имеют прямое отношение к первой приведенной мной цитате из интервью с Ходорковским – об искусственной картине мира.

Одна – моя хата с краю, я ничего не знаю; ne mana cūka, ne mana druva. В нищих духом пост-совках, как правило, нет сочувствия к чужой нужде. По этой же причине многие латыши вообще не касаются внутренних российских проблем. Это не деликатность, как может показаться. Это – скудость духа. И, конечно, неразвитость логического мышления.

Скудость духа и ума – отличная находка для путинского диверсанта, которому иначе пришлось бы подкупать или шельмовать латышских лидеров общественного мнения и СМИ с тем, чтобы те перестали бы уделять внимание тотальной слабости и безнравственности сегодняшней России и ее бандитскому правлению. Ничего такого не надо. Латышские общественные лидеры и СМИ и так ничего не хотят знать.

Вторая причина – русская. Латвийские русские о Ходорковском не знают ничего. В отличие от растущей доли российских русских, которые все больше прислушиваются к мнению оппозиции, прежде всего Ходорковского и Навального. Латвийские русские не знают, потому что им это не показали по Первому Балтийскому, РТР или НТВ, рупорам жлобского взгляда на жизнь и жлобской же эстетики. В этом случае жлобство (то есть хамство и эгоизм) – это скорее не находка, а триумф стараний того же путинского диверсанта. Нет, стараний, пожалуй, там особых не требовалось. Средний русский обыватель в Латвии всегда был легкой добычей наперсточников и шулеров.

Да, обе причины – люмпенские. Кто этот путинский диверсант, которому так легко и уютно с латышской аудиторией и который так преуспел с русской в Латвии? Да мало ли их у нас! Боюсь, больше, чем мы думаем.

Не уверен, что у нас, Латвии, есть особый выбор. Мы не может предаваться прелестям собственного скудоумия и малодушия и оставаться нейтральными в противостоянии России с ее насильниками. Мы, Латвия, уже на зубах у Кремля.

Что это значит? Попробуйте представить себе реальный конфликт между Россией и Западом. На чьей стороне окажется Латвия, сегодняшняя, такая, как сейчас, во главе с теми же партиями и теми же владельцами частных интересов, что и сейчас? Это вам не региональное сотрудничество стран региона Балтийского моря и не обсуждение будущей модели европейской интеграции, в которых можно, как Латвия, сидеть и тупо молчать, уставившись в одну точку. В реальном конфликте Латвия будет на стороне Кремля. И это Латвию ни в коем случае не спасет ни от катастрофического ущерба, ни от поражения. Потому что Кремль и весь дегенеративный про-кремлевский мир проиграет в реальном конфликте c Западом.

Наш естественный союзник – демократическая, мирная, дружелюбная Россия, осудившая свое имперское прошлое. Насильники России, узурпировавшие власть бандиты – враги России и враги Латвии. Поэтому Латвия должна знать больше о своих союзниках в России, поддерживать их хотя бы морально.

Да, это означает напряженность в отношениях с Кремлем. Это означает отказ со стороны латвийского государства – в интересах латвийского общества – от участия в проектах типа скоростной железнодорожной магистрали в Москву и других отмывочных схемах. Это означает целенаправленный выход из российской энергетической империи.

Это означает удар по жирным глистам, обильно копошащимся вокруг транзита, портов, железной дороги и, наверняка, других латвийских монополий с непрозрачной мафиозно-византийской аурой.

В том, что это в самых кровных интересах латвийского общества, у меня лично нет никаких сомнений. Так же как и в том, что так называемая ориентация на путинскую Россию в латвийской политике, может быть только в интересах этих самых глистов.

Реализация интересов общества, приверженность ценностям демократии, создания правового общества и современной экономики, то есть «западная ориентация», – все это требует активной позиции со стороны самого гражданского общества.

Западный выбор Латвии отнюдь не данность. Мы все чаще и чаще убеждаемся, что членство в западных структурах вовсе не означает автоматическую защиту латвийских налогоплательщиков от российских мошенников в банках, авиакомпаниях и в вагоностроении. Не означает законности, чистоты и прозрачности транзитного бизнеса. Не означает автоматического притока солидных, не связанных с политической коррупцией инвестиций в создание добавленной стоимости. Членство в западных структурах не вычищает автоматически дураков и воров из политики. И не делает нас самих ни умнее, ни честнее, ни благороднее. Не ликвидирует ни скудоумие, ни малодушие.

Поэтому на пути к реализации интересов латвийского общества стоят не только и даже не столько жирные глисты и кремлевские бандиты, сколько люмпены. Только активная позиция гражданского общества может позволить Латвии не быть сожранной – или скорее недожранной – бандитами.

svētdiena, 2011. gada 27. novembris

A weapon against low self-esteem?

I couldn’t resist the temptation to borrow the following post from a Nordic-related discussion on Quora.com, keeping the original intact:
Kurt Edlund: I know how the Finns act. Lived with them for almost 50 years. But because I am not a Finn (Finlandssvensk) and my grand, grand, great parents emigraded from Gävle in the 1750-ties to Åbo. They were book printers. I decided to move back to Sweden. Why? Just because as an FinnshSwede I felt now welcome in the Finnish communities. Allways when they notised that my finnish wasen't proper enought they begun acting wery Finnisk. In other words: Bullied me for who I was! I could stand out 50 years with their low self-asteem. So now I am back at my real roots and I feel really great being a Honest Swede fully!
My point is not to draw anyone’s attention to, look, a discrepancy between what we know about the broad-minded, tolerant Nordics and the everyday practice, and shit happens, etc. We’re all people and no one is perfect. The thing is that the Nordics really are tolerant and way more broad-minded than what I can say about the Baltics. This is a fact of life. 

At the same time, they don’t need a lecture on how one feels to be bullied for what he/she is. Another fact of life is that the Nordics are all but restrained in expressing their mind. And yet, we see very few complaints of this sort or any evidence of ethnic bullying, although the author refers to the bullying as to “acting very Finnish”. And if people don’t complain, it may just as well be an act of tolerance. I guess this is because low self-esteem is a bad choice of weapon against low self-esteem. I hope I don’t overestimate.

What’s then a good choice of weapon against low self-esteem?

Now, when reposting this text, I am of course thinking of the ethnic row in Latvia. Here we are experts in bullying each other for what we are and what we’re not. Here we restrain each other in looking for what we have in common as well as in looking into the future. Here we are good at convincing each other there is no future.

I often listen to the podcast of the popular early-afternoon discussion show Krustpunktā on the state Latvijas Radio, which receives calls from frustrated and unhappy listeners, mostly seniors or jobless ones and extremely often same people one day after another. That’s what I call a school of ethnic bullying. Yes, on a state-owned radio. The calling opinion makers may even not fully realise what they do is the propagation of ethnic hatred and low self-esteem. I’m afraid this is a whole culture of bullying. However, I must add this is an act of bullying without the bulled ones, the Russians, being directly involved. Bullying behind the bullied one’s back. 

Yet, again, this is going on on a state-owned radio, and practically with no moderation, as the moderator chooses not to take sides, neither supporting the bullies nor protecting the victims. To the credit of this radio, I must say the invited guests of the show are by far less vocal in the propagation of the ethnic cleavage in the country. The most reputable of them are keeping it neutral at best, fearing a label of a cosmopolitan and even an enemy thrown at them from the crowd, should they try to find a word in favour of the ethnic understanding. This is the crowd the intellectuals fear the most. Isn’t it typical that the intellectuals have least to say to the crowd? Well, so much about the intellectual power—and courage—of those talking to the crowd.

A very similar school of bullying is being practiced on the privately owned Russian-speaking Radio Baltkom. Here the bullying seems less as the ethnic hatred, much less attacking the Latvians for their ethnicity, but focusing more on the wounded ethnic pride. The moderators and guests on this radio are much more prone to share and even amplify the low-self-esteem-fuelled “grief”. This radio chooses to bully the entire state for its Latvianness, or for that matter, un-Russianness.

In one of my posts in Russian here in this blog, I called this stance the palestinisation of the Russians (borrowed the term from a Russian liberal commentator Yulia Latynina). No doubt, Latvian political leaders did their best in alienating the Russians from the Latvian nation-state idea in the 1990s, grossly miscommunicating and misinterpreting it to both language audiences. Closely following the same tradition, the Russian political leaders of the 2000s keep alienating their supporters from the Latvian state. Everything is wrong and awkward when it comes to the state, the parliament, the government, its ways and decisions. Everything, except the Riga municipality, ruled by ethnic Russians. Those guys are above any criticism. As simple as that. Bullying doesn’t require much creativity, does it? 

One low self-esteem is up against another low self-esteem. A wall too high for a low self-esteem to get over. Does that in fact mean Latvia’s two linguistic communities are not going to achieve a common language? Figuratively, rather than literally, speaking, as it’s crystal clear that both languages will stay functional in Latvia as long as it will exist.

My answer is yes, as long as low self-esteem is prevailing in both communities. And it obviously will as long as the community leaders cultivate it. Just like the Riga mayor, Nils Ušakovs, does when demanding higher self-esteem for the Russians, as if one can demand it from anyone. In his interpretation, the Russians should claim back their self-esteem they once were deprived of by the Latvians who enforced Latvian as the only state language, thus making the Russians learn and speak it, and this is after generations and generations of the local Russians had never bothered with it. Now the suggestion from the mayor is to support a referendum aimed at giving Russian the state-language status so that also the new generations of the local Russians could happily continue the ignoring attitude.

No, amassing low self-esteem, appealing to the collective low self-esteem of the crowd would never change its quality. Then what would be the weapon against low self-esteem, if any? I guess it’s all about just not giving in to it. Don’t help humiliate yourself, don’t bathe in the mud someone may enjoy throwing at you.  

Is the mud throwing inevitable? I don’t think so. What would stop a jerk, turn a jerk into a reasonable person, prevent a reasonable person from becoming a jerk? Really tricky, I'm sure there are zillion theories. Does any of them work? Does anyone care? Look at the London riots in August 2011. Looting, setting houses, buses, cars with innocent people on fire, attacking ambulance crews as they were trying to help the injured. Where does this stop, where's the line? I mean for the bullying, like in our case, or all hell broke loose as it was in London.

Well, I have no answer for London. They didn't expect it, did they? Didn't see it growing. Or rather self-esteem in so great many people collapsing. There could just be a thought for Latvia in all that. I believe in the power of an individual to cope with his or her attitude. There should be incentives. Some find them in life and don’t need, or don’t notice, help in finding incentives, like the right attitude, tolerance and respect pay off greatly. Some need more help but don’t know it. No one can replace the intellectuals in this quest for ethical incentives. And this is definitely no place for intellectual modesty, which I hope the Latvian intellectuals will put off one day when talking to the crowd.

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

Finanšu higiēna. Krievijas investīcijas nav vēlamas Latvijā

Pirmais, kas ienāk prātā, tagad dzirdot par ķibelēm Krājbankā, airBaltic (kurš nākamais?), ir higiēna. Kurš te tā ož, kuram kabatā ir Krievijas nauda?

Higiēna ir arī tas, kādu kapitālu tu laid savas valsts finanšu apritē un kādu ne. Tam tev ir analītiķi, izlūkošanas dienesti, savi un sabiedroto, tam tev ir paša acis un smadzenes.

Un ja tu negribi finanšu sifilisu, par kā sekām jānorēķinās tiem vēl palikušajiem apzinīgākajiem no taviem pilsoņiem, kam vēl nav apnicis tev maksāt nodokļus, – tādā gadījumā tu vienkārši ņem un nelaid savā valsti iekšā to kapitālu un tos biznesmeņus, kas sevī pārnes to finanšu sifilisu.

Kaut arī šī nauda var būt arī tāda, kas glābjas no Putina režīma. Ir grūti pateikt, cik tādas naudas ir USD 64 miljardos, kas pametuši Krieviju šī gada 10 mēnešos. Domāju, ka arī šī nauda nebūtu ļoti vēlama Latvijā. Taču visvairāk uztrauc tās „investīcijas”, kuru īpašnieku īpašnieki atrodas Krievijas varas ešelonos. 

Negribu iedziļināties Krievijas miljardiera Antonova lietās un nelietās Lietuvā un Latvijā, jo par to var daudz pilnīgāk pastāstīt kompetentāki avoti. Došu tikai vienu artistisku atsauci uz to, kā ievēro higiēnu Zviedrijā un UK. Vienā šī gada jūlijā Antonovam neļāva glābt Saab, otrā 2009. gadā neļāva Antonova Snoras bankai (yep) ienākt savā tirgū. Sīkāk ko, kā un kāpēc šeit.

Un tie bija tirgus aizsardzības pasākumi ne pret kārtējo konkurentu – ar to Zviedrijas un UK tirgi tiktu galā. Tie bija pasākumi pret viņa naudu un tās izcelsmi, viņa paražām, viņa komunikācijas praksi, viņa biznesa izpratni. Jo brīvā tirgus konkurencei, cieņai pret tirgu, patērētāju un sāncenšiem, vienvārdsakot biznesam Krievijas vienas dienas miljardieri nav mācīti.

Kam viņi ir mācīti varēja jau tā labu laiku nojaust, bet tagad jānojauš nemaz nav. Jāpainteresējas par Berezovsky vs Abramovich lietas izskatīšanas gaitu Londonas tiesā.

Kādam ģēnijam jābūt, kāda zelta ādere jāatrod, lai „uzvārītu” miljardus 10 līdz 12 gadu laikā? Nopelnīt nevar. Var saņemt. Uzglabāšanai, kā kasieris. Vai atmazgāšanai, kā naudas atmazgātājs. Viņa majestātes uzticamais valsts naudas atmazgātājs.

Šīs naudas īstie īpašnieki uzurpējuši varu Krievijā, demontējuši savas valsts demokrātijas un sabiedrības kontroles institūtus un grasās palikt pie varas neierobežoti ilgi. Šiem ļaudīm nav ne mazākās intereses par savas valsts ekonomikas attīstību, ko vēl runāt par viņu interesēm attīstīt ārvalstu ekonomikās, piemēram, Latvijā vai Lietuvā, kur viņu nauda nonāk ar to „miljardieru” starpniecību. Šī ir akla, manipulējama, neuzticama nauda. Snoras/Krājbankas un airBaltic gadījumi, šķiet, ir tieši naudas neuzticamības ilustrācija.

Lietuvas problēmas ar Snoras jau ir pazeminājušas Lietuvas valsts vērtspapīru vērtību starptautiskajā tirgū. Latvijas problēmas var līdzīgi ietekmēt mūsu iespēju pārfinansēt EU/IMF aizdevumu. Te atkal cieš Latvijas nodokļu maksātājs, jo, lai samaksātu nepārfinansētās miljarda lielās saistības pēc gada, būs pamatīgi jāgriež valsts budžets un jāceļ nodokļi. Būs jāatvadās no tūkstošiem jaunu emigrantu un no kārtējiem procentiem ekonomikas, kas bankrotēs vai aizies ēnā.

Es domāju, ka šī nauda, to īpašnieki un šo īpašnieku īpašnieki ir arī tas, kas atvaira no Latvijas tīro naudu, ilgo, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem neapgrūtināto naudu, to naudu, kas Latvijā celtu ražotnes un attīstītu pakalpojumus. Šī nauda – netīra, akla un neuzticama, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem apgrūtināta – liek investoriem no uzticamām rietumvalstīm skatīties uz Latviju ar aizdomām, kā uz Krievijas satelītvalsti, Krievijas taustekli EU un vienu no Krievijas totālās valsts nozagšanas sistēmas naudas atmazgāšanas atzariem.

No tādas naudas savs tirgus ir jāaizsargā, kā to dara Latvijas finierī. Diemžēl, vairāk galvā nāk pretējie piemēri. Vienalga kā šī nauda ienāk mūsu tirgū – pa taisno no Krievijas kā Krievijas investoru un dzīvokļu uzpircēju līdzekļi, caur Lietuvu, Igauniju, offshore reģistrētiem mazgātavām vai kā citādi.

Šī nauda ļoti viegli kļūst par politisko ieroci, finansējot caur it kā vietējiem uzpirktiem „ziedotājiem” politiskās partijas, medijus, lielu un mazu līderīšu / ietekmes aģentu kampaņas, kūdīt histēriju un radīt politisko ažiotāžu.

Tā vispār nav nekāda nauda, tas ir ietekmes un deģenerēšanas līdzeklis. Ar šo naudu kāds samaitā un pērk Latvijas politiķus. Citādi ir neiespējami izskaidrot, kāpēc cilvēki, kas ir ievēlēti un iecelti aizsargāt Latvijas nacionālās intereses, neaizsargā Latvijas nacionālās intereses no šī finanšu mēra, ko sauc par Krievijas „miljardieru” investīcijām Latvijas ekonomikā.

To, diemžēl, apstiprina notikumi sakarā ar koalīcijas veidošanu un dažas sīkas detaļas, kas parādījušās medijos vēlāk sakarā ar dažu Saskaņas un Zatlera partijas politiķu saistību ar interešu īpašniekiem Krievijā.

Šajās dienās Dānijā pieņemas spēkā skandāls ap jaunās kreiso valdības rūpniecības un uzņēmējdarbības ministru Ole Sohnu. Kā apgalvo viņa kritiķi, pirms 20 gadiem, būdams toreizējās komunistu partijas DKP vadītājs, Ole Sohn nebija pietiekami apņēmīgs un konsekvents, izbeidzot partijas finansēšanu no Maskavas. Tas, ka finansējums bijis, ir sen atzīts vēsturisks fakts. Viņš pats apgalvo, ka sāka rīkoties, lai apturētu nelikumīgo finanšu plūsmu, jau no pirmās dienas partijas vadītāja amatā. Tagad Sohnam draud izmešana no politikas par neuzticību.

Interesanti, cik ministru paliktu Latvijas valdībā, ja no tās izmestu tagadējos un kādreizējos Maskavas finansējuma saņēmējus savām partijām un kampaņām? Ko valdība – cik Latvijā paliktu partiju, ja partijas sāktu pašlikvidēties, kā to Dānijā izdarīja DKP, zaudējot jebkādu sabiedrības uzticību, atklājoties mafioziem sakariem ar Maskavu?

Vēl par šo pašu tēmu vietnē Mosties.org fragments no intervijas ar Igaunijas Martu Laaru Latvijas avīzei vēl 2009. gadā. Paldies komentētājam lama Ir.lv!

svētdiena, 2011. gada 20. novembris

Ideālā liberālisma nav. Un lai tas jūs nefrustrē

Atbildes uz „liberālisma kritiku”. Blogers Ivars Prūsis veltījis uzmanību liberālismam un adresējis virkni jautājumu man komentāros. Atbildu ar šo ierakstu intervijas formā.

„Kur tad tas ideālais liberālisms, ko es visnotaļ atbalstītu, pastāv. Kur viņš ir? Nav manuprāt.”

Nē, nav. Un lai tas Jūs nefrustrē. Liberālisms nav totalitāra sekta. Politiskā ideoloģija, politiskā filozofija ir vērtības, kompass, vadlīnijas, principi, nevis rīcību plāns. Atšķirībā no totalitārām ideoloģijām.

Ir viņš vai nav kaut kur „panākts” visā pilnībā, nav būtiski. Būtisks ir tas, cik lielā mērā kāda konkrēta ideoloģija, kas ir pārstāvēta sabiedrības intelektuālajā elitē, ietekmē sabiedrības attīstību, sekmē to vai bremzē, attur sabiedrību no galējībām, atbalsta indivīda radošumu un inovācijas ekonomikā utt.

Cilvēks visā pasaulē ir visupirms konservatīvs, jo būt piesardzīgam, cienīt iepriekšējo paaudžu pieredzi viņu māca pati dzīve. Tātad jebkurā sabiedrībā masa vienmēr būs konservatīva, inerta un slinka, kas ir masas normālais stāvoklis. Jautājums vienmēr ir par intelektuāļiem, inteliģenci, līderiem. Ja viņi neģenerē jaunas idejas, neatjaunojas, nerekrutē jaunus spēkus, masa neizbēgami degradē.

Ja Jūs neredzat liberālismu, Jūs noraidāt liberālās vērtības, indivīda brīvību, indivīda atbildību, veselo saprātu. Vai nu Jūs atzīstat šīs vērtības, vai nu noraidāt. Tā ir Jūsu personīgā izvēle.

Kaut arī nē, manuprāt bija viena tāda valsts, kas daudz bija sasniegusi, lai tuvotos šim ideālam, tā valsts bija Lībija, bet ASV, Francijas u.c. nelieši to brutāli un ciniski noslaucīja no zemes virsmas.

Ko Jūs zināt par Lībiju. Tas nav jautājums. Jūs neko nezināt par Lībiju. Ciest nevaru nemotivētu abstrakto cinismu un tumsonīgo vienaldzību. Bet pieļauju, ka tā ir tikai epatāža.

Jūsu zināšanai: Lībija ir cietusi, tūkstošiem cilvēku zaudējot dzīvību vienas visādā ziņā degradējušās diktatūras agonijā. Ja gribat vairāk, meklējiet mediju archīvos.

Par ideoloģiju. Tā ir vajadzīga kā teorija, bet, bet, bet.

Vēlreiz. Nē. Vērtības nav teorija. Vērtības ir tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai orientētots pasaulē, prastu atšķirt labo no sliktā. Jūs, piemēram, nezogat maizi no veikala, sakāt labdien un paldies, uzvedaties sociāli pieņemami. Tādas ir Jūsu vērtības, kuras Jūs dalāt ar lielāko daļu sabiedrības. Tā nav nekāda teorija. Vai drīzāk tā būtu, ja lielākā daļa sabiedrības atteiktos dalīt ar Jums šīs vērtības.

Politikā prasmei atšķirt derīgo no nederīgā, efektīvo no neefektīvā, pareizo no nepareizā jābūt daudz smalkākai. Tāpēc ideoloģijas. Ja tu esi sociāldemokrāts, tu atbalsti arodbiedrības un cīnies par vienlīdzību pārdalot naidīgās šķiras bagātību. Ja tu esi konservatīvs, tu atbalsti kopības sajūtu un valsts paternālismu. Ja tu esi liberālis, tu atbalsti individualitāti un nodrošini vienādas starta pozīcijas, lai panāktu vienlīdzību. Tā nav nekāda teorija.

Precizāk, pie mums tā joprojām ir teorija, jo mums nav ideoloģisku partiju. Mūsu partijas nav ideoloģisko politiķu, ideoloģiju sekotāju partijas. Mūsu partijas ir taktiķu partijas. Tas bez visiem labi zināmās atkarības no privāto interešu īpašniekiem.

Teorija, bez prakses ir tukša un nevajadzīga,

Runā students. Pieredze, pieredze.

„teorētiķi” visu sačakarē

Lasiet grāmatas, interesējieties par ideju vēsturi. Jūsos runā dabiskā neuzticība jaunām idejām. Lasiet vairāk, pirms sludiniet karu pret idejām. Sačakarē tie, kas neko nezina. Ļaunāki par tiem, kas neko nezina, ir tie, kas neko arī negrib zināt. Te nav, par ko diskutēt.

Par Jūsu tālāko tirādi par vaļiem, neliešiem un melnā darba ideālistiem, kas ir pats ļaunuma iemiesojums Jūsu pasaulē, es pateikšu tikai vienu, lai neielaistos bezjēdzīgā demagoģiskā disputā:

Runājot par kaut kādiem neliešu sabīdītiem melna darba darītājiem, kas Jūsu interpretācijā saucas „ideālisti”, Jūs, manuprāt, jaucat ideālistus ar idiotiem. Tas nav viens un tas pats. Es īsti nezinu, kādus tādus „ideālistus” Jūs atradāt Latvijas politikā, Zatleru vai, bet pat ja tādi kaut kur Latvijas politikā ir sastopami, viņu ideālismam nav nekāda sakara ar kādu ideoloģiju.

tai [ideoloģijai] ir jābūt saprotamai un pielietojamai, tas ir tādai, ko spēj viegli saprast liels skaits cilvēku un attiecīgi pielietot. Un tā lūk ir viena no pašu ideoloģiju problēmām, gan sabiedrības problēma kopumā, jo ideoloģiju un redzējumu ir dikti daudz,

Tā nav problēma, vismaz nav ideoloģiju problēma. Tā ir daudzveidība. Ideoloģiju konkurence ir ļoti pozitīva lieta. Konkurencei jābūt visās sfērās. Bet tas, ka izvēles brīvība ir ne tikai privilēģija, bet arī lāsts, ir labi zināms fakts. Izvēlieties sev kadu ideoloģiju un attīstiet to, nevis vaimanājiet, ka ideoloģiju ir par daudz.

runāts tiek par ļoti līdzīgām lietām, bet valodas (ideoloģijas, to terminoloģijas, tas ko katra ideoloģija saprot ar kādu vārdu) ir dažādas. Un šo apstākli izmanto veikli ļaudis un pēc skaldi un valdi principa pārvalda visus.

Muļķības. Kā jau konspiroloģija. Es konspirologus nesaprotu. Ar putām uz lupām viņi atmasko skaldoši valdošos veiklos neliešus, skaidri redz, kas visā ir vainīgs, točna zina, kā interesēs ir tādi un šādi apstākļi, bet nez kāpēc, neiet pret tiem neliešiem krusta karā. Vai tad tie nelieši gadījumā neizmanto ļoti veikli arī šo faktu, ka konspirologiem vairāk patīk atmaskot tā teikt neklātienē? Vai, varbūt, tie nelieši veikli bīda tādus konspirologus vaimanātājus, lai apturētu tautmasu revolucionāro dziņu?

Ja pieņem tēzi, ka Latvijā nav valdījuši liberāļi, kaut gan valdošās partijas sevi sauca par liberāļiem, tad tik pat labi mēs varam teikt ka no noteikta brīža Latvijā arī komunisti vai sociālisti nav valdījuši, un savā ziņā šie apgalvojumi būs pareizi.

Par to neviens arī nestrīdas. Komunisti, kas neceļ komunismu, laikam nav nekādi komunisti. Jūs, acīmredzot, padomju laikos dzīvojis neesat. Komunisms bijis totalitārā režīma ideoloģiskais piesegums, kas it kā darīja demokrātiju nevajadzīgu. Galvenā vēlīnā (70.-80. gadu) „komunisma” mācība ir, ka izvēloties divkosību par valsts ideoloģiju, autoritārs režīms pazudina sevi un degradē sabiedrības morālo stāvokli.

Ja Jūs ar „liberāļiem” domājat „Latvijas ceļu”, es varu pateikt tikai, ka 90. gados liberāļiem Latvijas politikā nebija īsti no kurienes ņemties. Un tā nebija nekāda ļauna sazvērestība. Tāpat kā tagad, Latvijas politikai esot brīvai no ideoloģijām, tam nav nekāda ļauna iemesla. Latvijas politiķi vēl nav izauguši līdz ideoloģijai, jo tai ir vajadzīgas zināšanas, principi, cita kvalitāte.

Latvijas politiķi joprojām ir tie paši sovjetu dubultmorāles upuri, kas neko nezina par ideoloģijām, bet ir gana piemēroti privāto interešu īpašnieku pārstāvēšanai un demokrātijas izmantošanai šo interešu realizācijai.

Arī saviem pēcnācējiem viņi spēj nodot kā stafeti tikai savu vilšanos, neticību, cinismu un divkosību. Arī plaši izplatītais konspiroloģisks entuziasms ir šīs pašas izcelsmes. Sovjetu inde izrādās velnišķīgi spēcīga un nezaudē savu spēku vairākās paaudzēs. Mana cerība ir uz to rietumu pieredzi, ko jaunā latviešu paaudze masveidā tagad gūst ārzemēs. Jo tie, kas paliek Latvijā, it īpaši politikā vai ap to, turpina saindēties.

***
Tad vēl Jūs mani citējat par brīvo un atbildīgo indivīdu un dzīves kvalitāti, „kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.” Jūs rakstāt:

Ļoti labi, ja izejas pozīcijā mums tādi indivīdi ir. Bet, ja viņu nav, ko darīt? Un par ko tad pārvēršas liberālisms? Manuprāt te palielam ir divas iespējas, vai nu liberālisms pārvēršas par sociālismu, kurā mēģina šo indivīdu radīt un attīstīt vai arī tas pārvēršas par neoliberālismu, neodarvinismu vai vienalga kā to saucam, kurā ir spēkā stiprākā tiesības.

Bet ja tādu indivīdu nav, ko darīt? Nenolaist rokas. Jo nekad nav tā, ka kaut kā vispār nav, ja tam ir jābūt. Tādi indivīdi ir, pat ja Jūs personīgi tos nepazīstat. Tāds indivīds ir katrā no mums, vairāk vai mazāk. Ja vairāk, tam ir lielākas šanses materializēties stimulējošos apstākļos. Piemēram, ja cilvēks nokļūst stimulējošā vidē ārzemēs. Protams, nekas nenotiek automātiski. Pamatā vienmēr ir pašcieņa. Tādam indivīdam jābūt gribošam mācīties, uztvert jauno, nevairīties no jaunā, nebaidīties no jaunā. Cenšoties pacelt savu dzīves kvalitāti, indivīds pārliecinās, ka atvērtība jaunai pieredzei, vēlme mācīties un ieguldījumi jaunās zināšanās ir attaisnojušies un dod labus rezultātus. Tas motivē tālākai rīcībai.

Bet ja tīri teorētiski pieņemt, ka tādu indivīdu nav, tad nav arī liberālisma, jo to nav, kam ģenerēt, un tam nav, ko apkalpot. Liberālisms ne par ko nepārvēršas.

Ivara Prūša jautājumi.

sestdiena, 2011. gada 19. novembris

Распишитесь в получении достоинств

Не могу молчать. То есть какое-то время мог, а сейчас расхотел. А все потому, что тезис молодого и небесперспективного политика Ушакова Н. о достоинствах таки просочился в массы.

Ясное дело, не без Радио Бэ там или небогатого на инновации русского печатного продукта. Короче, не без фирменного скудоумия. Вдолбили, вколотили, никого не пожалели, маме родной и той досталось по полной программе – про ушаковское беспримерство, подвиг в мирное время и удивительное рядом. Касманафт одним словом. Главный технологический слоган личной кампании молодого политика: «и чёйта я его сразу так зауважал!»

Историю болезни все же дам. Партия против референдума. Ушаков вроде тоже. Очень хочется в правительство, краснознаменно-социалдемократические бабушки, пенсии и бетонные истуканы нафиг нафиг нафиг, есть дела поважнее обещаний. В правительство не взяли (тема, на мой взгляд, не раскрыта). Смеркалось, чесалось. Пошел и расписался. За русский язык. То есть против. То есть за. Сам-то против. Или за.

Нашелся :-) За! Достоинства. Ну, хорошо, придумал отмазку. Но люди-то поверили.

Поверили, что достоинства и впрямь можно получить под роспись. Что достоинство можно не воспитывать, не внушать и зарабатывать своим поведением, жизненной позицией, примером, тем, что ты делаешь – изо дня в день. Что достоинство можно себе выклянчить, выпросить, выменять или купить.

Нет, нельзя достоинство под роспись.

Ситуация с языком для русского в Латвии не проста, хотя и не очень сложна и вполне разрешима. Вся ее сложность в том, что надо уметь пользоваться латышским языком. Сложность не велика, но какая-никакая сложность. Для многих до сих пор не преодоленная.

Инициатива со сбором подписей за русский как второй государственный не имеет никаких практических последствий, кроме одного. Она надувает мыльный пузырь дурацких иллюзий.

Иллюзии эти не в том, что кому-то по закону в собесе выдадут достоинство. А в том, что русский как второй государственный позволит ленивому и эгоистичному вечному троечнику сложность с изучением латышского просто обойти, так и не одолев ее. Достоинство здесь совершенно ни при чем.

Достоинство и дурацкие иллюзии – вещи не совместимые. Проявлением личного человеческого достоинства, самоуважения было бы получение латвийского гражданства. Вопреки всем трудностям, обидкам, козням. Назло всем врагам и недоброжелателям.

Это было бы достойно. Докажи, что ты не чмо. Молодой политик Ушаков Н. предлагает доказать обратное. И расписаться в этом.

svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Русские медиа в Латвии. Голос "палестинизацкого" сопротивления

Ведущая на Радио Балтком спикеру Саэймы Аболтине: Вы говорите, что этнического конфликта у нас нет, но люди у нас голосуют по этническому признаку!

Все бы правильно, справедливо, если б не Радио Бэ. Чья бы корова, матушка, чья бы корова. Кто бесконечно свистел о «Согласии» в Латвии в том стиле, что путиноидный ящик о Едросе в России? О шулерах, ворах и глумливых мерзавцах – только в позитивнейше превосходном ключе и в будущем времени.

Едрос в 2002 году «путински» планировал дать каждому «свою долю» углеводородных доходов к 2005 году, работу по профессии к 2006-му, превратить Чечню в туристскую мекку к 2008-му, построить магистраль СПб-Анадырь к 2010-му и еще парочку разлюлейных малин.

В том же ключе – пожиже, конечно, но вполне в духе той же политтехнологической школы – чешет и латвийский едрос-барбос: ща мы те пенсии, ща мы тут перетрем с донорами и ничё возвращать не надо будет, ща мы реально палюбому какдвапальца российских инвесторов. Жаль, что в Латвии нет Анадыри и Чечни, а то можно было бы такой план Урбановича-Ушакова зафигачить! А то распил какой-то лимонадный, не то что у скулатого Вована на большой земле.

В общем, жесть и шорох, но людЯм ндраиццо. Непонятно только про «инвесторов», которые за покупку квартиры уже и так получают вид на жительство. «Согласие» хочет снизить порог – наверно, до покупки билета на поезд (скоростной и будущий). Как увеличение числа драпающих от скулатого Вована и в деловом отношении импотентных «инвесторов»-неграждан должно помочь «социал-демократам» из «Согласия» и их избирателям, непонятно совершенно.

По сути дела этнический акцент «Согласия» – «русские», «за русских», «против тех, кто против русских», «русских не пускают во власть», – делает «Согласие» партией «русского марша», который практикуется вот уже несколько лет в России. Это марш фашизоидных маргиналов. Маргиналы – не значит, что их мало. Их много и в России, и в Латвии.

Голосующие 20-25% (не треть, ребята, не треть) за маргиналов, 20-25% маргиналов в обществе – это очень много, это очень плохо. Это то, что когда-то Юлия Латынина очень точно назвала палестинизацией русского населения. Если самая большая партия страны – партия маргиналов, тем более этноцентристов, это очень плохо.

Бэк ту Радио Бэ, из которого «Согласие», само по себе концентрат этнической сегрегации, не вылезает. И про бишкеки там, и про непарламентские методы воздействия и само собой про единственных касатиков, кто ж еще несчастного русского ваню от латышского супостата защитит. Все в виде благообразных интервью с интересными людьми из согласистской фракции, по просьбам, с вопросами и записками из зала. Палестинизация из года в год. Это о содержании.

Вопрос о нравственной стороне дела – отдельный. Да, аргумент «поди докажи» никто не отменял. Конечно, у меня нет никаких фактов, кем и как, прямо или косвенно финансируется Радио Бэ. Но репутация – во всяком случае в моих глазах – у этого радио аховая. И это не моется. Я бы сказал: Радио Бэ – радио «божьей росы» и голос палестинизацкого сопротивления.

Неподдельное удивление ведущей этнического радио по поводу этнического голосования – классика «божьей росы».

Не стану анализировать список гостей Радио Бэ, который, пожалуй, более интересен, чем сами гости. Не стану, потому что это уже переход на личности. Скажу лишь, что на Радио Бэ сложилась достойная коллекция фриков. Сами ведущие, наверно, недотягивают. Надо еще чуть-чуть постараться. И они стараются, это видно. Тут недавно некий дядя М. из местных искренне удивлялся, чёйта московская интеллигенция так Путиным и «Единой Россией» недовольна. А ему так и нравится и даже рад, как ж – русские ж, в России ж, главно, шоб девятое мая. Искренне так, «божья роса».

Я верю, что не понимает. И выше приведенному удивлению тети Н. тоже верю. Они действительно не усматривают тривиальной связи между своей деятельностью и этническим голосованием, с выполощенными мозгами своих слушателей. Какое недовольство? Платят же!

Тут происходит перехлест недостатка нравственности с недоимкой интеллигентности, интеллектуальной скудостью. Впрочем, он происходит не только тут, но не везде его легко распознать. Важно, что и проблемы с восприятием нравственности тоже – от зашоренности и глупости.

Русские медиа в Латвии держат своих потребителей на интеллектуально скудном пойле. Я абсолютно уверен, что это не отражает реальное положение дел в лингвистической русской среде в Латвии. Двадцать лет назад рижские русские газеты и журналы, те же СМ, русская Атмода и, конечно, Родник гремели далеко за пределами Латвии. Потому что были замечательным интеллектуальным продуктом, и те, кто их создавали, были интеллектуалами, а не бандой бездарной и недалекой обслуги.

Двадцать лет долгий срок – и мозги уплывали, и оставшиеся оскудевали. Однако, причина как всегда в отсутствии конкуренции. Как в политике, так и в медиа. В обеих средах произошла монополизация – вытаптывание инакомыслия по тому же сценарию как в России в нулевые путинские годы. В России в результате произошла узурпация власти, фактически государственный переворот, вследствие чего Путин идет на четвертый срок, а его хунта остается у власти неограниченно долго.

В Латвии произошла монополизация в русском лингвистическом пространстве. Она, конечно, была не столь эффектна, как захват НТВ, гораздо менее заметна как кастрация по локоть всего телевидения в России, которое шокирует своей пошлой антиинформационностью с оставшимися тремя-четырьмя островками сложномыслия и интеллектуальности. В Латвии же русские медиа, кажется, «разогнали» себя сами. Дальше – пошлость.

Я думаю, что этническое напряжение, а тем более противостояние и создание пятой колонны, не входит в планы монополистов, но является прямым следствием их деятельности. Трудно сказать, что входит в их планы, кроме того, чтобы повторить «успех» российской «партии жуликов и воров» – просто пилить, пока есть, что пилить. Именно ради этого в русском латвийском эфире, в он- и офф-лайне хороводы водит обслуга.

Да, я хочу сказать, что «Согласие» – это латвийский проект, хоть и кажется кремлевским. Он может быть едросовски-кремлевским по исполнению, манере, технологическому почерку. Но бенефициары у него, похоже, всегда были местные.

Как долго будет продолжаться палестинизация и барабанный бой вокруг политических маргиналов?

Достаточно ли Латвии предпринять меры по расследованию финансовых потоков в деятельности «Согласия» и аффилированных медиа? Скорее всего, нет. Даже если такое расследование и начнется, оно закончится лишь коррупционным обменом, покупкой расследования или шантажом и давлением. Потому что у латвийских властей сейчас нет политической воли противостоять натиску интересов, политическая и медийная реализация которых пагубна для здоровья латвийского общества, потому что сеет этническую рознь.

Недостаток политической воли – ничто иное, как слабость т.н. «центральной», то есть легитимной, власти. Слабость перед могуществом никем не избранных владельцев частных интересов – даже местных, а никаких-то там заоблачно-кремлевских. Пожалуй, наиболее точно было бы обозначить такое положение дел как феодализм.

Конечно, мощным ударом по мозгопромывочной индустрии нанесла бы разморозка российских СМИ. Путиноидное телевидение – это мощнейший ресурс в когтистых лапках местных феодалов. Но рассчитывать на разморозку в России пока не приходится.

Есть еще один способ если не покончить, то хотя бы сузить рамки этой этнической байды в русских медиа. Через отношение самих журналистов, для которых быть обслугой – оскорбление. Это путь гражданского общества. Сможет ли дядя, сможет ли тетя ощутить свое гражданское достоинство – и перестать обслуживать воров, лжецов и лицемеров? На этот вопрос ответить смогут только они сами.

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Kāpēc Aivis Ronis?

Šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni. Kas man paskaidros, ko valdībā dara Aivis Ronis?

Bezpartejiska ministra virzīšana valdībā ir partijas mazjaudības apliecinājums (Preses klubs, 28. oktobris). Jā, Ķīļa kungs, bez jebkādām šaubām. Jūs to apliecināt un tai pat laikā sakāt, ka tas, ka ministrs Roberts Ķīlis, nav stājies Zatlera partijā, Zatlera partiju pārstāvot valdībā, neesot jāuztver, ka citiem partijās „nav jāiet”.

Tieši otrādi, ir jāiet. Ja grib darboties politikā ir jāiet partijās. Politika nav bizness, nav algu kase un demokrātija nav tikai valsts pārvaldes mašīna. Demokrātijā ministrs ir politiķis, nevis eksperts, meistars, spečuks. Demokrātisks politiķis vienmēr ir pārstāvis. Demokrātisks politiķis pārstāv savu partiju, tās ideoloģiju un tās vēlētāju. Tāpēc viņš ir politiski atbildīgs.

Es nezinu, kāpēc Latvijā pat inteliģenti, gudri cilvēki, šķiet, neredz, nesaprot tik acīmredzamo atšķirību starp algoto darbu kurpnieku darbnīcā un darbu valdībā, starp demokrātisko politiku un nedemokrātisko režīmu. Spečuki politiķu vietā valdībās ir autoritārisma pazīme.

Pat ja nebūtu īsti pareizi runāt par autoritārismu Latvijā, demokrātija tā arī noteikti nav. Kur nav cieņas pret demokrātiju, tur tās nevar būt.

Kā nepolitiķis un nepārstāvis var nokļūt augstajā politiskajā amatā valsts pārvaldē? Demokrātijā nepolitiķis/nepārstāvis tā nevar. To vienkārši nedrīkst pieļaut. Pareizi sakot, nevis pieļaut, bet izmantot tādu metodi politisko amatu aizpildīšanai. Ja es pareizi atceros, prezidentam Bērziņam bija doma neuzticēt valdības veidošanu cilvēkam, kas nav personiski piedalījies politiskajā procesā, vēlēšanās.

Tas pats pilnā mērā jāattiecina uz ministriem. Varbūt, ministru kandidātiem nav obligāti jānāk no ievēlētajiem deputātiem, bet politiķiem viņiem jābūt. Citādi iznāk, ka šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni.

Ziniet, kas tas ir? Provinciālais idiotisms – „a tā visi dara” tipa argumenti. Nepotisms – draugeļi šmaugeļi. Citiem vārdiem tā pati sovjetu, jeb eiraziātu, stila korupcija. Tā ver durvis vaļā vēl lielākai korupcijai. Jo – kas var garantēt, ka aiz savējā nestāv kādu tādu interešu īpašnieku un lobbyistu pūlis, par kuriem nevienam pat ļaunākajā murgā nenāktu prātā balsot?

Ok, es varu pieļaut, ka tieši uz Ķīli tas neattiecas, jo patiesībā viņa atrašanās ārpus partijas ir viņa personiskais pārpratums. Nevienam taču nebija ne mazāko šaubu, ko viņš pārstāv valdībā. Vēl jo vairāk, Ķīlim bija skaidrs politisks piedāvājums izglītībā, ar kuru valsts politikā atklāti nāca un nesa/nes atbildību, tātad riskēja ar savu reputāciju, Zatlera partija. Tas, ka Ķīļa politiskajam piedāvājumam bija reāla ietekme uz Zatlera partijas veikumu vēlēšanās, padara Ķīli par politiķi un pārstāvi. Vismaz manās acīs.

Ķīļa piemērs, kā jau rakstīju sākumā, ir tik tiešām Zatlera partijas vājuma apliecinājums. Vēl viens apliecinājums. Arī tam, cik nekvalitatīva ir Latvijas politika un cik lielā mērā tajā ir pārprasta partijas, kā demokrātiskās pārstāvniecības pamatinstitūta loma.

Aivis Ronis politikā nenāca ne ar kādu piedāvājumu transporta nozarē. Viņš atšķirībā no Ķīļa nav ne spečuks, ne kādas redzamās komandas dalībnieks. Es nesaprotu, ko pārstāv Ronis un kāpēc viņš ir valdībā.

Transporta nozarē Latvijā notiek procesi, kas nenāk par labu ne Latvijas nākotnei, ne tās reputācijai, ne tās ekonomikas veselībai. Acīmredzot, tieši transporta nozare ir tā, kur stāv tās Latvijas sabiedrībai nedraudzīgās privātās intereses, par kurām jau minēju.

Roni esot uzrunājis ministra amatam Valdis Dombrovskis. Varbūt tas ir tikai labs nodoms ar treknu mīnusu par to, ka ministru prezidentam nav dziļas izpratnes ne tikai par partiju lomu demokrātijā, bet par pašu demokrātiju? Tagad nav laika demokrātijas procedūrām, jo jāsanaglo valdība?

Es esmu kategoriski pret jebkādām sazvērestības teorijām. Es nezinu, kādas privātas intereses stāv aiz tām sētas durvīm, pa kurām Latvijas valdībā ir ticis Aivis Ronis. Lai to noskaidro un publisko Latvijas izmeklējošie žurnālisti. Es runāju par riskiem Latvijas demokrātijai un, kā sekas, Latvijas sabiedrības interesēm. Es runāju par mechānismu, kura uzdevums ir nepieļaut tādu risku palielināšanos. Kas palielina tādus riskus, tas atbruņo demokrātiju, vājina tās spēju aizsargāties.

Vienalga kādu iemeslu pēc, kādu labu nodomu vadīti vai aiz nezināšanas un nespējas saskatīt riskus ievēlētie politiķi ignorē demokrātijas procedūras, viņi katru reizi apdraud sabiedrības intereses. Šoreiz tas ir vismaz trekns mīnuss Dombrovskim un viņa partijai.

Roņa iecelšana raisa vairākus jautājumus. Piemēram, kā tas varēja notikt, ka nevienā koalīcijas partijā nav atradies kandidāts satiksmes ministra amatam? Ja tas bija Vienotības domēns, vai tiešām Vienotībai nav kandidātu? Izklausās mazticami, jo kāds taču rakstīja Vienotības programmas sadaļu Transpotrs un tranzīts (oriģināla otrogrāfija)? Vai Kristovska sekretāre? Gosh, cik patētiski. Un jūs pēc šitā te nopietni aicināt lasīt jūsu freaking programmas? Vai varbūt jums bija vajadzīga „kompromisa figūra”, jo koalīcijas partijas nevarēja vienoties par Vienotības kandidātu? Kāpēc tādas kaislības? Kas uzkurina šīs kaislības? Kāpēc galu galā jūsu un kādu nezināmu kaislību kurinātāju un privātu interešu īpašnieku kompromisa vārdā jākompromitē ir Latvijas demokrātija? Kāpēc jāraisa aizdomas par interesēm, kuru bīdīšana šķiet iespējama tikai koruptīvos apstākļos?

Es pats esmu daudzkārt kritizējis Latvijas partijas par bezatbildību un uzskatu, ka ir pienācis laiks mainīt, reformēt politiskās līdzdalības formātus, par ko arī rakstīju. Un tāpēc es pievienojos Roberta Ķīļa personīgajai skepsei pret iesaistīšanos partijās (pausta tajā pat raidījumā).

Taču patīk partijas vai nepatīk, princips ir dzelžains: gribi īstenot savas idejas politikā (valsts pārvaldē), ej stājies partijā vai dibini savu un cīnies par izdzīvošanu politikā. Neviens nedrīkst kompromitēt demokrātiju. Un vismazāk ministru prezidents.

Visas vecās dziesmas / Stuff