svētdiena, 2011. gada 20. novembris

Ideālā liberālisma nav. Un lai tas jūs nefrustrē

Atbildes uz „liberālisma kritiku”. Blogers Ivars Prūsis veltījis uzmanību liberālismam un adresējis virkni jautājumu man komentāros. Atbildu ar šo ierakstu intervijas formā.

„Kur tad tas ideālais liberālisms, ko es visnotaļ atbalstītu, pastāv. Kur viņš ir? Nav manuprāt.”

Nē, nav. Un lai tas Jūs nefrustrē. Liberālisms nav totalitāra sekta. Politiskā ideoloģija, politiskā filozofija ir vērtības, kompass, vadlīnijas, principi, nevis rīcību plāns. Atšķirībā no totalitārām ideoloģijām.

Ir viņš vai nav kaut kur „panākts” visā pilnībā, nav būtiski. Būtisks ir tas, cik lielā mērā kāda konkrēta ideoloģija, kas ir pārstāvēta sabiedrības intelektuālajā elitē, ietekmē sabiedrības attīstību, sekmē to vai bremzē, attur sabiedrību no galējībām, atbalsta indivīda radošumu un inovācijas ekonomikā utt.

Cilvēks visā pasaulē ir visupirms konservatīvs, jo būt piesardzīgam, cienīt iepriekšējo paaudžu pieredzi viņu māca pati dzīve. Tātad jebkurā sabiedrībā masa vienmēr būs konservatīva, inerta un slinka, kas ir masas normālais stāvoklis. Jautājums vienmēr ir par intelektuāļiem, inteliģenci, līderiem. Ja viņi neģenerē jaunas idejas, neatjaunojas, nerekrutē jaunus spēkus, masa neizbēgami degradē.

Ja Jūs neredzat liberālismu, Jūs noraidāt liberālās vērtības, indivīda brīvību, indivīda atbildību, veselo saprātu. Vai nu Jūs atzīstat šīs vērtības, vai nu noraidāt. Tā ir Jūsu personīgā izvēle.

Kaut arī nē, manuprāt bija viena tāda valsts, kas daudz bija sasniegusi, lai tuvotos šim ideālam, tā valsts bija Lībija, bet ASV, Francijas u.c. nelieši to brutāli un ciniski noslaucīja no zemes virsmas.

Ko Jūs zināt par Lībiju. Tas nav jautājums. Jūs neko nezināt par Lībiju. Ciest nevaru nemotivētu abstrakto cinismu un tumsonīgo vienaldzību. Bet pieļauju, ka tā ir tikai epatāža.

Jūsu zināšanai: Lībija ir cietusi, tūkstošiem cilvēku zaudējot dzīvību vienas visādā ziņā degradējušās diktatūras agonijā. Ja gribat vairāk, meklējiet mediju archīvos.

Par ideoloģiju. Tā ir vajadzīga kā teorija, bet, bet, bet.

Vēlreiz. Nē. Vērtības nav teorija. Vērtības ir tas, kas cilvēkam ir vajadzīgs, lai orientētots pasaulē, prastu atšķirt labo no sliktā. Jūs, piemēram, nezogat maizi no veikala, sakāt labdien un paldies, uzvedaties sociāli pieņemami. Tādas ir Jūsu vērtības, kuras Jūs dalāt ar lielāko daļu sabiedrības. Tā nav nekāda teorija. Vai drīzāk tā būtu, ja lielākā daļa sabiedrības atteiktos dalīt ar Jums šīs vērtības.

Politikā prasmei atšķirt derīgo no nederīgā, efektīvo no neefektīvā, pareizo no nepareizā jābūt daudz smalkākai. Tāpēc ideoloģijas. Ja tu esi sociāldemokrāts, tu atbalsti arodbiedrības un cīnies par vienlīdzību pārdalot naidīgās šķiras bagātību. Ja tu esi konservatīvs, tu atbalsti kopības sajūtu un valsts paternālismu. Ja tu esi liberālis, tu atbalsti individualitāti un nodrošini vienādas starta pozīcijas, lai panāktu vienlīdzību. Tā nav nekāda teorija.

Precizāk, pie mums tā joprojām ir teorija, jo mums nav ideoloģisku partiju. Mūsu partijas nav ideoloģisko politiķu, ideoloģiju sekotāju partijas. Mūsu partijas ir taktiķu partijas. Tas bez visiem labi zināmās atkarības no privāto interešu īpašniekiem.

Teorija, bez prakses ir tukša un nevajadzīga,

Runā students. Pieredze, pieredze.

„teorētiķi” visu sačakarē

Lasiet grāmatas, interesējieties par ideju vēsturi. Jūsos runā dabiskā neuzticība jaunām idejām. Lasiet vairāk, pirms sludiniet karu pret idejām. Sačakarē tie, kas neko nezina. Ļaunāki par tiem, kas neko nezina, ir tie, kas neko arī negrib zināt. Te nav, par ko diskutēt.

Par Jūsu tālāko tirādi par vaļiem, neliešiem un melnā darba ideālistiem, kas ir pats ļaunuma iemiesojums Jūsu pasaulē, es pateikšu tikai vienu, lai neielaistos bezjēdzīgā demagoģiskā disputā:

Runājot par kaut kādiem neliešu sabīdītiem melna darba darītājiem, kas Jūsu interpretācijā saucas „ideālisti”, Jūs, manuprāt, jaucat ideālistus ar idiotiem. Tas nav viens un tas pats. Es īsti nezinu, kādus tādus „ideālistus” Jūs atradāt Latvijas politikā, Zatleru vai, bet pat ja tādi kaut kur Latvijas politikā ir sastopami, viņu ideālismam nav nekāda sakara ar kādu ideoloģiju.

tai [ideoloģijai] ir jābūt saprotamai un pielietojamai, tas ir tādai, ko spēj viegli saprast liels skaits cilvēku un attiecīgi pielietot. Un tā lūk ir viena no pašu ideoloģiju problēmām, gan sabiedrības problēma kopumā, jo ideoloģiju un redzējumu ir dikti daudz,

Tā nav problēma, vismaz nav ideoloģiju problēma. Tā ir daudzveidība. Ideoloģiju konkurence ir ļoti pozitīva lieta. Konkurencei jābūt visās sfērās. Bet tas, ka izvēles brīvība ir ne tikai privilēģija, bet arī lāsts, ir labi zināms fakts. Izvēlieties sev kadu ideoloģiju un attīstiet to, nevis vaimanājiet, ka ideoloģiju ir par daudz.

runāts tiek par ļoti līdzīgām lietām, bet valodas (ideoloģijas, to terminoloģijas, tas ko katra ideoloģija saprot ar kādu vārdu) ir dažādas. Un šo apstākli izmanto veikli ļaudis un pēc skaldi un valdi principa pārvalda visus.

Muļķības. Kā jau konspiroloģija. Es konspirologus nesaprotu. Ar putām uz lupām viņi atmasko skaldoši valdošos veiklos neliešus, skaidri redz, kas visā ir vainīgs, točna zina, kā interesēs ir tādi un šādi apstākļi, bet nez kāpēc, neiet pret tiem neliešiem krusta karā. Vai tad tie nelieši gadījumā neizmanto ļoti veikli arī šo faktu, ka konspirologiem vairāk patīk atmaskot tā teikt neklātienē? Vai, varbūt, tie nelieši veikli bīda tādus konspirologus vaimanātājus, lai apturētu tautmasu revolucionāro dziņu?

Ja pieņem tēzi, ka Latvijā nav valdījuši liberāļi, kaut gan valdošās partijas sevi sauca par liberāļiem, tad tik pat labi mēs varam teikt ka no noteikta brīža Latvijā arī komunisti vai sociālisti nav valdījuši, un savā ziņā šie apgalvojumi būs pareizi.

Par to neviens arī nestrīdas. Komunisti, kas neceļ komunismu, laikam nav nekādi komunisti. Jūs, acīmredzot, padomju laikos dzīvojis neesat. Komunisms bijis totalitārā režīma ideoloģiskais piesegums, kas it kā darīja demokrātiju nevajadzīgu. Galvenā vēlīnā (70.-80. gadu) „komunisma” mācība ir, ka izvēloties divkosību par valsts ideoloģiju, autoritārs režīms pazudina sevi un degradē sabiedrības morālo stāvokli.

Ja Jūs ar „liberāļiem” domājat „Latvijas ceļu”, es varu pateikt tikai, ka 90. gados liberāļiem Latvijas politikā nebija īsti no kurienes ņemties. Un tā nebija nekāda ļauna sazvērestība. Tāpat kā tagad, Latvijas politikai esot brīvai no ideoloģijām, tam nav nekāda ļauna iemesla. Latvijas politiķi vēl nav izauguši līdz ideoloģijai, jo tai ir vajadzīgas zināšanas, principi, cita kvalitāte.

Latvijas politiķi joprojām ir tie paši sovjetu dubultmorāles upuri, kas neko nezina par ideoloģijām, bet ir gana piemēroti privāto interešu īpašnieku pārstāvēšanai un demokrātijas izmantošanai šo interešu realizācijai.

Arī saviem pēcnācējiem viņi spēj nodot kā stafeti tikai savu vilšanos, neticību, cinismu un divkosību. Arī plaši izplatītais konspiroloģisks entuziasms ir šīs pašas izcelsmes. Sovjetu inde izrādās velnišķīgi spēcīga un nezaudē savu spēku vairākās paaudzēs. Mana cerība ir uz to rietumu pieredzi, ko jaunā latviešu paaudze masveidā tagad gūst ārzemēs. Jo tie, kas paliek Latvijā, it īpaši politikā vai ap to, turpina saindēties.

***
Tad vēl Jūs mani citējat par brīvo un atbildīgo indivīdu un dzīves kvalitāti, „kas ir absolūti nepieciešama indivīdam pašcieņai un motivācijai dot savu ieguldījumu savā un sabiedrības attīstībā.” Jūs rakstāt:

Ļoti labi, ja izejas pozīcijā mums tādi indivīdi ir. Bet, ja viņu nav, ko darīt? Un par ko tad pārvēršas liberālisms? Manuprāt te palielam ir divas iespējas, vai nu liberālisms pārvēršas par sociālismu, kurā mēģina šo indivīdu radīt un attīstīt vai arī tas pārvēršas par neoliberālismu, neodarvinismu vai vienalga kā to saucam, kurā ir spēkā stiprākā tiesības.

Bet ja tādu indivīdu nav, ko darīt? Nenolaist rokas. Jo nekad nav tā, ka kaut kā vispār nav, ja tam ir jābūt. Tādi indivīdi ir, pat ja Jūs personīgi tos nepazīstat. Tāds indivīds ir katrā no mums, vairāk vai mazāk. Ja vairāk, tam ir lielākas šanses materializēties stimulējošos apstākļos. Piemēram, ja cilvēks nokļūst stimulējošā vidē ārzemēs. Protams, nekas nenotiek automātiski. Pamatā vienmēr ir pašcieņa. Tādam indivīdam jābūt gribošam mācīties, uztvert jauno, nevairīties no jaunā, nebaidīties no jaunā. Cenšoties pacelt savu dzīves kvalitāti, indivīds pārliecinās, ka atvērtība jaunai pieredzei, vēlme mācīties un ieguldījumi jaunās zināšanās ir attaisnojušies un dod labus rezultātus. Tas motivē tālākai rīcībai.

Bet ja tīri teorētiski pieņemt, ka tādu indivīdu nav, tad nav arī liberālisma, jo to nav, kam ģenerēt, un tam nav, ko apkalpot. Liberālisms ne par ko nepārvēršas.

Ivara Prūša jautājumi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff