svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Русские медиа в Латвии. Голос "палестинизацкого" сопротивления

Ведущая на Радио Балтком спикеру Саэймы Аболтине: Вы говорите, что этнического конфликта у нас нет, но люди у нас голосуют по этническому признаку!

Все бы правильно, справедливо, если б не Радио Бэ. Чья бы корова, матушка, чья бы корова. Кто бесконечно свистел о «Согласии» в Латвии в том стиле, что путиноидный ящик о Едросе в России? О шулерах, ворах и глумливых мерзавцах – только в позитивнейше превосходном ключе и в будущем времени.

Едрос в 2002 году «путински» планировал дать каждому «свою долю» углеводородных доходов к 2005 году, работу по профессии к 2006-му, превратить Чечню в туристскую мекку к 2008-му, построить магистраль СПб-Анадырь к 2010-му и еще парочку разлюлейных малин.

В том же ключе – пожиже, конечно, но вполне в духе той же политтехнологической школы – чешет и латвийский едрос-барбос: ща мы те пенсии, ща мы тут перетрем с донорами и ничё возвращать не надо будет, ща мы реально палюбому какдвапальца российских инвесторов. Жаль, что в Латвии нет Анадыри и Чечни, а то можно было бы такой план Урбановича-Ушакова зафигачить! А то распил какой-то лимонадный, не то что у скулатого Вована на большой земле.

В общем, жесть и шорох, но людЯм ндраиццо. Непонятно только про «инвесторов», которые за покупку квартиры уже и так получают вид на жительство. «Согласие» хочет снизить порог – наверно, до покупки билета на поезд (скоростной и будущий). Как увеличение числа драпающих от скулатого Вована и в деловом отношении импотентных «инвесторов»-неграждан должно помочь «социал-демократам» из «Согласия» и их избирателям, непонятно совершенно.

По сути дела этнический акцент «Согласия» – «русские», «за русских», «против тех, кто против русских», «русских не пускают во власть», – делает «Согласие» партией «русского марша», который практикуется вот уже несколько лет в России. Это марш фашизоидных маргиналов. Маргиналы – не значит, что их мало. Их много и в России, и в Латвии.

Голосующие 20-25% (не треть, ребята, не треть) за маргиналов, 20-25% маргиналов в обществе – это очень много, это очень плохо. Это то, что когда-то Юлия Латынина очень точно назвала палестинизацией русского населения. Если самая большая партия страны – партия маргиналов, тем более этноцентристов, это очень плохо.

Бэк ту Радио Бэ, из которого «Согласие», само по себе концентрат этнической сегрегации, не вылезает. И про бишкеки там, и про непарламентские методы воздействия и само собой про единственных касатиков, кто ж еще несчастного русского ваню от латышского супостата защитит. Все в виде благообразных интервью с интересными людьми из согласистской фракции, по просьбам, с вопросами и записками из зала. Палестинизация из года в год. Это о содержании.

Вопрос о нравственной стороне дела – отдельный. Да, аргумент «поди докажи» никто не отменял. Конечно, у меня нет никаких фактов, кем и как, прямо или косвенно финансируется Радио Бэ. Но репутация – во всяком случае в моих глазах – у этого радио аховая. И это не моется. Я бы сказал: Радио Бэ – радио «божьей росы» и голос палестинизацкого сопротивления.

Неподдельное удивление ведущей этнического радио по поводу этнического голосования – классика «божьей росы».

Не стану анализировать список гостей Радио Бэ, который, пожалуй, более интересен, чем сами гости. Не стану, потому что это уже переход на личности. Скажу лишь, что на Радио Бэ сложилась достойная коллекция фриков. Сами ведущие, наверно, недотягивают. Надо еще чуть-чуть постараться. И они стараются, это видно. Тут недавно некий дядя М. из местных искренне удивлялся, чёйта московская интеллигенция так Путиным и «Единой Россией» недовольна. А ему так и нравится и даже рад, как ж – русские ж, в России ж, главно, шоб девятое мая. Искренне так, «божья роса».

Я верю, что не понимает. И выше приведенному удивлению тети Н. тоже верю. Они действительно не усматривают тривиальной связи между своей деятельностью и этническим голосованием, с выполощенными мозгами своих слушателей. Какое недовольство? Платят же!

Тут происходит перехлест недостатка нравственности с недоимкой интеллигентности, интеллектуальной скудостью. Впрочем, он происходит не только тут, но не везде его легко распознать. Важно, что и проблемы с восприятием нравственности тоже – от зашоренности и глупости.

Русские медиа в Латвии держат своих потребителей на интеллектуально скудном пойле. Я абсолютно уверен, что это не отражает реальное положение дел в лингвистической русской среде в Латвии. Двадцать лет назад рижские русские газеты и журналы, те же СМ, русская Атмода и, конечно, Родник гремели далеко за пределами Латвии. Потому что были замечательным интеллектуальным продуктом, и те, кто их создавали, были интеллектуалами, а не бандой бездарной и недалекой обслуги.

Двадцать лет долгий срок – и мозги уплывали, и оставшиеся оскудевали. Однако, причина как всегда в отсутствии конкуренции. Как в политике, так и в медиа. В обеих средах произошла монополизация – вытаптывание инакомыслия по тому же сценарию как в России в нулевые путинские годы. В России в результате произошла узурпация власти, фактически государственный переворот, вследствие чего Путин идет на четвертый срок, а его хунта остается у власти неограниченно долго.

В Латвии произошла монополизация в русском лингвистическом пространстве. Она, конечно, была не столь эффектна, как захват НТВ, гораздо менее заметна как кастрация по локоть всего телевидения в России, которое шокирует своей пошлой антиинформационностью с оставшимися тремя-четырьмя островками сложномыслия и интеллектуальности. В Латвии же русские медиа, кажется, «разогнали» себя сами. Дальше – пошлость.

Я думаю, что этническое напряжение, а тем более противостояние и создание пятой колонны, не входит в планы монополистов, но является прямым следствием их деятельности. Трудно сказать, что входит в их планы, кроме того, чтобы повторить «успех» российской «партии жуликов и воров» – просто пилить, пока есть, что пилить. Именно ради этого в русском латвийском эфире, в он- и офф-лайне хороводы водит обслуга.

Да, я хочу сказать, что «Согласие» – это латвийский проект, хоть и кажется кремлевским. Он может быть едросовски-кремлевским по исполнению, манере, технологическому почерку. Но бенефициары у него, похоже, всегда были местные.

Как долго будет продолжаться палестинизация и барабанный бой вокруг политических маргиналов?

Достаточно ли Латвии предпринять меры по расследованию финансовых потоков в деятельности «Согласия» и аффилированных медиа? Скорее всего, нет. Даже если такое расследование и начнется, оно закончится лишь коррупционным обменом, покупкой расследования или шантажом и давлением. Потому что у латвийских властей сейчас нет политической воли противостоять натиску интересов, политическая и медийная реализация которых пагубна для здоровья латвийского общества, потому что сеет этническую рознь.

Недостаток политической воли – ничто иное, как слабость т.н. «центральной», то есть легитимной, власти. Слабость перед могуществом никем не избранных владельцев частных интересов – даже местных, а никаких-то там заоблачно-кремлевских. Пожалуй, наиболее точно было бы обозначить такое положение дел как феодализм.

Конечно, мощным ударом по мозгопромывочной индустрии нанесла бы разморозка российских СМИ. Путиноидное телевидение – это мощнейший ресурс в когтистых лапках местных феодалов. Но рассчитывать на разморозку в России пока не приходится.

Есть еще один способ если не покончить, то хотя бы сузить рамки этой этнической байды в русских медиа. Через отношение самих журналистов, для которых быть обслугой – оскорбление. Это путь гражданского общества. Сможет ли дядя, сможет ли тетя ощутить свое гражданское достоинство – и перестать обслуживать воров, лжецов и лицемеров? На этот вопрос ответить смогут только они сами.

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Kāpēc Aivis Ronis?

Šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni. Kas man paskaidros, ko valdībā dara Aivis Ronis?

Bezpartejiska ministra virzīšana valdībā ir partijas mazjaudības apliecinājums (Preses klubs, 28. oktobris). Jā, Ķīļa kungs, bez jebkādām šaubām. Jūs to apliecināt un tai pat laikā sakāt, ka tas, ka ministrs Roberts Ķīlis, nav stājies Zatlera partijā, Zatlera partiju pārstāvot valdībā, neesot jāuztver, ka citiem partijās „nav jāiet”.

Tieši otrādi, ir jāiet. Ja grib darboties politikā ir jāiet partijās. Politika nav bizness, nav algu kase un demokrātija nav tikai valsts pārvaldes mašīna. Demokrātijā ministrs ir politiķis, nevis eksperts, meistars, spečuks. Demokrātisks politiķis vienmēr ir pārstāvis. Demokrātisks politiķis pārstāv savu partiju, tās ideoloģiju un tās vēlētāju. Tāpēc viņš ir politiski atbildīgs.

Es nezinu, kāpēc Latvijā pat inteliģenti, gudri cilvēki, šķiet, neredz, nesaprot tik acīmredzamo atšķirību starp algoto darbu kurpnieku darbnīcā un darbu valdībā, starp demokrātisko politiku un nedemokrātisko režīmu. Spečuki politiķu vietā valdībās ir autoritārisma pazīme.

Pat ja nebūtu īsti pareizi runāt par autoritārismu Latvijā, demokrātija tā arī noteikti nav. Kur nav cieņas pret demokrātiju, tur tās nevar būt.

Kā nepolitiķis un nepārstāvis var nokļūt augstajā politiskajā amatā valsts pārvaldē? Demokrātijā nepolitiķis/nepārstāvis tā nevar. To vienkārši nedrīkst pieļaut. Pareizi sakot, nevis pieļaut, bet izmantot tādu metodi politisko amatu aizpildīšanai. Ja es pareizi atceros, prezidentam Bērziņam bija doma neuzticēt valdības veidošanu cilvēkam, kas nav personiski piedalījies politiskajā procesā, vēlēšanās.

Tas pats pilnā mērā jāattiecina uz ministriem. Varbūt, ministru kandidātiem nav obligāti jānāk no ievēlētajiem deputātiem, bet politiķiem viņiem jābūt. Citādi iznāk, ka šādi tādi ļautiņi politikā ieiet pa kluso, pa sētas durvīm, pa blatu. „Citiem jāiet partijās”, bet šie var tāpatās, viņi tur kādam jau savējie zēni.

Ziniet, kas tas ir? Provinciālais idiotisms – „a tā visi dara” tipa argumenti. Nepotisms – draugeļi šmaugeļi. Citiem vārdiem tā pati sovjetu, jeb eiraziātu, stila korupcija. Tā ver durvis vaļā vēl lielākai korupcijai. Jo – kas var garantēt, ka aiz savējā nestāv kādu tādu interešu īpašnieku un lobbyistu pūlis, par kuriem nevienam pat ļaunākajā murgā nenāktu prātā balsot?

Ok, es varu pieļaut, ka tieši uz Ķīli tas neattiecas, jo patiesībā viņa atrašanās ārpus partijas ir viņa personiskais pārpratums. Nevienam taču nebija ne mazāko šaubu, ko viņš pārstāv valdībā. Vēl jo vairāk, Ķīlim bija skaidrs politisks piedāvājums izglītībā, ar kuru valsts politikā atklāti nāca un nesa/nes atbildību, tātad riskēja ar savu reputāciju, Zatlera partija. Tas, ka Ķīļa politiskajam piedāvājumam bija reāla ietekme uz Zatlera partijas veikumu vēlēšanās, padara Ķīli par politiķi un pārstāvi. Vismaz manās acīs.

Ķīļa piemērs, kā jau rakstīju sākumā, ir tik tiešām Zatlera partijas vājuma apliecinājums. Vēl viens apliecinājums. Arī tam, cik nekvalitatīva ir Latvijas politika un cik lielā mērā tajā ir pārprasta partijas, kā demokrātiskās pārstāvniecības pamatinstitūta loma.

Aivis Ronis politikā nenāca ne ar kādu piedāvājumu transporta nozarē. Viņš atšķirībā no Ķīļa nav ne spečuks, ne kādas redzamās komandas dalībnieks. Es nesaprotu, ko pārstāv Ronis un kāpēc viņš ir valdībā.

Transporta nozarē Latvijā notiek procesi, kas nenāk par labu ne Latvijas nākotnei, ne tās reputācijai, ne tās ekonomikas veselībai. Acīmredzot, tieši transporta nozare ir tā, kur stāv tās Latvijas sabiedrībai nedraudzīgās privātās intereses, par kurām jau minēju.

Roni esot uzrunājis ministra amatam Valdis Dombrovskis. Varbūt tas ir tikai labs nodoms ar treknu mīnusu par to, ka ministru prezidentam nav dziļas izpratnes ne tikai par partiju lomu demokrātijā, bet par pašu demokrātiju? Tagad nav laika demokrātijas procedūrām, jo jāsanaglo valdība?

Es esmu kategoriski pret jebkādām sazvērestības teorijām. Es nezinu, kādas privātas intereses stāv aiz tām sētas durvīm, pa kurām Latvijas valdībā ir ticis Aivis Ronis. Lai to noskaidro un publisko Latvijas izmeklējošie žurnālisti. Es runāju par riskiem Latvijas demokrātijai un, kā sekas, Latvijas sabiedrības interesēm. Es runāju par mechānismu, kura uzdevums ir nepieļaut tādu risku palielināšanos. Kas palielina tādus riskus, tas atbruņo demokrātiju, vājina tās spēju aizsargāties.

Vienalga kādu iemeslu pēc, kādu labu nodomu vadīti vai aiz nezināšanas un nespējas saskatīt riskus ievēlētie politiķi ignorē demokrātijas procedūras, viņi katru reizi apdraud sabiedrības intereses. Šoreiz tas ir vismaz trekns mīnuss Dombrovskim un viņa partijai.

Roņa iecelšana raisa vairākus jautājumus. Piemēram, kā tas varēja notikt, ka nevienā koalīcijas partijā nav atradies kandidāts satiksmes ministra amatam? Ja tas bija Vienotības domēns, vai tiešām Vienotībai nav kandidātu? Izklausās mazticami, jo kāds taču rakstīja Vienotības programmas sadaļu Transpotrs un tranzīts (oriģināla otrogrāfija)? Vai Kristovska sekretāre? Gosh, cik patētiski. Un jūs pēc šitā te nopietni aicināt lasīt jūsu freaking programmas? Vai varbūt jums bija vajadzīga „kompromisa figūra”, jo koalīcijas partijas nevarēja vienoties par Vienotības kandidātu? Kāpēc tādas kaislības? Kas uzkurina šīs kaislības? Kāpēc galu galā jūsu un kādu nezināmu kaislību kurinātāju un privātu interešu īpašnieku kompromisa vārdā jākompromitē ir Latvijas demokrātija? Kāpēc jāraisa aizdomas par interesēm, kuru bīdīšana šķiet iespējama tikai koruptīvos apstākļos?

Es pats esmu daudzkārt kritizējis Latvijas partijas par bezatbildību un uzskatu, ka ir pienācis laiks mainīt, reformēt politiskās līdzdalības formātus, par ko arī rakstīju. Un tāpēc es pievienojos Roberta Ķīļa personīgajai skepsei pret iesaistīšanos partijās (pausta tajā pat raidījumā).

Taču patīk partijas vai nepatīk, princips ir dzelžains: gribi īstenot savas idejas politikā (valsts pārvaldē), ej stājies partijā vai dibini savu un cīnies par izdzīvošanu politikā. Neviens nedrīkst kompromitēt demokrātiju. Un vismazāk ministru prezidents.

otrdiena, 2011. gada 25. oktobris

Ir iespēja iesaistīties liberāla think tanka dibināšanā

Mīļie, dārgie, lasošie, liberāli domājošie! Jums ir iespēja iesaistīties liberāla think tank dibināšanā. Mēs par to te kādu laiku spriedām - blogā un komentāros. Nesen mēs ar kolēģi uzsākām darbu pie think tank mērķu izstrādāšanas, izmantojot Google Doc. Domājam arī par meeting place internetā, bet tam ir vajadzīgs laiks. Es piedāvāju neko negaidīt un tiem, kas to vēlas, iesaistīties tagad. Lai to izdarītu, būs vajadzīga piekļuve apspriežamajam docam. Sūtiet uz manu emailu alehins@alehins.com savas adreses - vajadzētu ar kaut kādu ziņu, kas Jūs esat un ka tiešam gribat iesaistīties, tā, lai mēs zinām, ka dalāmies docā ar domubiedru. Priecāsiemies redzēt Jūs mūsu pulkā!

trešdiena, 2011. gada 19. oktobris

Liberālais think tank. Ejam tālāk - 2

Apologise for being silent on this matter lately. Have been swallowed by assignments at work and domestic affairs from early morning until night, torn apart and no chance to keep our think tank business afloat, didn't even have time for a run, which is gross and doesn't happen often.

Enough apologies. You guys haven't been madly commenting and encouraging me and - nota bene! - yourselves to keep on walking our courageous path of, or rather very first and insecure baby steps, or even just pondering of baby steps, of political liberalism. Shouldn't we all ask ourselves how committed we are to this matter?

I do believe one should question every single thing, be critically minded, always weigh and scrutinise. Though not endlessly. But what I believe one absolutely must above all is to serve the good and fight the evil. Whatever the commitment, however silent or active any of us is, it's up to each of us to measure our own aptness to perform the task we are now assuming.

Sorry for the language, I sometimes feel like it's easier to speak up in this language rather than in Latvian. Maybe it's because this language has a much longer tradition of serving pubic purposes in liberal societies. Or then again, maybe it's my bad habit. I only hope you don't find it embarrassing.

Atkārtošu ko jau rakstīju iepriekš. Mūs gaida svarīgi uzdevumi. Noskaidrot, kas mēs esam, kas ir mūsu mērķi, ko mēs saprotam ar liberālismu, kāpēc mēs katrs iesaistāmies tagad šajā kopā, vai mēs spēsim par kaut ko vienoties.

Es solīju izpētīt iespējas pārcelt saskarsmi uz kādu demokrātiskāku platformu, lai nezaudētu brīvās un lietišķās komunicēšanas garu. Mana ideja bija pacelt komunicēšanu no fragmentāro komentāru līmeņa uz virspusi. Bet es līdz šim neesmu atradis atbilstošo rīku.

Biju domājis par Facebooku. Tur think tank kā lietotājs var būt draugos ar katru un tātad dublēt visu teikto - gan sakarā ar think tanku, gan visā citā sakarā. Facebook laikam tomēr nav piemērots tādām diskusijām.

Uztaisīju jaunu profilu think tankam Google+ cerībā, ka var savienot/sinchronizēt 'documents' ar 'site' utt. Neizskatās, ka to viegli var dabūt gatavu. Kāda tad jēga? Weblapas uz Google+ vizuāli ir katastrofālas. Bez tam lēkāt no viena profila uz otru, manu personīgo, ir pārāk sarežģīti, kas neietekmē motivāciju tieši pozitīvā virzienā ;-)

Bet, kā viens kolēģis jau rakstīijs, Google+ Doc pats par sevi ir ļoti laba doma tekstu kopīgai rediģēšanai. To var izmantot, Un tam nav vajadzīgs kāds speciāls Google+ profils + katrs var sharot paša uztaisītos tekstus, veinkārši aicinot pārējos un ļaujot viņiem konkrētu dokumentu rediģēt un komentēt.

Pamēģināju arī jaunu blogu Blogspotā, kur šis pats blogs uzturas. Blogā var rakstīt līdz pat 100 cilvēkiem. It kā tas, ko vajag. Bet tad, ja rakstīs savus tekstus, kuru arī nevajadzētu būt pārāk daudz, lai nenogrimtu vārdu plūdos. Bet atkal - komentēšana paliek otrā plānā.

Neesmu mēģinājis Wordpress un Tumblr.

Lūdzu, komentējiet, kādas ir idejas. And I mean it - dodiet ziņu, ko jūs par to domājiet.

Piedalīšanās ir pilnīgi, absolūti, simtprocentīgi, garantēti un pat vairāk kā brīvprātīga. Mēs visi - visi -, ieskaitot mani, te kaut ko darām vai nedarām tikai sevis dēļ, vai katrs no mums grib kaut ko sasniegt ar to, vai mēs tiešām šajā te inicitīvā redzam, katrs no mums redz, iespēju dibināt kaut ko sakarīgu.

Es esmu ar mieru ziedot laiku ne tikai tam, ko līdz šim esmu darījis (to es darīšu arī turpmāk un tam man organizācija nav vajadzīga), bet arī zināmai koordinēšanai, jo koordinēt vienmēr kaut ko vajag. Labprāt dalīšos savās idejās, ja tādas būs. Un piedalīšos citu kolēģu ideju attīstīšanā.

Vienmēr vajag arī motivēt, iedvesmot, atbalstīt, palīdzēt. Bet to, kā jau liberāli, mēs darīsim katrs kā protam - motivēsim, iedvesmosim, atbalstīsim viens otru. Tā ka komentējiet, lūdzu :-)

svētdiena, 2011. gada 16. oktobris

Kas ir liberālisms?

Par to, kas īsti ir liberālisms, droši zina laikam tikai paši liberāļi. Taču visbiežāk par liberālismu spriež citi, jo viņu ir daudz vairāk. Un tad sākas putra. Es sākšu ar rakstu latviešu Vikipēdijā, kas sākumam, varbūt, izklausās ne visai asprātīgi, taču ļoti labi parāda pārpratumu dziļumu pat sabiedrības intelektuālajā vidē. Tālāk seko mans izskaidrojums tam, par ko Latvijas plašākā sabiedrībā ir pieņemts novelt vainu uz ekonomikas liberalizācijas sekām, un redzējums par to, ko liberālisms piedāvā Latvijas sabiedrībai.

Pārpratumi

Latviešu Vikipēdija liberālismu traktē kā pamatā „kreiso” ideoloģiju. Savukārt, apzīmējums „liberāls”, Vikipēdijas autoruprāt, netiekot lietots attiecībā uz „ekonomiskām nostādnēm, bet drīzāk uz kulturālām nostādnēm”. Raksts Vikipēdijā, diemžēl, sapinas pretrunās. Autori no vienas puses atzīst, ka „19. gadsimta sākuma klasiskais liberālisms bija labējs (kapitālistisks)”. Bet no otras uzstāj, ka vārdus „liberāls”, „sociālistisks” vai „sociāldemokrātisks” kā sinonīmus uztveros „it īpaši ASV 2 partiju sistēmas kontekstā”. Pareizāk būtu teikt tikai ASV kontekstā. Jo Eiropas tradīcijā liberālismu joprojām ir pieņemts uzskatīt par labējo ideoloģiju.

To pašu savā lekcijā ¼ Satori radošajā telpā Politiskais liberālisms: vērtības un realitāte uzsver politikas pētnieks Ivars Ījabs: „Liberālisms ir primāri politiska un ekonomiska ideoloģija, kas stāsta kādai jābūt valstij.”

Es nediskutēšu par libertārianisma, kā liberālismu labējo paveidu, izdalīšanu no liberālisma „mātes” ideoloģijas, jo man tas nešķiet būtisks, tāpēc ka no nosaukuma variācijām un citām fantāzijām par liberālismu tieši būtība nemainās.

Kas liberālisms ir un kas tas nav

Liberālisms ir individuālo brīvību primāta ideoloģija. Indivīds kā augstākā vērtība. Tam līdzi nāk indivīda intereses, vajadzības un atbildība par savu rīcību.

Tas ir pamats. Aiz tā stāv izpratne par to, ka sabiedrība, kuru veido indivīdi, vienlīdzīgi sabiedrības locekļi, ir nekas cits kā tās locekļi un nevar būt kaut kas lielāks par saviem locekļiem. Izpratne par to, ka valsts ir sabiedrības instruments sabiedrības locekļu tiesību īstenošanai, vienlīdzības garantēšanai un kopīgo interešu aizstāvībai.

Un valsts arī nevar būt nekas cits kā sabiedrības instruments. Valstij nav nekādas jēgas ārpus šīs schēmas, tai nevar būt nekādu „savu” interešu. Bet ja tās tomēr ir, tad tāda valsts vara vairs nav sabiedrības instruments un līdz ar to nav uzskatāma par leģitīmi pilnvarotu un demokrātisku.

Modernajā sabiedrībā liberālismam ir ko teikt arī par sociālo taisnību. Tikai, atšķirībā no sociāldemokrātiskās ideoloģijas, ne no pārdales viedokļa. Sociālo taisnību valsts var nodrošināt, garantējot vienlīdzību – vienādas „starta” pozīcijas visiem indivīdiem – un tiesiskumu, pasargājot viņus no korupcijas, negodīgiem lēmumiem, resursu netaisnīgās pārdales un citām nelikumībām.

Brīvam un atbildīgam indivīdam vajag vēl tikai izglītību un iedvesmu, lai nodrošinātu sev un savai ģimenei labu dzīves kvalitāti, kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.

Liberālisms nav visatļautība, anarchija, egoisms vai džungļu likumi. Liberālismam nav nekā kopīgā ar blēdībām un noziegumiem, ko Latvijas politiskā elite pastrādājusi vai pieļāvusi morālā vakuuma apstākļos. Liberālismam ar šo „dzīves mācību” nav nekāda sakara, jo noziegumiem, anarchijai, egoismam nav nekāda sakara ar indivīda atbildību.

Liberālisms Latvijā. Jāsāk ar atbildību

Modernajā sabiedrībā un ekonomikā, kur darbojas moderni likumi, attīstās modernās privātās un darba attiecības un vairāk vai mazāk garantētas indivīda brīvības, liberālismam par savu primāro uzdevumu jāizvēlas individuālās atbildības proponēšanu.

Jo neattīstītāka ir politiskā kultūra un jo zemāks ir izglītības un informētības līmenis šajā modernajā sabiedrībā, jo lielāks akcents liberāļiem jāliek uz individuālo atbildību. Un tāda – ar neattīstītu politisko kultūru, mazizglītota, mazinformēta, daudzu tabu, stereotipu, mītu un televīzijas, vismanipulatīvākā no medijiem, gūstā – ir Latvija. Vienlaikus konservatīva savos ticējumos un pieejās un atomizēta, sadrupusi, it kā „individualizējusies” sabiedrība.

Šī „individualizācija”, jeb patiesībā piespiedu pašizolēšanās, ir izdzīvošanas „morāles” efekts. Pēc totalitārā režīma sabrukšanas sabiedrības elite pēkšņi izjutusi, ka ir brīva no jebkādām morālām saistībām nodrošināt tiesiskumu un sabiedrības locekļu tiesību realizāciju. Tas liecina gan par eliti, gan par totalitārā režīma „morāli”. Tā var pēkšņi „pazust”, visticamāk, tikai tad, ja tās nekad nav bijis.

Lai izdzīvotu, sabiedrības locekļi bija spiesti izolēties no pārējās sabiedrības, valsts un dažreiz no savām ģimenēm. Tas izskatās pat pretrunā ar konservatīvajām ģimenes un sociālās solidaritātes vērtībām. Tas atkal nozīmē, ka posttotalitārajā sabiedrībā ar bezatbildīgo un nekompetento eliti nebija pat konservatīvo vērtību, uz kurām atsperties grūtos laikos.

To var raksturot vienīgi kā morāles vakuumu, kura apstākļos egoisms un neuzticība aizskārusi visus sabiedrības slāņus. Egoisms un neuzticība – gan starp kaimiņiem vienā daudzdzīvokļu mājā, gan starp etniskām grupām, gan sabiedrības neuzticēšanās valsts pārvaldei – ir izdzīvošanas „morāles”, jeb pareizāk sakot morāles vakuuma, sekas.

Tādu neaizsargātu, nožogojušos, „uzmestu”, egoistisku, morālām vērtībām neticošu sastop Latvijas sabiedrības locekli politiskie populisti un manipulatīvie mediji.

Būdama sadrumstalota Latvijas sabiedrība neizmanto savu galveno resursu, sinergiju un kopīgo vērtību izpratni, lai iedarbinātu inovatīvu ekonomiku un sāktu ražotu lielāku pievienoto vērtību. Lai tiktu pie šī resursa, sabiedrības locekļiem ir jāiziet ārā no saviem cietokšņiem un būrīšiem, jāsākas sabiedrības konsolidācijai ar kopīgām morālām vērtībām. Liberālisms piedāvā indivīda atbildību kā galveno motivatoru šīm pārmaiņām. Jo nekas nenotiks tāpat vien, katram jāsāk no sevis.

Būdami populisti, Latvijas politiķi noniecina ideoloģiju, kurai jābūt viņu politiskā piedāvājuma pamatā, jo tad no tā vairs nevarēs tik viegli atkāpties momentānas politiskās vai personiskās izdevības labad. Ar tādu eliti ir grūti cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, saliedēto sabiedrību un inovatīvo ekonomiku. Ar tādu eliti Latvijai būs lemts mūžīgi nīkuļot EU pēdējās vietās, apbrīnojot kaimiņu veikumu. Liberālisms pieprasa elites maiņu, politisko konkurenci, ideoloģisko – tātad uzticamu un skaidri paredzamu – piedāvājumu konkurenci. Šī konkurence nodrošinās godīgumu politikā un tātad arī valsts pārvaldē. Liberālisms nozīmē attieksmes maiņu – atbildību politikā.

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

Krievi valdībā. Tagad

Latvijas krievi, krieviski runājošie latvieši Latvijas valdībā. Jā, tagad. Ir svarīgi, lai tagad V-Z-VL valdībā parādās ministri, kam dzimtā valoda ir krievu. Ir svarīgi, lai šie ministri nāk no šīm partijām. Lai pierādītu, ka šīs partijas nav etniskie būrīši, ka etniskais tām nav primārais.

Tagad ir tas pareizākais moments pierādīt Latvijas sabiedrībai, ka dalīšanās latviešos un krievos, tā nožēlojamā etniskā grupēšanās lielajā politikā ir pārvarēta. Tas brīdis ir tagad un lielās, demokrātiski, racionāli un nacionāli – ne etniski! – domājošās partijas šo brīdi nedrīkst palaist garām.

Tas būtu labākais veids pierādīt Saskaņai nav un nevar būt monopola uz krievu balsīm, ka Saskaņa nepārstāv nekādas etniski lingvistiskās kopienas.

Tas arī dod iespēju pierādīt, ka etniski lingvistiskai izolācijai nav pamata un nākotnes ne politikā, ne sabiedriskajā dzīvē. Tas būtu spēcīgs impulss politiskai konkurencei Latvijas t.s. krievu kopienā, kura patlaban cieš no sabiedriski politiskās apātijas un tiek masīvi, nepārtraukti un praktiski bez alternatīvas ietekmēta no viena vienīgā viedokļa proponētāju puses.

Tas beidzot parādītu alternatīvu pašā kopienā. Nepietiek ar V un Z pārstāvju labestīgo interviju sniegšanu putinistu medijiem Latvijā – jebkurai no krievu avīzēm, Radio Baltkom vai televīzijas kanāliem.

Latvijas demokrātija nevar pretstatīt politisko šarlatānu un šuleru propagandas uzbrukumiem neko labāku par reālo krievu iesaistīšanu varā.

Šī ir vienkārši unikālā iespēja Latvijas krieviem sev pierādīt, ka arī viņi ir latvieši un var piedalīties demokrātiskajā procesā savā valstī. Ka etnisko nelatviešu politiskā līdzdalība nenozīmē automātisko marginalizēšanos kaut kādā etniskajā būrī ar nosaukumu Saskaņa kopā ar savas valsts nelabvēļiem un cilvēkiem ar visai apšaubāmu politisko reputāciju.

Tā arī ir iespēja pierādīt, ka krievu vidē Latvijā ir daudz vairāk intelekta un izpratnes par notiekošajiem procesiem gan Latvijā, gan kaimiņzemēs, nekā par to var iedomāties, lasot un klausoties Latvijas krievu medijus.

Sabiedrības konsolidācija, kā priekšnosacījums Latvijas konkurētspējai (pārliecība savos spēkos, vienotā integrējošā nācija, pievilcība, attīstība, labklājība, latvieši atgriežas no ārzemēm), ir neiespējama bez visu sabiedrības grupu, it īpaši etniski lingvistisko, iesaistīšanās politikā un valsts pārvaldē visos līmeņos. Tas ir neizbēgami, un jācer, mēs kā sabiedrība tam beidzot esam gatavi.

Tagad ir galvenais nepalaist šo vēsturisko brīdi garām. Tagad galvenais ir apjēgt, ka jā, mēs, Latvija, esam moderna un izturīga sabiedrība un valsts.

pirmdiena, 2011. gada 10. oktobris

Ko var pateikt par Latvijas liberālismu? Aptaujas rezultāti

Sākumā saite – ieraksts par liberāļu politisko think tanku un nedaudz statistikas. Pēc Google Analytics datiem nedēļas laikā – kamēr varēja piedalīties aptaujā – blogu apmeklēja 228 unikālo vizitoru. Tas ir daudz vairāk, nekā vidēji nedēļā! No tiem aptaujā piedalījušies 47, jeb apmēram 20%. Apmēram tikpat daudz aizkavējušies manā blogā ilgāk, nekā 10 sekundes. Varbūt, tas ir korelējams. Ja intuitīvi pieņemt, ka aptuveni 3/4 manu apmeklētāju lasa latviski, tad kādi 30% manu latviešu apmeklētāju piedalījušies aptaujā. Savukārt, tā vai citādi atbalsta liberāļu iesaistīšanos politikā 45 no 47.

svētdiena, 2011. gada 9. oktobris

Aptauja par liberālo think tanku

Milzīgs paldies tiem, kas ir piedaljušies! Šoreiz aptaujāir piedalījušies daudz mazāk cilvēku, nekā februārī - 76 -, kad es jautāju, vai ir vajadzīga liberālā partija. Taču šoreiz 45 nobalsojuši tā vai citādi par iesaistīšanos vai pasīvāku atbalstu liberālam politiskajam spēkam.Februārī tādu bija 28.

svētdiena, 2011. gada 2. oktobris

Liberāļi politikā. Iespējams?

Nav par ko balsot, domāju es katru reizi, ejot uz vēlēšanām, un, cik es saprotu, ne es viens. Un balsoju. Nekāda traģisma, protams, jo kaut daļēji mani/mūs pārstāv tie, par kuriem mēs tomēr atrodam par iespējamu nobalsot.

Visas vecās dziesmas / Stuff