pirmdiena, 2011. gada 11. jūlijs

Totālā smirdoņa un maniakālā vilšanās. VVF atgādina

Vaira Vīķe Freiberga vēlreiz atgādināja, kas līdz šim nav atrisināts Latvijas politikā. Lemberga stipendiātu lieta. Es netaisos dot šai lietai savu vērtējumu, jo to nepārzinu. Bet es pilnībā uzticos Vīķes Freibergas vērtējumam: "visi zina", bet nav notiesājošā sprieduma.

Te, protams, ir trīs visai sapuvušās lietas. Pirmā ir totālā smirdoņa Latvijas politikā. Otrā ir gaišo spēku, reformatoru nespēja tik galā ar stipendiātiem un bandītiem. Un trešā ir vilšanās.

Tātad…

Totālā smirdoņa
Smirdoņas ēras politiskā elite – oligarchi vai ne – ir nelabojama un tāpēc bloķējama no turpmākas darbības politikā. Lustrācija. Pievienojos tiem, kas uzskata, ka lustrācija ir iespējama tikai pēc jaunā un pilnīgi no feodāļiem neatkarīgā spēka ienākšanas politikā. Jā bet protams. Tieši to arī vajag. Un kas to organizēs, ja ne paši?

Kompromisu mākslas dižgari
Tie, kas sevi pozicionē par reformatoriem, – vispirms Vienotība un, visticamāk, jaunā Zatlera partija – apzināti gājuši/iet politikā smirdoņas laikā, jādomā, lai tajā piedalītos – smirdīgajā politikā. Laikam, jāskatās kurš ar kādu mērķi? Varbūt, bet šā vai tā glābjoties aiz buramvārdiem, ka politika esot kompromisu māksla, tika izniekoti neizmantoto iespēju gadi. Netika izmantotas attīstības iespējas. Kā? Nesaucot pie atbildības tos pašus bandītus, kas stipendijas deva, un stipendiātus.

Te, protams, var iebilst, ka bija un joprojām ir jānovērš valsts bankrots, jāatgriežas uz starptautiskiem finanšu tirgiem, rūpīgi atgūstot investoru uzticību. Jā, bet nekas no šiem cēlajiem mērķiem nav pretrunā ar vainīgo notiesāšanu.

Ir jāatgūst uzticība gan starptautiski, gan iekšēji. Bez tam, arī ārējā uzticība tikai iegūtu, ja Latvijas sabiedrība kā garants iesaistītos Latvijas ekonomikas kvalitatīvajā pārstrukturēšanās. Tas ir iespējams tikai tad, kad sabiedrība pārliecināsies par to, ka aiz jostu savilkšanas un pašupurēšanās perioda nesāksies jaunas valsts izzagšanas un izniekošanas dzīres.

Skaidrs, kas ir izzagšana. Tā, varbūt, ir kļuvusi kaut nedaudz apgrūtinātāka krīzes laikā. Vismaz mēs redzam, ka Vienotības politiķiem, ja ne visiem, tad vairumam ar personīgo higiēnu viss ir kārtībā. Izniekošana ir tā stulbā bezatbildība un nekompetence, kas dzeļ ne mazāk kaitīgi.

Pie šīs pašas valsts attīstības iespēju izniekošanas un bezatbildības pieder arī šī te kompromisu māksla. Tās pašas stipendiātu lietas un, ļoti iespējams, daudzu citu saistītu vai līdzīgu lietu sabotāža nav nekāds kompromiss. Latvijas politiķu finanšu atkarības no Kremļa kuratoriem noklusēšana un neizmeklēšana nav nekāds kompromiss. Nozieguma neizmeklēšana un nesodīšana nav nekāds kompromiss.

Tā ir bandītu uzvara pār Latvijas sabiedrības interesēm, pār demokrātiju un veselo saprātu, pār tām vērtībām, ar ko sevi asociē Vienotība. Arī Latvijas mediju sagrābšana un vārda brīvības ierobežošana un aizstāšana ar autoritāro propagandu ir bandītu uzvara. Arī polittechnoloģijas politiskās konkurences vietā ir bandītu uzvara. Bandīti uzvar Latvijas sabiedrību.

Vienotība sadzīvo ar šiem bandītiem. Es nezinu, varbūt, Vienotība ir dziļi nelaimīga un draudzīgi skrien vemt pēc tikšanās reizēm ar koalīcijas partneriem. „Visi taču zina”, ar ko Vienotībai ir darīšana politikā… Bet Vienotība nevar citādi, tai jāmeklē kompromiss, tai jāglābj valsts no bankrota. Nav jau tā, ka tā būtu pārāk maza, vāja un bez atbalsta. Tai bija kolosāls atbalsts, tai bija misija, tai bija sabiedrības uzticība. Tā ir vienkārši vāja pati par sevi, ar atbalstu un bez. Glābjot valsti no bankrota, tā ļauj bandītiem turpināt uzvarēt Latvijas sabiedrību.

Vilšanās
Sabiedrību gaida kārtējā vilšanās pēc vēlēšanām. Tā saka Vaira Vīķe Freiberga, un es viņai absolūti piekrītu. Sabiedrība ir gatava ļauties maldiem par to, ka var atrasties politikā gadiem ilgi, ieņemt augstus un pat augstākos amatus un pēkšņi attapties un sākt jaunu dzīvi no pirmdienas. Sabiedrība ir gatava klausīties pasakas, un tikpat gatava vilties. Bet ne darboties, ne organizēties, ne mainīt paražas, ne atteikties no strupceļā vedošā tumsonīgā konservatīvismā. Latviešu intelektuāļi to savai draudzei nepiedāvā.

Es domāju, ka latviešu intelektuāļiem, latviešu liberāļiem (te nedomāju tikai politiķus, bet visus liberāli un demokrātiski domājošus cilvēkus) jāpaātrina latviešu kultūras tradīciju pielāgošanos globalizētajai pasaulei. Latviešu intelektuāļiem, kam rūp latviešu un Latvijas konkurētspēja savā – augsto standartu – reģionā un pasaulē, kam rūp latviešu nākotne Latvijā, jāveicina kultūras evolūcija, kurai, protams, ir jāaptver visas sfēras, ne tikai politika. Tā ir valoda, mediji, izglītība, dzīves kvalitāte, attieksme pret savu veselību, savas dzīves vērtība.

Es nerunāju par kādu garumzīmi vai to, cik bieži jūs ejat uz trenažieru zāli. Katra cilvēka dzīvē ir pa druskai no katras sfēras, miljoniem pretrunīgu nianšu. Tieši tāpēc visaptverošās pārmaiņas, jeb evolūcija, kas vienalga notiek. Bet viss ir atkarīgs, kādu apstākļu iespaidā kādā secībā notiks kādas no tām neizbēgamajām pārmaiņām. Nu kaut vai kas dotajā brīdī izklausīsies pārliecinošāks sabiedrības vairākumam – Lukašenkas tipa autoritārā antiekonomika un superblēžu „prezidentālā republika” vai indivīda brīvība un atbildība.

Tieksme vienkāršot sarežģītās lietas, kas ir raksturīga gļēvai konservatīvai domāšanai, tikpat kā neatstāj vietas individuālajai atbildībai. Un līdz ar to arī brīvībai ne. Šī tieksme liek ticēt mītiem, pasakām, muļķībām un balsot par blēžiem. Nevajag vienkāršot sarežģītās lietas, nebūs pēc tam jāviļas.

VVF
Vispār ir izcili, ka mums ir tāda morāla autoritāte, kā Vaira Vīķe Freiberga, kas ik pa brīdim atgādina sabiedrībai un wanna-be reformatoriem, kas īsti jādara Latvijas politikā. Viņa nepārdod sevi politikā, nekapitalizē savu neapšaubāmo popularitāti. Tā to dara civilizētā, rietumu demokrātijas sabiedrībā. Pat ja sabiedrība vēl nav nobriedusi līdz demokrātijas vērtību pilnīgai izpratnei, pat ja sabiedrība ir tāda vēl drusku mežonīga, tā nedaudz ar asins garšu uz zobiem, sabiedrība, kur viens otram nevēl labu. Tā uzvedas demokrātijas vērtības izprotošs un sevi cienošs līderis neatkarīgi no tā, cik konservatīvi aprobežota ir viņa sabiedrība. Līderis, kas nepieņem un nekādā gadījumā neatspoguļo sabiedrības trūkumus, bet kalpo savai sabiedrībai, norādot uz tiem. Paldies Vairai Vīķei Freibergai un tai apstākļu sakritībai, kas ļāvusi viņai kļūt par nācijas morālo autoritāti. VVF, šķiet, ir labākais, kas līdz šim ir noticis Latvijas politikā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff