sestdiena, 2011. gada 29. janvāris

Ж-diena

Uzjautrināja, ka Andas Rožukalnes intervijā reizes vismaz piecas izskanēja tēma par „vīriešiem, kas intervē sievieti”. Te it kā iezogas kaut kāda liela sakrāla patiesība. Es padomāju, kāpēc tik svarīgi apliecināt savu vīrišķību?

Noklausījos Andas Rožukalnes interviju ar Jurģi Liepnieku un Juri Šleijeru par viņu, savukārt, interviju ar Ellu. Ok, sviests – es par tēmu. To nekad nebūtu klausījies, interesējies par to. Bet pēdējās dienās tik maz ko paklausīties latviešu podkāstos. It kā ziema, politika sit pa galvu, tādas tēmas apkārt, ej tik diskutē un ražo podkāstus tādiem kā es. Nē, jāklausās šitas te. Ok.

Neko nezinu par to Ellu, interviju ar viņu, skaidrs, ka nelasīju, nelasīšu un pat nav ne jausmas, kur tādas var dabūt. Uzjautrināja cits. Rožukalnes intervijā reizes vismaz piecas izskanēja tēma par „vīriešiem, kas intervē sievieti”. Te it kā iezogas kaut kāda liela sakrāla patiesība. Es padomāju, kāpēc tik svarīgi apliecināt savu vīrišķību? Ok, par kontekstu čaļi izvēlējās, kā viņi paši pasaka, „blondīni”, kas jāsaprot – dubultsievieti, tādu ļoti nepārprotamu feminu.

Arī Anda Rožukalne savai intervijai izvēlējās virsrakstu „Vīrišķības atribūts”. Ja nemaldos, šis virsraksts ir vienīgais viņas pašas komentārs par interviju ar Liepnieku/Šleijeru (nu, speciāli nemeklēju). Liepnieku patiesi aizkustināja un iepriecināja intervētājas atzinums par to, ka sarunā ar Ellu pausto viņa uztver kā Latvijas vidējā vīrieša attieksmi. Yesss, liels paldies! Esam, mēs esam, MĒS ESAM vīrieši – un tagad sertificēti! Nabaga Ella, nezinu, kas tajā intervijā ar viņu notika, ka par to jārunā, bet šajā situācijā nabadzītei vispār nav ne nozīmes, ne vietas.

Nepārprotiet mani, man nav nodoma kādu kritizēt. Vienkārši interesanti, kāpēc Latvijas vīriešiem tā jāmeklē apliecinājums savai vīrišķībai? Kāpēc jāpasvītro, jā, esam vīrieši, kas intervē (sievieti), jā, paužam kaut kādu vīriešu domu. Kas tā par īpašu vīrišķību, kas jāapliecina un jāsertificē?

Es saku „Latvijas”. Jo šķiet, ka ir mūsu sabiedrībai tāda īpatnēja, nedaudz slimīga attieksme pret – kā lai to pasaka – seksualitāti, genderiskām lomām. Pārejas posms – no tradicionālās ģimenes ar vareno ģimenes galvu uz dzimumu līdztiesību? Esam kaut kur pa vidu, kad ģimenes vairs nav ar vīrieša nepārprotamo lomu, bet dzimumu līdztiesības vēl nav?

Ja tā padomāt, pārsteidzoši daudz vīriešu Latvijā tiecas sertificēties – nu, kaut ar to tik izplatītu homofobiju. Viena lieta, ja nepatīk, ka cits demonstratīvi apliecinās kā gay, ok, tas gan var izskatīties tā lieki. Man nepatīk – es to vienkārši neatbalstu. Kāpēc jāskrien sertificēt savu ne-gay orientēto krāniņu?

Vai par tām dienām М un Ж – мужской и женский. Tas gan vairāk attiecas uz Krieviju, bet gūst atsaucību arī Latvijā sakarā ar 8. martu. Arī es māmiņu sveicu šajā dienā, mīlēju šo dienu, jo tā bija manas māmiņas diena, tikpat liela kā dzimšanas diena. Cik žēl, ka tolaik nebija Mātes dienas…

Skolā es sapratu, ka tā nav manas māmiņas diena, bet ir visu sieviešu un pat meiteņu diena, kad viņas ir jāsumina tāpēc, ka viņas nav vīrieši. Nezinu, ka jums, man tā ka pietiekami agri kļuva skaidrs, ka apsveikt kādu, ka viņa nav vīrietis, ir idiotisms. Sapratu arī to, ka manai māmiņai kā jebkurai sievietei nav vajadzīga īpaša pašsertificēšanās diena reizi gadā.

Bet kaut kādu iemeslu pēc Ж-diena ir Latvijas politiskajā agendā – un tas ir tikai un vienīgi tāpēc, ka to tur uztur vīrieši, jo tie, kas nosaka politisko agendu un dominē uz politiskās skatuves ir vīrieši. Vīrieši, kam, savukārt, izrādās, vajag pašapliecināties. Pie tam Ж-diena kalpo vēl vienam izcilam mērķim – nostiprināt saikni ar padomisko/pagānisko pagātni, tas ir, ar Krieviju un Baltkrieviju.

Tas pagāniskais ir sevišķi interesants. Krievijā, kas it kā kaismīgi sevi pozicionē kā īstenās kristietības, kristiešu morāles principu zeme, Lieldienu svinēšanai, kas skaitās lielākie baznīcas svētki pareizticības tradīcijā, nav papildu brīvdienu, bet М- un Ж-diena tiek atzīmētas ar daudz lielāku pompu.

Nezinu, vai šī vīrišķības sertificēšanas dziņa ir saistīta ar post-sovjetu identifikācijas problēmām, vai ar vīrieša lomas izsīkšanu. Bet man šķiet, ka tā padara sertificējamo vīrišķību tikai kroplāku un patiesībā ļoti lielā mērā līdzinās ar tiem pašiem nīstajiem gay prides. Mazāk jānēsājas ar krāniņiem. Un vairāk jāatbalsta un jāiedrošina sievietes, izvairoties no Ж-dienām reizi gadā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff