trešdiena, 2012. gada 22. februāris

Krievu kā otra valsts valoda. Es zinu, kad

Sauciet kā gribat, burkāns, medusmaize, pozitīvā stimulācija. Es izvēlos to saukt par humānismu.

Krievu valoda Latvijā ir dabiska otra valsts valoda. Krievu valoda Latvijā bija, ir un būs. Un kādreiz tā, iespējams, kļūs par otru valsts valodu. Es nezinu, cik gadiem jāpaiet, lai tam būtu iespēja notikt. Bet es zinu, kad.

Tas būs iespējams tad, kad krievu valoda vairs neapdraudēs latviešu valodu Latvijā. Tā vairs neapdraudēs latviešu valodu tad, kad vairs neskanēs Latvijā vai no katra gludekļa. Kad latvietim, lai izdzīvotu Latvijā, būs nepieciešama tikai sava dzimtā valoda. Kad, latvietim pievienojoties jebkurai krieviski runājošai cilvēku kompānijai, visi pāries uz latviešu valodu tikpat raiti, kā tagad latvieši pāriet uz krievu sava sarunbiedra dēļ.

Citiem vārdiem, tad, kad latviešu valoda būs mūsu kopīgā valoda, visas sabiedrības saziņas līdzeklis. Kad latviešu valoda zaudēs savu tagadējo fetiša čaulu un kļūs par visu sabiedrību vienojošu audumu, Latvijas nacionālo valodu, Latvijas nācijas valodu. Kad mēs visi savās un cits citā acīs kļūsim par latviešiem, nacionāliem (ne etniskiem). Kad tavai nacionālajai piederībai būs daudz, daudz lielāka nozīme, nekā tavai etniskajai izcelsmei.

Lai tas notiktu, nepietiks ar to, ka visi Latvijas krievi iemācīsies runāt latviski. Nepietiks arī ar to, ka visi to publiski arī lietos. Ir nepieciešams arī tas, lai šo 20 gadu nepārtrauktā histērija būtu izgaisusi.

Tas bez šaubām prasīs daudz laika, jo kaislības, kas tagad virmo gaisā un kuras mēs saistām ar starpetniskajām attiecībām, sakņojas, pirmkārt, šokā par dzīves netaisnīgumu un, otrkārt, sabiedrības atomizācijā, visā, kas ir nācis līdz ar tirgus konkurenci un nepieciešamību būt konkurētspējīgam. Šoks pāries, dzīve normalizēsies, tirgus konkurence kļūs par normu un neizraisīs histērisku reakciju, ja sabiedrības pasūtījums pēc tiesiskuma, atbildības un soda neizbēgamības vienudien tomēr kļūs tik dominējošs, ka politiskā elite to vairs nevarēs ignorēt. Bet tas ir nedaudz cits stāsts.

Protams, arī starpetniskajām attiecībām un valodai ir sava loma kopējā sabiedrības slimīgajā stāvoklī, bet tā ir tikai maza un nenozīmīga daļa mūsu realitātes. Jo valodas jautājumā nav nekā jauna, izņemot to, ka krievi tagad runā latviski, kas Latvijai vēsturiski ir patīkamas pārmaiņas, kas gan nemīkstina tirgus nežēlīgumu un neiztaisno dzīves netaisnīgumu nevienam.

Tāpat ar krievu valodas statusu. Tas arī tagad nemainītu dzīves ritmu un nepadarītu mūs vienlīdzīgākus likuma priekšā. (Negribu atkārtot banalitātes par angļu valodu. Tā vispirms cilvēkiem kaut ciešami jāiemācās, pirms sākt prognozēt tās ietekmi uz latvisko identitāti.) Vēl jo mazāk krievu valodas statuss mainīs kaut ko nākotnē.

Arī tagad krievu valodas otras – ne vienīgās – valsts valodas statusam nav nekādas praktiski pielietojamās nozīmes. Lietošanas instrukcijas – arī zālēm – ir arī tagad pieejamas vairākās valodās (var padomāt, visi tikai to dara, ka lasa instrukcijas…). Ārsti tāpat runā ar pacientiem pacientu valodā.

Kā otrai – ne vienīgajai – valsts valodai, tai nebūtu arī tās praktiskās nozīmes, uz kuru nešaubīgi cerēja tie ļoti daudzi naivi, apolitiski ļaudis, kas mobilizējās uz parakstu vākšanu un vēlāk uz balsošanu. Krievu valodas citādāks statuss neļautu viņiem pilnībā nožogoties no latviskās vides, ignorēt latviešu valodu un – bija arī tādi, kad visā nopietnībā uz to cerēja – pieprasīt, lai pārējie uzrunātu viņus tikai krievu valodā.

Jā, praktiskās nozīmes nekādas. Krievu valodai kļūt par otru valsts valodu būs iespējas tad, kad tā vairs nebūs no praktiskā viedokļa vajadzīga Latvijā.

Bez praktiskās ir arī cita nozīme – humāna. Kad mēs būsim nobrieduši humānismam, mūsu atmaigušās sirdis noteikti izpratīs arī tāda soļa nozīmi. Tā būs tīri morāla, simboliska, taču es gribētu uzsvērt morālo: tā ir atzīšana, cieņa, varbūt, arī pateicība – viss, ko nevar nopirkt, izspiest ar varu vai pieprasīt pat ar likumu.

Citiem vārdiem sakot, krievu valoda, iespējams, kļūs par otru Latvijas valsts valodu tad, kad krievi būs pierādījuši, ka paši ir daļa Latvijas, tās īstās Latvijas, ne bijušās impērijas provinces, bet tās latviskās Latvijas, vienīgās, kura tik var pastāvēt.

Bet arī to no krieviem vai kāda cita nevar, nedrīkst pieprasīt. To nevar arī izmērīt, lai noteiktu stingrus kritērijus un vadlīnijas. To var tikai izjust, personīgi pārliecināties un atzīt. Man šķiet, ir muļķīgi pieprasīt no cilvēkiem kaut kādus mutiskus lojalitātes apliecinājumus. Godīgi kāda mirstīgā priekšā to pateikt nevar. Negodīgu apliecinājumu var vēlēties tikai muļķis.

Un galu galā kāpēc es vispār runāju par kaut kādām iespējām krievu valodai kļūt par otru valsts valodu? Vienkārši tāpēc, ka tā Latvijā bija un būs. Tā ir daļa Latvijas kultūras un identitātes. Arī vienotajā latviešu nācijā būs nemazums tādu, kuri ikdienā mājās un darbā runās savā dzimtajā krievu valodā.

Tā ir mana vīzija par Latviju. Es nebūtu izdomājis zīmēt idilliskas bildes par nākotnes Latviju, krievu valodu un humānismu, ja es nezinātu pilnīgi droši, ka tas darbojas dabā un pasaulē pastāv tādi piemēri.

Es sāku šo ierakstu ar pozitīvās stimulācijas pieminēšanu. Mana vīzija ir burkāns tiem, kas jūtas traumēti valodu karā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff