otrdiena, 2011. gada 20. decembris

Ušakovs atzīst sarakstes autentiskumu

Tagad viņam jāatdzīst, ka nosodāms ir viņa sarakstes saturs. Nosodāma ir schēmošana biznesā, manipulācija ar medijiem un vārda brīvības vajāšana.


Ar šo savu tekstu Ir.lv Rīgas mērs Nils Ušakovs atzīst, ka sarakste, kuru publiskojis Leonīds Jākobsons savā medijā kompromat.lv, ir autentiska.

Viņš piesauc krimināllikumā paredzēto atbildību par „patvaļīgo piekļūšanu” pie savas korespondences. Tās, kurā viņš izsaka domas par Krieviju kā Latvijas krievu jaunatnes dzimteni un necenzēti lamājas.

Tas ir viens aspekts. Cits ir šī politiķa vērtības un profesionalitāte.

Es varu tikai piekrist Jura Kažas komentāram pie Ušakova raksta un tam, ko par to raksta savā blogā Sandra Veinberga:

Juris:
Zagšana un publicēšana ir divas dažādas lietas un informācija īsti nav manta. Varbūt, ka jāsoda tas, kas pārvarēja Nila e-pastu, bet ne to iegūto materiālu publicēšana, kas skar viņa kā amatpersonas darbību. (..) Vairāki atmaskojoši stāsti ir radušies no " zagtas" informācijas -- ASV Pentagon Papers, Wikileaks, Pietiek.com. Daudz labas žurnālistikas balstas uz "zagtu" vai nopludinātu informāciju. Vara nekad nedrīkst būt droša! (šeit)
Sandra:

Ušakova kungs var censties tēlot privātpersonu, taču reālā situācija viņa amatā liecina, ka viņš tagad vairāk kalpo nevis savai sievai vai saviem kaķiem, bet gan sabiedrībai un tautai, kuru viņš pārstāv gan kā savas partijas līderis, gan kā pirmā persona Rīgas domē.

Tātad – ja reiz viņa e-sarakste nav ar savu līgavu/sievu vai mammu par to, kur viņi pavadīs nākošo vakaru, bet gan faktiski ir sarakste ar Krievijas vēstniecību par ļoti konkrētām aktivitātēm, tad notikušais faktiski nav nekāds privātās dzīves aizskārums. (šeit)

Kā jau vairakkārt ir pateikts, politiķim vienmēr ir jārēķinās ar to, ka gan publikai, gan konkurentiem interese par viņu vienmēr būs liela, pat graujoša. Dīvaini, ka Ušakovam ar visu viņa pieredz politikā tas nav ienācis prātā. Dīvaini ir arī tas, ka žurnālists, kas viņš tiešām bija, neredz tik vienkāršu patiesību, ka politika ir vispirms komunikācija.

Komunikācijā vienmēr jāuzmanās, ko, kā un kam tu kaut ko saki. Pat kaut ko nevainīgu. Vēl jo vairāk, ja tu runā, – bet šajā gadījumā raksti! – rupjības un ļoti, pat ļoti neviennozīmīgas, kompromitējošas lietas.

Ar šīm profesionālām kļūdām, kas jau ir izdarītas un tās vairs nevar novērst, Ušakovam nepietiek. Viņš pielaiž jaunu kļūdu, uzvedoties "defensīvi" un uzbrūkot "uzbrucējiem".

Ja jau viņš atzīst, ka publiskotā sarakste ir autentiska - un cik es saprotu, viņš ar šo tekstu to atzīst, - tad viņam jāatzīst, ka sarakstes saturs ir nosodāms. Un nosodāmas ir arī metodes, ko kāds, pildot politisko pasūtījumu, izmanto vajājot žurnālistu, organizējot kiberataku pret mediju un ar varu atņemot medijam datu nesējus – tā īpašumu burtiskā nozīmē.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff