otrdiena, 2012. gada 31. janvāris

Valsts kanceleja sola auditēt valdības interneta vietnes. Labi!

Šodien saņēmu atbildi no Valsts kancelejas uz vēstuli sakarā ar vietni MK.gov.lv:
Labdien!

Pateicos par laiku, kas veltīts iepazīstoties ar Ministru kabineta mājaslapu un Jūsu pausto profesionālo lietotāja viedokli.

Piekrītot, ka nepieciešams vienādot informācijas publicēšanas veidu un struktūru, pārskatījām un koriģējām sadaļu, kurā rodama informācija par ministru dzīves gājumu. Lai turpmāk izskaustu līdzīgus gadījumus, ir izstrādāts mehānisms periodisku auditu veikšanai (ar 0 budžetu šim mērķim).

Mēs, Valsts kancelejā, ne mirkli neatkāpjamies no principa, ko esat paudis arī savā blogā - nepārtraukti mācīties un attīstīties. Neskatoties uz to, nenoliedzam, ka MK mājaslapa nav no modernākajām starp līdziniecēm citur pasaulē, taču jāteic, ka tā ir būvēta pirms 6 gadiem, kas dinamiskajā interneta risinājumu attīstības laikmetā ir krietni virs normāla mājaslapas dzīves cikla. Pēdējos gados ir lūgts piešķirt finansējumu jaunas tīmekļa vietnes izveidei, taču finanšu krīzes apstākļos ik reizi ir radušās citas prioritātes. Jāatzīst, ka par situācijas maiņu tiek domāts. Esam pētījuši ārvalstu labo praksi (cita starpā 2011.gada aprīlī notika konference, kurā ar pieredzi aicinājām dalīties kolēģus no Norvēģijas un Nīderlandes - plašāk skatīt šeit: http://www.mk.gov.lv/lv/vk/konference-web/ ) un, lai aprēķinātu ieguldāmos resursus viena vai cita attīstības modeļa realizācijai, 25.janvārī ir izsludināts iepirkums visaptverošam valsts pārvaldes mājaslapu pētījumam - http://www.iub.gov.lv/pvs/show/217025.

Īsumā ieskicēšu trīs attīstības scenārijus, kas izkristalizējušies valsts pārvaldes mājaslapu attīstības kontekstā:

- līdzīgas struktūras un dizaina mājaslapas nozaru ietvaros, piemēram, viena lapa Tieslietu ministrijai un tās iestādēm;
- viena tīmekļa vietne visai valsts pārvaldei;
- viss paliek kā ir. Katrai iestādei sava lapa un centieni to attīstīt.

Šobrīd pāragri spriest, kurš no risinājumiem ir īstais un vienīgais. To analizēsim pēc tam, kad būs iegūti visi nepieciešamie dati. Ceram, ka šī gada vasarā jau zināsim, kuru ceļu iet. Labprāt aicināsim Jūs piedalīties darba procesā.

Vēlreiz pateicos par ieteikumiem un apliecinu, ka jebkurā mirklī esam gatavi uzklausīt arī citus ierosinājumus, kas lieti noderētu valsts pārvaldes komunikācijas attīstībai, ja tādi radušies.

Sveicinot,

GATIS TAURIŅŠ
Komunikācijas departamenta konsultants

*********************************************************
Paldies Gatim par draudzīgu epastu. Nav svarīgi, ka tas aizņēma vairāk ka divas nedēļas, galvenais ir, ka lietas virzās uz priekšu, un ir lielas cerības drīz redzēt laikam atbilstošāku Latvijas valdības prezentēšanu internetā. Es atzīmēju ar boldu Gata atbildē to praktisko soli, kas, cik es saprotu, tagad tiek īstenots. Veiksmi!

svētdiena, 2012. gada 22. janvāris

Cik ilgi vēl Latvija augs kokos? Par ziemeļvalstu modeļa piemērotību Latvijai

Kāpēc es uzskatu, ka Latvijai jāizvēlas ziemeļvalstu sociāli politiskais un sociāli ekonomiskais modelis? Tāpēc ka tā ir jau gatava sabiedrības un valsts ilgtermiņa attīstības vīzija. Acu priekšā ir modeļa iemiesojums, veiksmīgākās valstis pasaulē, otrā jūras krastā, mūsu pašu reģionā, atklātās, draudzīgās sabiedrības, ņem un mācies.

Ziemeļvalstu vecmodīgais sociāldemokrātiskais labklājības valsts modelis – pat ja mēs to ļoti gribētu, mēs to nevarētu atkārtot. Galu galā tam ir morāli apsvērumi pamatā. Ziemeļvalstis var atļauties visādi pabalstīt savus pilsoņus viņu labajos nodomos, jo punktuāli iekasē viņu nodokļus. Jā, sakāmvārdu par "nacionālo sportu pēc iespējas mazāk maksāt nodokļos" es dzirdēju tieši par dāņiem. Bet tas drīzāk atspoguļo civilizēto nodokļu sistēmu, kas rada cilvēkos incentives, jeb ieinteresētību, ieguldīt izglītībā, dzīves apstākļu uzlabošanā, tajā pašā veselīgā dzīves veidā utt. Ieguldīt pēc iespējas pareizāk, lai atvilktu pēc iespējas vairāk no nodokļiem. Nevis noslēpt. Un tas ir morāls jautājums.

Mēs gaidām incentives, lai vispār maksāt tos nodokļus, uzskatot infrastruktūru, izglītību, drošību, sabiedrisko transportu un citus pakalpojumus par dieva radītiem, dabiskiem, kas aug kokos, par ko tikai ļoti naivs, dzīvi neredzējis cilvēks ("lohs") varētu piekrist maksāt. Patiesībā „lohs” un vienlaicīgi zaglis ir tas, kas tic, ka infrastruktūra „aug kokos” – jeb kāds gan jau par to samaksās. Dziļi morāls jautājums.

Kā redzam, dāņu un latviešu attieksme pret to, kas ir pamatā pabalstus maksājošajam valsts modelim, ir izteikti atšķirīga. Redzēt tālāk par savu degunu – ne, solidaritāte – ne, nodokļi – ne. Tad arī pabalsti ne. Un pensijas arī ne. Valsts pakalpojumu kvalitāte un laba valsts pārvalde arī ne! Būtu ļoti apsveicami sākt saskatīt likumsakarību starp personīgo godīgumu un valsts pārvaldes kvalitāti.

Nē, par valsts pārvaldes kvalitāti, tā nav vienīgā atlbilde un vienīgais skaidrojums. Valsts pārvaldē jābūt iespējai nākt cilvēkiem, kas vadās no morāliem, tai skaitā patriotiskiem, principiem un vēlas ieguldīt savas zināšanas, prasmes, savu sirdi nacionālo interešu īstenošanā. Tas arī ir morāls jautājums un to arī lielā mērā var nošpikot no ziemeļvalstīm. Kaut arī viņiem ir vieglāk iedarbināt patriotiskās jūtas, jo jau tagad ir gatava moderna valsts, ar kuru var lepoties. Latvijas gadījumā vēlmi kalpot savai sabiedrībai un patriotismu stiprina tikai paša ieaudzinātā izpratne par labo un ļauno un individuālais gribas spēks. Ja nav, tad nav, Latvijas ikdiena to neiedvesīs.

Tāpēc es uzskatu, ka Latvija kā ziemeļvalsts būtu gatava pārmaiņu vīzija, kas prasītu mainīt pašu vērtību kodolu, sabiedrības morāli. Tieši tas ir pats brinišķīgākais šajā vīzijā. Jo tā ir mūsu sabiedrības slimā post-sovjetu morāle, jeb pareizi sakot morālā degradācija, kas kavē Latvijas attīstību jeburā, izņemot Kremļa, virzienā. Labklājība, labklājības valsts būs iespējama un viegli sasniedzama, tiklīdz būs notikušas izmaiņas mūsu vērtību sistēmā.

Tas ir tas pats kā ar euro ieviešanu. Var arī neieviest, ja nevajag vai nav izdevīgi, jo galvenais ir pavisam cits – iemācīties racionāli pārvaldīt finanses, ieviest budžeta disciplīnu. Tāpat ar vīziju par Latviju kā ziemeļvalsti. Var arī neieviest to sociāldemokrātisko labklājības modeli. Galvenais ir apturēt morālo degradāciju un sākt kārpīties ārā no savas „neuzticības” bedres.

sestdiena, 2012. gada 21. janvāris

Pensijas vecums jāpaceļ un nodokļi ir jāmaksā. Es „neuzticos”, tāpēc es zogu

Turpinu par pensijas vecuma pacelšanu. Atbildu uz Strādājošās komentāru pēc iepriekšējāieraksta.
Strādājošā (saīsināti):
Nodokļus maksā, "rupji" runājot, tāpēc, ka tic sociālajam kontraktam. Jo švakāka ticība, jo sliktāk maksā.
Nepiekrītu, ka darbinieka interese ir uzturēties tirgū pēc iespējas ilgāk. Pensionēšanās vecuma palielināšana liek katram bažīties, vai tikai šis punkts neiestāsies pirms attiecīgā vecuma sasniegšanas.
Šaubos arī, vai krāšana ir galvenā atbilde problēmai. Pirmkārt, pašlaik finanšu sistēma pasaulē atgādina kuģi ar tik daudz sūcēm; otrkārt, valsts līdz šim neizskatās pārāk laba krājēja; treškārt, man personīgi tad būtu žēl, ka esmu sakrājusi, nevis izbaudījusi.
Drīzāk būtu individuāli jāprioritizē un valstiski "jāpārdod" sevis uzturēšana formā, ilgtermiņa nodarbinātības un izglītības plānošana.
 Nodzīvot pensijā 30 gadus mēs nevarēsim atļauties. Neviens to nemaksās nevienā valstī. Tas ir absurds – nodzīvot pensijā gandrīz tikpat ilgi, cik pirms tam uzturēties darba tirgū, krājot pensiju. Tas nozīmē nolemt sevi nabadzībai. Kā kaut ko tādu sev var vēlēties? Mūsu paaudze 70 gadu vecumā būs daudz spējīgāka palikt darba tirgū nekā tagadēji pensionāri.

Daži pētnieki uzskata, ka mūsu bērni jau viegli dzīvos līdz 100 gadiem. Par to es nezinu, bet tas, ka dzīves apstākļi nepārtraukti uzlabojās pēdējos 50 gados, ir fakts. Mūsu paaudze nepiedzīvoja tādus stresus kā mūsu vecāki, mēs tikām no bērnudārza vecuma potēti, ārstēti, kopti un uzturēti daudz lielākā komfortā. Varbūt, masveida ne mēs, ne mūsu bērni līdz 100 gadiem nenodzīvosim, bet man nav šaubu, ka dzīvosim salīdzinoši ilgāk.

Bērni, protams, ir cerība, bet man, piemēram, ir viena meita, kurai pēc dažiem gadiem būs jāuztur sava ģimene, jāatmaksā hipotēka un jākrāj pašas pensijai. Viņai visticamāk nebūs līdzekļu, ar ko īpaši pabalstīt savus vecākus. Es ceru, viņa neļaus mums nomirt badā. Bet es negribu pavadīt atlikušo dzīvi rūpēs kā tik nenomirt badā. Mums pašiem jāprot sevi uzturēt.

Vai mūsu sociālais kontrakts būs sliktāks? Ja sabiedrība (valsts) mums piedāvās jaunus sociālā kontrakta nosacījumus – pensijas vecuma pacelšana –, tie, pirmkārt, tiks izdebatēti; tie, otrkārt, jau tagad tiek debatēti, ko mēs tagad darām; tie, treškārt, jāizskata no veselā saprāta viedokļa – piemēram, mums var vispār atteikt jebkādu valsts finansēto pensiju, jo valstij nav tādu ienākumu un sociālā solidaritāte nedarbojas. Var? Var! Un pilnīgi noteikti, sabiedrība mums piedāvās citus nosacījumus tieši tāpēc, ka valsts ienākumi nespēs nodrošināt mums pensiju no 65 gadu vecuma. Bet mēs taču paši esam sabiedrība. Mēs paši izvēlamies nemaksāt nodokļus, noēst pensiju pirmspensijas vecumā, neizrādīt solidaritāti, „neuzticēties” valstij.

Man patīk, kā šādos apstākļos parādās „neuzticības” liekulība. „Es neuzticos” izklausās kā baigi ērts excuse. „Es neuzticos”, tāpēc pat zagšana kļūst par svēto lietu un izcili labo toni. Latvijā tā „neuzticēšanās” ir bezmaz vai nacionālā ideja.

Neuzticas – kam? Valstij? Kas ir valsts, vai marsieši, iesūtītie krāpnieki? Nē, tie paši krāpnieki, kādi mēs paši esam. Tie esam mēs, kas izvēlamies nemaksāt par pakalpojumiem un par pensijām.

Es Jums, protams, piekrītu, ka valstiski „jāpārdod” veselīgais dzīves veids un ilgtermiņa plānošana. Diemžēl, Latvijas politiskā elite nedara tikpat kā neko, lai komunicētu ar sabiedrību par šiem jautājumiem. Negribas atkārtoties par pašas elites zemo kvalitāti. Tas nekur nezūd pats par sevi, un kvalitāte pati neceļas. Latvijas elite ir lielā mērā slikti izglītoti, politikai nepiemēroti, neinteliģenti un nereti blēdīgi ļaudis.

Ir jāskaidro. Bet izvēles maksāt vai nemaksāt (tāpēc ka nav „motivācijas” vai „neuzticos”) nav. Jāmaksā un jāprasa no valdības un elites skaidrību par nodokļu izlietojumu un vajadzībām. Ir katra individuālā izpratne un pieredze un ir realitāte, the big picture, ko parādīt var tikai tas, kam ir visa informācija, un tā ir valdība, kam šī informācija ir.

Tāpēc valdība pagaidām ļoti slikti dara savu darbu ēnu ekonomikas izskaušana. Acīmredzami, viņi neieklausās sabiedrības kritikā, jo dzird tikai tukšās vaimanas par demagoģisko „neuzticēšanos”. Bet tas nozīmē, ka sabiedrība arī nerada apstākļus, kad elite jūtas spiesta kaut ko histēriskai sabiedrībai skaidrot un izklausīt tās idejas un priekšlikumus.

Tagad par finanšu sistēmu pasaulē un nožēlu, ka sakrājis, bet izbaudīt laika nav atlicis. Tie ir būtiski jautājumi, un tiem jābūt atbildētiem.

Šodien ir krīze, vakar bija treknie gadi, aizvakar bija krīze, pirms tam stagnācija, pirms tam kopumā ok… Rīt būs stabilizācija, parīt būs kopumā ok, tad jauna krīze, tad stabilizācija… Tas, kā ir šodien, attiecas uz šodienu, bet ietekmē arī mūsu iespaidus. Taču finanšu sistēma ir vairāk vai mazāk tāda kā vienmēr. Galvenais dzinējs bija un būs alkatība, apetīte uzņemt risku un azarts.

Tā ka man šķiet svarīgi ir saredzēt to trendline, kā excelī, kas ir vairāk vai mazāk taisna – jo vairāk datu pēc iespējas ilgākā laika posmā, jo taisnāka ir trendline. Jāredz arī tas, ka mūs no rietumiem šķir, piemēram, tas, kā mums nav tā saucamās „vecās naudas”, ko krājuši gadu desmitiem ģimeņu paaudzes. „Vecā nauda” pastāv arī Nepālā vai Urugvajā, visur, kur valsts nebija konfiscējusi pilnīgi visus aktīvus, kā tas ir noticis komunisma valstīs. Bet tieši tas bija izņēmums no pasaules trendline. Tas neatkārtosies, bet alkatība pastāvēs mūžīgi, tāpēc arī finanšu tirgi pastāvēs un darbosies līdzīgi kā līdz šim. Vienmēr, var izvēlēties valūtu, var izvēlēties instrumentus (t.s. nekust. īpašums, zelts). Ir galu galā finanšu konsultanti, ir informācijas avoti. Neviens neliedz dažādot savus riskus.

Nožēla par to, ka esi sakrājis, bet fiziskais stāvoklis neļauj izbaudīt. Par to, ka neesi iztērējis, kamēr varēji. Nu jā, vēl var nožēlot, ka esi tik daudz tērējis pārtikai, kuras liela daļa nebija ne vajadzīga, ne veselīga. Par veiksmīgi sakrāto nožēlot nav prātīgi. Tiks bērniem, ģimenei. Pat ja nepaspēsi saņemt par to pateicību, būs labi, jo kādam būsi palīdzējis. Un vēl viens aspekts: labāk nožēla, nekā nabadzība un nožēla, ka esi visu iztērējis, kamēr varēji atlikt kaut mazumiņu maliņā.

piektdiena, 2012. gada 20. janvāris

Atbilde uz latviešu nedienām ir atbildīga tiesiska valsts

Interesanti, ka ieraksts Kas izēd latviešus ir viens no apmeklētākajiem ierakstiem blogā, bija savulaik labi pameklēts arī Dienā.lv, taču komentēt to nesteidzās. Es pateicos Pēterim par komentāru, kas ļauj pieskarties būtiskajam un sasaucas ar vēl vienu šodienas ierakstu par pensijas vecumu. Tāpēc pārpostoju savu atbildi jaunā ierakstā:

Tautieši brauc uz tām valstīm, kur maksā. Ne tikai algu, bet arī nodokļus. Bet kāpēc maksā? Algu un nodokļus? Pamēģiniet uz šo jautājumu atbildēt. Vai tāpēc ka šausmīgi mīl maksāt? Ļoti patīk maksāt algu latviešiem? Un nodokļus par viņiem? Es domāju, tā būtu atbilde, vismaz daļēji, bet pilnīgi noteikti, arī uz jautājumu, kāpēc Latvijā nemaksā.

Mana atbilde - tāpēc ka nevar nemaksāt. Latvijā, iznāk, ka var. Jo nav kam izkontrolēt. Ticiet man, Jūs maldāties, pasakot, ka mazos tur Anglijā neaiztiek. Kā tad! Ne visus un ne vienmēr, tāpat arī policija uz ceļiem nestāv. Bet tas nenozīmē šaļaj-vaļaj. Galīgi ne.

Jūs mēģināt izskaidrot, kāpēc latvieši faktiski ir tādi bezatbildīgi anarchisti. Es arī to ievēroju. Tāda lielā mērā ir sabiedrība, tādu bezatbildīgu pamuļķu ir ļoti daudz politikā un valsts pārvaldē. Bet tas nav tāpēc, ka „kungi”. Tas drīzāk tāpēc, ka „OBHSS”. „Mērķi” un retorika ir viena, realitāte pavisam cita, likumi uz papīra, nevienlīdzība, korupcija un liekulība.

Tagad par valsti un liberālismu. Man šķiet, Jūs pārprotat liberālismu un jaucat to ar anarchiju. Nekādas līdzības. Liberālisms nav par to, ko var nedarīt. Liberālisms ir par indivīda brīvību un atbildību. Atbildību.

Runājot par valsti un nodokļiem, var dzirdēt Jūsu pārliecību par to, ka nodokļi ir tas, ko mēs maksājam, lai uzturētu kādus resnus runčus, kas tur kaut kur mākoņos sēž un saucas „valsts”, jo tā dzīve gudri visu ir sakārtojusi. „Gan jau arī tiem neļaus nomirt”. Bet Jūs atkal pārprotat.

Valsts ir pakalpojumi, nevis runči. Valsts ir skolas, drošība, ceļi, elektrība, pensijas. Tas viss maksā naudu. Tāpēc Jums par to ir jāmaksā. Jo to visu Jūs personīgi patērējat. Ja Jūs nemaksājat par to, Jūs to zogat un noēdat savu pensiju, līdz tā Jums pienākas (nezinu, cik Jums ir gadu). Un to zagšanu Jūs gribat vēl piesegt ar liberālismu?

Nē, nekāds liberālisms tas nav. Liberālisms nav ne zagšana, ne anarchija, ne morālā kroplība. Nevajag meklēt attaisnojumus netikumiem ideoloģijās un vēsturē. Tā visu ko var „attaisnot”. Es uzskatu, ka netikumi jāizskauž ar labāku izglītību, audzināšanu, informētību un par pārkāpumiem ir jāatbild tiesas priekšā.

Krājiet, krājiet, krājiet! Pensijai

Nesaprotu emocijas pret pensijas vecuma paaugstināšanu. Tagadējiem pensionāriem ar to vispār nekāda sakara nav. Tas skar tikai un vienīgi tos, kas aizies pensijā pēc gadiem, vairākiem gadiem. Jādomā par to ir tiem, kam tagad ir, teiksim, 30, 40, 50 gadi.

Man ir 43, un es domāju, ka pensijas vecums ir jāpaceļ. Vismaz līdz 70 gadiem, varbūt, 73. Tas, protams, ir pēc paša izjūtas. Es tiešām negribētu pensionēties 65 gadu vecumā. Lai gan padomju un līdz ar to arī Latvijas tradīcijā tiem, kas vēlas – ja ļauj, un bieži ļauj, vai ne? –, tie var palikt darbā, arī saņemot pensiju, rietumos tā tas nav. Esi sasniedzis noteikto vecumu – ārā no darba tirgus. Tā es negribu.

Un es domāju, ļoti daudz manas paaudzes un, protams, jaunāku paaudžu cilvēku, kas savu dzīvi nenodzer un nenosmēķē, jūtas un jutīsies enerģijas pilni un darba tirgum piemēroti arī tajā vecumā, kurā vecākas paaudzes jūtas izdegušas.

Ir taču skaidrs, ka sabiedrībai nebūs iespējas maksāt man un manas paaudzes cilvēkiem pēc nieka 20 gadiem tādu pensiju, kas ļautu man saglabāt manu dzīves standartu, dzīvot tā, kā es to gribētu vecumdienās. Te pilnībā saskan sabiedrības intereses saglabāt kvalificēto darbinieku pakalpojumus darba tirgū pēc iespējas ilgāk un pašu tirgus dalībnieku intereses uzkrāt sev pēc iespējas lielākas pensijas, uzturoties tirgū pēc iespējas ilgāk.

Es nesaprotu arī to, kāpēc, apzinoties katastrofālo demogrāfisko situāciju, latvieši nekrāj vecumdienām. Tā ir kaut kāda perversa situācija. Cilvēki dod priekšroku algai aploksnē un nesaprot pašu būtiskāko – viņi ne tikai nesamaksā par valsts un pašvaldību pakalpojumiem, ko saņem jau tagad, bet apēd savu pensijas naudu. Varu derēt, viņi visā nopietnībā cer saņemt „no valsts” savas pensijas, kad pienāks laiks. Uz citu rēķina – tieši tāpat, kā viņi dzīvo šodien, uz citu rēķina. Es nesaprotu, kāpēc tā valsts, kas viņus un visu sabiedrību apkalpo, nepalīdz viņiem to saprast.

Es pats to labprāt skaidroju savā blogā, bet nu augstāk par galvu neuzlēksi, tie, kas, varbūt, seko manam blogam, arī bez manis to labi zina un viņi man nav jāpārliecina. Vairakkārt esmu aicinājis tos, no kuru lēmumiem tas ir atkarīgs – diemžēl, diemžēl! ne no maniem –, stiprināt VID, policiju, prokuratūru. Bet tie mani laikam nelasa. Nu, žēl.

Toties daudzi jo daudzi klausās, ko par to saka valsts, elite, politiskās partijas, publiskie intelektuāļi. Viņi var ļoti daudz izdarīt, izskaidrojot cilvēkiem to, ko viņi savā ikdienā fiziski nevar redzēt. Ne visi redz daudzas pat vienkāršās likumsakarības. Valsts var pat to parādīt, ne tikai izskaidrot. Jāskaidro, ka jākrāj. Jāskaidro/jārāda, kā tiek tērēta nodokļu nauda. Tās ir vienkāršas instrumentālās lietas, kas jādara nekavējoties, kamēr mūsu paaudzei vēl ir laiks sakrāt naudu pensijai – gan valsts sociālajā budžetā, gan privāti.

Izskan domas par elastīgo aiziešanu pensijā. Tam varētu piekrist, jo principā cilvēkam pašam jābūt iespējai pieņemt lēmumu, kad aiziet. Teiksim ar pensijas vecuma paaugstināšanu, protams, jābūt iespējai pensionēties arī pirms tā vecuma, ja cilvēks vairs negrib un nevar atrasties darba tirgū. Tad cilvēkam jārēķinās ar šī lēmuma sekām – zemo pensiju (un, visticamāk, garlaicību, depresiju utt.). Bet pensijas vecuma elastīgums jāizvērtē arī no darba tirgus reģenerācijas viedokļa, vai šī pieeja to atbalstīs tāpat, kā tagadējā civilizētajā pasaulē: pensijas vecumā – ārā.

Bet pensijas vecums ir jāpaceļ viennozīmīgi.

svētdiena, 2012. gada 15. janvāris

Nosūtīju vēstuli Valsts kancelejai par MK.gov.lv


Tikko nosūtīju e-pastu uz Valsts kanceleju par to, kas mani vakar pārsteidza Ministru kabineta interneta lapā. Sergejam Ušakovam ir taisnība un liels paldies viņam par neatlaidību. Kam ir interese, varat apskatīt komentārus pēc vakardienas ierakstā.

Kā apsolīju Valsts kancelejai, šeit publicēju nosūtīto vēstuli. Publicēšu arī turpmāku saraksti, ja tāda būs.


Labdien,

Gribu dalīties ar Jums savos iespaidos pēc Ministru kabineta interneta vietnes apmeklēšanas 2012. gada 14. janvārī. Es biju nepatīkami pārsteigts par MK lapas zemo profesionālo un informatīvo līmeni. Tāpat es redzu, ka Latvijas Republikas valdības interneta vietne praktiski nav attīstījusies vairāku gadu garumā, tajā netiek ievēroti vienoti kvalitātes standarti, kas dināmiskajā interneta vidē atstāj negatīvo iespaidu ne tikai un pat ne tik daudz par vietnes uzturētāju porfesionalitāti, cik par Latvijas valdību un pašu Latviju.

Nedaudz sīkāk es izklāstīju savus komentārus bloga ierakstā, ar ko Jūs varat iepazīties šeit: http://www.alehins.com/2012/01/esmu-sokets-par-ministru-kabineta.html.

Es ceru, ka Jūs sapratīsiet manu pilsoņa sašutumu un emocionalitāti par nepilnībām manas valsts izpildvaras galvenajā prezentācijā visplašāk un visvienkāršāk pieejamā vidē, internetā.

Es neanalizēju vietnes saturu, pievērsu uzmanību tikai acīmredzamākajiem trūkumiem. Tāpēc es domāju, ka tie trūkumi ir jānovērš nekavējoties, bet vietnei kopumā ir nepieciešams vizuālais un satura architektūras audits. Es iesaku arī izpētīt kaimiņvalstu, piemēram, Igaunijas, pieredzi, veidojot valsts iestāžu klātesamību internetā.

Būšu priecīgs, ja mana vēstule pievērsīs Jūsu uzmanību MK.gov.lv nepilnībām, tādējādi palīdzot tās novērst un uzturēt valdības interneta vienti labākā kārtībā turpmāk. Būšu arī pateicīgs, ja uzskatīsiet par iespējamu informēt mani par plānojamām darbībām šajā sakarā.

Informēju, ka blogā publicēšu šo savu vēstuli, kā arī turpmāku saraksti.

Cieņā,
Dimitrijs Alehins
alehins@alehins.com

sestdiena, 2012. gada 14. janvāris

Demokrātijas estētika

Presidentinvaalit Suomessa 2012. Tammisalo/Helsinki 14.1.2012
Šodien Tammisalo apkaimē Helsinkos nejauši sastapu šo norādi uz Café Niinistö. Tā nav vis kafejnīca (tajā apkaimē kafejnīcu vispār nav), bet priekšvēlēšanu pasākums. "LA 14-18" nozīmē "sestdien no 14 līdz 18". Sauli Niinistö ir viens no populārākajiem politiķiem Somijā, kas piedalās (starp citu jau otro reizi) kā kandidāts prezidenta vēlēšanās. Pirmā kārta notiks 22. janvārī. Somijā prezidentu - ar pilnvarām praktiski kā Latvijas prezidentam - vēlē tauta. Tikties "kafejnīcās" ir Niinistö taktika. Tā viņš tiekas ar cilvēkiem visā valstī. Bet tā ir sekundāra informācija.

Galvenais, kāpēc es nolēmu nobildēt un izlikt blogā, ir estētika. Vienkāršā, piezemētā, klusā un tai pat laikā gaumīgā un modernā - demokrātijas - estētika. Jā, politikai ir un jābūt estētikai. Es savulaik, kad tā veidojās, daudz sava laika blogā Dienā.lv veltīju Vienotības kritikai par tās vienšūnaini primitīvo sovjetisko estētiku. Visas šīs "vienotības", "vienotās krievijas" vai arī Zatlera krusts nāk no vienas un tās pašas bezcerīgās pagātnes, kur radošums un jaunās idejas mirst kā bezgaisa telpā. Kvadratainā domāšana nebūtu spējīga uz tādiem, kā bildē, vienkāršiem vizuālajiem risinājumiem, un vēl jo mazāk uz tādu politikas saturu, ko šī demokrātijas estētika simbolizē.

Starp citu Niinistö ir ļoti labas izredzes tikt otrā kārtā. Kopā vēlēšanās piedalās astoņi ļoti spēcīgi politiķi. Daži no viņiem ir īstas zvagznes. Un tā arī ir Somijas politisko spēku cieņas izradīšana savai sabiedrībai. Par Somijas vēlēšanām var izlasīt šeit un Jukka Rislakki rakstā Ir.lv.

Esmu šokēts par Ministru kabineta interneta lapu

Šodien aizgāju pārbaudīt, vai es visu pareizi saprotu par kabineta sastāvu, un atklāju, ka MK lapā nav – nav! – norāžu uz ministru partejisko piederību. Nav vienotā valdības locekļu CV standarta, kādam nevajadzīgi gari, kādam nevērīgi īsi. Kādam ir dzimšanas diena (jābūt visiem!), kādam nav. Kādam ir pat etniskā piederība – atrada vietu! – interesanti, kāpēc tādā gadījumā nav asins grupas, vecvectētiņa rases piederības vai tantes slimību vēstures? Ķīlim pat foto nav. Un vēlreiz atkārtošu – vairumam nav norādīta partejiskā piederība. Dažiem ir ļoti samudžināta informācija par viņu kādreizējām partijām, blahblahblah, bet par tagadējo nav (Viņķele). Tā nav gaumes lieta, tā ir pilnīgi obligātā informācija.

Tā ir Latvijas Republikas valdība – paši savā vietnē, savā galvenā prezentācijā sabiedrībai un pasaulei. Kas par amatierismu! Kvalitātes standarti ir visupirms cieņa. Ja tu atļaujies internetā izlikt kaut ko tādu, tu necieni savu mērķauditoriju.

Standartu noteikšana neprasa neko vairāk par profesionālo attieksmi. Profesionālā attieksme ir profesionāļiem. Ja tiem, kas aizņem darba vietu atbildot par MK komunikāciju un kam jākontrolē kvalitātes standartu ievērošana, nav profesionālās attieksmes, viņi nav profesionāļi.

Kvalitātei nav jāmaksā dārgāk, ir jāatrod profesionāļi. Konkursa ceļā. Personīgi es neesmu redzējis publicētās vakances uz komunikācijas amatiem valdībā, ministrijās un citās valsts iestādēs. Man nav ne jausmas, kā meitenes savā starpā tos darbus sadala, bet kaut kā sadala un rezultātā sabiedrībai jāmaksā par šītādiem sūdiem.

Man ir ļoti žēl, ka kārtējo reizi ir jānorāda uz Igauniju, bet fakts ir fakts, – Latvijas interneta vietņu standarti, interneta dizaina kultūra un „tradīcijas” izskatās kā viens liels amatierisma un nevīžības kamols, salīdzinot ar to pašu Igauniju. Tur laikam cilvēkiem pietiek zināšanu un pacietības uztaisīt gaumīgas, modernas vietnes. Negribas atkārtotes, bet vajag: lietas attīstās tur, kur cilvēki mācās, mācās un mācās, visu laiku un nepārtraukti, dzīvo ar atvērtām acīm un uztver sevi un savu profesiju nopietni.

Latvijā tas tā nav, katastrofāli nav, viss ir sastindzis 90. gadu vidū. Kur ir smadzenes, kur ir pašcieņa, kur ir profesionālais lepnums? Uz Latvijas internetu – kaut vai valsts iestāžu, Latvijas Radio un Latvijas TV lapām, kuras atšķirībā no bankām vai dažām populārām ziņu vietnēm igauņu roka skārusi nav, – bez kauna asarām nevar paskatīties.

Vēlreiz: Uztaisīt labu profesionālu website lielu naudu nemaksā. To var atļauties pat krīzes laikā.

Vai tiešām nevienam Latvijas Republikas ministram, Latvijas Repubilkas ministru prezidentam nav ne iebildumu pret tik zemo MK lapas kvalitātes līmeni? Vai Jūs tiešām nesaprotat no politikas pat tik daudz, ka politika ir komunikācija? Ko tad Jūs paši esat vērti?

piektdiena, 2012. gada 13. janvāris

Vienkārši aiziet un nobalsot pret

Ir stulbi „histerīt” un pakļauties provokācijām. Kas liedz aiziet un nobalsot pret krievu valodu kā valsts valodu? Vienkārši aiziet un nobalsot pret.

Referendums ir par krievu valodu kā valsts valodu. Punkts. Nevajag nevienu mulsināt ar nepārdomātām populistiskām frāzēm un lozungiem. Referenduma jautājumam nav nekāda sakara ar latviešu valodu.

Padomju vara ne tikai audzināja savus pavalstniekus ideoloģiskajā liekulībā, bet dažiem iepotēja arī patoloģisku infantilismu. Kā citādi vērtēt muļķīgās kaprīzes un histēriju, sūdzoties par referenduma jautājumu un solot vai nu neaiziet uz referendumu vai nu pilnīgi droši atzīmēt to nepareizo atbildi? Nevajag pašiem taisīt sevi par auniem. Kas tur tik sarežģīts nedaudz saspringt un atzīmēt „pret”?

Kaut gan par referenduma iznākumu šaubu nav, simboliska nozīme tam ir ļoti liela. Jā, ir svarīgi aiziet un nobalsot pret. Lai balsu vairākums ir pret grozījumiem Satversmē. Ceru, ka to, kāpēc tas ir svarīgi, lieku reizi skaidrot nevajag. Teikšu tikai vienu vārdu – vēsturei. Bet arī no tā nevajag taisīt ažiotāžu. Jāsaglabā pašcieņa un ziemeļnieka vēsais prāts.

Provokācija, kārtēja, provokācijas bija un būs. Kas tur liels? Šī vēl ir relatīvi nekaitīga, – šie laupītāji prasa tikai maku, ne dzīvību. Ir viegli iedomāties, ka Kremlis vēl ilgi Latviju neliks mierā un neviens mūs neglābs no jaunām, virtuozākām, labāk organizētām un vēl dāsnāk apmaksātām provokācijām.

Neviens neglābs. Jāglābjas pašiem. Savaldot emocionalitāti un uztverot sevi un savus ideālus nopietni, kā pieauguši cilvēki.

Strestests Latvijas drošības dienestiem

Nebūtu slikti, ja tās kompetentās drošības iestādes, ko mēs kā sabiedrība algojam šim mērķim, sāktu laikus interesēties par politiskās provokācijas virtuoziem un tiem, ko viņi te Latvijā vai Krievijā apkalpo. Virziens Latvijas drošības dienestiem vienmēr ir skaidrs.

Varbūt, ir OK, ka sabiedrība netiek informēta par šo dienestu aktivitātēm, kaut gan es domāju, ka informācijas demokrātiskā sabiedrībā arī par to varētu būt vairāk. Ir OK, ka mums jāspriež par šo dienestu efektivitāti pēc tā, kas notiek, un jāprot novērtēt viņu darbību pēc tā, kas nenotiek, bet būtu varējis.

Taču arī šo provokāciju, par kuru tagad maksā (un pārlieku kreņķējas) Latvijas nodokļu maksātājs, arī laikam būtu varējuši nepielaist vai ierobežot? Pārāk demonstratīvi viss ir noticis, lai tomēr pieļautu domu, ka Latvijas drošības dienesti ir izdarījuši visu, kas no viņiem bija atkarīgs. Vai arī tieši jāuztver ministru prezidenta Dombrovska vārdus (Krustpunktā 4. janvārī), ka viņam esot kāda „operatīva informācija”, taču viņš tiešām neredz iemeslu iesaistīt drošības dienestus šajā lietā. Es to labāk uzskatīšu par pārāk centīgu piesardzību un par to, ka tur drīzāk jālasa starp rindām.

Jo citādi, ko un kāpēc mēs algojam? Lai kādas tur policijas iznīcina brīvos medijus, kas atklāj Ušakova sakarus ar tiem pašiem aktieriem, kas, ļoti iespējams, stāvēja aiz šīs provokācijas? Vēl pārdzīvotas ir blēdības ar vienu banku un uzbrukums vēl vienai. Tie visi ir akmeņi drošības dienestu dārzā.

2011. gada notikumi bija tā kā strestests Latvijas drošības dienestiem. Laikā! Jo Latvijai jāgatavojas jaunam aukstam karam ar Krieviju – ja vien tie paši aktieri, Latvijas drošības dienestiem neredzot iemeslu iesaistīties, nesarūpēs mums jaunu, dažām privātām Kremļa interesēm ļoti draudzīgu valdību.

trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Dialogs ar krieviem. Piedziedāt lumpeniem vai tomēr pārliecināt domājošos?

Ļoti naivi daži latvieši iedomājas, ka, uzslavinot Putinu, Krieviju, „Eirāziju”, viņi atradīs taisnāku ceļu pie Latvijas krieva sirds. Te ir viens piemērs, ko nejauši atradu. Tas ir tikai viens piemērs, bet cik tādu līdzīgo Krievijas slavinātāju, latviešu „vēsturnieku” un „politologu” staigā uz intervijām Radio Baltkom un diezin kur vēl.

Ne īpaši orientējoties, praktiski neorientējoties it nemaz spēku sadalījumā pasaulē, naivi latvieši viegli kļūst par Putinijas propagandas un ietekmes aģentu retorikas klišeju upuriem. Kas ir tās klišejas: Krievija ir pasaules lielvalsts un Latvijai neaizstājams tirgus un investīciju avots. Ka pasaules lielvalstij Krievijai esot liels svars starptautiskajā politikā, būtiska ietekme uz Ķīnu, Irānu, Latīņameriku un pat EU.

Krievija uz pasaules kartes
Patiesība lielā mērā atšķiras no Putinijas propagandas uzspiestā tēla. Vispirms, vienmēr jāatceras, ka valsts un ekonomikas potenciāls nav teritorija un resursi, bet kas un kā tos izmanto. Ar savu milzīgo teritoriju un kolosāliem dabas resursiem Krievija praktiski ir tukša. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir mazāka ne tikai par Ķīnu, Indiju vai USA, tā ir mazāka pat par Bangladesh. Un līdzās pārējām post-sovjetu valstīm, pat neskatoties uz nekontrolējamo darba meklētāju imigrāciju no Krievijas bijušajām kolonijām un būtisko pašas Krievijas iedzīvotāju ienākumu līmeņa celšanos pēdējā desmitgadē, Krievija kopš 2000. gada kļuvusi mazāka vismaz par 5 miljoniem iedzīvotāju līdz 138 miljoniem 2011. gadā.

Krievijas ražošanas un transporta infrastruktūra nav attīstījusies kopš padomju laikiem. Bet ņemot vērā, ka arī padomju laikos pēdējā ražošanas jaudu modernizācija notikusi 1960.-70. gados, Krievijas infrastruktūra atrodas katastrofālā stāvoklī. Krievija ir valsts pussabrukušās impērijas ruīnās. Šī impērija joprojām brūk kopā – turpinās karš Ziemeļkaukazā, krīt lidmašīnas un raķetes, deg un grimst kuģi un zemūdenes, nebeidzamās technogēnās katastrofās iet bojā cilvēki. Tas, protams, lielā mērā ir saistīts ar to, ka Krievijas ekonomika ne tikai nav tikusi diversificēta, bet Putina valdīšanas gados dabas resursu daļa Krievijas eksportā kāpusi no 44% līdz 70%.

Pilnīgi droši var arī pateikt, ka tas nav vienīgais iemesls. Atpalicībai viennozīmīgi ir savi psicholoģiski un vēsturiski iemesli. Par daudz ko liecina kaut vai tas, ko redz vilciena pasažieri pa logu, šķērsojot Somijas un Krievijas robežu prestižajā Ļeņingradas apgabala rietumu daļā, kas pirms 2. pasaules kara bija viens no prestižākajiem un apdzīvotākajiem Somijas novadiem. To nav iespējams izmērīt, par to var tikai pārliecināties, redzot savām acīm, tāpēc paliksim pie faktiem.

Ņemot šos divus faktus kopā, – rūkošo iedzīvotāju skaitu un augošo atkarību no dabas resursu eksporta. – var secināt, ka Krievijai nav iekšējā attīstības potenciāla. To izjūt sabiedrība, neradot bērnus, agri mirstot un emigrējot. To izjūt ekonomika, izvedot kapitālu no valsts, – kapitāla aizplūdums no Krievijas 2011. gadā bija vismaz USD 80 miljardi. To izjūt Putina kleptokrāti, paātrinot valsts izzagšanu un pilnībā ignorējot vajadzību pēc infrastruktūras atjaunošanas, ko valsts ieņēmumi Putina gados būtu bijuši spējīgi nodrošināt.

Krievija saražo tikai 2% no pasaules IKP. Salīdzinājumam USA svars ir 23%, Ķīnas un Japānas nedaudz virs un nedaudz zem 9% katrai, Vācijai 5%, Francijai 4%. Skaidrs, ka Krievijas ekonomikai nav un nevar būt tāda izdzīvošanas un krīzes pārvarēšanas spēka kā amerikāņu ekonomikai, kas pat ar to neiedomājamo valsts parādu paliek visatraktīvākais tirgus investīcijām. Skaidrs, ka Krievijai nevar būt tāda izaugsmes potenciāla, kā Ķīnai, kuras lēto darba roku resursi ir patiesi neizsmeļami. Skaidrs, ka Krievijai nav un nevar būt nekādas lielas ietekmes pasaules politikā, izņemot balsošanu ANO Drošības padomē, kuru Krievijā izmanto, lai sabotētu demokrātisko valstu mēģinājumus savaldīt Gaddafi, Asadu vai citus kanibālus un lunātiķus, kas slaktē savus pilsoņus.

Labumi no sadarbības ar Krieviju?
Pat nerunājot par politiskās higiēnas apsvērumiem, kāpēc Latvijai vajadzētu atturēties no pārlieku ciešas sadarbības meklēšanas ar Putiniju, ir skaidrs iemesls, kāpēc tāda sadarbība nevar nest Latvijai kaut cik taustāmus ekonomiskus labumus. Krievija, tās ekonomika, tās tirgus un tās konkurētspēja degradē. Krievija nav izdevīgs tirgus Latvijas eksportam un nav uzticams investors.

Nevar teikt, ka pietiekami liela daļa no mums nezināja par Krievijas „investoru” kultūru, attieksmi, godīgumu, uzticamību un kopumā bīstamību Latvijas ekonomikai un sabiedrībai. Nevar teikt, ka arī pirms nepatīkamajiem notikumiem neviens nebija mēģinājis pievērst tam uzmanību. Bet nu tas, kas notika 2011. gadā, pārliecināja, cerams, vairākumu par to, ka ne jebkura nauda ir vēlama, ka blēžu nauda smird un ka tā patiesībā nemaz nav nauda.

Es nebūt neizslēdzu, ka Latvijā ir biznesi un dažas ieinteresētās puses, kam sadarbība ar Krieviju ir makten izdevīga. Tie būtībā arī spēlē tādu kā Putinijas propagandas ietekmes aģentu lomu šeit, apzināti vai neapzināti. Viņi lobē politisko līderu vizītes un tikšanās, kladzina par šprotu plauktiem kādā Maskavas tirgū kā par savas dzīves galveno sasniegumu un visā nopietnībā mums stāsta, kāpēc ātrvilciena līnija uz pustukšo, izmirstošo un degradējošo Krieviju ir daudz izdevīgāka, nekā uz Rietumeiropu, kur dzīvo vismaz trīs reizes vairāk pirktspējīgāku cilvēku, kam vēl pie tam nav vajadzīga vīza pārvietošanai pa pasauli.

Runājot par šprotu plauktiem, cik ironiski tas neizklausītos, tas ir visīstākais simbols Latvijas ekonomikas izredzēm Krievijas tirgū. Tieši atkarība no Krievijas tirgus bija galvenais cēlonis tam, ka 90. gadu sākumā Latvija zaudēja savu ražojošo industriju. Krievijas tirgus vairs nespēja pirkt Latvijas importu, bet rietumu tirgum Latvija nebija gatava ne techniski, ne psicholoģiski, ne intelektuāli.

Kopš tiem laikiem Latvija attīstījusi nozares, kas var konkurēt pirktspējīgos, stabilos tirgos. Tā ka ir ļoti iespējams, ka šprotes un, varbūt, vēl šokolāde ir bezmaz vai vienīgais produkts ar pievienoto vērtību, ko Latvija var tagad piedāvat Krievijas tirgum. Pārējais ir pakalpojumi: ostas, kas ir faktiski nodalītas no valsts, un, es atvainojos, naudas atmazgāšana. Tas ir tas, ar ko Latvija ir interesanta Krievijai un ko Latvijas privāto interešu īpašnieki tur pārdod. Kas no notiek šprotu plauktu un rižskiju dvoriku aizsegā.

Tie, kas pārdod un grib turpināt pārdot tos pakalpojumus un kam ir izdevīgi uzturēt mītus par Krieviju, koncentrējas ap Lembergu un Saskaņas īpašniekiem. Es nezinu, vai tā ir viena kompānija. Tam, varbūt, pat nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir saprast to, ka tie, kas meklē kopīgo valodu ar Latvijas krieviem, aicinot uz ciešāku sadarbību ar Krieviju, patiesībā apkalpo Lemberga un Saskaņas īpašnieku intereses.

Jāuzrunā domājošie krievi. Lumpens jāuzrunā nav
Turklāt ir vēl viens aspekts, ja mēs runājam par kopīgās valodas meklēšanu ar Latvijas krieviem. Ja tie ir domājoši cilvēki, kam rūp viņu pašu un viņu bērnu nākotne, tie ir cilvēki, kam rūp arī viņu vide (plašākā – valsts – vai šaurākā – darbs, draugu loks – nozīmē). Viņi vēro sabiedriskos procesus, analizē notiekošo un agrāk vai vēlāk sākt izjust vajadzību pēc objektīvas informācijas un plaisu starp smadzeņu skalošanu un realitāti. Sajūtot realitāti, viņi saprot, ka dzīvo šeit un tagad, Latvijā 21. gadsimtā, nevis dižajā virtuālajā Krievijā.

Šie cilvēki nebūt automātiski nekļūst Latvijas patrioti un asimilēties griboši. Viņi joprojām var pietiekami kritiski vērtēt Latvijas realitātes, nelabprāt sarunāties latviski un vēlēties atbalstīt valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tāpēc ar viņiem joprojām ir jāmeklē kopīgā valoda. Bet tā ir jāmeklē uz reālās dzīves pamata, šeit un tagad, nevis tiražējot populārus mītus.

Savukārt, tie, kas dzīvo mītos un virtuālajā Putinijā, diez vai ir vispār ieinteresēti meklēt ar latviešiem kādus saskarsmes punktus. Šī kategorija ir lumpens, vissliktāk izglītota, informēta un manipulējamākā sabiedrības daļa. Pirmkārt, smadzeņu skalošanas rezultātā viņi ir naidīgi noskaņoti pret latviešu valsti kopumā, neuzskata sevi par Latvijas daļu, neredz Latvijā nekādu jēgu. Otrkārt, tādi cilvēki ir vadāma pelēka masa, nevis personības. Ir lieki mēģināt izsaukt tāda tipa cilvēkus uz dialogu.

Lai gan lumpenam ir viegli izdabāt, piedziedot par Putinijas varenību un sazvērestību teorijām, viņa attieksmi pret Latvijas valsti un latviešiem tas nekādā gadījumā neizmainīs. Ir naivi un stulbi meklēt kopīgo valodu uz naidu kūdošo mītu pamata. Situācijā, kad pirmā, domājošo krievu, grupa paliek neuzrunāta, neiesaistīta politisko lēmumu pieņemšanā, to otro lumpenisko grupu var neuzrunāt vispār.

Latviešu partijām ir pienācis laiks sākt meklēt dialogu ar domājošajiem krieviem, mēģinot viņus pārliecināt, ka šī ir arī viņu valsts, ka viņi šeit ir ļoti vērtīga sabiedrības daļa. Tikpat vērtīga un tikpat vēlama, kā etniskie latvieši. Pārliecināt, ka ne latviešu politiķi, ne latviešu valoda, ne latviska Latvija neapdraud viņu, krieviski runājošo latviešu, un viņu bērnu nākotni Latvijā. Ka Latvija galu galā ir arī viņu valsts, par ko arī viņiem ir jāuzņemas atbildība.

svētdiena, 2012. gada 8. janvāris

Уроки российской весны 2012 для Латвии

Синхронность общественных процессов в Латвии и России завораживает. Однако за внешней похожестью часто скрываются не менее интригующие различия.

Разница огромная – в свободе политической деятельности и, как следствие, в развитости партийной конкуренции и парламентской демократии. Латвия ест свою жилистую дворнягу на политических интригах, скандалах и красных линиях. Россия, законсервировав на 20 лет самодержавие (заимствую модный термин) и даже приумножив его за последние 11 лет, к своему волкодаву еще не приступала.

Я замечаю в высказываниях и дискуссиях российских интеллектуалов на этот счет некую наивную веру, что стоит самодержавию допустить побольше партийной жизни в стране и дискуссий в парламенте, как все как-то само и устаканится.

В одной недавней дискуссии на Эхе Москвы, известный российский экономист Евгений Гонтмахер говорит о некоем «коалиционном» правительстве во главе с Медведевым, на которое, по мнению Гонтмахера, Путин просто вынужден будет пойти. «Коалиционным» это правительство будет только потому, что в его состав будут допущены люди из других партий. И тогда, по мнению многих мной высоко уважаемых российских интеллектуалов, в России будет правительство «как в Европе» – там же коалиции. :-)

Просто у России нет не одного дня опыта многопартийной парламентской демократии. И это, как видно, не просто слова или констатация очевидного. Это еще и нечеткое представление о коалиционных правительствах. Коалиционное правительство не бывает без коалиции.

А коалиция формируется партиями – в развивающихся и нестабильных демократиях, как Латвия, – на основе результатов выборов или – в стабильных и ответственных демократиях – на основе идеологической совместимости и поддержке конкурентных политических предложений.

Как в менее, так и в более развитых демократиях коалиция создается самими партиями, их лидерами, путем долгих, иногда мучительных, переговоров до и после выборов. Этот процесс не нуждается в чьих-то разрешениях и в предложенных сверху премьер-министрах.

Таким образом, коалиционное правительство не может быть кем-то – Путиным – «допущено», потому что «у нет другого выхода». И глава коалиционного правительство, глава коалиции, не может быть заранее известен.

Собеседник Гонтмахера хоть и верно замечает, что в разрешенном «коалиционном» правительстве должны участвовать только избранные в парламент партии, но тут же переходит на поиск отраслевых специалистов в этих партиях – тех, кто мог бы занять министерские посты в «коалиционном» правительстве.

Заблуждения по поводу профессиональности министров характерны и для парламентских демократий с 20-летним стажем. И в Латвии не мало тех, кто считает, что профессионализм политика должен быть не в политике, а в той отрасли, которой он пару лет руководит. Что министр здравоохранения должен быть главврачом страны, а министр, скажем, транспорта – главным шофером.

Министр – прежде всего политик, а не чиновник, и его профессиональность должна быть в политике, а не в отрасли. Министр должен видеть и определять стратегические цели своей отрасли и нести политическую ответственность перед обществом за достижение этих целей.

Судя по всему, Гонтмахер со своим собеседником обсуждали нечто вроде «радужного» правительства – временного правительства «национального единства», инструмента выхода из глубокого политического кризиса.

И в этом российские интеллектуалы правы. В России действительно сложился политический, или правильнее – конституционный – кризис.

Если Путин не допустит, а им назначенный чиновник не возглавит, то и не будет никакого «коалиционного» правительства пусть даже и без собственно коалиции. Путин не допустит, а премьером будет назначенный им чиновник. Потому что партийную жизнь и парламентскую демократию в России не допускает ее конституция.

Тема необходимости пересмотра конституции, прежде всего в сторону отказа от монархического характера президентской «республики», тема самодержавия как главной причины социально-политической отсталости России стала широко обсуждаться в интеллектуальных кругах.

Ясно, что без ограничения, а еще лучше ликвидации самодержавия Россия не увидит ни партийной конкуренции, ни коалиционных правительств.

Конституционный кризис в России стал следствием несоответствия путинского режима задачам, стоящим перед российским обществом. Это урок во многом и для нас в Латвии.

Можно предположить, что ранним стадиям накопительного капитализма или переходного общества больше соответствует авторитарная форма управления государством и обществом. Она ограничивает «излишний» политический плюрализм, прежде всего популизм, и позволяет сфокусироваться на главном – создании благоприятных условий развития экономики. Благодаря быстрому принятию необходимых решений без увязания в бесплодных дискуссиях и политических интригах. Хотя бы потому, что общественное обсуждение законов в переходном, малообеспеченном обществе с низким уровнем политической культуры в отсутствие традиций гражданского участия не принесет никакой пользы и будет пустой тратой драгоценного времени.

Это в общем-то действительно не далеко от истины. В конце концов, есть успешные примеры в Восточной Азии (правда, все более-менее одной культуры).

Однако наш опыт – и в России, и в Латвии – говорит скорее о другом. Не об успехе экономических преобразований, не о создании мощного фундамента инновационной экономики, создающей прибавленную стоимость, необходимую для укрепления благосостояния граждан. Наш опыт свидетельствует о том, что гораздо большей опасностью в сравнении с некомпетентностью общества оказывается некомпетентность элиты.

Двадцатилетний опыт как России, так и Латвии показывает, что ранние стадии развития капитализма в обществе, находящемся в транзите от режима тоталитарного двоемыслия к политическому либерализму, не только не в состоянии обеспечить высокое качество элиты, но фактически гарантируют обратное – политическую некомпетентность и коррупцию.

Некомпетентность и неэффективность государственного управления, политическая коррупция, неравенство и правовой нигилизм – это данность нашего переходного общества, имеющая под собой глубокие нравственные проблемы. Это данность, которую нельзя отменить, как нельзя отменить то, что день сменяется ночью, а лето осенью.

Само по себе это вовсе не означает, что с данностью нужно мириться. Нравственные проблемы необходимо искоренять. Только таким образом мы в Латвии сможем преодолеть свою, как нации, отсталость (хронические последние места в Европейском союзе), неконкурентоспособность (отсутствие крупных индустриальных и инфраструктурных инвестиционных проектов), бесперспективность в собственных глазах (массовая иммиграция).

Российские митинги в декабре как реакция на наглую фальсификацию результатов выборов – это замечательное подтверждение того, что с данностью нельзя мириться. Что рано или поздно в обществе созревает неприятие уродства низкокачественной элиты и естественное стремление восстановить попранные моральные ценности – честности и законности, человеческого достоинства, уважения и справедливости.

Законсервированное самодержавие лишило Россию конституционных способов решения этих естественных, но 20 или 10 лет назад не столь очевидных проблем. Именно это и является главным содержанием конституционного кризиса несоответствия форм и содержания в России четвертого срока Путина.

Для нас в Латвии урок состоит в том, что парламентская демократия и политическая конкуренция – это самое дорогое завоевание независимости и политических реформ. Парламентская демократия и политическая конкуренция – это то, что мы ни в коем случае никому не должны позволять ограничить.

Пусть парламентская демократия и политическая конкуренция и не дает немедленных ответов на все вопросы и не гарантирует качество элиты, демократия и конкуренция являются единственными гарантами регулярной смены власти конституционным, мирным путем. В этом главный урок российской зимы 2011 – весны 2012 для Латвии.

Visas vecās dziesmas / Stuff