piektdiena, 2011. gada 30. septembris

Jā, Bērziņa kungs! Politiķi ir jāsit!

Jau otro gadu pēc kārtas partija(s) ar nepārprotamu vēlētāju mandātugudrai un godīgai politikai, screw up sabiedrības uzticību un koalīcijas veidošanas procesu. Man šķiet arvien simpātiskāk, kā lietām pieiet Andris Bērziņš, prezidents. Politiķi ir jāsit!

piektdiena, 2011. gada 23. septembris

Kārlis Streips. Respect



Runāt patiesību, saukt lietas īstajos vārdos ir viegli un patīkami. Jā, varbūt, Latvijas Televīzija ir zaudējusi vienu no labākajiem analītiski un kritiski domājošajiem, vienu no profesionālākajiem žurnālistiem. Dies ar viņiem. Kārli Streipu nav zaudējusi sabiedrība un tas ir pats galvenais.

ZZS un Lembergs? Nu varbūt kāds ir uzzinājis par šitiem te ko jaunu. Apsveicu.

Vieglprātība atņem arī desu

Es sekoju notikumiem Baltkreivijā un cenšos par to informēt / atstāstīt savā blogā. Visbiežāk krievu valodā, jo informācijas avoti ir krievu valodā, un taupot laiku es tos atstāstu tajā pašā valodā. Laipni lūdzu iepazīties visus, kam tas šķiet interesants. Šajā ierakstā ir daži interesanti fakti un nedaudz komentāru par ekonomisko krīzi, kas Baltkrievijā iet dziļumā. Tikko, 14. septembrī, tika kārtējo reizi par 60% devalvēta nacionālā valūta.

Беларусь 2011. Уроки, которые мы не имеем права игнорировать

Братья по разуму (исчточник: gowans.wordpress.com)
14 сентября белорусский рубль за день обесценился на 60%. С апреля 2011 года белорусский рубль фактически обесценился в 3 раза. Средняя зарплата, которую к президентским выборам (декабрь 2010) власти подняли до 500 долларов в эквиваленте, теперь составляет всего лишь 200, а пенсия даже не дотягивает до 100.

otrdiena, 2011. gada 20. septembris

"Центр Согласия". Едрос-лайт, потому что совсем уж дешево

К слову о недавних выборах в Латвии, точнее о «Центре Согласия» - партии, получившей больше всего голосов избирателей. На сайте Эха Москвы в блоге уже высказался Сергей Шклюдов. Пополемизируем.

pirmdiena, 2011. gada 19. septembris

Latvijas partijām jāmirst. Vēl nedaudz par Dāniju

Atgriežoties pie partiju sistēmas Dānijā – tāda sistēma acīmredzami nodrošina reālās balsstiesības mazākumam. Ar to, ka vairākums vienmēr apmēram vienādās devās balso par lielākajām partijām, tiek nodrošināta nacionālās politikas pārmantojamība un, ja pārmaiņām jānotiek, pārmaiņu šoka absorbcija.

Bet pats galvenais, šī it kā „divu partiju” sistēma ļauj realizēties pašai demokrātijai – ļauj mazākumam, visā tā daudzveidībā, izteikt savu viedokli, piekoriģēt un pat, kā šoreiz, izšķirt spēku samērojumu parlamentā. Es nezinu, vai dāņi mērķtiecīgi un apzināti gājuši uz šo divkoalīciju konkurējošo demokrātiju, bet uz to ir vērts iet, jo tas ir viens vērā ņemams un elegants veids kā mazināt vairākuma aklo, it kā demokrātisko, diktātu.

Ja nodrošināšanās pret vairākuma diktātu ir klasiska dilemma jebkurai, arī nobriedušai, demokrātijai, tad Latvijai vēl jānodrošinās pret feodālam attīstības posmam raksturīgo privilēģiju sistēmu un sociālo bezatbildību (kad dzimtcilvēku intereses, tiesības un viedokļi nav jāievēro) un pret politisko korupciju.

Alternatīva tautasfrontizācijai

Koalīciju konkurence ir modernās demokrātijas alternatīva primitīvajai tautasfrontizācijas loģikai – „apvienojamies un neatņemsim viens otram balsis”. Tautasfrontizācija, kam Vienotība ir miesīgais bērns, paralizē demokrātiju, atņemot gan izvēles brīvību vēlētājam, gan galu galā arī pašas balsis apvienotājiem.

Cita lieta, ka daži apvienotāji necer uz sliekšņa pārvarēšanu. Nu tad vienkārši jāskatās patiesībai acīs – esat nekonkurētspējīgi, jāstrādā labāk, jāmācās, jālabojas. Ja esat nekonkurētspējīgi, tā ir jūsu problēma, jūsu krīze, nevis sabiedrības krīze, par kuru vēlētājam būtu jāmaksā ar viņa izvēles tiesību ierobežošanu. No otras puses ir loģiski, ka izvēles iespēja sašaurinās tieši tādā zemās politiskās kultūras sabiedrībā kā mūsu, kur dominē tizla konservatīvi egoistiskā domāšana.

Kāpēc neideoloģiskums ir problēma

Kopumā var teikt, ka Latvijas politisko partiju sistēmai ir jāmirst un/vai jārebrandojas. Neizbēgami un dziļi. Latvijas partijām ir pārāk daudz iedzimto kaišu. Un lielākā no tām ir partiju neideoloģiskums.

Neideoloģiskums ir reāla problēma, jo vēlētāji nevar būt pilnīgi droši par to, kur aizies viņu balsis. Bet partijām tas ļauj viegli nodot savus vēlētājus, monetizēt saņemtās balsis, pārdodot savus mandātus parlamentā kārtējā politiskajā tirgošanās reizē. Tas kompromitē demokrātiju, sociālo taisnīguma īstenošanās iespējamību un vairo neuzticību.

Neideoloģiskām partijām, kas uzsūc visas iespējamās lētticīgo balsis vai raujas politikā pēc „zelta akcijām”, nav vietas demokrātijā. Nav ideoloģijas = korupcija, tirgošanās ar gūto sabiedrības atbalstu.

Nākotne ir ideoloģiju konkurencei. Vienotībai, Zatlera partijai, SC – ne

Tieši tāpēc, ar cerību vērojot Latvijas sabiedrības politiskās kultūras evolūciju, es uzskatu, ka nākotne ir ideoloģiju konkurencei un līdz ar to ideoloģiskām – godīgām – partijām. Šo partiju skaitu ierobežos nevis ambiciozo indivīdu esamība – katram džekam pa partijai –, bet to, cik lielā mērā viena otra ideoloģija uzrunā sabiedrību.

Piemēram, absolūti dabiska Latvijā ir liela un spēcīga sociāldemokrātiskā partija, liela konservatīvā partija. Un ir pietiekami ievērojama niša liberālajai partijai. Kādu apstākļu dēļ var būt pat pāris vienu un to pašu ideoloģiju pārstāvošu partiju, kāpēc gan ne, ja sabiedrība to var atļauties un nodrošināt pietiekamu atbalstu. Tādu es redzu Latvijas politisko partiju sistēmas nākotni.

Vai tur ir vieta šodienas Vienotībai, Zatlera partijai vai SC? Nē, nav. Šīm partijām nav nākotnes. Ar ZZS, aiz kuras it kā kādreiz tika domātas ideoloģijas, būs līdzīgi – tā noteikti nevarēs saglabāties savā tagadējā ideoloģiski absurdajā veidolā. ZZS, protams, mirs līdzās tiem šodienas lielajiem vaļiem, vai arī ātrāk. 

Kā vienmēr jāizceļ VL. Tā varētu būt vienīgā no esošajām partijām, kurai ir iespēja saglabāties. Bet VL pilnīgi noteikti mutēs. Šodien tā vinnē sirdis ar savu fizioloģisko enerģiju, savu karsto elpu, aizrauj ar azartu, maksimālismu, fascinē jauniešus ar savu jauneklīgo tēlu. Bet jaunība ātri pāriet. Mainīsies arī VL elpa.

Saskaņai nav jābūt valdībā

Ir iemesli, kāpēc Saskaņa var arī nebūt valdībā, un vēl vairāk, kāpēc Saskaņai nav jābūt valdībā.

Vai lielākajai partijai jābūt valdībā?

Paralēles ar Dāniju. Liberālā partija Venstre, kas līdz šim desmit gadus vadīja koalīcijas valdību (kopā ar labēji populistisko Dansk Folkeparti, Konservatīvo partiju un Liberālo aliansi), individuāli pat ieguva papildus vienu mandātu Folketingā un palika Dānijas lielākā partija. Bet tā kā zaudēja visa labējā koalīcija (individuāli zaudētāji gan bija tikai Konservatīvie un DFP), Dānijas lielākā partija tagad atradīsies opozīcijā. Jā, neskatoties uz savu lielumu un smukumu. Tas ir absolūti normāli.

Ja Latvijas SC un tā potenciālie koalīcijas partneri – ZZS un LPP – nav nodrošinājuši sev vairākumu Saeimā, Latvijas lielākajai partijai SC jāpaliek opozīcijā. Jo ļoti vienkārši lielāku atbalstu guvuši citas potenciālās koalīcijas partijas.

Kāpēc Saskaņai nav jābūt valdība

Arī Latvijā ir jāpieņem tādi partiju migrēšanu ierobežojošie noteikumi. Partijām jāpaliek uzticīgām – savām ideoloģijām un saviem vēlētājiem. Vēlētājs balso par partijas solījumiem, kas kaut daļēji atspoguļo kādu ideoloģiju, arī Latvijā.

SC vēlētājs nav balsojis par Saskaņas koalīciju ar labējām partijām. SC vēlētājs ir balsojis par populistu solījumiem palielināt pensijas (visticamāk Jedinaja Rossija aizkomandēto polittechnologu padoms), kāpinot budžeta deficītu, laužot līgumu ar rietumu imperiālistiem un aizņemoties no austrumu imperiālistiem. SC vēlētājs nav balsojis par budžeta deficītu samazināšanu līdz 2.5%, fiskālās disciplīnas likumu, euro ieviešanu, sabalansēto ekonomiku un atbildīgu politiku kā tādu.

Tas ir principiālais iemesls, kāpēc SC nav jābūt koalīcijā ar Vienotību un/vai Zatlera partiju, kurām vēlētājs ir devis mandātu veidot koalīciju reformu turpināšanai, lai neatkārtotu valsts bankrota situāciju.

Jāņem vērā arī to, ka Saskaņa lieliski nosabotēja iespēju iekļūt valdībā pirms gada. Jā, tai varbūt bija šķēršļi, bet kurš solīja, ka būs viegli? Politikā ir jācīnās, jāaizstāv savu vēlētāju intereses. Par SC nodomiem liecina gan šuleriskie mēģinājumi aizbildināties ar okupācijas neatzīšanu, gan balsošana kopā ar Lembergu pret reformistu iniciatīvām, gan lielkrāpnieku aizstāvošā pozīcijā Parex lietā. Viņi arī negrasījās būt valdībā.

Savukārt SC vēlētājs jau otro gadu pēc kārtas parāda savu intelektuālo slinkumu, noticot pasakām par lielākām pensijām, debesmannām un līdzīgām blēņām. Šuleru upuru skaits vēl neleģitimizē blēdību.

Bet valstij, protams, ir jāaizdomājas par tik lielu skaitu Latvijas valsts pilsoņu, kam tik katastrofāli trūkst izpratnes par ētiku, pašu nākotni un apkārt notiekošo, kas dzīvo melīgās ilūzijās un kādas naidīgas diktatūras propagandas ietekmē.

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

Paldies Zatleram. Vai Zatlers izturēs after-sales? Un kā ar nemieriem pēc gadiem trim?

Šķiet, rezultāti ir lieliski, pro-reforma partijas, Z+V+VL, iegūst pārliecinošu vairākumu, 56 vietas Saeimā. Urbanovičs un Lembergs, no aritmētiskā viedokļa, viens otram nav vajadzīgi. Vai viņiem joprojām ir iemesli solidarizēties? Protams. Ja viņiem ir kopējie kuratori, vai ir kas kopīgs viņu kuratoriem, ja tie nesēž vienā kabinetā Staraja Ploščadj laukumā Bysantum impērijas gorodā-gerojā.

Domājams, ka labākais rezultāts Latvijai ir tāds, kāds būtu labākais iznākums Latvijas reputācijai (= attieksme, reitings, prognozējamība, spēja sarunāties). Proti – ja Latviju arī turpmāk vadīs Valda Dombrovska valdība. Kas ir labs finanšu tirgum, ir labs Latvijas tautai. Sorry, es nezinu, kas ir „tauta” un nekad nelietoju šo vārdu, bet šajā gadījumā atļaušos būt neprecīzs. Šis iznākums tiešām ir labs Latvijai, tās sabiedrībai vismaz šodien.

Zatlera partija ir, protams, liels nezināmais. Zatlers var runāt, ko grib, vismaz vēl dažus mēnešus, kamēr nesāksies tirgošana un after-sales. Z+SC koalīciju iespējamību izslēgt nevar. Kā jau rakstīju, Latvijas līderu un sponsoru-līderu partiju sistēmiskā kļūme ir to atrašanās ārpus ideoloģiju konkurences. Sacenšas līderīši un sponsorīši, bet ne ideoloģijas. Tas pats ar V. Atšķirībā no VL. Arī SC ir galīgi, 300%-īgi ārpus ideoloģijām, un tai ir diezgan vāji līderi (kaut kas līdzīgs istabas augiem) bet tai ir ļoti spēcīgs vienojošs un disciplinējošs faktors ārpus partijas.

Zatlers. Liels viņam paldies par cerīgo iznākumu. Kā jau rakstīju, viņš atdzīvināja politisko konkurenci pro-reforma spārnā, un tikai un vienīgi pateicoties šai konkurencei, izvēlei pro-reform ieguva vairākumu. Vienotības Solvita Āboltiņa (cik es sapratu, paskatoties vakar vakarā pēcvēlēšanu diskusiju LTV) tā arī nesaprata, kas ir demokrātija, konkurence un izvēles iespējas. Sēdies, divi. Es pat teiktu, tādi politiķīši vienkārši neciena sabiedrību. Bet ar visu pateicību, nevar neatzīt, ka Zatlers kā politisks fenomens ir bērnišķīgā populisma turpinājums un tieši tāpēc ir vājš un mazuzticams projekts.

Nē, Latvijas politika nav izslimojusi savas bērnu slimības. Far from it. Bet mēs mācāmies un šajā ziņā ir lieliski, ka mums bija tāda laba iespēja kaut nedaudz uzlabot savas atzīmes negaidot četrus gadus. Kopumā es drīzāk simpatizēju tam, kā sevi pasniedz un kā notiekošo komentē prezidents Andris Bērziņš. Tagad arī viņam būs iespēja pierādīt savu briedumu.

Galu galā nevaru neatzīmēt to priecīgo faktu, ka mēs no vēlēšanām uz vēlēšanām izspiežam no sevis ārā to staļinisko indi, etnocentrisko egoismu. Tas labi, ka tas antagonistiskais multi-kulti, par kuru nesen rakstīju, iet mazumā lēni, bet neapturami, evolūcijas ceļā. Tas tikai pierāda, ka Latvijai ir potenciāls, ir veselīgi domājoša sabiedrība, ir nākotne, ja šī sabiedrība tā to redz, un tai to tā redzēt palīdz tās intelektuāļi un politiskie līderi, cilvēki, kas vada un attīsta sabiedrisko domu, nevis tai tikai seko un apkalpo.  

Priekšā stāv reāls izaicinājums – tikt galā ar sabiedrības neapmierinātību pēc trim četriem gadiem, ja ekonomika izkulsies no bedres un attīstīsies tā, kā to tagad iedomājas Dombrovskis un tie, kurus es personīgi atbalstu. Kā zināms, kad šoks pāriet, atgriežas sāpe. Šoks drīz pāries, cilvēki izjutīs kādu uzlabojumu un akūtu neapmierinātību ar to, ka uzlabojums ir tik niecīgs. Es nedomāju, ka mūs gaida grieķu tipa nemieri, bet prasības pēc lielākas politiskās bezatbildības varētu būt diezgan plašas. Tāpēc ir jau tagad vajadzīga ļoti gudra un runāt protoša sociālā politika. Ir vajadzīgs labs, izsvērts politisks piedāvājums, lai nokomunicētu sabiedrībai, ka padomāts ir ne tikai par „makro” rādītājiem, bet arī par cenām, par nākotnes pensijām, par bērniem, par euro ieviešanas sekām.

sestdiena, 2011. gada 17. septembris

Iespaidi. Arī par estētiku un Dānijas vēlēšanām

Tikko atgriezos no Fēru salām, pirmais darāmais nobalsot. Nobalsots, ieplusots, izsvītrots. ĢVK. Galīgi ne savā vietā, pārliecinājos, kad redzēju pēdējoreiz augusta beigās. No visiem NB8 ārlietu ministriem visvājākais, vienepārliecinošākais. Skolnieks. Galīgi nesapratu ĢVK kā ārministru ideju. Ok, laiki mainās.

Føroyar ir foršas. Bet bija baigi augsts. Brauciens kopā ar kolēģīšiem uz pāris dienām. Flickr.com izliku Faroe set, laipni lūdzu apskatīt :) Tas ir tas pats, kā šīs lapas apakšā.

Pasekoju nedaudz dāņu vēlēšanām. Internetā, tv un avīzēs. Danmarks Radio internetlapā bija pieejama superīga grafika ar prognozēm un analīzēm. Pat lasīt neko nevajadzēja. Latvijas Radio lapa ir tizluma iemiesojums uz šī fona, un ne tikai Latvijas Radio. Kur ir 21. gadsimta visitora cienīgā grafika? Labi, nav naudas. Smadzeņu arī nav, gaumes, profesionalitātes, nu kaut kripatiņas patriotisma? Pa-tri-o-tisms, dzirdējāt par tādu? Bet kā jūs domājat, igaunīši mūsu slavenie, tika pie savas E-stonia's? Valdība uzrunāja, un IT gurusi patritiski pielika visas pūles. Tā vismaz sākās, kā stāsta Linnar Viik. A kašš maņ par tuo buušš? Tizlums. Un nemaksā tas nemaz tik dārgi. Es tik noskatos, un katru reizi brīnos, kā Latvijai tā nevaicas ar elementāru managementu, organizēt cilvēkus, piesaistīt speciālistus, un vienkārši ņemt un izdarīt kaut ko labu, līdz galam, high quality, get things done for once.

Jābūt pilnīgam idiotam, lai nesaprastu, cik fantastiski svarīgu vietu estētika ieņem jebkura cilvēka dzīvē. Valsts, iestāde, uzņēmums, grupa vai indivīds nepārtraukti sūta signālus, komunicē savus vēstījumus caur zīmēm, caur izvēlēto stilu. Cilvēki, ieraugot to simts gadu nemainījušos Latvijas valsts informāciju sniedzošās iestādes interneta lapu, desainu TV Panorāmas studijā vai kaut ko līdzīgu un saprot, ka šeit nekas nemainās, kā bija tizli un stulbi, tā arī paliek. Kas ir tie barbosi, kas par to valsts estētiku atbild? Ir taču kāds, kas sēž un nifiga nesaprot un nedara, jābūt taču.

Nu jā, par tām vēlēšanām Dānijā. Kas man šķita simpātisks, ka iznākumu pašā sākumā aprēķināja kā kreisās koalīcijas vietas Folketingā pret labējās koalīcijas potenciālajām vietām. Atbalsts lielākajām partijām abās frontēs, SD un Venstre, palika praktiski nemainīgs (SD, kas tagad veido valdību, pat nedaudz saruka, bet Ventre, kas zaudēja vēlēšanās, saņēma mazdruscītiņ vairāk un paliek Dānijas lielākā partija), mainījās balsis mazajām partijām. Visu izlēma tieši mazo partiju vēlētāji. Jo bija iepriekš skaidrs, kurš ar kuru iet koalīcijā, bez tirgošanām, bez bazāra un "zelta akcijām", aiz kā vienmēr slēpjas politiskā korupcija.

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

Kam ir vajadzīga nācija?

Intervijā Rīgas Laikā Egils Levits atbild uz svarīgāko jautājumu Latvijas kā nacionālās valsts jēgas sakarā. Jāsaka, esmu sajūsmā par šo interviju. Un ne tikai tāpēc, ka Levits ar visu savu sabiedriski politisko svaru, intelektuālo varenumu, pieredzi un autoritāti pasaka kaut ko ļoti līdzīgu maniem uzskatiem. Bet drīzāk tāpēc, ka to pasaka Levits. Āmen.

Interesanti, ka intervētājs atzīmē, ka „nacionālā valsts un nācija ir savstarpēji viens otru paskaidrojoši jēdzieni.” Tas ir pavirši. Nācija ir cilvēki, indivīdi. Nacionālā valsts ir tās nācijas valsts, kas izveidoja, uzcēla sev valsti, savu vajadzību apmierināšanai un interešu aizstāvībai. Ne nācija nepastāv atsevišķi no valsts, ne valsts atsevišķi no nācijas, un valstij nav citu interešu un citu vajadzību kā nācijas intereses un vajadzības.

Un te nāk tas viltīgākais. Kas tad galu galā ir tās „nācijas” vajadzības un intereses, ja mēs esam vienojušies, ka nācija ir indivīdi? Kas var būt kopīgs visiem indivīdiem vienā nācijā?

Neatkarība? Priekš vērtības tā izklausās pārāk politiski un propagandiski – un uz šī fona ne sevišķi demokrātiski. Tā ir jāpamato, jo neatkarībai pašai par sevi nav satura, neatkarība vienmēr jāaizpilda ar kaut ko daudz svarīgāku – iemeslu. Par iemeslu kalpo nācijas pašrealizācija. Cik svarīgi tas likties visiem indivīdiem, kas apvienojas nācijā? Viennozīmīgas atbildes nav.

Demokrātija? Tas nav nekas unikāls, demokrātijai vienkārši jābūt. Bet demokrātija ir ļoti spēcīgs konsolidācijas faktors, kas Latvijā, cik tas mežonīgi neskanētu, vēl joprojām paliek neizmantots.

Labklājība? Bez šaubām, bet tad vienā nācijā ir jāapvienojas visai pasaulei. Tā nenotiek, jo labklājība ir katra individuāls mērķis un tā cieši saistīta ar konkurenci. Visu cieņu, bet es strādāju savam makam un rūpējos par savu ģimeni, ne kaimiņa makam un ne par labākā drauga ģimeni. Tas ir viens. Otrs ir, ka nevar celt personīgo labklājību uz sabiedrības rēķina. Mēs to, protams, labklājības sabiedrībās (jā, arī Latvijā) atļaujam, maksājam nodokļus, ko lai dara. Un tas jādara – vājākais ir jāatbalsta! Sabiedrībai/valstij gan jānodrošina cilvēka cienīgus apstākļi, lai katram ir iespēja uzturēt sevi un savu ģimeni. Nekādu privilēģiju, nekādu atlaižu, nekādas diskriminācijas. Tikai cieņa, tiesiskums un brīvā konkurence tirgū. Tā ir vienlīdzība, kas ir vērtība, par kuru jārūpējas sabiedrībai un kuras nodrošināšana jāuztic valstij, tās likumiem un kontrolējošajiem institūtiem. Tālāk viss ir indivīda rokās. Arī vienlīdzība, konkurence, tiesiskums ir universālās vērtības. Tās lieliski izskaidro, kādēļ ir vajadzīga valsts.

Tāpat ar ekonomiku, par kuru Levits izsakās, izmantojot par piemēru neekonomiskās, iracionālās domāšanas paradoksu. Arī ekonomika ir universāla, un tai būtu jāmudina cilvēci apvienoties. Arī ekonomika tās brīvā tirgus izpausmē, tātad tā, kas liek pasaulei griezties un censties, balstās uz konkurences principiem, un konkurences nospriestie rāmji, intereses un strāvojumi nesakrīt ar nāciju robežām. Nacionālā valsts ir dārga uzturēšanā, varbūt, tiešām Latvijas gadījumā ir pārāk dārga latviešu nācijai, bet latvieši to izvēlas sev paturēt. Ekonomikas attīstības tendences jāprot izmantot. Piemēram, mūsu gadījumā izmantot vienreizējo iespēju satuvināties ar Ziemeļvalstīm, kamēr tām ir noskaņojums paeksperimentēt ar Nordic Baltic reģiona integrāciju. Te rodas vēl viens fakstors, proti –

Reģionālā identitāte. Es gan to uzskatu par ļoti svarīgu nacionālās identitātes sastāvdaļām. Bet definēt, kurā vietā pasaulē mēs atrodamies un kas ir mūsu draugi, kas ir mūsu paraugmodelis, ir nākamais solis. Neatbildot uz pirmo jautājumu, reģionālā identitāte nelīdzēs saliedēt sabiedrību.

Pretošanās ienaidniekam? Ienaidnieki atsevišķas indivīdu kopas tiešām nošķir. Te drīzāk jārunā par kolektīvo atmiņu, jeb „atmiņu”, jeb mītiem. Un kā izrādās, mīti lieliski nostrādā un nošķir indivīdus pat relatīvi caurspīdīgajā broadband laikmetā. Te problēma ir tāda, ka ienaidnieki un mīti broadband laikmeta sadala indivīdus ne tikai atsevišķās nacionālās sabiedrībās, bet vēl smalkāk – sašķeļ sabiedrības, kam Latvija ir klasisks piemērs.

Pagātne? Latvijas gadījumā pilnīgi noteikti ne. Pagātne mūs šķir un mobilizē. No tās nevar atteikties, tā vienmēr paliks ar mums, bet tās ietekme uz mūsu dzīvi ir jāpārvar.

Nākotnes vīzija? Varbūt. Vīzijām obligāti jābūt politisko spēku piedāvājumu klāstā. Ja nav nākotnes vīzijas, vai kaut kāds viegls kretinisms vīzijas vietā, – ārā no politikas. Bet tas jau nosprauž nākotnes vīzijas kā vienojošā faktora ierobežojumus: tas ir tikai zaldāts politiskās konkurences cīņā. Pat ja kāds no daudziem saņem vēlēšanās vairāk balsu, tas nebūt neapvieno kādu nācijā vai pat sabiedrības grupā, nevienu, izņemot pašu politisko spēku, neidentificē. Ja arī nākotnes vīzija apvieno, jeb drīzāk, ja nācija kopumā ir vienisprātis par savu nākotni, tā ir aptuvena, vienkārša, konservatīva, neitrāla.

„Eiropas vērtības”? Visi esam eiropieši, latvieši, krievi, tāpēc mums nav ko dalīt un tāpēc mums tagad visiem jādzīvo laimīgi kopā? Muļķības sovjetiskā gaumē, kas diemžēl, diemžēl nāk no Sarmītes Ēlertes loka. Jau par to rakstīju

Indivīdi apvienojas nācijā ne labklājības, ne pretošanās ienaidniekam, ne nākotnes vārdā. Kam tad ir vajadzīga nācija, kā vārdā indivīdi apvienojas?

Latvietības vārdā. Apvieno tas, ka indivīdi sevi identificē kā latviešus. To nevar izskaidrot racionālos terminos. Tāpēc Levits to skaidro, izejot no pretējā:

„Ja neviens vairs neteiks, ka viņš ir latvietis, tad man ir jāsaka, ka Latvijas valstij kā latviskai valstij nav jēgas. Tad viņa arī izzudīs, dabiskā ceļā.”

Tātad šai valstij ir jēga tikai tādā gadījumā, ja tā ir latviska. Latvija var būt tikai latviska. Latviskā identitāte ir atbilde uz jautājumu, kamdēļ cilvēki apvienojas latviešu nācijā. Tāpēc Latvija runā latviešu valodā, tai ir latviskās tradīcijas un latviskā dzīves uztvere. Tāpēc Latvija „dara” lietas tā, kā to dara latvieši.

Levits saka, ka tas ir politiskās izšķiršanās jautājums, uzturēt vai neuzturēt latvisku valsti. Skumji, bet uz katrām vēlēšanām – līdz šim? – esam gājuši ar vienu un to pašu pamatjautājumu, vai latviskai valstij ir izredzes. Bet es šaubos, ka kādam šīs sabiedrības politiskajā elitē pacelsies roka. Cits stāsts? Redzēsim.

Kamdēļ jāuztraucas par latvisko identitāti? Nu nebūs šī valsts latviska, nebūs Latvija, būs kaut kas cits. Cilvēki taču izvēlas citas valstis, kur dzīvot. Cik ir izvēlējušies, 200 tūkstoši? Izvēlas relatīvi viegli. Tas ir dabisks, vēsturisks process, kam par iemeslu ir vienkārša patiesība: šodrīd Latvija nav konkurētspējīga. Full stop.

Lai padarītu mūs pašus konkurētspējīgākus, lai novērstu dabisko Latvijas nāvi, mums jāatrod iespēja kaut kā kopīgiem spēkiem uzcelt šajā teritorijā kaut ko jēgpilnu, ērtu, modernu un foršu. Kopīgais un apvienotais rodas saliedētā kopienā, jeb konsolidētā sabiedrībā. Tam ir vajadzīga saliedēta nācija. Mūsu gadījumā tā ir latviska kopiena, latviešu nācija.

Vēl ir jāatbild uz jautājumu, kāpēc tieši nācijai jābūt latviešu. Par to nedaudz vēlāk.

Tātad lai uztaisītu kaut ko jēgpilnu, vajag nāciju. Nācija nav fetišs, nav pašmērķis. Nācija ir ietvars, vide, gaiss, smarža un garša. Izjūtas, galu galā ja tev viss ir kārtībā ar psichiku, pat neformulējot to vārdos, tu zini, vai tu piederi apkārtējai nācijai vai ne, vai apkārt vispār ir nācija.

Latviešu nācija ir realizējams projekts. Tā ir jāuzceļ. Tas latviešu ietvars, tā latviešu vide, tā latviešu kopiena, kuru mēs pazīstam, ir noslēgta, pašizolējusies, ļoti liela sabiedrības daļa, Latvijas iedzīvotāju skaitliskais vairākums, kas nespēj pārvarēt savu vēsturiski izskaidrojamo negatīvo identitāti „latvietis nav krievs (un krievs nav latvietis)”.

Pirms mēs, Latvijas cilvēki, būsim gatavi jaunas nācijas veidošanai, latviešiem būs jāpārvar šī negatīvā etniskā mobilizācija, jāpārtrauc saskatīt krieviski runājošajos potenciālo draudu, ir jāpieņem krieviski runājošie kā daļa Latvijas, tās latviskās Latvijas, par kuras izdzīvošanu mēs uztraucamies, vēlot kārtējo parlamentu.

Abpusējs process? Protams! Bet kādam jāsāk, jāsper pirmais solis. Kādam jāuzvedas kā saimniekam. Galu galā latvietība ir pirmkārt etniskā latvieša atbildība, latvietība krieviski runājošajiem latviešiem vēl ir jāapgūst. Uz doto brīdi ir labi, ja krieviski runājošie būs gatavi patērēt latvietību. Un tikai pēc tam, vēlāk, paaudzēm mainoties, ja mēs šodien, tagad, nekavējoties vienosimies un sāksim šo procesu, – tad arī tagadējo krieviski runājošo bērni, jeb drīzāk mazbērni arī būs spējīgi dot savu pienesumu latvietības nostiprināšanā.

Latvietības patērēšanai un apgūšanai jāiet roku rokā ar tādiem konsolidācijas faktoriem kā demokrātija, neatkarība, nākotnes vīzija un labklājība.

Kāpēc Latvijas nācijai jābūt latviskai? Tai jābūt latviskai, tāpēc ka tas ir vienīgais unikāls (atšķirībā no labklājības, ekonomikas, demokrātijas utt.) faktors, kas potenciāli var vienot mūs visus, kas dzīvo Latvijā.

Reāli latviskums var būt pieņemams visiem, kas uzskata Latviju par savu dzimteni un sevi par tai piederošu. Tāpēc latvietība vēsturiski ir iekļaujoša, latvietība uzņem citu cilšu pārstāvjus. Šis ir brīvprātīgs process, ko valsts, protams, var veicināt, un ko, es domāju, valstij jāveicina. Naturalizācija, pilsonība ir tikai viena daļa, formāla, kas apliecina un dokumentē kaut ko notikušo.

Latviskā Latvija nenozīmē privilēģijas kādai ciltij, pēc cilts piederības. Nācija sastāv no indivīdiem, kas visi ir latvieši, nevis no ciltīm.

Vēl nedaudz paskaidrojumu, izejot no pretējā. Krieviskai Latvijai, piemēram, nav jēgas. Galu galā krievi dzīvo Latvijā ne tādēļ, lai realizētu savas nācijas pašnoteikšanas tiesības, pašrealizētos kā nācija. Krievu etnisko kultūru un krievu nacionālo pašapziņu var praktizēt esošajā krievu nācijas veidojumā, Krievijā.

Pieminot krievus un Krieviju, es nekādā gadījumā nepieņemu tā saucamo latviešu „nacionāļu” šovinistisko retoriku. Krievija/krievi atrodas latviešu „nacionāļu” pasaules pašā centrā un kalpo par pamatu galvenajam postulātam viņu Latvijas definīcijā: Latvija ir Nekrievija un latvieši ir nekrievi. Es atgriežos pie latviešu dominējošās negatīvās identifikācijas, jo man ir svarīgi uzsvērt šo atšķirību. Ir svarīgi atbildēt uz multikulturālisma jautājumu par nacionālās pašapziņas saglabāšanu svešā vidē: vienā sabiedrībā sadzīvo atsevišķas „nacionalitātes” vai pat, diespasarg, „nācijas”, „nacionālo kultūru” saliņas – viena laba un dažas sliktas.

„Nacionāļu” postulāts loģiski izriet no viņu multikulturālās apziņas, kas nepieļauj nelatviešu/krievu uzņemšanu latvietībā, jeb citiem vārdiem, – kas neļauj viņiem mudināt un iedrošināt krievus pieņemt latvietību, atzīt to vienkāršo faktu, ka mēs visi viens otram vajadzīgi mūsu modernajā, demokrātiskajā, eiropeiskajā latviešu nācijā.

Taču Latvijas realitāte vairāk atbilst „nacionāļu” priekšstatiem. Latvijā, protams, neizbēgami notiek tektoniskie procesi nācijas veidošanās virzienā. Bet sabiedrības nacionālā pašapziņa joprojām ir drupās, kamēr post-sovjetu paaudzēs dzīvs ir Staļina iepotētais vīruss – „nacionālā” teorija, kas paredz kolektīvās „tiesības” un kolektīvo „atbildību” un kas nosaka obligāto „titulnācijas” (vairākuma) tirāniju pret „nacmeniem” (mazākumu). Šajā izpostītajā kara laukā, kurā varbūt arī pirms kara nekas īpaši nebija uzcelts, sadzīvo kopienas. Tās ir primitīvākas par nāciju. Tās ir tendētas aizsargāt savas „intereses”, kas ir šaurākas par nacionālām. Un līdz ar to neviena no tām neuzņemas atbildību par valsti.

Atbildību uzņemas vēl šaurāka aktīvo, tā teikt valstiski domājošo cilvēku grupa, elite, kas var būt intelektuāļi, uzņēmēji, varoņi vai feodāļi, tam nav tik lielas nozīmes. Nozīme ir tam, ka viņi nepārstāv nāciju, aiz viņiem nestāv nācija, jo nācijas vēl nav. Varbūt tāpēc, lai ko viņi darītu, nekonsolidētajā sabiedrībā viņiem nav uzticības. Te ir vairākas problēmas, kaut sākot ar šīs elites nedemokrātiskumu un kopumā zemo kvalitāti. Bet neuzticība valstij kopienu multikulturālā antagonisma, etnocentrisma blakusprodukts.

Ko nozīmē apvienoties nācijā? Te varbūt jāpadiskutē arī par terminu „apvienoties” nācijā. Piedzimstot Latvijā, par latvieti, cilvēks neizvēlas būt latvietis. Cilvēku par tādu uzskata un pienāk brīdis, kad viņš pats sāk ticēt, ka viņš ir piedzimis latvietis. Mēs domājam, ka neizvēlamies. Tas tā ir un tas tā var arī nebūt.

Aizbraucot meklēt darbu uz ārzemēm, cilvēks kaut daļēji pamet nāciju, brīvprātīgi izstājas. Viņš vairs neuztur savu nacionālo valsti, kas nodrošina viņa nācijas vajadzības un intereses, viņš koncentrējas uz savām individuālajām interesēm, jo citādi tās paliek neaizsargātas. Jo ne nācija, ne tās valsts šajā situācijā, izrādās, nepilda savu funkciju, vai pilda slikti. Nācijas degradācija ir indivīdu brīvprātīgā izstāšanās no tās.

Te var, protams, diskutēt, kā, piemēram, ar to, ka cilvēki svešatnē cenšas kopt savu latviskumu, saglabāt savu valodu… Ja jau nāciju cilvēki veido šo kopīgo kultūras kodu vārdā. Jā, tas ir pamatu pamats. Bet viens ir tas pirmais ugunskurs alā, ar kuru kādreiz sākās visa civilizācija. Un kaut kas pavisam cits ir modernā cilvēka dzīve, kura nekad nebūtu notikusi bez tā ugunskura un kuru ne šis ugunskurs, ne miljards tādu ugunskuru vairs nevar uzturēt.

sestdiena, 2011. gada 10. septembris

Par ko es domāju

Šķiet, ka visu, ko domāju par valodu, nāciju, nacionālismu, Latvijas identitāti, latviskumu, saliedētu sabiedrību esmu pateicis. Vai jāatkārtojas? Atkārtošos, ja būs izdevība. Ir kaudzēm pa daudziem gadiem sakrājies nepabeigtu ierakstu, kurus nebiju pabeidzis, jo domiņa bija apsīkusi, kaut kur pazudusi, un neradās pat vairākkārt pārlasot melnrakstu. Nesen nolēmu neturpināt tekstu par partijām, arī viena no manām principiālajām tēmām. Atceros, jūnijā sākumā ķēru domu aiz astes, steidzot rakstīt lidmašīnā. Bija pacēlums, iedvesma, domāju, beidzot izkristalizējas kaut kas tas, ko ilgi biju formulējis. Tad bija jāpārtrauc, tad ilgi nebija laika atgriezties pie raksta, un beidzot, kad pārlasīju, – kāda vilšanās – vairs nebija ne skaidru domu, ne emociju. Ļoti žēl bija pārtraukt ierakstu sakarā ar Sarmītes Ēlertes vēstuli „Par taisnīgu vēstures izlīgumu…”, ja nemaldos maijā. Ak, ak, ak, kā nepietiek laika…

Par ko tagad domāju, un kas būtu kāda ieraksta vērts (ko gan nesolu, darba līdz kaklam, brīvais laiks sportam un minimālajam intelektuālajam intake’am):

Egila Levita intervija Rīgas Laikam un Christiana Ketelsa Dienas Biznesam. Kāpēc Latvijā tik daudzas principiāli svarīgās lietas uztver atšķirīgi?

Zombēšana par labu autoritārismam: tautvēlēti prezidenti, mažoritārais superpopulisms, Satversmes pārskatīšana. Tepat debilitāte ap to, ka Latvijai 100 deputātu par daudz.

Idiotisms ar slimīgo neuzticēšanos. Ko pierāda 95% par labu Saeimas atlaišanai? Skaidrs, ka tā ir „tautas” vulgārā bezatbildība. Ne jau tā, ka Saeimu nebija par ko jāatlaiž.

Maskavas finansēto spēku tolerēšana Latvijas politikā. Vai Satversmes aizsardzības birojam tiešām joprojām nav faktu?

Rīga jādala mazākās pašvaldībās. Demokrātijas var būt tikai vairāk, nekā ne mazāk.

Urbanizācija kā atgriešanās industrializācijas laikmetā. Urbanizācija un emigrācija kā darba tirgus resursu mobilitātes traucējumu rezultāts. Šķiet, ka esošais sabiedriski svarīgo transporta monopola pārvaldīšanas modelis (modelis?) traucē iekšējai darba tirgus resursu mobilitātei.

trešdiena, 2011. gada 7. septembris

Demography to shatter core tax payment incentives

Much of the ongoing political debate in Latvia is on the deteriorating demography, Latvia is shrinking. More and more people are lamenting their no-pension old age. Here is a glimpse of what Johnny Åkerholm, President of the Nordic Investment Bank, said recently at a seminar on the future of the Nordic-Baltic integration.
The basis for the Nordic welfare model will change. Many may wonder how it has been possible to tax people so much and they are still working so much. Well, the answer is that very much the same people have benefitted from the taxing, receiving free education, comprehensive social security, good infrastructure and, on the top of all this, good health. It’s going to change because of the ageing of the population. Finland may expect a pace of economic growth at 2% per year in the near future. And of that growth, 40% will be going to support the passive population. This means that those producing added value will benefit a lot less. It will change the incentives quite a lot.

pirmdiena, 2011. gada 5. septembris

Backlog

Noklausos podcastus, kuru pa augustu man ir sakrājies liels backlog. Daudz latviešu, Latvijas. Šodien, piemēram klausījos Valdi Dombrovski Krustpunktā, Leonu Taivānu un Ludmilu Sočnevu Radio Bē, sāku klausīties Krustpunktā ar Aināru Šleseru, turpināšu rīt... Vakar klausījos Radio Bē podcastu ar Kalvīti. Ļoti pamācoši.


Klausos, klusēju. Kā parasti, kad politiķi iet tautā un sāk solīt, mani pārņem anabioze. Man vienkārši nav ko teikt. Lai sola, lai spriež, lai runā. Atceros, ne tik sen, tikai gadu atpakaļ, sajūta bija tāda pati, nekas nepārsteidza, nelikās uzmanības vērts.

Tik lielu backlogu neatceros, nekad tik liels nebija sakrājies. Labi, ka citiem ir ko teikt. Nē, te bez morāles. Tiešām, labi, varbūt.

Kas šoreiz ir cits, ir cita sajūta. Ka viss notiek dabiski. Visi procesi ir dabiski. Un es jau labu laiku ka sevī izjūtu tādu kā patiesu cieņu pret dabiskumu, tieksmi pēc dabiskā. Tāpēc šī izjūta, ka viss Latvijā notiek dabiski, mani patiesi mierina. Man kaut kā nav ko tam piebilst.

Es labprāt komentētu notiekošo, bet, pirmkārt, mani jau neviens īpaši neprasa, un, otrkārt, man nav ko pateikt jaunu, svaigu, tiešām savu. Arī agrāk manus komentārus īpaši negaidīja, bet man pašam bija ko teikt. Tāda atšķirība.

Kas Latvijā notiekošajā ir tāds nomierinoši dabisks? Dabisks ir tas, ka sabiedrība ir nabadzīga. Ka nabadzīgai sabiedrībai ir sūdīga pārvalde. Vienalga cik kolosāli un ģeniāli ir politikā ienākošie, pārvalde nabadzīgajā sabiedrība ir sūdīga. Vienalga ko tagad pasāktu Latvijas valdība, lai apturētu cilvēkus no emigrācijas vai atgrieztu mājās aizbraukušos, jebkāds tam domāts pasākums būs makslīgs un lemts neveiksmei, jo dabisku procesu nevien apturēt nevar.

Nē, nekādā gadījumā es neesmu pazaudējis savu dabisko optimismu. Ideālists vienmēr ir optimists. Es vienkārši neticu makslīgajam. Latvija lieliski izdzīvos arī pati par sevi. Ir jāmainās tendencei, lielajai vēstures tendencei. Vai paaudzēm? Protams, bet es to neesmu piedzīvojis, tāpēc es to nevaru tā viegli apgalvot. Ja jau jāmainās, tad vismaz divām, trim paaudzēm. Nu atkal, nekas jauns tas nav.

Man ir garlaicīgi piedalīties gadalaiku maiņas apspriešanā. Tie mainās arī bez analīzes. Un neviena analīze tos ietekmēt nevarēs. Es mainos. Un pasaule mainās man līdzi.

Kalvītis, izrādās, ir tik saprātīgs vecis... Tie čaļi, kas tagad lec iekšā politikā Zatlera partijas sarakstā, likās arī. Intelektuāļi, kas apkalpo populistu kustību? Kas tie ir? Ciniķi. Un tas arī ir dabiski. Ēst gribas visiem. But, honestly, I don't give a shit. Gribat būt ciniķi, esiet! Kā sak, f*ck yourself. Es gribu, lai viss ir ideāli, sterili. Un dabiski. Llllllove it. Tādas, lūk, domas.

Visas vecās dziesmas / Stuff