svētdiena, 2011. gada 27. novembris

A weapon against low self-esteem?

I couldn’t resist the temptation to borrow the following post from a Nordic-related discussion on, keeping the original intact:
Kurt Edlund: I know how the Finns act. Lived with them for almost 50 years. But because I am not a Finn (Finlandssvensk) and my grand, grand, great parents emigraded from Gävle in the 1750-ties to Åbo. They were book printers. I decided to move back to Sweden. Why? Just because as an FinnshSwede I felt now welcome in the Finnish communities. Allways when they notised that my finnish wasen't proper enought they begun acting wery Finnisk. In other words: Bullied me for who I was! I could stand out 50 years with their low self-asteem. So now I am back at my real roots and I feel really great being a Honest Swede fully!
My point is not to draw anyone’s attention to, look, a discrepancy between what we know about the broad-minded, tolerant Nordics and the everyday practice, and shit happens, etc. We’re all people and no one is perfect. The thing is that the Nordics really are tolerant and way more broad-minded than what I can say about the Baltics. This is a fact of life. 

At the same time, they don’t need a lecture on how one feels to be bullied for what he/she is. Another fact of life is that the Nordics are all but restrained in expressing their mind. And yet, we see very few complaints of this sort or any evidence of ethnic bullying, although the author refers to the bullying as to “acting very Finnish”. And if people don’t complain, it may just as well be an act of tolerance. I guess this is because low self-esteem is a bad choice of weapon against low self-esteem. I hope I don’t overestimate.

What’s then a good choice of weapon against low self-esteem?

Now, when reposting this text, I am of course thinking of the ethnic row in Latvia. Here we are experts in bullying each other for what we are and what we’re not. Here we restrain each other in looking for what we have in common as well as in looking into the future. Here we are good at convincing each other there is no future.

I often listen to the podcast of the popular early-afternoon discussion show Krustpunktā on the state Latvijas Radio, which receives calls from frustrated and unhappy listeners, mostly seniors or jobless ones and extremely often same people one day after another. That’s what I call a school of ethnic bullying. Yes, on a state-owned radio. The calling opinion makers may even not fully realise what they do is the propagation of ethnic hatred and low self-esteem. I’m afraid this is a whole culture of bullying. However, I must add this is an act of bullying without the bulled ones, the Russians, being directly involved. Bullying behind the bullied one’s back. 

Yet, again, this is going on on a state-owned radio, and practically with no moderation, as the moderator chooses not to take sides, neither supporting the bullies nor protecting the victims. To the credit of this radio, I must say the invited guests of the show are by far less vocal in the propagation of the ethnic cleavage in the country. The most reputable of them are keeping it neutral at best, fearing a label of a cosmopolitan and even an enemy thrown at them from the crowd, should they try to find a word in favour of the ethnic understanding. This is the crowd the intellectuals fear the most. Isn’t it typical that the intellectuals have least to say to the crowd? Well, so much about the intellectual power—and courage—of those talking to the crowd.

A very similar school of bullying is being practiced on the privately owned Russian-speaking Radio Baltkom. Here the bullying seems less as the ethnic hatred, much less attacking the Latvians for their ethnicity, but focusing more on the wounded ethnic pride. The moderators and guests on this radio are much more prone to share and even amplify the low-self-esteem-fuelled “grief”. This radio chooses to bully the entire state for its Latvianness, or for that matter, un-Russianness.

In one of my posts in Russian here in this blog, I called this stance the palestinisation of the Russians (borrowed the term from a Russian liberal commentator Yulia Latynina). No doubt, Latvian political leaders did their best in alienating the Russians from the Latvian nation-state idea in the 1990s, grossly miscommunicating and misinterpreting it to both language audiences. Closely following the same tradition, the Russian political leaders of the 2000s keep alienating their supporters from the Latvian state. Everything is wrong and awkward when it comes to the state, the parliament, the government, its ways and decisions. Everything, except the Riga municipality, ruled by ethnic Russians. Those guys are above any criticism. As simple as that. Bullying doesn’t require much creativity, does it? 

One low self-esteem is up against another low self-esteem. A wall too high for a low self-esteem to get over. Does that in fact mean Latvia’s two linguistic communities are not going to achieve a common language? Figuratively, rather than literally, speaking, as it’s crystal clear that both languages will stay functional in Latvia as long as it will exist.

My answer is yes, as long as low self-esteem is prevailing in both communities. And it obviously will as long as the community leaders cultivate it. Just like the Riga mayor, Nils Ušakovs, does when demanding higher self-esteem for the Russians, as if one can demand it from anyone. In his interpretation, the Russians should claim back their self-esteem they once were deprived of by the Latvians who enforced Latvian as the only state language, thus making the Russians learn and speak it, and this is after generations and generations of the local Russians had never bothered with it. Now the suggestion from the mayor is to support a referendum aimed at giving Russian the state-language status so that also the new generations of the local Russians could happily continue the ignoring attitude.

No, amassing low self-esteem, appealing to the collective low self-esteem of the crowd would never change its quality. Then what would be the weapon against low self-esteem, if any? I guess it’s all about just not giving in to it. Don’t help humiliate yourself, don’t bathe in the mud someone may enjoy throwing at you.  

Is the mud throwing inevitable? I don’t think so. What would stop a jerk, turn a jerk into a reasonable person, prevent a reasonable person from becoming a jerk? Really tricky, I'm sure there are zillion theories. Does any of them work? Does anyone care? Look at the London riots in August 2011. Looting, setting houses, buses, cars with innocent people on fire, attacking ambulance crews as they were trying to help the injured. Where does this stop, where's the line? I mean for the bullying, like in our case, or all hell broke loose as it was in London.

Well, I have no answer for London. They didn't expect it, did they? Didn't see it growing. Or rather self-esteem in so great many people collapsing. There could just be a thought for Latvia in all that. I believe in the power of an individual to cope with his or her attitude. There should be incentives. Some find them in life and don’t need, or don’t notice, help in finding incentives, like the right attitude, tolerance and respect pay off greatly. Some need more help but don’t know it. No one can replace the intellectuals in this quest for ethical incentives. And this is definitely no place for intellectual modesty, which I hope the Latvian intellectuals will put off one day when talking to the crowd.

trešdiena, 2011. gada 23. novembris

Finanšu higiēna. Krievijas investīcijas nav vēlamas Latvijā

Pirmais, kas ienāk prātā, tagad dzirdot par ķibelēm Krājbankā, airBaltic (kurš nākamais?), ir higiēna. Kurš te tā ož, kuram kabatā ir Krievijas nauda?

Higiēna ir arī tas, kādu kapitālu tu laid savas valsts finanšu apritē un kādu ne. Tam tev ir analītiķi, izlūkošanas dienesti, savi un sabiedroto, tam tev ir paša acis un smadzenes.

Un ja tu negribi finanšu sifilisu, par kā sekām jānorēķinās tiem vēl palikušajiem apzinīgākajiem no taviem pilsoņiem, kam vēl nav apnicis tev maksāt nodokļus, – tādā gadījumā tu vienkārši ņem un nelaid savā valsti iekšā to kapitālu un tos biznesmeņus, kas sevī pārnes to finanšu sifilisu.

Kaut arī šī nauda var būt arī tāda, kas glābjas no Putina režīma. Ir grūti pateikt, cik tādas naudas ir USD 64 miljardos, kas pametuši Krieviju šī gada 10 mēnešos. Domāju, ka arī šī nauda nebūtu ļoti vēlama Latvijā. Taču visvairāk uztrauc tās „investīcijas”, kuru īpašnieku īpašnieki atrodas Krievijas varas ešelonos. 

Negribu iedziļināties Krievijas miljardiera Antonova lietās un nelietās Lietuvā un Latvijā, jo par to var daudz pilnīgāk pastāstīt kompetentāki avoti. Došu tikai vienu artistisku atsauci uz to, kā ievēro higiēnu Zviedrijā un UK. Vienā šī gada jūlijā Antonovam neļāva glābt Saab, otrā 2009. gadā neļāva Antonova Snoras bankai (yep) ienākt savā tirgū. Sīkāk ko, kā un kāpēc šeit.

Un tie bija tirgus aizsardzības pasākumi ne pret kārtējo konkurentu – ar to Zviedrijas un UK tirgi tiktu galā. Tie bija pasākumi pret viņa naudu un tās izcelsmi, viņa paražām, viņa komunikācijas praksi, viņa biznesa izpratni. Jo brīvā tirgus konkurencei, cieņai pret tirgu, patērētāju un sāncenšiem, vienvārdsakot biznesam Krievijas vienas dienas miljardieri nav mācīti.

Kam viņi ir mācīti varēja jau tā labu laiku nojaust, bet tagad jānojauš nemaz nav. Jāpainteresējas par Berezovsky vs Abramovich lietas izskatīšanas gaitu Londonas tiesā.

Kādam ģēnijam jābūt, kāda zelta ādere jāatrod, lai „uzvārītu” miljardus 10 līdz 12 gadu laikā? Nopelnīt nevar. Var saņemt. Uzglabāšanai, kā kasieris. Vai atmazgāšanai, kā naudas atmazgātājs. Viņa majestātes uzticamais valsts naudas atmazgātājs.

Šīs naudas īstie īpašnieki uzurpējuši varu Krievijā, demontējuši savas valsts demokrātijas un sabiedrības kontroles institūtus un grasās palikt pie varas neierobežoti ilgi. Šiem ļaudīm nav ne mazākās intereses par savas valsts ekonomikas attīstību, ko vēl runāt par viņu interesēm attīstīt ārvalstu ekonomikās, piemēram, Latvijā vai Lietuvā, kur viņu nauda nonāk ar to „miljardieru” starpniecību. Šī ir akla, manipulējama, neuzticama nauda. Snoras/Krājbankas un airBaltic gadījumi, šķiet, ir tieši naudas neuzticamības ilustrācija.

Lietuvas problēmas ar Snoras jau ir pazeminājušas Lietuvas valsts vērtspapīru vērtību starptautiskajā tirgū. Latvijas problēmas var līdzīgi ietekmēt mūsu iespēju pārfinansēt EU/IMF aizdevumu. Te atkal cieš Latvijas nodokļu maksātājs, jo, lai samaksātu nepārfinansētās miljarda lielās saistības pēc gada, būs pamatīgi jāgriež valsts budžets un jāceļ nodokļi. Būs jāatvadās no tūkstošiem jaunu emigrantu un no kārtējiem procentiem ekonomikas, kas bankrotēs vai aizies ēnā.

Es domāju, ka šī nauda, to īpašnieki un šo īpašnieku īpašnieki ir arī tas, kas atvaira no Latvijas tīro naudu, ilgo, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem neapgrūtināto naudu, to naudu, kas Latvijā celtu ražotnes un attīstītu pakalpojumus. Šī nauda – netīra, akla un neuzticama, ar politiskiem īpašniekiem un bandītiem apgrūtināta – liek investoriem no uzticamām rietumvalstīm skatīties uz Latviju ar aizdomām, kā uz Krievijas satelītvalsti, Krievijas taustekli EU un vienu no Krievijas totālās valsts nozagšanas sistēmas naudas atmazgāšanas atzariem.

No tādas naudas savs tirgus ir jāaizsargā, kā to dara Latvijas finierī. Diemžēl, vairāk galvā nāk pretējie piemēri. Vienalga kā šī nauda ienāk mūsu tirgū – pa taisno no Krievijas kā Krievijas investoru un dzīvokļu uzpircēju līdzekļi, caur Lietuvu, Igauniju, offshore reģistrētiem mazgātavām vai kā citādi.

Šī nauda ļoti viegli kļūst par politisko ieroci, finansējot caur it kā vietējiem uzpirktiem „ziedotājiem” politiskās partijas, medijus, lielu un mazu līderīšu / ietekmes aģentu kampaņas, kūdīt histēriju un radīt politisko ažiotāžu.

Tā vispār nav nekāda nauda, tas ir ietekmes un deģenerēšanas līdzeklis. Ar šo naudu kāds samaitā un pērk Latvijas politiķus. Citādi ir neiespējami izskaidrot, kāpēc cilvēki, kas ir ievēlēti un iecelti aizsargāt Latvijas nacionālās intereses, neaizsargā Latvijas nacionālās intereses no šī finanšu mēra, ko sauc par Krievijas „miljardieru” investīcijām Latvijas ekonomikā.

To, diemžēl, apstiprina notikumi sakarā ar koalīcijas veidošanu un dažas sīkas detaļas, kas parādījušās medijos vēlāk sakarā ar dažu Saskaņas un Zatlera partijas politiķu saistību ar interešu īpašniekiem Krievijā.

Šajās dienās Dānijā pieņemas spēkā skandāls ap jaunās kreiso valdības rūpniecības un uzņēmējdarbības ministru Ole Sohnu. Kā apgalvo viņa kritiķi, pirms 20 gadiem, būdams toreizējās komunistu partijas DKP vadītājs, Ole Sohn nebija pietiekami apņēmīgs un konsekvents, izbeidzot partijas finansēšanu no Maskavas. Tas, ka finansējums bijis, ir sen atzīts vēsturisks fakts. Viņš pats apgalvo, ka sāka rīkoties, lai apturētu nelikumīgo finanšu plūsmu, jau no pirmās dienas partijas vadītāja amatā. Tagad Sohnam draud izmešana no politikas par neuzticību.

Interesanti, cik ministru paliktu Latvijas valdībā, ja no tās izmestu tagadējos un kādreizējos Maskavas finansējuma saņēmējus savām partijām un kampaņām? Ko valdība – cik Latvijā paliktu partiju, ja partijas sāktu pašlikvidēties, kā to Dānijā izdarīja DKP, zaudējot jebkādu sabiedrības uzticību, atklājoties mafioziem sakariem ar Maskavu?

Vēl par šo pašu tēmu vietnē fragments no intervijas ar Igaunijas Martu Laaru Latvijas avīzei vēl 2009. gadā. Paldies komentētājam lama!

svētdiena, 2011. gada 20. novembris

Ideālā liberālisma nav. Un lai tas jūs nefrustrē

Atbildes uz „liberālisma kritiku”. Blogers Ivars Prūsis veltījis uzmanību liberālismam un adresējis virkni jautājumu man komentāros. Atbildu ar šo ierakstu intervijas formā.

„Kur tad tas ideālais liberālisms, ko es visnotaļ atbalstītu, pastāv. Kur viņš ir? Nav manuprāt.”

Nē, nav. Un lai tas Jūs nefrustrē. Liberālisms nav totalitāra sekta. Politiskā ideoloģija, politiskā filozofija ir vērtības, kompass, vadlīnijas, principi, nevis rīcību plāns. Atšķirībā no totalitārām ideoloģijām.

Ir viņš vai nav kaut kur „panākts” visā pilnībā, nav būtiski. Būtisks ir tas, cik lielā mērā kāda konkrēta ideoloģija, kas ir pārstāvēta sabiedrības intelektuālajā elitē, ietekmē sabiedrības attīstību, sekmē to vai bremzē, attur sabiedrību no galējībām, atbalsta indivīda radošumu un inovācijas ekonomikā utt.

Cilvēks visā pasaulē ir visupirms konservatīvs, jo būt piesardzīgam, cienīt iepriekšējo paaudžu pieredzi viņu māca pati dzīve. Tātad jebkurā sabiedrībā masa vienmēr būs konservatīva, inerta un slinka, kas ir masas normālais stāvoklis. Jautājums vienmēr ir par intelektuāļiem, inteliģenci, līderiem. Ja viņi neģenerē jaunas idejas, neatjaunojas, nerekrutē jaunus spēkus, masa neizbēgami degradē.

Ja Jūs neredzat liberālismu, Jūs noraidāt liberālās vērtības, indivīda brīvību, indivīda atbildību, veselo saprātu. Vai nu Jūs atzīstat šīs vērtības, vai nu noraidāt. Tā ir Jūsu personīgā izvēle.

Kaut arī nē, manuprāt bija viena tāda valsts, kas daudz bija sasniegusi, lai tuvotos šim ideālam, tā valsts bija Lībija, bet ASV, Francijas u.c. nelieši to brutāli un ciniski noslaucīja no zemes virsmas.

Ko Jūs zināt par Lībiju. Tas nav jautājums. Jūs neko nezināt par Lībiju. Ciest nevaru nemotivētu abstrakto cinismu un tumsonīgo vienaldzību. Bet pieļauju, ka tā ir tikai epatāža.

Jūsu zināšanai: Lībija ir cietusi, tūkstošiem cilvēku zaudējot dzīvību vienas visādā ziņā degradējušās diktatūras agonijā. Ja gribat vairāk, meklējiet mediju archīvos.

Par ideoloģiju. Tā ir vajadzīga kā teorija, bet, bet, bet.

Vēlreiz. Nē. Vērtības nav teorija. Vērtības ir tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai orientētots pasaulē, prastu atšķirt labo no sliktā. Jūs, piemēram, nezogat maizi no veikala, sakāt labdien un paldies, uzvedaties sociāli pieņemami. Tādas ir Jūsu vērtības, kuras Jūs dalāt ar lielāko daļu sabiedrības. Tā nav nekāda teorija. Vai drīzāk tā būtu, ja lielākā daļa sabiedrības atteiktos dalīt ar Jums šīs vērtības.

Politikā prasmei atšķirt derīgo no nederīgā, efektīvo no neefektīvā, pareizo no nepareizā jābūt daudz smalkākai. Tāpēc ideoloģijas. Ja tu esi sociāldemokrāts, tu atbalsti arodbiedrības un cīnies par vienlīdzību pārdalot naidīgās šķiras bagātību. Ja tu esi konservatīvs, tu atbalsti kopības sajūtu un valsts paternālismu. Ja tu esi liberālis, tu atbalsti individualitāti un nodrošini vienādas starta pozīcijas, lai panāktu vienlīdzību. Tā nav nekāda teorija.

Precizāk, pie mums tā joprojām ir teorija, jo mums nav ideoloģisku partiju. Mūsu partijas nav ideoloģisko politiķu, ideoloģiju sekotāju partijas. Mūsu partijas ir taktiķu partijas. Tas bez visiem labi zināmās atkarības no privāto interešu īpašniekiem.

Teorija, bez prakses ir tukša un nevajadzīga,

Runā students. Pieredze, pieredze.

„teorētiķi” visu sačakarē

Lasiet grāmatas, interesējieties par ideju vēsturi. Jūsos runā dabiskā neuzticība jaunām idejām. Lasiet vairāk, pirms sludiniet karu pret idejām. Sačakarē tie, kas neko nezina. Ļaunāki par tiem, kas neko nezina, ir tie, kas neko arī negrib zināt. Te nav, par ko diskutēt.

Par Jūsu tālāko tirādi par vaļiem, neliešiem un melnā darba ideālistiem, kas ir pats ļaunuma iemiesojums Jūsu pasaulē, es pateikšu tikai vienu, lai neielaistos bezjēdzīgā demagoģiskā disputā:

Runājot par kaut kādiem neliešu sabīdītiem melna darba darītājiem, kas Jūsu interpretācijā saucas „ideālisti”, Jūs, manuprāt, jaucat ideālistus ar idiotiem. Tas nav viens un tas pats. Es īsti nezinu, kādus tādus „ideālistus” Jūs atradāt Latvijas politikā, Zatleru vai, bet pat ja tādi kaut kur Latvijas politikā ir sastopami, viņu ideālismam nav nekāda sakara ar kādu ideoloģiju.

tai [ideoloģijai] ir jābūt saprotamai un pielietojamai, tas ir tādai, ko spēj viegli saprast liels skaits cilvēku un attiecīgi pielietot. Un tā lūk ir viena no pašu ideoloģiju problēmām, gan sabiedrības problēma kopumā, jo ideoloģiju un redzējumu ir dikti daudz,

Tā nav problēma, vismaz nav ideoloģiju problēma. Tā ir daudzveidība. Ideoloģiju konkurence ir ļoti pozitīva lieta. Konkurencei jābūt visās sfērās. Bet tas, ka izvēles brīvība ir ne tikai privilēģija, bet arī lāsts, ir labi zināms fakts. Izvēlieties sev kadu ideoloģiju un attīstiet to, nevis vaimanājiet, ka ideoloģiju ir par daudz.

runāts tiek par ļoti līdzīgām lietām, bet valodas (ideoloģijas, to terminoloģijas, tas ko katra ideoloģija saprot ar kādu vārdu) ir dažādas. Un šo apstākli izmanto veikli ļaudis un pēc skaldi un valdi principa pārvalda visus.

Muļķības. Kā jau konspiroloģija. Es konspirologus nesaprotu. Ar putām uz lupām viņi atmasko skaldoši valdošos veiklos neliešus, skaidri redz, kas visā ir vainīgs, točna zina, kā interesēs ir tādi un šādi apstākļi, bet nez kāpēc, neiet pret tiem neliešiem krusta karā. Vai tad tie nelieši gadījumā neizmanto ļoti veikli arī šo faktu, ka konspirologiem vairāk patīk atmaskot tā teikt neklātienē? Vai, varbūt, tie nelieši veikli bīda tādus konspirologus vaimanātājus, lai apturētu tautmasu revolucionāro dziņu?

Ja pieņem tēzi, ka Latvijā nav valdījuši liberāļi, kaut gan valdošās partijas sevi sauca par liberāļiem, tad tik pat labi mēs varam teikt ka no noteikta brīža Latvijā arī komunisti vai sociālisti nav valdījuši, un savā ziņā šie apgalvojumi būs pareizi.

Par to neviens arī nestrīdas. Komunisti, kas neceļ komunismu, laikam nav nekādi komunisti. Jūs, acīmredzot, padomju laikos dzīvojis neesat. Komunisms bijis totalitārā režīma ideoloģiskais piesegums, kas it kā darīja demokrātiju nevajadzīgu. Galvenā vēlīnā (70.-80. gadu) „komunisma” mācība ir, ka izvēloties divkosību par valsts ideoloģiju, autoritārs režīms pazudina sevi un degradē sabiedrības morālo stāvokli.

Ja Jūs ar „liberāļiem” domājat „Latvijas ceļu”, es varu pateikt tikai, ka 90. gados liberāļiem Latvijas politikā nebija īsti no kurienes ņemties. Un tā nebija nekāda ļauna sazvērestība. Tāpat kā tagad, Latvijas politikai esot brīvai no ideoloģijām, tam nav nekāda ļauna iemesla. Latvijas politiķi vēl nav izauguši līdz ideoloģijai, jo tai ir vajadzīgas zināšanas, principi, cita kvalitāte.

Latvijas politiķi joprojām ir tie paši sovjetu dubultmorāles upuri, kas neko nezina par ideoloģijām, bet ir gana piemēroti privāto interešu īpašnieku pārstāvēšanai un demokrātijas izmantošanai šo interešu realizācijai.

Arī saviem pēcnācējiem viņi spēj nodot kā stafeti tikai savu vilšanos, neticību, cinismu un divkosību. Arī plaši izplatītais konspiroloģisks entuziasms ir šīs pašas izcelsmes. Sovjetu inde izrādās velnišķīgi spēcīga un nezaudē savu spēku vairākās paaudzēs. Mana cerība ir uz to rietumu pieredzi, ko jaunā latviešu paaudze masveidā tagad gūst ārzemēs. Jo tie, kas paliek Latvijā, it īpaši politikā vai ap to, turpina saindēties.

Tad vēl Jūs mani citējat par brīvo un atbildīgo indivīdu un dzīves kvalitāti, „kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.” Jūs rakstāt:

Ļoti labi, ja izejas pozīcijā mums tādi indivīdi ir. Bet, ja viņu nav, ko darīt? Un par ko tad pārvēršas liberālisms? Manuprāt te palielam ir divas iespējas, vai nu liberālisms pārvēršas par sociālismu, kurā mēģina šo indivīdu radīt un attīstīt vai arī tas pārvēršas par neoliberālismu, neodarvinismu vai vienalga kā to saucam, kurā ir spēkā stiprākā tiesības.

Bet ja tādu indivīdu nav, ko darīt? Nenolaist rokas. Jo nekad nav tā, ka kaut kā vispār nav, ja tam ir jābūt. Tādi indivīdi ir, pat ja Jūs personīgi tos nepazīstat. Tāds indivīds ir katrā no mums, vairāk vai mazāk. Ja vairāk, tam ir lielākas šanses materializēties stimulējošos apstākļos. Piemēram, ja cilvēks nokļūst stimulējošā vidē ārzemēs. Protams, nekas nenotiek automātiski. Pamatā vienmēr ir pašcieņa. Tādam indivīdam jābūt gribošam mācīties, uztvert jauno, nevairīties no jaunā, nebaidīties no jaunā. Cenšoties pacelt savu dzīves kvalitāti, indivīds pārliecinās, ka atvērtība jaunai pieredzei, vēlme mācīties un ieguldījumi jaunās zināšanās ir attaisnojušies un dod labus rezultātus. Tas motivē tālākai rīcībai.

Bet ja tīri teorētiski pieņemt, ka tādu indivīdu nav, tad nav arī liberālisma, jo to nav, kam ģenerēt, un tam nav, ko apkalpot. Liberālisms ne par ko nepārvēršas.

Ivara Prūša jautājumi.

sestdiena, 2011. gada 19. novembris

Распишитесь в получении достоинств

Не могу молчать. То есть какое-то время мог, а сейчас расхотел. А все потому, что тезис молодого и небесперспективного политика Ушакова Н. о достоинствах таки просочился в массы.

Ясное дело, не без Радио Бэ там или небогатого на инновации русского печатного продукта. Короче, не без фирменного скудоумия. Вдолбили, вколотили, никого не пожалели, маме родной и той досталось по полной программе – про ушаковское беспримерство, подвиг в мирное время и удивительное рядом. Касманафт одним словом. Главный технологический слоган личной кампании молодого политика: «и чёйта я его сразу так зауважал!»

Историю болезни все же дам. Партия против референдума. Ушаков вроде тоже. Очень хочется в правительство, краснознаменно-социалдемократические бабушки, пенсии и бетонные истуканы нафиг нафиг нафиг, есть дела поважнее обещаний. В правительство не взяли (тема, на мой взгляд, не раскрыта). Смеркалось, чесалось. Пошел и расписался. За русский язык. То есть против. То есть за. Сам-то против. Или за.

Нашелся :-) За! Достоинства. Ну, хорошо, придумал отмазку. Но люди-то поверили.

Поверили, что достоинства и впрямь можно получить под роспись. Что достоинство можно не воспитывать, не внушать и зарабатывать своим поведением, жизненной позицией, примером, тем, что ты делаешь – изо дня в день. Что достоинство можно себе выклянчить, выпросить, выменять или купить.

Нет, нельзя достоинство под роспись.

Ситуация с языком для русского в Латвии не проста, хотя и не очень сложна и вполне разрешима. Вся ее сложность в том, что надо уметь пользоваться латышским языком. Сложность не велика, но какая-никакая сложность. Для многих до сих пор не преодоленная.

Инициатива со сбором подписей за русский как второй государственный не имеет никаких практических последствий, кроме одного. Она надувает мыльный пузырь дурацких иллюзий.

Иллюзии эти не в том, что кому-то по закону в собесе выдадут достоинство. А в том, что русский как второй государственный позволит ленивому и эгоистичному вечному троечнику сложность с изучением латышского просто обойти, так и не одолев ее. Достоинство здесь совершенно ни при чем.

Достоинство и дурацкие иллюзии – вещи не совместимые. Проявлением личного человеческого достоинства, самоуважения было бы получение латвийского гражданства. Вопреки всем трудностям, обидкам, козням. Назло всем врагам и недоброжелателям.

Это было бы достойно. Докажи, что ты не чмо. Молодой политик Ушаков Н. предлагает доказать обратное. И расписаться в этом.

Visas vecās dziesmas / Stuff