otrdiena, 2011. gada 31. maijs

Es gaidītu grēksūdzi. Lai nepazaudētu pārmaiņu jēgu

Neskatoties uz notikumu raksturu un to satura detaļām, es uzskatu 2010. gada vēlēšanu kampaņu, vēlēšanu rezultātus, referendumu iniciatīvas par un pret valodām un prezidenta Zatlera rosinājumu atlaist Saeimu par veselīgām demokrātijas izpausmēm.
Tas liecina par to, ka mēs Latvijā attīstāmies savā izpratnē par demokrātiju un valsti pareizā virzienā. Varbūt tas vēl nav demokrātijas triumfs un briedums, bet pilnīgi noteikti laba ziņa.

Laba ziņa ir, ka notiekošais ļauj atbrīvot radošu enerģiju, ļauj ieraudzīt varoņa patieso seju. Es redzēju kādu tweetu, kur viena žurnāliste otram pasaka tiešā valodā, ka tas, apkalpojot feodāļus mediju telpā, ir līdzvainīgs sabiedrības neuzticēšanās savas valsts pārvaldes institūtiem. ZZS saka, ka nebūšot nekādas grēksūdzes - tātad vismaz atzīst, ka ir bijuši grēki.

Atceros, ka vēlajos 80., agrajos 90. gados sabiedrību iedrošināja un palīdzēja mobilizēties pēkšņā elites atteikšanās no patiesības monopola, atklātība, grēksūdze. Tas radīja sajūtu, ka beidzot viss ir nostājies savās vietās, varoņi atzīti par varoņiem, nelieši par neliešiem, upuri par upuriem. Sabiedrībai un politiskajai elitei beidzot bija kopīgas vērtības. Jeb pareizāk sakot, beidzot sabiedrības uzskatiem bija nozīme elites uztverē.

Cita lieta ir, ka kopš tautiskā pacēluma un antikomunistiskās „revolūcijas” elite ir mainījusies, notikusi īpašuma pārdale un post-sovjetu valstīs varu uzurpējuši dažādu autoritārisma pakāpju korporatīvi režīmi. Jādomā, ka tas notika arī Latvijā. Tas nekas, ka Latvijā formāli ir demokrātiska valsts pārvalde. Galvenais, ka demokrātija, demokrātiski ievēlētā valsts pārvalde sabiedrību jau ļoti sen neiedvesmo, nemobilizē un nepārliecina. Jo vērtības mums, gluži tāpat kā pirms Atmodas, ir atšķirīgas.

Tas nozīmē vienu: 2010/2011. politiskās sezonas demokrātiskās iniciatīvas dod nepārprotamu signālu Latvijas sagrābējiem un viņus apkalpojošajiem korporatīvā režīma proponētājiem, ka kopumā sašķeltā, nevienlīdzīgā, apātiskā, brīžiem tumsonīgi konservatīva un egoistiski noskaņotā Latvijas sabiedrība nav gluži bezsamaņā. Latvijas sabiedrībā ir dzīvs demokrātijas instinkts, tieksme pēc iesaistīšanās politiskā lēmumu pieņemšanā. Var kritizēt izvēlētās referendumu kampaņu tēmas par valodām. Bet tas precīzi atspoguļo sabiedrības briedumu.

Prezidenta Zatlera rosinājums ir sen lolotā, sabiedriski visnotaļ atbalstītā trieciena materializācija. To no viņa pieprasīja un gaidīja vairāk kā divus gadus. Cik kvalitatīvs ir šis trieciens, kāds ir tā saturs un, protams, sekas, es tagad spriest neņemtos. Protams, emocionāli es to pilnībā atbalstu un priecājos, ka Latvijai vismaz parādījusies reāla iespēja iziet no Vienotības/ZZS koalīcijas strupceļa.

Cita lieta, ka, diemžēl, šī iespēju sabiedrībai varētu neļaut izmantot tas apātiskais un tumsonīgi egoistiskais vairākums, kas atkal nobalsos par esošo un topošo sagrābēju apkalpojošajiem ZZS un SC (par pēdējo ļoti iespējams vēl vairāk kā rudenī).

Tāpēc manuprāt, galvenais jautājums ir, cik lielā mērā Zatlera gājiens palīdzēs visam atkal, kā pirms 20 gadiem, pēkšņi nostāties savās vietās un sabiedrībai atkal izjust kopību ar savu eliti. Atviegloti nopūšoties, atkal sākt uzticēties savai demokrātiski ievēlētajai elitei. Varbūt, to arī tagad vēl joprojām grūti iedomāties, bet es zinu, ka tas ir iespējams. Taču ar vienu prezidenta rosinājumu vien nepietiek.

Lai mums ir kopīgas vērtības, es tomēr gaidītu grēksūdzi. Es gaidītu jaunu eliti. Es gaidītu elites pašattīrīšanos. Un to es gaidītu pirmkārt, vai varbūt, vienīgi no Vienotības, jeb tiem politiķiem, kas paši sev uzlikuši augstāku ētikas latiņu un paši savu nodomu par godīgumu politikā soli pa solim izķēmo sabiedrības priekšā. Pašattīrīšanos! Negaidot, kamēr to izdarīs kāds no malas. Nekādā gadījumā neko tādu negaidot! Kategoriski neko tādu negaidot! Jo revolucionārā vardarbībā pirmā zūd jēga, vērtības, kuru dēļ sabiedrība vēlas pārmaiņas.

Diemžēl, ļoti iespējams, ka Latvijas elite neatradīs neko gaumīgāku, ka piedāvāt uz jaunām vēlēšanām vēl pāris polittechnoloģisku projektiņu, e.g. Sudrabas partija vai Zatlera partija. Diemžēl, šaubu nav, apņēmības pilni ir Vienotības technoloģi turpināt tādā pašā puspatiesības, pusmorāles, pusatbildības garā kā līdz šim. Diemžēl, elite drīzāk neizprot sabiedrības vajadzības pēc iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā, nejūt sabiedrības noskaņojumu.

Tāpēc vienalga cik dramatisks neliktos Zatlera nodoms atlaist Saeimu, tas vēl nerisina nekādas problēmas - tas neuzlabo elites kvalitāti, nenodala politiku no biznesa, neapstādina autoritārisma proponētājus, nevairo politisko piedāvājumu konkurenci un neremdina sabiedrības neuzticību.

2 komentāri:

  1. Paldies par viedokli.
    Vai "greksudzes" termins maz piestaav "elitei", ja pienem, ka demokratija= vara tautai? Nemaku teikt, vai Latvijaa ir patiesa elite, jo nav jau skiru sabiedribas, vismaz gadsimtiem ilgusas. Ir slanis cilveku, kas jebkuriem lidzekliem, tai skaitaa lietojot politisko konjunkturu, gribetu but vismaz tikpat bagaati un ieverojami kaa Lembergs, Krasovickis un Kargins- bet nez vai es to veletos saukt par eliti.
    Mana elite ir tadi cilveki kaa J.Stradins, V.Matiisa un vel dazi citi.

    Kalniete sodien Dienas www min, ka Vienotibas gaitas Saeima tiks smagi kritizetas - nu tas jau izklausas pec realitates atpazishanas.
    Kludu atziishanu, jaa, to noteikti vajadzetu.

    Jo taam geenu mutacijam, normaliem cilvekiem noklustot pie varas siles, kaut kad ir jabeidzas.

    HC

    AtbildētDzēst
  2. Labs kā vienmēr domubiedr! VS

    AtbildētDzēst

Visas vecās dziesmas / Stuff