piektdiena, 2012. gada 20. janvāris

Krājiet, krājiet, krājiet! Pensijai

Nesaprotu emocijas pret pensijas vecuma paaugstināšanu. Tagadējiem pensionāriem ar to vispār nekāda sakara nav. Tas skar tikai un vienīgi tos, kas aizies pensijā pēc gadiem, vairākiem gadiem. Jādomā par to ir tiem, kam tagad ir, teiksim, 30, 40, 50 gadi.

Man ir 43, un es domāju, ka pensijas vecums ir jāpaceļ. Vismaz līdz 70 gadiem, varbūt, 73. Tas, protams, ir pēc paša izjūtas. Es tiešām negribētu pensionēties 65 gadu vecumā. Lai gan padomju un līdz ar to arī Latvijas tradīcijā tiem, kas vēlas – ja ļauj, un bieži ļauj, vai ne? –, tie var palikt darbā, arī saņemot pensiju, rietumos tā tas nav. Esi sasniedzis noteikto vecumu – ārā no darba tirgus. Tā es negribu.

Un es domāju, ļoti daudz manas paaudzes un, protams, jaunāku paaudžu cilvēku, kas savu dzīvi nenodzer un nenosmēķē, jūtas un jutīsies enerģijas pilni un darba tirgum piemēroti arī tajā vecumā, kurā vecākas paaudzes jūtas izdegušas.

Ir taču skaidrs, ka sabiedrībai nebūs iespējas maksāt man un manas paaudzes cilvēkiem pēc nieka 20 gadiem tādu pensiju, kas ļautu man saglabāt manu dzīves standartu, dzīvot tā, kā es to gribētu vecumdienās. Te pilnībā saskan sabiedrības intereses saglabāt kvalificēto darbinieku pakalpojumus darba tirgū pēc iespējas ilgāk un pašu tirgus dalībnieku intereses uzkrāt sev pēc iespējas lielākas pensijas, uzturoties tirgū pēc iespējas ilgāk.

Es nesaprotu arī to, kāpēc, apzinoties katastrofālo demogrāfisko situāciju, latvieši nekrāj vecumdienām. Tā ir kaut kāda perversa situācija. Cilvēki dod priekšroku algai aploksnē un nesaprot pašu būtiskāko – viņi ne tikai nesamaksā par valsts un pašvaldību pakalpojumiem, ko saņem jau tagad, bet apēd savu pensijas naudu. Varu derēt, viņi visā nopietnībā cer saņemt „no valsts” savas pensijas, kad pienāks laiks. Uz citu rēķina – tieši tāpat, kā viņi dzīvo šodien, uz citu rēķina. Es nesaprotu, kāpēc tā valsts, kas viņus un visu sabiedrību apkalpo, nepalīdz viņiem to saprast.

Es pats to labprāt skaidroju savā blogā, bet nu augstāk par galvu neuzlēksi, tie, kas, varbūt, seko manam blogam, arī bez manis to labi zina un viņi man nav jāpārliecina. Vairakkārt esmu aicinājis tos, no kuru lēmumiem tas ir atkarīgs – diemžēl, diemžēl! ne no maniem –, stiprināt VID, policiju, prokuratūru. Bet tie mani laikam nelasa. Nu, žēl.

Toties daudzi jo daudzi klausās, ko par to saka valsts, elite, politiskās partijas, publiskie intelektuāļi. Viņi var ļoti daudz izdarīt, izskaidrojot cilvēkiem to, ko viņi savā ikdienā fiziski nevar redzēt. Ne visi redz daudzas pat vienkāršās likumsakarības. Valsts var pat to parādīt, ne tikai izskaidrot. Jāskaidro, ka jākrāj. Jāskaidro/jārāda, kā tiek tērēta nodokļu nauda. Tās ir vienkāršas instrumentālās lietas, kas jādara nekavējoties, kamēr mūsu paaudzei vēl ir laiks sakrāt naudu pensijai – gan valsts sociālajā budžetā, gan privāti.

Izskan domas par elastīgo aiziešanu pensijā. Tam varētu piekrist, jo principā cilvēkam pašam jābūt iespējai pieņemt lēmumu, kad aiziet. Teiksim ar pensijas vecuma paaugstināšanu, protams, jābūt iespējai pensionēties arī pirms tā vecuma, ja cilvēks vairs negrib un nevar atrasties darba tirgū. Tad cilvēkam jārēķinās ar šī lēmuma sekām – zemo pensiju (un, visticamāk, garlaicību, depresiju utt.). Bet pensijas vecuma elastīgums jāizvērtē arī no darba tirgus reģenerācijas viedokļa, vai šī pieeja to atbalstīs tāpat, kā tagadējā civilizētajā pasaulē: pensijas vecumā – ārā.

Bet pensijas vecums ir jāpaceļ viennozīmīgi.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff