trešdiena, 2012. gada 11. janvāris

Dialogs ar krieviem. Piedziedāt lumpeniem vai tomēr pārliecināt domājošos?

Ļoti naivi daži latvieši iedomājas, ka, uzslavinot Putinu, Krieviju, „Eirāziju”, viņi atradīs taisnāku ceļu pie Latvijas krieva sirds. Te ir viens piemērs, ko nejauši atradu. Tas ir tikai viens piemērs, bet cik tādu līdzīgo Krievijas slavinātāju, latviešu „vēsturnieku” un „politologu” staigā uz intervijām Radio Baltkom un diezin kur vēl.

Ne īpaši orientējoties, praktiski neorientējoties it nemaz spēku sadalījumā pasaulē, naivi latvieši viegli kļūst par Putinijas propagandas un ietekmes aģentu retorikas klišeju upuriem. Kas ir tās klišejas: Krievija ir pasaules lielvalsts un Latvijai neaizstājams tirgus un investīciju avots. Ka pasaules lielvalstij Krievijai esot liels svars starptautiskajā politikā, būtiska ietekme uz Ķīnu, Irānu, Latīņameriku un pat EU.

Krievija uz pasaules kartes
Patiesība lielā mērā atšķiras no Putinijas propagandas uzspiestā tēla. Vispirms, vienmēr jāatceras, ka valsts un ekonomikas potenciāls nav teritorija un resursi, bet kas un kā tos izmanto. Ar savu milzīgo teritoriju un kolosāliem dabas resursiem Krievija praktiski ir tukša. Pēc iedzīvotāju skaita tā ir mazāka ne tikai par Ķīnu, Indiju vai USA, tā ir mazāka pat par Bangladesh. Un līdzās pārējām post-sovjetu valstīm, pat neskatoties uz nekontrolējamo darba meklētāju imigrāciju no Krievijas bijušajām kolonijām un būtisko pašas Krievijas iedzīvotāju ienākumu līmeņa celšanos pēdējā desmitgadē, Krievija kopš 2000. gada kļuvusi mazāka vismaz par 5 miljoniem iedzīvotāju līdz 138 miljoniem 2011. gadā.

Krievijas ražošanas un transporta infrastruktūra nav attīstījusies kopš padomju laikiem. Bet ņemot vērā, ka arī padomju laikos pēdējā ražošanas jaudu modernizācija notikusi 1960.-70. gados, Krievijas infrastruktūra atrodas katastrofālā stāvoklī. Krievija ir valsts pussabrukušās impērijas ruīnās. Šī impērija joprojām brūk kopā – turpinās karš Ziemeļkaukazā, krīt lidmašīnas un raķetes, deg un grimst kuģi un zemūdenes, nebeidzamās technogēnās katastrofās iet bojā cilvēki. Tas, protams, lielā mērā ir saistīts ar to, ka Krievijas ekonomika ne tikai nav tikusi diversificēta, bet Putina valdīšanas gados dabas resursu daļa Krievijas eksportā kāpusi no 44% līdz 70%.

Pilnīgi droši var arī pateikt, ka tas nav vienīgais iemesls. Atpalicībai viennozīmīgi ir savi psicholoģiski un vēsturiski iemesli. Par daudz ko liecina kaut vai tas, ko redz vilciena pasažieri pa logu, šķērsojot Somijas un Krievijas robežu prestižajā Ļeņingradas apgabala rietumu daļā, kas pirms 2. pasaules kara bija viens no prestižākajiem un apdzīvotākajiem Somijas novadiem. To nav iespējams izmērīt, par to var tikai pārliecināties, redzot savām acīm, tāpēc paliksim pie faktiem.

Ņemot šos divus faktus kopā, – rūkošo iedzīvotāju skaitu un augošo atkarību no dabas resursu eksporta. – var secināt, ka Krievijai nav iekšējā attīstības potenciāla. To izjūt sabiedrība, neradot bērnus, agri mirstot un emigrējot. To izjūt ekonomika, izvedot kapitālu no valsts, – kapitāla aizplūdums no Krievijas 2011. gadā bija vismaz USD 80 miljardi. To izjūt Putina kleptokrāti, paātrinot valsts izzagšanu un pilnībā ignorējot vajadzību pēc infrastruktūras atjaunošanas, ko valsts ieņēmumi Putina gados būtu bijuši spējīgi nodrošināt.

Krievija saražo tikai 2% no pasaules IKP. Salīdzinājumam USA svars ir 23%, Ķīnas un Japānas nedaudz virs un nedaudz zem 9% katrai, Vācijai 5%, Francijai 4%. Skaidrs, ka Krievijas ekonomikai nav un nevar būt tāda izdzīvošanas un krīzes pārvarēšanas spēka kā amerikāņu ekonomikai, kas pat ar to neiedomājamo valsts parādu paliek visatraktīvākais tirgus investīcijām. Skaidrs, ka Krievijai nevar būt tāda izaugsmes potenciāla, kā Ķīnai, kuras lēto darba roku resursi ir patiesi neizsmeļami. Skaidrs, ka Krievijai nav un nevar būt nekādas lielas ietekmes pasaules politikā, izņemot balsošanu ANO Drošības padomē, kuru Krievijā izmanto, lai sabotētu demokrātisko valstu mēģinājumus savaldīt Gaddafi, Asadu vai citus kanibālus un lunātiķus, kas slaktē savus pilsoņus.

Labumi no sadarbības ar Krieviju?
Pat nerunājot par politiskās higiēnas apsvērumiem, kāpēc Latvijai vajadzētu atturēties no pārlieku ciešas sadarbības meklēšanas ar Putiniju, ir skaidrs iemesls, kāpēc tāda sadarbība nevar nest Latvijai kaut cik taustāmus ekonomiskus labumus. Krievija, tās ekonomika, tās tirgus un tās konkurētspēja degradē. Krievija nav izdevīgs tirgus Latvijas eksportam un nav uzticams investors.

Nevar teikt, ka pietiekami liela daļa no mums nezināja par Krievijas „investoru” kultūru, attieksmi, godīgumu, uzticamību un kopumā bīstamību Latvijas ekonomikai un sabiedrībai. Nevar teikt, ka arī pirms nepatīkamajiem notikumiem neviens nebija mēģinājis pievērst tam uzmanību. Bet nu tas, kas notika 2011. gadā, pārliecināja, cerams, vairākumu par to, ka ne jebkura nauda ir vēlama, ka blēžu nauda smird un ka tā patiesībā nemaz nav nauda.

Es nebūt neizslēdzu, ka Latvijā ir biznesi un dažas ieinteresētās puses, kam sadarbība ar Krieviju ir makten izdevīga. Tie būtībā arī spēlē tādu kā Putinijas propagandas ietekmes aģentu lomu šeit, apzināti vai neapzināti. Viņi lobē politisko līderu vizītes un tikšanās, kladzina par šprotu plauktiem kādā Maskavas tirgū kā par savas dzīves galveno sasniegumu un visā nopietnībā mums stāsta, kāpēc ātrvilciena līnija uz pustukšo, izmirstošo un degradējošo Krieviju ir daudz izdevīgāka, nekā uz Rietumeiropu, kur dzīvo vismaz trīs reizes vairāk pirktspējīgāku cilvēku, kam vēl pie tam nav vajadzīga vīza pārvietošanai pa pasauli.

Runājot par šprotu plauktiem, cik ironiski tas neizklausītos, tas ir visīstākais simbols Latvijas ekonomikas izredzēm Krievijas tirgū. Tieši atkarība no Krievijas tirgus bija galvenais cēlonis tam, ka 90. gadu sākumā Latvija zaudēja savu ražojošo industriju. Krievijas tirgus vairs nespēja pirkt Latvijas importu, bet rietumu tirgum Latvija nebija gatava ne techniski, ne psicholoģiski, ne intelektuāli.

Kopš tiem laikiem Latvija attīstījusi nozares, kas var konkurēt pirktspējīgos, stabilos tirgos. Tā ka ir ļoti iespējams, ka šprotes un, varbūt, vēl šokolāde ir bezmaz vai vienīgais produkts ar pievienoto vērtību, ko Latvija var tagad piedāvat Krievijas tirgum. Pārējais ir pakalpojumi: ostas, kas ir faktiski nodalītas no valsts, un, es atvainojos, naudas atmazgāšana. Tas ir tas, ar ko Latvija ir interesanta Krievijai un ko Latvijas privāto interešu īpašnieki tur pārdod. Kas no notiek šprotu plauktu un rižskiju dvoriku aizsegā.

Tie, kas pārdod un grib turpināt pārdot tos pakalpojumus un kam ir izdevīgi uzturēt mītus par Krieviju, koncentrējas ap Lembergu un Saskaņas īpašniekiem. Es nezinu, vai tā ir viena kompānija. Tam, varbūt, pat nav tik lielas nozīmes. Galvenais ir saprast to, ka tie, kas meklē kopīgo valodu ar Latvijas krieviem, aicinot uz ciešāku sadarbību ar Krieviju, patiesībā apkalpo Lemberga un Saskaņas īpašnieku intereses.

Jāuzrunā domājošie krievi. Lumpens jāuzrunā nav
Turklāt ir vēl viens aspekts, ja mēs runājam par kopīgās valodas meklēšanu ar Latvijas krieviem. Ja tie ir domājoši cilvēki, kam rūp viņu pašu un viņu bērnu nākotne, tie ir cilvēki, kam rūp arī viņu vide (plašākā – valsts – vai šaurākā – darbs, draugu loks – nozīmē). Viņi vēro sabiedriskos procesus, analizē notiekošo un agrāk vai vēlāk sākt izjust vajadzību pēc objektīvas informācijas un plaisu starp smadzeņu skalošanu un realitāti. Sajūtot realitāti, viņi saprot, ka dzīvo šeit un tagad, Latvijā 21. gadsimtā, nevis dižajā virtuālajā Krievijā.

Šie cilvēki nebūt automātiski nekļūst Latvijas patrioti un asimilēties griboši. Viņi joprojām var pietiekami kritiski vērtēt Latvijas realitātes, nelabprāt sarunāties latviski un vēlēties atbalstīt valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai. Tāpēc ar viņiem joprojām ir jāmeklē kopīgā valoda. Bet tā ir jāmeklē uz reālās dzīves pamata, šeit un tagad, nevis tiražējot populārus mītus.

Savukārt, tie, kas dzīvo mītos un virtuālajā Putinijā, diez vai ir vispār ieinteresēti meklēt ar latviešiem kādus saskarsmes punktus. Šī kategorija ir lumpens, vissliktāk izglītota, informēta un manipulējamākā sabiedrības daļa. Pirmkārt, smadzeņu skalošanas rezultātā viņi ir naidīgi noskaņoti pret latviešu valsti kopumā, neuzskata sevi par Latvijas daļu, neredz Latvijā nekādu jēgu. Otrkārt, tādi cilvēki ir vadāma pelēka masa, nevis personības. Ir lieki mēģināt izsaukt tāda tipa cilvēkus uz dialogu.

Lai gan lumpenam ir viegli izdabāt, piedziedot par Putinijas varenību un sazvērestību teorijām, viņa attieksmi pret Latvijas valsti un latviešiem tas nekādā gadījumā neizmainīs. Ir naivi un stulbi meklēt kopīgo valodu uz naidu kūdošo mītu pamata. Situācijā, kad pirmā, domājošo krievu, grupa paliek neuzrunāta, neiesaistīta politisko lēmumu pieņemšanā, to otro lumpenisko grupu var neuzrunāt vispār.

Latviešu partijām ir pienācis laiks sākt meklēt dialogu ar domājošajiem krieviem, mēģinot viņus pārliecināt, ka šī ir arī viņu valsts, ka viņi šeit ir ļoti vērtīga sabiedrības daļa. Tikpat vērtīga un tikpat vēlama, kā etniskie latvieši. Pārliecināt, ka ne latviešu politiķi, ne latviešu valoda, ne latviska Latvija neapdraud viņu, krieviski runājošo latviešu, un viņu bērnu nākotni Latvijā. Ka Latvija galu galā ir arī viņu valsts, par ko arī viņiem ir jāuzņemas atbildība.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff