otrdiena, 2011. gada 19. jūlijs

Zatlera nopelns ir lielāka politiskā konkurence

Jaunā Saeima visticamāk būs sašķelta uz pusēm: 50% pro-feodāļi un 50% pro-demokrāti. Bet politiskā konkurence vieš cerību uz labāku iznākumu.

Vai Saskaņai būs lielāka frakcija nekā tagad? Šaubos. Kur lai Saskaņa ņem jaunas balsis? Kāds ir Saskaņas atbalstītāju skaita pieauguma potenciāls? Vai par Saskaņu tagad pēkšņi balsos tie, kas ir vīlušies Vienotībā? Šķēlisti? Skaidrs, ka nē. Šleserieši? Varbūt, kāda daļa no jau tā niecīgās bāzes. Saskaņai gan var atrasties konkurents, kāds no jauniem, aktīviem, kas tā pa īstam vēl nav bijis klāt piķa sazāģēšanas seansos (nu, pagaidām mazlietiņ tikai uz to komjauniešu provokatoru kampaņu par tām valodām, bet tas taču neskaitās!). Tā ka cik šleseriešu atskries, tikpat komjaunieši nograuzīs. Iznāk drīzāk, ka Saskaņa savu maksimumu jau sasniegusi.

Bet fakts paliek fakts, Saskaņai pirmajai Zatleram jāsaka paldies par pirmstermiņa vēlēšanām. Tā ir iespēja nodzīvot uz maksimuma papildus veselu gadu. Parasti lētie populisti izzūd līdz nākamajai reizei. Arī Saskaņu tas gaida pilnīgi neizbēgami. Jo lielāka Saskaņai frakcija, jo mazāk tai šansu pārziemot nākamo ciklu.

Vai ir potenciāls lielākam atbalstam ZZS, ir jautājums par to, cik vēl Latvijā ir palicis vakanto pūderēšanai derīgo smadzeņu. Tādas pilnīgi noteikti ir un katru ceturto gadu to ganāmpulks atjaunojas laimīgo pūderētāju ražai. Bet šoreiz cikls bija pa īsu labai ražai. Oligarchi te būs, protams, nipričom, jo ZZS atbalstītāji balso par Lemberga kamarilju savu vienšūnaino apsvērumu pēc. Šoreiz pūderēts tika pavisam nesen un tas, ka Lembergs tā arī nav „padalījies”, var pielēkt vienam otram ZZS fanam.

Vienotībai būs mazāk balsu, jo cilvēki viļas. Bet šie vīlušies nekur nepazudīs – viņi aizies pie Zatlera vai VL. Un tas ir tas pozitīvais iznākums: summa V+Z+VL būs lielāka, nekā V tagad. Ir ļoti iespējams, ka uz vēlēšanām aizies vairāk cilvēku, jo beidzot ir parādījusies izvēle un šoreiz būs mazāk iemeslu sūdzēties par nepieciešamību atbalstīt "mazāku ļaunumu".

Šķelties – apvienoties – šķelties – apvienoties –… tas ir idiotisms, nevis politisks process. Idiotismu noslēpt ir bezcerīgi, un idiotisms bija šāviens Vienotībai kājā pašos sākumos. Tie post-sovjetu dinos, kas apvienoja spēkus izdzīvošanai politikā, pa šo laiku nemaz nav evolucionējuši.

Tas ir tas, par ko es daudzkārt esmu rakstījis: politiskajai konkurencei jābūt – obligāti jābūt. Pro-demokrātijas spēku tautasfrontizācija ar vājiem un nekompetentiem līderiem priekšgalā, jeb labi nodomi bez politiskā piedāvājuma ir liels ļaunums.

Cik tā ir iekšēji nevienota, mani neinteresē, tas lai paliek beletristikai. Tā tagad zaudēs ne tāpēc, ka Kristovskis nav aizgājis uz kaut kāda biroja atklāšanu vai kaut kāda vēl bērnudārza dēļ. Ir daudz nopietnākas Vienotības mazspējas sekas, par kurām jau esmu rakstījis, tāpēc neatkārtošos. Bottomline: Vienotība, protams, saņems mazāk balsu, lai gan atšķirībā no Saskaņas tai ir elektorāta pieauguma potenciāls.

Jā, Zatlera partija ir zemas kvalitātes produkts, ar kuru nevajadzētu iet politikā aizstāvēt demokrātiskās un godīgās valsts pārvaldes vērtības. Bet šobrīd Zatlers pilda vienreizējo politiskās konkurences atdzīvināšanas funkciju.

To pašu vēsturisko uzdevumu pilda arī VL, kas gan neaizstāv nekādas demokrātijas vērtības un ir jaunās tumsoņu paaudzes partija. VL ir šachtieri, kas domā, ka urbj tuneli, bet patiesībā rok šachtu, kurai otrā galā nav un nekad nebūs gaismas.

Bet kopumā lielāks atbalsts VL šodien ir lielāks atbalsts pārmaiņām politikā. Pat ar visu Vienotības iedzimto idiotismu, Zatlera populismu un VL šachtu šo vēlēšanu iznākums, es ceru, būs ievērojams progress Latvijas politikā.

Visticamāk spēku samērojums jaunajā Saeimā būs puse uz pusi un tā būs kārtējā vāja Saeima. Bet politiskā konkurence tomēr dod nelielu cerību uz pozitīvāku iznākumu un Saeimas atlaišana nekļūs par kārtējo slimīgu Latvijas politikas tradīciju.

Galvenais, protams, nav jaunās Saeimas liktenis, nav arī spēku samērojums. Svarīgāka par to ir pro-demokrātijas spēku kvalitāte, kas ir un paliks zema. Bet neskatoties uz to, pats svarīgākais ir tas, ka pārmaiņas tomēr ir sākušās un V+Z+VL, cerams, veidos augsni jauniem, kvalitatīvākiem spēkiem pēc dažiem gadiem, kad Latvijas politikā beidzot ienāks ideoloģiju konkurence, kas arī stabilizēs partiju sistēmu.

pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Totālā smirdoņa un maniakālā vilšanās. VVF atgādina

Vaira Vīķe Freiberga vēlreiz atgādināja, kas līdz šim nav atrisināts Latvijas politikā. Lemberga stipendiātu lieta. Es netaisos dot šai lietai savu vērtējumu, jo to nepārzinu. Bet es pilnībā uzticos Vīķes Freibergas vērtējumam: "visi zina", bet nav notiesājošā sprieduma.

Te, protams, ir trīs visai sapuvušās lietas. Pirmā ir totālā smirdoņa Latvijas politikā. Otrā ir gaišo spēku, reformatoru nespēja tik galā ar stipendiātiem un bandītiem. Un trešā ir vilšanās.

Tātad…

Totālā smirdoņa
Smirdoņas ēras politiskā elite – oligarchi vai ne – ir nelabojama un tāpēc bloķējama no turpmākas darbības politikā. Lustrācija. Pievienojos tiem, kas uzskata, ka lustrācija ir iespējama tikai pēc jaunā un pilnīgi no feodāļiem neatkarīgā spēka ienākšanas politikā. Jā bet protams. Tieši to arī vajag. Un kas to organizēs, ja ne paši?

Kompromisu mākslas dižgari
Tie, kas sevi pozicionē par reformatoriem, – vispirms Vienotība un, visticamāk, jaunā Zatlera partija – apzināti gājuši/iet politikā smirdoņas laikā, jādomā, lai tajā piedalītos – smirdīgajā politikā. Laikam, jāskatās kurš ar kādu mērķi? Varbūt, bet šā vai tā glābjoties aiz buramvārdiem, ka politika esot kompromisu māksla, tika izniekoti neizmantoto iespēju gadi. Netika izmantotas attīstības iespējas. Kā? Nesaucot pie atbildības tos pašus bandītus, kas stipendijas deva, un stipendiātus.

Te, protams, var iebilst, ka bija un joprojām ir jānovērš valsts bankrots, jāatgriežas uz starptautiskiem finanšu tirgiem, rūpīgi atgūstot investoru uzticību. Jā, bet nekas no šiem cēlajiem mērķiem nav pretrunā ar vainīgo notiesāšanu.

Ir jāatgūst uzticība gan starptautiski, gan iekšēji. Bez tam, arī ārējā uzticība tikai iegūtu, ja Latvijas sabiedrība kā garants iesaistītos Latvijas ekonomikas kvalitatīvajā pārstrukturēšanās. Tas ir iespējams tikai tad, kad sabiedrība pārliecināsies par to, ka aiz jostu savilkšanas un pašupurēšanās perioda nesāksies jaunas valsts izzagšanas un izniekošanas dzīres.

Skaidrs, kas ir izzagšana. Tā, varbūt, ir kļuvusi kaut nedaudz apgrūtinātāka krīzes laikā. Vismaz mēs redzam, ka Vienotības politiķiem, ja ne visiem, tad vairumam ar personīgo higiēnu viss ir kārtībā. Izniekošana ir tā stulbā bezatbildība un nekompetence, kas dzeļ ne mazāk kaitīgi.

Pie šīs pašas valsts attīstības iespēju izniekošanas un bezatbildības pieder arī šī te kompromisu māksla. Tās pašas stipendiātu lietas un, ļoti iespējams, daudzu citu saistītu vai līdzīgu lietu sabotāža nav nekāds kompromiss. Latvijas politiķu finanšu atkarības no Kremļa kuratoriem noklusēšana un neizmeklēšana nav nekāds kompromiss. Nozieguma neizmeklēšana un nesodīšana nav nekāds kompromiss.

Tā ir bandītu uzvara pār Latvijas sabiedrības interesēm, pār demokrātiju un veselo saprātu, pār tām vērtībām, ar ko sevi asociē Vienotība. Arī Latvijas mediju sagrābšana un vārda brīvības ierobežošana un aizstāšana ar autoritāro propagandu ir bandītu uzvara. Arī polittechnoloģijas politiskās konkurences vietā ir bandītu uzvara. Bandīti uzvar Latvijas sabiedrību.

Vienotība sadzīvo ar šiem bandītiem. Es nezinu, varbūt, Vienotība ir dziļi nelaimīga un draudzīgi skrien vemt pēc tikšanās reizēm ar koalīcijas partneriem. „Visi taču zina”, ar ko Vienotībai ir darīšana politikā… Bet Vienotība nevar citādi, tai jāmeklē kompromiss, tai jāglābj valsts no bankrota. Nav jau tā, ka tā būtu pārāk maza, vāja un bez atbalsta. Tai bija kolosāls atbalsts, tai bija misija, tai bija sabiedrības uzticība. Tā ir vienkārši vāja pati par sevi, ar atbalstu un bez. Glābjot valsti no bankrota, tā ļauj bandītiem turpināt uzvarēt Latvijas sabiedrību.

Vilšanās
Sabiedrību gaida kārtējā vilšanās pēc vēlēšanām. Tā saka Vaira Vīķe Freiberga, un es viņai absolūti piekrītu. Sabiedrība ir gatava ļauties maldiem par to, ka var atrasties politikā gadiem ilgi, ieņemt augstus un pat augstākos amatus un pēkšņi attapties un sākt jaunu dzīvi no pirmdienas. Sabiedrība ir gatava klausīties pasakas, un tikpat gatava vilties. Bet ne darboties, ne organizēties, ne mainīt paražas, ne atteikties no strupceļā vedošā tumsonīgā konservatīvismā. Latviešu intelektuāļi to savai draudzei nepiedāvā.

Es domāju, ka latviešu intelektuāļiem, latviešu liberāļiem (te nedomāju tikai politiķus, bet visus liberāli un demokrātiski domājošus cilvēkus) jāpaātrina latviešu kultūras tradīciju pielāgošanos globalizētajai pasaulei. Latviešu intelektuāļiem, kam rūp latviešu un Latvijas konkurētspēja savā – augsto standartu – reģionā un pasaulē, kam rūp latviešu nākotne Latvijā, jāveicina kultūras evolūcija, kurai, protams, ir jāaptver visas sfēras, ne tikai politika. Tā ir valoda, mediji, izglītība, dzīves kvalitāte, attieksme pret savu veselību, savas dzīves vērtība.

Es nerunāju par kādu garumzīmi vai to, cik bieži jūs ejat uz trenažieru zāli. Katra cilvēka dzīvē ir pa druskai no katras sfēras, miljoniem pretrunīgu nianšu. Tieši tāpēc visaptverošās pārmaiņas, jeb evolūcija, kas vienalga notiek. Bet viss ir atkarīgs, kādu apstākļu iespaidā kādā secībā notiks kādas no tām neizbēgamajām pārmaiņām. Nu kaut vai kas dotajā brīdī izklausīsies pārliecinošāks sabiedrības vairākumam – Lukašenkas tipa autoritārā antiekonomika un superblēžu „prezidentālā republika” vai indivīda brīvība un atbildība.

Tieksme vienkāršot sarežģītās lietas, kas ir raksturīga gļēvai konservatīvai domāšanai, tikpat kā neatstāj vietas individuālajai atbildībai. Un līdz ar to arī brīvībai ne. Šī tieksme liek ticēt mītiem, pasakām, muļķībām un balsot par blēžiem. Nevajag vienkāršot sarežģītās lietas, nebūs pēc tam jāviļas.

VVF
Vispār ir izcili, ka mums ir tāda morāla autoritāte, kā Vaira Vīķe Freiberga, kas ik pa brīdim atgādina sabiedrībai un wanna-be reformatoriem, kas īsti jādara Latvijas politikā. Viņa nepārdod sevi politikā, nekapitalizē savu neapšaubāmo popularitāti. Tā to dara civilizētā, rietumu demokrātijas sabiedrībā. Pat ja sabiedrība vēl nav nobriedusi līdz demokrātijas vērtību pilnīgai izpratnei, pat ja sabiedrība ir tāda vēl drusku mežonīga, tā nedaudz ar asins garšu uz zobiem, sabiedrība, kur viens otram nevēl labu. Tā uzvedas demokrātijas vērtības izprotošs un sevi cienošs līderis neatkarīgi no tā, cik konservatīvi aprobežota ir viņa sabiedrība. Līderis, kas nepieņem un nekādā gadījumā neatspoguļo sabiedrības trūkumus, bet kalpo savai sabiedrībai, norādot uz tiem. Paldies Vairai Vīķei Freibergai un tai apstākļu sakritībai, kas ļāvusi viņai kļūt par nācijas morālo autoritāti. VVF, šķiet, ir labākais, kas līdz šim ir noticis Latvijas politikā.

ceturtdiena, 2011. gada 7. jūlijs

Губерман: Вся сволочь склонна к единению

Игорь Губерман:
Пришел я к горестному мнению
от наблюдений долгих лет:
вся сволочь склонна к единению,
а все порядочные - нет.
Хаааааа 8)))) Уф.

trešdiena, 2011. gada 6. jūlijs

Par liberālismu jārunā

... vairāk. Varbūt, es mēģinu pats sevi pārliecināt. Neiedziļinoties lietas būtībā, var viegli atmest ar roku, ā, nekur nav ne tīrā liberālisma, ne tīrā sociālisma, nekas no tā nav sasniedzams. Un tas pierādot, ka kāda ideoloģija - liberālisms - dažu ideālistu sapņi vien ir.

Jā, demokrātiskā sabiedrībā sadzīvo vairākas ideoloģijas. Jāņem vērā katra, ja tā nav kādu cilvēknīdēju mistika, pie kuras es pieskaitītu arī etnocentrismu. Bet ejot strādāt politikā, cilvēkam jābūt skaidriem ideoloģiskiem principiem, vērtībām. Ne kokteilim. Politiķim jābūt godīgam pret sevi, pret savu sirdsapziņu un pret sabiedrību. Godīgs politiķis nevar būt drusciņ konservatīvs, drusciņ sociālists, drusciņ liberālis, drusciņ fašists. Ja tu ej politikā ar kokteili galvā, tu esi nožēlojams populists, un kokteilis ir pozitīvākais pieņēmums par to, kas tev ir galvā. Jo tur visdrīzāk ir tukšs.

Kaut kā biežāk nāk domas par bezatbildību Latvijas politikā un sabiedrībā. Laikam drīz ir vēlēšanas.

otrdiena, 2011. gada 5. jūlijs

Un izbeidziet savu atbildības propagandu! Nauda aug kokos, tovarišči nacionālkonservatīvie!

Luv, luv that part, my specialty :) Liberāļu Latvijā ir maz, ļoti maz. Tie, protams, ir cilvēki individuālisti, lielākoties aizņemti. Pat ja tevi palasīs, aizies nekomentējot, atstās aiz sevis tikai statistiku. Nu galu galā tas ir tikai hobijs un es arī āāāārkāāārtīgi reti ko komentēju pie citu kreatīva. Toties ir daudz konservatīvi, mistiski, nedaudz tā ka smagnēji domājošu cilvēku. Dažiem no viņiem labpatīk sevi dēvēt par "nacionālkonservatīvajiem". Es viņus saucu par vienkārši konservatīviem, vai staļinistiem, vai sarkani brūnajiem, vai kvadratainiem, vai ... nuja, lai paliek. Kvadratainisms ir sava veida in-the-box-thinking. Labāku apzīmējumu neatradu un nevajag. Šiem maniem mīļajiem draugiem komentēt patīk. Rakstīt muļķības ir tikpat jautri kā vizināties karuselī.

Vispār jau Ir.lv it kā vajadzētu būt tādai kā drīzāk liberālai platformai, vai ne? Bet starp komentēt gribošo vairākums ir tieši to, kam it kā pēc definīcijas būtu vairak jāinteresējas par sarkani brūno kvadratainību, kas ir plaši pārstāvēta gan Latvijas, gan Krievijas medijos. Bet nu ir, kā ir. Pārpostoju pāris vietu no debates komentāros pēc iepriekšējā ieraksta - Liberāļi. Kā vajag.
Problēma šodienas Latvijā ir izveidojusies divkopienu valsts ar visai konfrontējošām ideoloģijām - visai nepateicīga augsne liberāļiem.
Liberāļiem augsne nekad nav pateicīga, jo cilvēki ir kopumā konservatīvi. Tāpēc liberālās partijas ir mazskaitlīgas un ne katrā valstī pat Rietumos ir kāda liberālā partija. Somijā, piem., nav nevienas, toties ir laba intelektuāla tradīcija. Bet Dānijā, šķiet, ir divas, bet tas drīzāk ir pārpratums.

Ja liberālu politiķi pēkšņi atbalsta vairākums, tas var nozīmēt, ka vai nu šis politiķis nav nekāds liberālis (jo melo), vai nu šī ir augsti civilizēta sabiedrība, kas atrodas galīgā izmisumā.

Latvijā praktiski nav ideoloģiju sacensības, vēl jo mazāk konfrontācijas. Konfrontācija ir starp diviem staļinistu, jeb sarkani brūnajiem, lēģeriem. Sauciet to kā gribat, nacionālkonservatīvisms, impēriskais šovinisms. Tas viss ir vienas dabas parazītisms uz vairākuma tumsonības.
- Diemžēl zem liberalizācijas vārda Latvija tiek burtiski neokoloniālā veidā izlaupīta.
- Jā, tāpēc man un vairumam cilvēku liberāļu ideoloģija nav pieņemama. Tas tāpēc ir citu ideoloģiju ignorance, pat norakstīšana uz tautas tumsonību, staļinismu u.c.
Tās, protams, nav nekas jauns. Cilvēki tic, ka aiz jūras dzīvo cilvēki ar suņu galvām, un ka zagļi un salašņas no viņu pašu kvadrataino un konservatīvo nometnes zinātniski jādēvē par "liberāļiem".

Cita lieta ir, kad secinājumus izdara cilvēks, kura viedoklim es bieži piekrītu. Tad ir jāieklausās. Kalvis raksta tā:
Novēlu Alehinam būt ĪSTAM liberālim, nevis tādam kā jaunais Pjērs Bezuhovs (Ļ.Tolstoja romāna "Война и мир" pašā sākumā), kurš sajūsminājās par Rietumeiropas apgaismības kultūru, bet vienlaikus bija pilnīgā ilūziju varā gan par savu dzīvi, gan par sev piederošo dzimtļaužu reālo stāvokli. Nevar svešu zemju idejas bez jebkādām korekcijām "pārstādīt" pavisam citos apstākļos.
Secinājums šķiet pārsteidzošs. Šoreiz gavilē mani konservatīvie draugi. Tā arī atsaucas - vajag Wikipedia ierakstīt.

Man liekas tā: vai nu Jūs gribat koriģēt dzimtļaužu stāvokli, vai nu koriģēt svešu zemju idejas. Es personīgi par to, lai ar jebkādām labām, to starpā svešu zemju, idejām koriģēt to pakaļu, kurā Latvijā atrodas, būdama pārāk izvēlīga attiecībā uz to, no kurām idejām mācīties, kā rezultātā ja arī mācās, tad no Krievijas nesamākslotām valsts izzagšanas praksēm.

Kalvi, Jūs noteikti to domājāt citādi, bet izteicāties nedaudz neskaidri. Jau rakstīju par Jūsu pārsteidzošo - man šķiet, ne visai loģisko - secinājumu.


Tam, par ko nedaudz neapdomīgi runā Kalvis un par ko jūsmo Mazputns, jau sen ir izdomājušu apzīmējumu - cultural relativism, sirdslieta sarkani brūnajiem un visiem cilvēknīdējiem/cilvēkēdājiem.

Vienkāršoti apmēram tā: cilvēki nedrīkst ēst cilvēkus, bet Āfrikā tā izsenis ir pieņemts - valdniekam apēst nogrēkojušos pavalstnieku, - tad Āfrikā cilvēki drusciņ drīkst ēst cikvēkus. Tāda vērtību koriģēšana.

Pilsonim, vēlētājam ir pienākums būt atbildīgam savā brīvībā, saka liberāļi. Jo tieši tas ir ļāvis attīstīties rietumu demokrātijām.

Nekā nebija, saka t.s. "nacionālkonservatīvie" staļinisti, mēs gribam to pašu, kas ir rietumiem - esam tur taču iestājušies, pagodinājām to Eiropu -, tikai pieprasām sev tiesības uz mums tik ļoti raksturīgo, mīļo un tradicionālo bezatbildību. Piekoriģējiet tur aši sabiedrības attīstības un ekonomikas likumus!

Nauda aug kokos! Zagt nevajadzētu, bet ja ļoti gribas, tad var! Realitāte nav nekas, pasakas un mistika ir viss! Koriģē un izolējies vesels! Urrā, tovarišči nacionālkonservatīvie.

pirmdiena, 2011. gada 4. jūlijs

Liberāļi. Kā vajag? +SCP un Zatlers

Paturpinot par liberālisma ideju promotēšanu Latvijā sakarā ar Liberāļi.lv, es nebūt nesaku, ka tas ir pilnīgi izgāzies projekts (sākums šeit). Galu galā ir labi, ka ir vēl viens resurss internetā latviešu valodā, kur varbūt kādreiz varēs iepazīties ar saprātīgu cilvēku vērtējumiem un idejām.

Bet kā vajag?

Liberālismu Latvijā kopumā nepazīst, nesaprot, liberāļi pie varas Latvijā nav bijuši nekad, liberālisms Latvijas politikā nav pārstāvēts, bet liberālismu Latvijas publiskajā telpā apmelo ik uz soļa. Vai jārej pretī un tāpēc jāvāc paraksti par liberālismu un veselo saprātu?

Veselais saprāts, liberālisms, godaprāts, kompetence, gudrība ir jāpraktizē politikā.

Ja jūti ka esi liberālis, tev ir interese par politiku un tu jūti sevī spēku tajā piedalīties, – ej un rekrutējies, piedalies, veido politisku organizāciju, praktizē liberālismu, piedāvā liberālus risinājumus Latvijas milzīgajām, blēžu un konservatīvo debilu sarūpētajām problēmām. Tad tev ir visas tiesības un pat pienākums sevi (savu domubiedru organizāciju) nosaukt par liberālo partiju. Būs atbalstītāji, balsotāji.

Ja politikā tu neej, bet liberālis tu esi un gribi izteikties par lietām un uzsvērt, ka tas ir tavs liberāļa viedoklis, esi bez jebkādiem pārpratumiem individuāls, paud savu privāto viedokli un nemēģini sevi pasniegt kā visu Latvijas liberāļu moderators. Tad tu esi privātpersona, blogeris vai kas cits, vari būt pat anonīms.

Tā ir ABC tiem, kas iesaistās sociālajos medijos. Iesaistīšanās sociālajos medijos stūrakmens: veido un pasargā savu unikālo identitāti (ko Latvijā pat ne visi mediji tā īsti saprot).

Var un vajag veidot intelektuāļu biedrības, klubus un think tanks, kas nodarbotos ar apgaismību, analīzi un liberālo ideju kalšanu. Tādas biedrības pastāv vairākas valstīs. Ir, protams, The LockeSmith Institute, Cato Institute Savienotajās Valstīs, ir Liberalnaja Missija Krievijā, Anders Chydenius säätiö Somijā, Timbro Zviedrijā.

Arī Latvijā ir liberāli think tanks – Providus, Stratēģiskās analīzes komisija, varbūt vēl kāds, kas paši sevi par liberāliem tomēr nesauc. Interesanti, kāpēc tāds kūtrums? Bail, ka nozākās? Tik tumsonīga sabiedrība tomēr neesam. Bail no pārāk ciešām asociācijām ar politiku? Liberālam think tank Latvijā tas būtu pēdējais, no kā baidīties, kad visa Latvijas politika ir viens liels žvadzošs populisms. Nu bet, ja negrib, lai nesauc sevi par liberāļiem. Taču ja kāds tomēr ir atzinies, ka ir liberālis, nekāda liela uzdrīkstēšanās tā arī nav. Galvenais ir, kas tev ir, ko teikt.

Atgriežoties pie partijas, tai ir vajadzīga domubiedru grupa, kas vienotos par organizācijas ētiku, disciplīnu un demokrātiju. Par idejām man nav šaubu, ka tādu liberāļiem ir daudz.

Es, piemēram, rosinātu psicholoģisku testēšanu – tā kā pieņemot darbā – partijas līderiem un partijas kandidātiem uz pašvaldībām, Saeimu vai citiem amatiem. Par testēšanu būtu atbildīga partija, kas nozīmētu, ka tie, kas nav piemēroti politikai, partijas vadīšanai vai politisko lēmumu pieņemšanai, arī neieņems nekādus amatus ne partijā, ne pašvaldībās, ne valstī. Ar laiku to varētu ieviest kā prasību kandidātiem no visām partijām.

Vēl viena ideja būtu pastažēties liberālajās partijās Dānijā, Vācijā, Zviedrijā, Nīderlandē, UK, kur ir liberālās partijas, no kurām var mācīties organizācijas struktūru un kultūru.

Tāpēc es, protams, neticu līderu un vadoņu wanna-be liberālām partijām. SCP bija ļoti simpātiska ideja. Sanāca gatavi līderi, kas bija taisījuši politisko karjeru pavisam citā partijā, citā vidē un kultūrā, citiem mērķiem. Pieaicināja jaukus un populārus cilvēkus, uztaisīja ar viņiem pāris preses konferenču. Un tāpēc tas veidojums tagad ir jāuzskata par gatavu partiju? Var jau būt, var jau būt! Bet es – atvainojiet – neuzskatu.

Ko piedāvā Zatlers? Es esmu partija, saka Zatlers. Praktiski bez politiskās karjeras, ar četriem gadiem prezidenta amatā, sadūšojies uz varonībām mēnesi pirms termiņa beigām, Zatleram ir visas izredzes izveidot vēl vienu populistu grupu, kas vienkārši nevarēs realizēt to, ko tagad it kā apsola – rekrutēt politikā jaunatni, mainīt kultūru politikā, lauzt bezatbildības, egoisma un nekompetences tradīcijas. Jo nepietiek ievest politikā jaunas sejas, cerot, ka viss pats par sevi nomainīsies paaudzēm mainoties. Pirms viņus laist politikā, viņi ir jāapmāca. Un tas jādara partijai. Skaidrs, ka to nevar izdarīt ne līderis, kuram pašam nav nekādas pieredzes, ne partija, kuras nemaz nav. Tā ka Zatlera mailītēm būs vien jāmācās no bezatbildības, egoisma un nekompetences meistariem. Bet mums atliks tikai gaidīt vēl gadus 20 līdz nākamai paaudzei.

Visas vecās dziesmas / Stuff