sestdiena, 2011. gada 12. marts

Труба – плохой, сказка – хороший

Радио Б Арнису Кактиньшу (Разворот 4 марта): Вы полагаете, что латвийское

ceturtdiena, 2011. gada 10. marts

Latvijas identitāte. Dillēs

Autors: Agnese Bule

Noklausījos Kas ir latvietis un viņa nacionālā identitāte? Latvijas Radio "Kultūras Rondo" ar Zigfrīdu Muktupāvelu. Piedalījās māksliniece Agnese Bule (“sēnes, koki un citi latvieši”) un divi kungi.

Sākumā, atceros, biju neizpratnē, kas par kolchozu. Galvenā ideja, likās, bija nožogot latviešu identitāti no praktiski visas pasaules. Emīla Melngaiļa dziesmu dziedāja koris ar nepareizu nosaukumu. Ērģeļmūzika arī izrādījās nelatviska. Bet pats traģiskākais bija tas, ka, šķiet, viesi bija vienojušies par to, ka „latviešu identitāte” ir, drīkst un tai vajag būt atšķirīgai no „Latvijas identitātes”.

Tālāk raidījuma gaitā dažas šaubas tika atbildētas, izskanēja visai labi pamatotas un civilizētas domas. Bet par tām atšķirīgajām identitātēm jautājums palika. Interesanti, ka nevienam raidījumā pats par sevi latviešu un Latvijas identitātes pretnostatījums nelikās pretdabisks. Tā teikt, žogojās no pasaules, bet nožogojušies no Latvijas.

Nu jā, mēs esam tik dažādi un atšķirīgi Latvijā, ir latvieši un viņiem ir „latviešu identitāte”, ir marsieši un viņiem ir „marsiešu identitāte”, ir cilvēki ar suņu galvām un viņiem tātad sava „identitāte”. Bet kam tad būtu tā „Latvijas identitāte”? Kam būtu pienākums nest Latvijas vārdu uz saviem pleciem, ja katram ir savs „identitātisks” kakts milzīgajā Latvijas identitāšu telpā? Un it sevišķi, ja latvieši tik aizrautīgi rezervē vietiņu uz etnisko minoritāšu soliņa?

Te man ienāca prātā paralēle ar to pašu Lībiju, kas tagad ir katrā ziņu pārraidē. Tur nav vienas nācijas, atšķirībā no kaimiņvalstīm. Lībija līdz 21. gadsimtam ir saglabājusi beduīnu cilšu visai archaisko struktūru. Var jau būt, ka halucinējošais Gaddafi ir patiesībā vienīgā „vērtība”, kas „lībiešus” vieno. „Lībijas identitāte” ir šis lunātiķis.

Vai no cilvēkiem var prasīt domāt un rīkoties moderni, ja viss, kas ir aiz viņu cilts žoga, viņiem reāli ir biezā miglā tīts? Ja ērģeļmūzika viņiem izklausās pēc marsiešu halicinācijas un nosaukums Ave Sol izraisa emocionālu reakciju? Iznāk, ka „Latvijas identitātes” nemaz nav, ja jau pašiem latviešiem Latvija ir tikai „kontūra ar karogu” (citāts). Iznāk, ka latviešiem, ja tā godīgi, „Latvijas identitāte” ir drīzāk tāda chimēra, pamuļķu ideālistu savārstījums, kam nav nekāda sakara ar reālo dzīvi?

Un ja tā ir chimēra, tad ļoti daudz nolādēto Latvijas jautājumu pēkšņi noskaidrojas. Skaidrs, kāpēc Latvijas politiķi krāpjas, melo, vilto protokolus, intriģē, pieņem netālredzīgus lēmumus, dzīvo vienai dienai un ir kopumā bezatbildīgi. Skaidrs, kāpēc ir OK nemaksāt nodokļus, bet maksāt un pieprasīt kukuļus un otkatus. Skaidrs, kāpēc nav OK būt politikā atbildīgam. Kāpēc var neattīstīt savu biznesu, neieguldīt inovācijās.

Skaidrs, kā var vispār pieļaut, ka valsts varā toni nosaka viens krimināli apsūdzēts „gaddafi”. Lībijas tipiņš saka, ka nevarot atkāpties, jo nav no kā jāatkāpjas, nav posteņu, esot tikai tautas iecelts „revolūcijas vadonis”. Par miljardieri viņu acīmredzot arī tauta iecēla. Vai Lembergs arī sevi taupa tautas ieceltā revolūcijas vadoņa teltij un tibeteikai?

Tad ir skaidrs, kāpēc tik daudz cilvēku nesaprot, par kādu ērtu, komfortablu, modernu un humānu valsti, par kādu demokrātiju, kam pēc idejas it kā jābūt Latvijas nacionālajās interesēs, es runāju savos rakstos. Skaidrs, kāpēc daudziem tas izklausās kā „muļķības”.

Tāpēc ka Latvija latvieša acīs ir tikai chimēra. Nav patiesībā tās Latvijas. Nav Latvijas, nav nekādas nākotnes. Tāpēc var krāpties un ākstīties politikā ar tīrāko sirdsapziņu, jo nav neviena, kura priekšā jāatskaitās. Latvietis ir norobežojies no Latvijas. Latvietim ir sava identitāte, atšķirīga no Latvijas. Tāda, lūk, dzīves gudrība.

Mati stāvus ceļas, domājot par to, kādas Latvijā notiek fantasmagoriskas nejēdzības un kādi idioti nosaka, ieprogrammē „neesošās” Latvijas nākotni tieši tagad, šajā brīdī, as we speak kā sak, – tādēļ ka par Latviju patiesībā neatbild neviens. Latvietis ne, krievs vēl mazāk. „Brisele”, dažreiz paburkšķ viens otrs, it kā kādam pārmetot, bet patiesībā klusi cerot, a varbūt kaut Briselei nav vienalga. Ir Briselei arī vienalga, Brisele jau nav nekāda impērija, EU ir tikai brīvprātīga apvienība.

Jocīgi, ka Sarmītes integrācijas komisijā latvieši (dillēs) un krievi (baigi priecīgi par uzticību) spriež, ka jāsāk ar kopīgām vērtībām. Forši, es arī tā saku. Un tad nākamā frāze: lūk, tā kopīgā vērtība mums būs Eiropa (citāts no intervijas ar Andreju Berdnikovu Radio B). Tomēr Brisele. Latvija kā vērtība izrādījusies par mazu, nepietiekami „zolīda” pāris miljoniem latviešu un krievu kopīgās valodas meklēšanai. Ja vairākuma latvietim identitāte ir dillēs, bet vairākuma krievam Pirmajā Baltijas Kanālā, kāda pie velna Eiropa?

Vai Sarmītes komisijasprāt, jebkurš eiropietis, Itālijā, Polijā, tad zināmā mērā Albānijā un Turcijā, ir Latvijas iedzīvotājam ir tikpat tuvs kā cits Latvijas iedzīvotājs? Vai pareizi sakot tikpat netuvs… Dillēs. Mūsu ciltis cita citu spēj paciest sev blakus tikai Eiropas plāksnē. Tikai Eiropas dēļ.

Vēl Dinamo Рига, kā mēs bez Dinamo šais dienās, šaibu lūdzu. Bet tā drīzāk būs latvieša pievienošanās PBK sazombēto skatītāju draudzīgajai saimei ar visām dillēm. Šitās te PBK dilles jau pamazām halucinē par Lembergu tibeteikā. КХЛ валстиибаа вису ракста криеву буртием. Динамо: яунаа Латвия вецаас диллеес. Arī ap Dinamo ne identitāti, ne nāciju, ne valsti neuzcelsi.

Acīmredzot, vēl ir jāpēta, kā sadzīvo vienaldzība pret Latvijas valsti un tās nākotni ar karstasinīgajām emocijām ap tās pagātni un valodu. No vienas puses it kā dziļš ieskats pagātnē un valodas aizstāvēšana ir labs pamats nācijas celtnei, labs sākums. Bet sākumam jāseko turpinājumam, ieskatam pagātnē jāseko analīzei un dziļākai izpratnei, valodas aizstāvēšanai jāpārtop par vēlmi iemācīt to valodu pārējiem, dalīties savā bagātībā, lepoties par savām vērtībām. Pagājuši 20 gadi, bet turpinājums labajam sākumam tā arī nav noticis, un pagātne ar valodu eleganti aizaugusi ar dillēm un pārtapusi par fetišu ar daudziem tabu. Fetišs, tabu, vo tās ir nacionālās intereses. Dilles.

Nesen rakstīju, ka, ja valsts izdomā integrācijas programmu, tai jāstiprina latvietība. Es maldījos. Latvietība ir nevis jāstiprina, tā ir jāizgudro. Reinvent Latvia. Tā būtu tā pozitīvā nacionālisma programma, kas, manuprāt, ir absolūti nepieciešama Latvijai, lai tai ir nākotne.

Valsts? Jā, valsts, kontūra ar budžetu, ja jau mums vairs nav nekā kopīga. Ne jau Eiropu mēs lūgsim sevi apvienot, ne jau ar Eiropu uz lupām mēs audzināsim savus bērnus un ne ar Eiropu prātā mēs maksāsim nodokļus. Sarmīte, trieciet tos savus liekēžus ratā.

svētdiena, 2011. gada 6. marts

Пытки в Беларуси. Spīdzināšana Baltkrievijā. Torturing in Belarus

Всем, кому отшибло память о том, как оно жить в диктаторском режиме под

sestdiena, 2011. gada 5. marts

Горбачев. Самый приличный политик

Горбачеву 80. Кто-то сказал (в одном из подкастов) о нем – самый

Visas vecās dziesmas / Stuff