pirmdiena, 2012. gada 26. marts

Repše un citi. Ko jūs darāt politikā?

Interesants laiks! Briest jaunas partijas.

To varēja paredzēt pēc anti- un nedemokrātiskās centralizācijas viļņa sakarā ar Vienotības izveidi. Laikam tas fakts, ka neviena no Vienotības partijām sevi, acīmredzot, nav saglabājusi patstāvīgai attīstībai, liecina par to, ka tām īsti nebija dzīvotspējas. Galu galā vecie līderi, dinozauriņi, the dinos, apvienojušies, lai izdzīvotu, nevis veidotu spēcīgas domubiedru grupas, radītu jaunas idejas, koptu savu ideoloģiju. Ok, vecā dziesma.

Repšes biedrība. Par attīstību, jā. Veči uzvalkos. The dinos, there we go again. Tas varētu – varētu – šķist interesants, ja tas nebūtu tik komisks. Spriežot pēc tā, ko var dzirdēt un lasīt, ieskaitot viņu pašu webvietni, es nesapratu, ko viņi vēlas politikā. Viņi vēl laikam domā, ko tad viņi piedāvās sabiedrībai, izņemot vecos pārgremotos vēžus uzvalkos.

Tāda bezdzimuma, bezgaršas un, es atvainojos, arī bezgaumes, bet, protams, protams, arī bezideoloģijas uzvalku parāde. Veči atraduši 20 minūtes pafočēties „mājaslapiņai”, uzvalkus vai vienā „Boardroom killer of the day” nomā ar stundas tarifu nomājuši. Jocīgi.

Es dzirdu/lasu dažus nopietni apspriežam uzvalku večus. Te, manuprāt, apspriešanas vērts ir tikai tas, ka politiku atkal gatavojas pārdot un nopirkt, saplūdināt ar biznesu. Biznesmeņiem nav ko darīt politikā. Klausoties nabaga Gunāru Ķirsonu par viņu politisko pieredzi Šlesera/Šķēles projektā, bezmaz vai ar asarām acīs redzi, cik naivi un nezinoši tie biznesmenīši ir politikā un sabiedriskajā komunikācijā. Cik naivi savtīgi, cerot atrisināt sava biznesa problēmas uz sabiedrības rēķina. Nē, sēdiet savos biznesos un radiet pievienoto vērtību kur esat virtuozi.

Daudz kā kopīgā var saskatīt ar Vienotību, neatkārtošu jau trīsdesmit reizes citu novērtotāju atkārtotos novērojumus. Pateikšu savu. Man Repšes grupa atgādina Vienotību ar savu bezideoloģiskumu un mākslīgumu. Taču Vienotībai apakšā bija dinozauriņu izmisums – šausmīgi gribējās izdzīvot. Vai Repšem un viņa uzvalku boardroom killeriem it tāda pati misija?

Kopumā bad, bad, bad, neticu.

Olšteinieši :) Oh boy, oh boy. Liberāļi. Var jau būt, kas zin. Jauniešu simpātijas ir tik romantiskas, cik nepastāvīgas, vai otrādi. Vairāk neko neteikšu, jo tik neprofesionāli un muļķīgi uzvesties politikā bija jāprot. Tas gan nav nekāds joks. Tas ir kaut kas daudz, daudz jocīgāks par joku.

Par Amerika "partiju" labāk par dzirdēto Krustpunktā es nepateikšu.

Kredo! Man liekas, ka politiķim jābūt skaidram kredo, ko un kāpēc viņš vai viņa ir politikā. It kā pats par sevi skaidrs – lai piedalītos cīņā par varu. Bet tas taču nav viss – tālāk seko: lai realizētu savas idejas, savu programmu. Vai ne?

Kredo! Katram, kas pošas politikā, jāsāk ar kredo. Piemēram, es esmu tas auns, kam nekrata ideoloģijas, vērtības, reputācijas, kam viens pīpis par politisko atbildību kopā ar sabiedrību un tās interesēm, kas ir gatavs pārdot dvēseli par sviestmaizi, nobalsot par jebkuru blēdību, uzmest jebkādu domubiedru, apkaunot savu valsti un diskreditēt demokrātiju. Tas arī ir kredo.

Varbūt, šīs trīs tiger-roaring-bulldozer-partijas tieši šādu te kredo atrod par vispieņemamāko Latvijas apstākļiem. Bet visumā nekādi oriģināli savā izvēlē viņi Latvijas politikā nebūs.

svētdiena, 2012. gada 25. marts

Жить единым человечьим. Об искореженном имперском

Тема империи. Российской, Кремлевской, вчерашней, больной, сословной, воровской, стеклянноглазой, где люди – говно под ногами. Она должна распасться. Помню, лет уже почти 20 назад меня об этом спросил знакомый американец – куда Россия пойдет дальше. Откуда я знал? Но ответил: к дальнейшему распаду. Потому что такова была логика исторического процесса. Россия была не в пример демократичнее, гораздо беднее и несчастнее нынешней. Тогда она раскалывалась как тающая льдина под весенним солнцем – естественно. Сейчас она идет в том же направлении, но уже как изожранный термитами – коррупцией и беззаконием – пень. В том же направлении.

Это я все к тому, чтобы процитировать Владимира Войновича (кто не читал его «Москва 2042» – маст-рид) из интервью с ним на «Эхе» 23-го марта.
ВЕДУЩАЯ – Владимир Николаевич, (..) вы понимаете, что (..) даже в страшном сне себе представить не можем, что мы станем обыкновенной маленькой страной европейской? (..) Почему это приятно уху слышать? Великая держава, империя. (..) А какая альтернатива? Либо империя, либо что, сырьевой придаток запада?

В. ВОЙНОВИЧ – Так она и империя, и сырьевой придаток при этом, а когда она распадётся, она как раз перестанет быть сырьевым.

ВЕДУЩАЯ – А вы бы хотели, чтобы она распалась?

В. ВОЙНОВИЧ – Я хотел бы, чтобы она была… чтобы это пространство, где я существую, пока я существую, чтобы оно было человеческим (..) Дело в том, что когда мы (..) клали много жизней чеченских и русских (..), чтобы Россия была единой и неделимой, это так же глупо, как (..) не вырезать опухоль только потому, что она единая и неделимая часть нашего организма (..) Я хотел бы, как говорил Маяковский, жить единым человечьим общежитием. Я хотел бы, чтоб все со всеми дружили, чтоб можно было беспрепятственно ездить, везде чувствовать себя дома на всей планете Земля, вот так я бы хотел. Но для этого должны быть везде однородные законы, однородные человеческие законы. К сожалению, в ближайшее время… 
Я бы выделил – жить единым человечьим. «Общежитие» оставлю в воздухе, слово, на мой вкус, неудобоваримое, ну да бог с ним. Сколько живу, сколько езжу, сколько узнаю, столько убеждаюсь, что люди везде дышат одним и тем же воздухом и одними проблемами, рождаются и умирают, скорбят и бывают счастливы одинаково, как клоны. Вслед войновичской метафоре, проведу параллель между наростом, опухолью и воровскими империями – от них надо избавляться, чтобы не сгнить как сожранный путинцами пень.

Добавлю только, что искореженное совдеповское сознание не отпускает из скрюченных когтей не только имперцев-россиян. Сколько вокруг – в Латвии и от латышей, и от русских – приходится слышать о ЕС, НАТО, США, как об империях, присоединивших к себе Латвию. «ЕС – тот же СССР» – фраза сколь расхожая, столь дурацкая. Как и остальные конспирологические бредни. Говорить такое – значит не понимать сути происходящего. Нет, не империи. Нет никакого заговора по захвату ни иракской нефти, ни латвийской недвижимости, ни российских танковых заводов. Не стану углубляться в эту суть, ее надо просто знать, узнавать, интересоваться, это – что называется hard facts. И не повторять чужие глупости.

sestdiena, 2012. gada 24. marts

О моральной ответственности русских в Латвии

Вопрос не просто больной – кровоточащий, как незаживающая рана под бандажом. Не лечит ее время, и люди не лечат, бояться посмотреть на гниющую плоть, вдохнуть зловоние. Неприятно, мало эстетично, безответно, само отвалится. А что, если вместе с головой? Тут бы помог международный трибунал, новый Нюрнберг – над сталинизмом (можно по-другому называть: большевизмом, ленинизмом, тоталитаризмом, коммунизмом, совдеповщиной, совком) во всех его стадиях, вплоть до поражения путча 1991 года. Это облегчило бы участь и русских, как логических проводников, переносчиков этой беды ХХ века. Такой трибунал произнес бы большую часть слов за самих русских. Как это сделал послевоенный Нюрнберг за немцев, для них. И немцам осталось только согласиться и покаяться – и вернуть себе доверие, перестать быть изгоями, возродиться. Мы же знаем, что так оно и было, что это реальность, никаких красивых слов, никакого прекраснодушия. Грязь, сирость, убогость, стыд, какие уж тут красивые слова?

В записи Latvija vaidekolonizācija я предположил, что обе этно-лингвистические группы Латвии могли бы довольно быстро найти общий язык в осуждении сталинизма и признании того, что оккупация была преступлением против латышей, осуществленным руками русских. Комментатор Kolpants упрекнул меня в переходе на «этничности» (по аналогии с личностями), что и за латышами то сё найдется, и Сталин не был русским.

Речь идет об ответственности за режим, моральной, которую нельзя гарантировать и потому – нельзя требовать нахрапом. Ее можно только признать и только добровольно.

Русские в данном случае не как этническая группа, тем более этническое меньшинство, повинное в злодеяниях, а некое тождество молчаливому, податливому, пластилиновому, если не сказать рабскому, большинству тоталитарной империи. Хоть империя никогда не была в пресловутых интересах "русского народа", именно русские были ее адской машиной, приводными ремнями, кровью, руками и ногами. Русские были переносчиками империи, ее сталинской идеологии и людоедской практики. Это моральная ответственность солдата, идущего на смерть по чужому приказу за чужие идеалы, и его потомков – за то, что не воспротивился преступному приказу, за то, что нет своих идеалов, за безразличие. Признать такие вещи – это, по-моему, огромное достижение.
Kolpants: 
Тогда и латышам надо будет признать общую ответственность например, за  команды карателей. Или например, за стрелков, благодаря штыкам которых Ленин удержался в критический момент.

Или например, пусть тогда латыши признают, что сами виноваты, что молча приняли ультиматум СССР, а не сопротивлялись как финны. Которые стати теперь вполне ладят с Россией, хотя тоже могут найти повод обижаться и за войну и за отобранные территории.

Ситуация, когда один народ признает свою некую коллективную вину, хороша только тогда, когда идет такое некое общее покаяние. Покаялись обе стороны, и стали жить дальше, без постоянного возвращения к прошлому. Иначе это игра в одни ворота, воспитание в одних чувства вины и постоянное желание спекулировать на этом второй стороны "ну как же, вы вину свою общую признали, вот теперь сидите молча, какое к вам еще может быть отношение иное?"
Серьезные возражения, веские аргументы. Но ответственность латышей перед русскими – ничто в сравнении с растоптанной страной. Ни латышских стрелков в Москву, ни латышских полицейских в Белоруссию не посылал кровавый рижский режим. Латвия не воевала с Россией, не выставляла ультиматумов, не подписывала секретных протоколов о разделе российской территории, не высылала семьи в 24 часа в тайгу.

Латвию не в чем упрекнуть и сейчас, кроме маловразумительной бараноголовости в отношении ратификации конвенции о языках этнических меньшинств. Но даже эта ратификация все больше и больше приобретает черты принципиального, а не практического вопроса, потому что благодаря твердой убежденности латышей в важнейшей роли языка в национальном строительстве число людей, не говорящих в Латвии по-латышски, стремительно сократилось. И при этом русскоговорящие пользуются широчайшей сферой применения своего языка в Латвии в личном и публичном пространстве. Да и неграждане остаются негражданами из нежелания покидать свою зону комфорта. Мы отлично знаем, что возможность получения гражданства есть у всех. Латвию просто не в чем упрекнуть.

И уж никак нельзя упрекнуть в том, что, мол, сами виноваты, не сопротивлялись как финны. Это все равно, что упрекать изнасилованную женщину в том, надела облегающую кофточку и не размозжила насильнику его тупую балду. Нет, надо видеть и думать дальше шариатской логики.

Обеим сторонам не обязательно каяться, если одной из них каяться не в чем. Немцы до сих пор каются вполне себе "безответно", потому что перед ними каяться некому. Ну, разве только все тем же русским за массовые изнасилования в Германии в 1945-м году. А так, в чем перед немцами каяться евреям, тем же латышам, полякам?

Было бы неплохо обеим сторонам торжественно перестать поливать друг друга, как это происходит в Латвии в последние 25 лет. Здесь вполне обоюдно. К счастью, пока не в чем особо каяться.

Финны? Не забывают о той войне ни не секунду. Например, не отменяют призыв в армию, потому что в обществе сильны патриотические и анти-русские сантименты. И молодые финны сами реально хотят пройти военную подготовку, чтобы быть готовыми отразить новое нападение. А нападение ожидается только с одной стороны, и война с Грузией вызвала массу эмоций. Кстати, очень любят вывешивать карты с изображением границ на конец 1939 года. Но обратно отобранные территории не хотят – уж больно изгажены, да и финнов там с тех самых пор нет.

Вполне ладят? Вот здесь соглашусь: Финляндия – единственная развитая демократия среди непосредственных соседей России, чем собственно и подтверждает тезис о естественном миролюбии демократии. Финляндия – единственный вполне взрослый сосед России и потому понимает, как нужно себя вести с подростком в период гормональных бурь. Финны очень рациональны, не несут лишней пурги, улыбаются, но и не бегут поклониться Кремлю на всякие дни и ночи побед, не говорят и не собираются говорить с Кремлем по-русски, не объявляют себя мостом между Западом и Россией, потому что вполне самодостаточно сами Запад и Север. И тихо, сдержанно, но вполне круглосуточно дистанцируются.

Финляндия отличный пример для Латвии. Северное нескандинавское государство с похожей судьбой и ментальностью, но гораздо более рациональное и сдержанное. Именно такой Латвия была бы, если бы не оккупация. Именно такой Латвия будет, если сможет создать национальное государство (читай: консолидированное общество, соверменную нацию на базе общих вполне осязаемых домашних ценностей).

Я считаю, что признание русскими гражданами (к ним я причисляю и тех, кто по личному выбору пока пользуется удобством своего «негражданства») оккупации как преступления сталинизма, осуждение сталинизма могло бы стать солидным фундаментом для общественной консолидации в Латвии. И дать мощный импульс созданию единой нации, освобождающей энергию и интеллектуальный потенциал для прорыва в экономике и укрепления благосостояния в условиях гражданского мира и солидарности. Это не единственное условие для лучшей жизни дома, но без общих ценностей латвийское общество не объединится и не высвободит энергию.

Поэтому необходимо признание того, что оккупация была преступлением против латышей, осуществленным руками русских. Я полностью отдаю себе отчет в том, как на самом деле тяжело это было бы сделать в нынешней ситуации. Но я при этом призываю четко отделить лингвистически русское население Латвии от собственно преступников.

Русские, живущие в Латвии, – не преступники и не несут никакой юридической ответственности за преступления, совершенные сталинским Советским Союзом. Именно это должно быть четко осознанно и признано. И именно поэтому русские должны последовать примеру немцев и безоговорочно осудить преступления, совершенные руками прежних поколений.

trešdiena, 2012. gada 21. marts

Latvija vai „dekolonizācija”

Šī ir mana novēlotā reakcija uz komentāriem pēc ierakstā, kuros atbalstu Eduarda Liniņa izteikumus radio ēterā.

Ja īsi, tad komentētāji vienojušies, ka dzīvot draudzīgi viņi visi kā viens negrib. Un ir pārliecināti, ka tā ir visīstākā patriotiskā pozīcija. Man šķiet, tā ir galīgi dumja un bezatbildīga pozīcija. Tātad, ja īsi, tad katram vēl ir jāizdara sava izvēle – kas garšo labāk, Latvija vai „dekolonizācija”. Vai nu viens, vai nu otrs.

Es esmu par Latviju. Es esmu par modernu latviešu nāciju un latviešu nacionālo valsti, kur gars, demokrātija un latviešu unikālā kultūra garantē unikālās Latvijas valsts neatkarību, kuras ideāli un vērtības apvieno latviešus, latviski un krieviski runājošos latviešus. Tapēc esmu pret sabiedrību šķeļošo aklo naidu. Bet tie, kas par „dekolonizāciju”, par vieglprātīgo mētāšanos ar vārdiem, - tie, manuprāt, pieslejas sovjetu piektajai kolonnai.

Un tagad plašāk.

Viss etniskais, kas ir pacelts līdz principu un kritēriju līmenim, manā uztverē ir nepieņemams. Šis atzinums parasti attur mani no viedokļa paušanas par etnisko strīdu. Es nesaprotu, par ko var strīdēties par pamatu ņemot savu un oponenta etnisko izcelsmi. Tāpēc es vairos no šīm „diskusijām”.

Taču naids mani skumdina. Es protestēju pret naidu. Un ja manu protestu pret etnisko naidu kritizē no tām pašām naidu provocējošajām pozīcijām, es atbildu ar šo mēģinājumu izvērtēt šo pretrunīgo pozīciju dabu.

Šis ieraksts tapa kā atbilde uz Elv komentāru tepat un dažiem citiem komentētājiem. Es pateicos visiem, kas izteica savu viedokli par tēmu (lai gan spēle bija vienos vārtos, bet lai paliek). Atbildu tikai tiem, kas palīdzēja man vēlreiz pārdomāt savu pozīciju.
Elv:
„Vispirms tiek jaukts cēlonis ar sekām. Tieši okupācija un kolonizācija ir šodienas problemātikas sakne.”
Jā, okupācija ir lielā mērā šodienas problēmu cēlonis, tieši un netieši. Bet arī tā būtu tikai viena patiesības puse. Diemžēl, ja sekas izmanto ļaunprātīgi, sekas kļūst par jauniem cēloņiem. Un jo tālāk esam no īstajiem cēloņiem, jo vājāka ir saikne ar notikumiem 1940. un 1945. gadā un reāli mazāka nozīme vēsturei.

Patiesībā šī saikne jau ļoti sen ir ļoti asimetriska latviešiem un Latvijā dzīvojošiem krieviem. Latviešu vairākumam, tām paaudzēm, kas aktīvi piedalās publiskajās debatēs, ir kaut pastarpināta, ne personīga, bet tomēr saikne ar noziegumu pret Latvijas valsti. Vairākumam Latvijas krievu nav un nekad nav bijis nekādas saistības ar šo noziegumu. Tas ir fakts. Latvijā dzīvojošie krievi nav piedalījušies agresijā vai kādā citā noziegumā pret Latviju un latviešiem.

Bet pārmetumus sev par okupāciju, mēģinājumus padarīt viņus kaut par morāli atbildīgiem par pāridarījumiem latviešiem laikā pēc otrā pasaules kara – to viņi uztver kā agresiju pret sevi. Pie tam kā agresiju, kam pamatā ir primitīvā rusofobija, neiecietība, nevis mēģinājumi panākt vēsturisko taisnīgumu. Tā sekas kļūst par jauniem cēloņiem, ko pieļaut nedrīkst, jo tā var viegli izraisīt domino efektu.

Pārāk brīvā spēlēšanās ar „okupācijas” un „kolonizācijas” terminiem publiskajās debatēs nevieš lielāku skaidrību par to, ko īsti pārmet krieviem.

Ja runa ir par okupāciju un pārmetums ir par tās neatzīšanu, es esmu pārliecināts, ka abas puses varēs diezgan ātri panākt kopīgu valodu, nosodot staļinismu, totalitārā režīma noziegumus un atzīstot okupāciju par krievu rokām pastrādāto noziegumu pret latviešiem.

Šai atzīšanai vajadzētu sekot apņēmībai vairs nekad nepieļaut agresiju pret Latviju un iekļauties modernajā Latvijas nācijā. To var darīt soli pa solim, pamazām panākot arvien lielāku izpratni no krievu puses par latviešu mērķiem un nodomiem – celt kopīgu nāciju, valsti, nākotni. Tā ir pietiekami spēcīga un racionāla motivācija nākt pretī un līdzdarboties.

Šis scenārijs ir iespējams, ja latviešu vidū pastāv pietiekami skaidra nācijas apziņa, kas neizbēgami izslēdz nepatiku pret krieviem kā krievu etniskās izcelsmes indivīdiem, jeb rusofobiju.

Un otrādi, nepatika pret krieviem padara šo pozitīvo scenāriju neiespējamu. Nepatika, jeb naids, pret krieviem, tie ir, savukārt, pārmetumi nevis par to, ka kaut kādu sen mirušo krievu rokām Latvija tikusi okupēta, bet pārmetumi par to, ko šo krievi nekādi izmainīt nevar, par to, par ko neviens nav atbildīgs, – par savu etnisko izcelsmi.

Tāpēc runājot par tā saucamo „dekolonizāciju”, Liniņš izsakās par „etnisko tīrīšanu”, kā vienīgo „kolonizācijas problemātikas” risinājumu. Etniskā tīrīšana ir starptautisks noziegums. Bet ja „dekolonizācija” nav „etniskā tīrīšana”, ja tā nav masveida piespiedu izsūtīšana uz etniskās izcelsmes pamata, ko tad īsti sevi ietver „dekolonizācijas” jēdziens? Ja tas īsti neko nenozīmē, es domāju, nav īpaši gudri ar to spēlēties, mēģinot panākt kopīgu valodu par Latvijas nākotni.

Jā, Jums ir taisnība, politiķi nerunā par „dekolonizāciju”. Es domāju, to vajadzētu izslēgt arī no sabiedriskajām debatēm.
Elv:
„Nekorekti ir arī absolutizēt dažu latviešu "ķēķa valodā" izteikto sašutumu par (..) šodienas prasībām, atgādinot ka vispār pati situācija ir radusies no latviešu tautas izvarošanas, un (..) sašutumu rada nevis latviešu "naids" pret krieviem, bet gan krievu kopienas līderu nekorektās un apvainojošās prasības pret Latviju un latviešiem.”
Šķiet, Jūs pats absolutizējat un liekat vienādības zīmi starp „latviešu tautas izvarošanu” un „krievu kopienas līderu prasībām”. Te ir liels pārpratumu kamols. Es lieliski saprotu, ka tieši tā – „ķēķa valodā” – liels vairums latviešu tiešām uztver situāciju. Paanalizēsim, pašķetināsim vaļā šo kamolu.

Ja Latvijā dzīvojošie krievi ir „kolonisti”, vēl jo vairāk „legalizējamie”, kas, vēl jo vairāk, ceļ „prasības pret Latviju”, tātad Latvijā dzīvojošie krievi nav Latvijas sabiedrības daļa. Ja „krievu kopiena”, visi kā viens, ar saviem „līderiem” ir atbildīga par „latviešu tautas izvarošanu”, tātad tai jāsēž klusi un pamazitiņām „jālegalizējas”, nevis jāapvaino latviešu tautu, paužot kaut kādas prasības.

Protams, ar tādu uztveri mums ir ļoti tālu līdz tai pozitīvajai motivācijai, kura palīdzētu salīdzinoši ātri panākt kopīgu valodu. Šis ticējumu, maldu, mītu un stereotipu kamols ir tik destruktīvs, tik tāls no realitātes, ka ar to būtu lieki meklēt jebkādus saskarsmes punktus.

Kāpēc? Tāpēc ka Latvijas krievi ir Latvijas sabiedrības daļa, katrs no viņiem ir līdzvērtīgs indivīds un ar tādu pašu saikni ar valsti kā jebkurš cits, kas legāli dzīvo Latvijā un maksā nodokļus. Neviens no viņiem nav izvarojis latviešu tautu.

Viedokļu un prasību paušana nav jāuztver tik dramatiski un histēriski kā „tautas izvarošanu”. Pārmērīgā emocionalitāte tikai traucē.

Kas attiecas uz „prasošiem līderiem”, arī te jābūt delikātam un ir jāprasa katram, vai viņiem ir kādi „kopienas” līderi, par kuru prasībām tātad krieviem būtu jāatbild. Es neticu kolektīviem viedokļiem, kolektīvām prasībām (tāpat kā kolektīvām tiesībām, atbildībām un pienākumiem). Viedokļi ir individuāli un daži var būt populāri un atbalstāmi, bet tas nepadara tos par kaut ko tādu, par ko jāprasa totālā atbildība visiem iedomājamās „kopienas” locekļiem, sākot no zīdaiņiem.

Jā, viedoklis var nepatikt, tam var nepiekrist, bet ja tas nav noziedznieka „viedoklis” par savu upuri, tas jāuztver ar pacietību, ja gribi, lai tāpat tiktu uztverti tavi viedokļi. Jā, var nepatikt cita cilvēka gaume, izvēloties televīzijas kanālu, bet ja izrādās, ka izvēlētie informācijas avoti negatīvi ietekmē cilvēka attieksmi pret paša valsti, kas gan ir fakts Latvijas realitātē, – rūpīgi jāizvērtē, kas ir novedis pie šādas izvēles un ko var darīt, lai mazināto šo negatīvo ietekmi.

Un tā būtu arī atbilde komentētājam Harim, kurš domā, ka „ir jāprasa no katra kolonista, kurš (..) noliedz PSRS noziegumus un [atbalsta] šo noziegumu seku restaurāciju,” un ka valoda ir centrālais aspekts jebkurā disputā. Nē, viedokļus un uzskatus nevar pārmest un uz to pamata kādu vajāt. Tos var tikai atspēkot.

Kas attiecas uz valodu, es drīzāk piekristu komentētājam Kalvim Apsītim, ka „domstarpības sen vairs nav par valodu prasmēm (nepieciešamību apgūt latviešu valodu it kā atzīst visi), bet gan par attieksmi pret Latvijas valsti.” Tas tik tiešām ir attieksmes jautājums – kā krieviem, tā latviešiem. Un arī šajā sakarā es varu tikai atkārtot Liniņa teikto: pirms prasīt pareizo attieksmi un lojalitāti no krieviem, latviešiem kritiski jāizvērtē sava attieksme un lojalitāte Latvijas valstij.

Īsti nesapratu, kāpēc Kalvim bija jāizdomā muļķības – „ja kādam nepatīk SC - tātad viņš vēršas pret krieviem kā tādiem, utml.”, ko it kā teicis Liniņš. Neko tik klaji idiotisku Liniņš nebija teicis. Tādu apgalvojumu atrast Kalvja Apsīša komentārā man personīgi bija nepatīkams pārsteigums.
Riņķī apkārt jautā:
„Uzzīmē aptuvenu virzienu, kurā attīstīsies sabiedrība Latvijā, (..) uz kādiem balstiem var balstīt saliedētu sabiedrību LR?”
Varu tikai pateikt, ka attīstīsies tajā virzienā, kuram būs vislielākā piekrišana sabiedrībā. Cits stāsts, ar kādām manipulācijām to var sasniegt, bet tas mani neinteresē. Kas attiecas uz to, kurā virzienā es gribētu, lai sabiedrība attīstās, par to es jau rakstīju, bet arī tā nav šī brīža tēma. Es ticu dabiskai attīstībai. Ja Latvijas sabiedrības vairākums, pirmkārt, protams, latvieši, būs noskaņots par labu izolācijai, iekšējai konfrontācijai, Latvija paliks Krievijas orbītā un attīstīsies kā feodāla Krievijas un Baltkrievijas sabiedrotāja.

Lai materializētu rietumu un ziemeļu modeli, Latvijai ir absolūti nepieciešama konsolidēta sabiedrība. Citādi Latvija nevarēs realizēties kā rietumvalsts. Latvijai, visās valodās runājošiem latviešiem ir vajadzīga nācija.

Uz kādiem balstiem? Tas man atgādina par kādu sen redzēto komentāru: „kas man, latvietim, varētu būt kopīgs ar krievu?!” Ļoti vienkārši, zeme, gaiss, ūdens, ekonomika, valsts, sabiedrība, Latvija. Tas ir tas kopīgais. Ir daudz arī cita, kas ir kopīgs. Bet patiesībā tālāk pat nav jāiet. Latvija. Un tās nākotne.

Ja tomēr iet tālāk, tad vēl kopīgas ir rūpes, laimes meklējumi, mīlestība, bada sajūta, fizikas likumi, valsts likumi. Demokrātija, partijas, tiesiskums, korumpēto politiķu neievēlēšana, atbildība par godīgu un kompetentu valsts pārvaldi. Valoda, kultūra, gaume, telpas un laika izjūta.

Ir arī kopīgs nelabvēlis – autoritārais Kremlis. Krievi, izolēti no latviešiem, krīt par vieglu upuri autoritārā režīma propagandai. Izvēloties starp saldiem meliem televizorā un naida retoriku tā teikt „mājās”, liela daļa izvēlas melus. Izvēle, protams, ir plašāka, un to abām pusēm piedāvā tādi intelektuāļi kā Liniņš, bet tos ir grūti sadzirdēt aiz agresīvās abu pušu šovinistu aurošanas. Tāpēc intelektuāļiem ir jāpalīdz, ko es arī ar prieku daru.

Ir lietas, kas laikam nekad nebūs kopīgas: 16. marts un 9. maijs. Vienkājainie datumi. Es neredzu neko citu, kas principiāli šķeltu mūsu sabiedrību. Pat valoda nešķeļ, jo tā ir pārāk praktiska, pārāk vērtīga lieta, lai šķeltu. Esmu pārliecināts, ka valoda mūs vieno un valodai ir kolosāls potenciāls. Kas jādara ar tiem nelaimīgajiem datumiem, ir atsevišķas tēmas vērts. Paldies dievam, tie ir tikai divi datumi.

Protams, neviens jau nebāž ar varu kaut kādus tur „civilokupantus” vagonos un nesūta uz Sibīriju. Un nebāzīs. Tas nekad nenotiks. Nevienam uz to nebūs ne dūšas, ne resursu, ne atbalsta. Un ja tā, ir jāaptur tā stulbā un gļēvā naida retorika. Tā tikai saindē publisko telpu, kļūst par cēloni jaunām muļķībām. Jābeidz novēlēt viens otram ļaunu.

pirmdiena, 2012. gada 19. marts

Latvija 2012??


Foto: F64
Kam jābūt, lai pieļautu kaut ko tādu? Ja valstī netiek sakārtots pats mazākais, jebkādas normālās infrastruktūras pamatu pamats, ceļi, valsts stāv uz vietas. Šāviens ekonomikai kājā? Kauns? Bezatbildība un valsts pārvaldes idiotisms?

Es neesmu nekāds ceļu būves eksperts, bet es droši zinu, ka ne naudas trūkums noved ceļus līdz kara apstākļu cienīgam sabrukumam. Ne Lietuvā, ne Igaunijā šādu te infrastruktūras sairšanu nepieļauj ar stipri līdzīgiem, trūcīgiem resursiem.

Kaut kas ir pilnīgi nenormāli tajā, kā pārvalda Latviju. Es nesaprotu, kā var pieņemt lēmumus, kas noved pie tādas situācijas infrastruktūrā un nenest nekādu atbildību. Saeima, acīmredzot, nekontrolē, kā tiek izlietoti pieejamie resursi. Valdība nekontrolē ministrijas. Ministrijas nekontrolē savus iepirkumus un projektu izpildi. Vāja, slikti organizēta, neprasmīgi pārvaldīta valsts.

Es uzskatu, ka tas ir ilggadējās politiskās korupcijas rezultāts. Politiskā korupcija ir sāviens galvā. Politiskā korupcija ir sistēma, kas ļauj pie valsts varas atrasties nekompetentiem un negodprātīgiem cilvēkiem gadu desmitiem. Politiskā korupcija bremzē vai pilnībā aptur politisko konkurenci, kas attur radošus un godīgus cilvēkus no iesaistīšanās politikā un valsts pārvaldē.

Cipari. Foto: F64.

svētdiena, 2012. gada 18. marts

Гомберг: Чтобы случайно не оказаться защитником тех конвоев

Из подсмотренного где-то в истеричном, полусвободном русском латвийском интернете. Перепост коммента Евгения Гомберга в ответ на типичное нытье про «ясно же как божий день – все и вся против русских!».

Нытье привожу в полном объеме:
«Простите, Евгений, вот Вы, человек умный, состоявшийся, но такие наивные вещи почему-то пишете - ясно же, как божий день, что грехи коммунистов их интересуют не сами по себе, а единственно лишь как средство борьбы со всем русским в стране, против всего русского объявлена война. практически крестовый поход, а долбить русских грехами красных тут только средство, рычаг, на который очень удобно постоянно давить, так как и среди русских полно пострадавших от советского режима и им трудно возражать против "плохости" красных.»
Евгений Гомберг:
«А Вы плюньте на подтекст. Увидьте вещи как они есть. Не надо "А вы на шкаф, на шкаф залезьте" (..) Как средство борьбы со всем русским можно использовать и дверную ручку, зависит от степени шизофрении. Но все-таки стоит понимать одно. Вот Вы сейчас комфортненько ходите на митинги, Вам не набьют морду, потому что полиция, вы возмущаетесь этим их "чемодан, вокзал, Россия". Но не они это придумали. Для Вас это лозунг, а для их бабушек, да и родителей это был приказ, который выполнялся под конвоем. Спасибо, если еще давали чемодан собрать. И отстаивая свои права, я должен быть внимательным, чтобы случайно не оказаться защитником тех конвоев.»
Еще раз: Отстаивая свои права, я должен быть внимательным, чтобы случайно не оказаться защитником тех конвоев.

Конвоев, сталинизма, людоедов, крокодилов, убийц, насильников. Не становиться! Не становиться с шовинистическим энтузиазмом на людоедскую сторону!

Да, странно, если не сказать большего, рассматривать призванных в легион в 43-м борцами за независимость Латвии. Легион – это одна из многих трагичных несправедливостей в отношении латышей, обманутых, униженных, сотни тысяч раз искалеченных и убитых.

Но еще более странно, до омерзения уродливо считать своей точкой отсчета, своим бастионом, своими духовными учителями сталинских людоедов.

Спасибо и респект, г-н Гомберг! Г-н Лининьш! Латвийская весна? Какое было бы счастье.

svētdiena, 2012. gada 11. marts

Tumsonība. Vēlreiz par to, kas izēd latviešus

Naids nenostirpinās un neglābs latviskumu.

Lasot komentārus pēc ieraksta Ir.lv

Latvijas gaiss ir piesātināts ar pseidovēsturiskiem spriedelējumiem, rēķinu piestādīšanām, mūžīgo sūdzēšanos. Dzīvot šajā smacīgajā gaisā ir ļoti grūti. To pilnā mērā var apzināties, tikai paskatoties uz Latvijai tik tipisko naida – visāda, ne tikai etniskā, jo kur ir sakurināts viens naida tips, tur ir arī daudzi citi, – kultivēšanu un izolēšanās praksi no malas, un lai ir pietiekams laiks, lai salīdzinātu.

Lai vienudien ar šausmām apjēgtu, ka Latvijas ikdienišķā naida kultivēšana, tas ikdienišķais lingvistiski atšķirīgo cilvēku harassment uz pseidovēsturiskiem pamatiem ir eksotiska mežonība vai slimība no modernā 21. gadsimta sabiedrībā dzīvojošā cilvēka viedokļa. Ka par nelaimi liels vairums piekrāpto un nelaimīgo cilvēku šo harassmentu uzskata par sava latviskuma praktizēšanu.

Kā šis nožēlojamais pārpratums ir radies? Kāds nelietis licis tik daudziem cilvēkiem noticēt, ka viņu identitātei jābalstās uz primitīva naida? Tas man atgādina pareizticīgo vidū izplatīto pārpratumu, ka ticību un garīgo darbu pie savas dvēseles var aizvietot elkdievības rituāļi, cik reizes kurš ko apstaigās, cik metrus norāpos, cik stundas kādu rindu nostāvēs. Ne reizes, ne metri, ne stundas neatpestīs dvēseli. Naids nenostirpinās un neglābs latviskumu.

Man personīgi nav ilūziju, ka tie, kas līdz šim ir kultivējuši savu mežonību, šodien kļūs civilizētāki, gudrāki, pēkšņi sapratīs, kas ir viņu sabiedrības un valsts interesēs un kas nav. Problēma līdz šim ir bijusi, ka latviešu intelektuāļi un latviešu mediji izvairījušies par šo mežonību un tumsonību runāt, baidījušies no tumsoņu agresijas. Un joprojām baidās, mierinoši ķiķina. Bet ja ļaut slimot un trakot un palikt muļķiem un neārstēt, nekas nemainīsies. Traģiski.

Daudzi domājošie cilvēki, vai tie, kas nesen kļuvuši domājoši, kas aizbraukuši no Latvijas kaut kādu savu, bieži vien ekonomisku motīvu vadīti, ļoti iespējams, izvēlēsies neatgriezties šī slimīgi smacīgā gaisa, šīs nebeidzamās vakardienas, šīs nelaimīgās tumsonības dēļ.

Es ļoti, ļoti vēlos, lai Latvija pēc iespējas ātrāk pārslimotu savu mežonību. Ir ļoti žēl, ka harassmenta praktizētāji ir skaļāki un dzirdamāki sabiedrībā, un Latvijā viņu ir pārāk daudz. Bet ir arī tie, kam ir grūti elpot, bet kas, varbūt, vēl īsti nesaprot, kāpēc, vai saprot, bet baidās runāt skaļajiem harasseriem pretī. Tādiem cilvēkiem ir vajadzīgi drosmīgie un atbildīgie intelektuāļi, kā Eduards Liniņš.

Tas, kādai drosmei jābūt, lai paustu savu atšķirīgo viedokli Latvijā par sabiedrības konsolidāciju, liecina tikai par to, cik ielaista šī antiintelektuālisma slimība Latvijā ir un kāds morāls pagrimums līdz šim ir valdījis Latvijas intelektuāļu vidū. Es ļoti ceru, ka Latvijas sabiedriskajā domā briest pārmaiņas.

sestdiena, 2012. gada 10. marts

Latvijā jāzina par Putina režīma blēdībām

Attēls no Krievijas žurnāla The New Times

Latvijā jāzina par to, kā Putina ceturtā termiņa likumību un Krievijas varas leģitimitāti vērtē pašā Krievijā.

Nākas pat LR1 no zvanošiem klausītājiem dzirdēt diktatūras propagandas klišeju atstāstus par to, ka amerikāņi finansē manifestācijas par taisnīgām vēlēšanām.

Sevi cienošiem cilvēkiem neienāk prātā pārdot ne savu balsi, ne savu laiku, lai iestātos par taisnību. Viņiem, lai izietu ielās un izrādītu savu attieksmi pret blēdi, finansējums nav vajadzīgs.

Finansējums miljonos rubļu ir vajadzīgs blēdim, lai apmaksātu vergus, dzērājus un salašņas, atvestu viņus no desmitiem miestiņu un pilsētu uz Maskavu, lai nobalsotu "karuseļos" (vairākkārt) par Putinu un piedalītos Putinu atbalstošos mītiņos.

Latvijā par to jāzina, jābūt absolūtai skaidrībai par blēdīgo režīmu Krievijā un par to, ka pēc dažu ekspertu novērotāju argumentētiem viedokļiem, Putins savāca tikai 45% balsu 4. marta balsošanā un Krievijā patiesībā ir jārīko otrā vēlēšanu kārta.

Taču arī tad šīs vēlēšanas nebūtu taisnīgas, jo to likumība tika sagrauta vēl 24. septembrī, kad Putins ciniski lika Krievijas sabiedrību fakta priekšā par to, ka viņš nolēmis vairs neizmantot vietas izpildītāja pakalpojumus. Pēc tam pie Krievijas Valsts domes "vēlēšanām" netika pielaistas opozīcijas partijas un opozīcijas kandidāti pie "prezidenta vēlēšanu" farsa. Latvijā par to ir jāzina.

piektdiena, 2012. gada 9. marts

Liniņš. Intelektuāļa drosme nesamierināties ar tumsonību

Galvenais ir ne no kā nebaidīties, lai pateiktu taisnību.

Esmu sajūsmā par Eduarda Liniņa pēcreferenduma komentāru Latvijas Radio Krustpunktā 1. martā. Iesaku noklausīties. Es noklausījos divas reizes. Neko līdzīgi drosmīgu latviešiem par latviešiem neesmu dzirdējis. Domāju, ka tas ir bijis viens no pēdējo gadu svarīgākajiem notikumiem Latvijas sabiedriskās domas attīstībā un Latvijas garīgajā dzīvē.

Liniņa teiktais kopumā atbilst manam personīgajam priekšstatam par intelektuāļa, patriotiski noskaņota gudra cilvēka sakāmo savai auditorijai vienalga kādā formātā - medijos, politikā, blogā, sarunā ar draugiem vai kolēģiem. Bez liekā patosa, nemeklējot popularitāti, rūpējoties par savas sabiedrības tuvāko un tālāko nākotni.

Negribas jau nevienu antagonizēt, bet tas bija tik neparasti Latvijas Radio un lielā mērā Latvijas medijiem, tajos valdošajam noskaņojumam. Latviešu žurnālisti, moderatori, tādi kā Tomsons un pat Streips, vai intelektuāļi un politiķi - latviešiem, un krievu žurnālisti, kuru gan tikpat kā nav, - krieviem parasti neko nesaka pretī. Klausītājs, intelektuālā produkta patērētājs var gvelzt visādas fantasmagoriskas muļķības, atražot un propagandēt ksenofobiju, neiecietību populāru mediju ēterā - moderators Tomsons tikai ķiķinās un labsirdīgi iedūdos mikrofonā "ir arī tāds viedoklis".

Es domāju, katra indivīda, kas iestājas par toleranci, iekļaujošās demokrātijas vērtībām, pienākums būt neiecietīgam pret neiecietību. Cilvēknīdēja viedoklim nav vietas demokrātiskā sabiedrībā. Demokrātiskai sabiedrībai, šīs sabiedrības ikdienas praksei vienmēr ir argumenti pret cilvēknīdēju viedokļiem. Tie argumenti, normālā dzīve, funkcionējošā humānā sabiedrība atspēko naidu un padara naida kurinātājus par margināļiem, garīgiem bomžiem. Latvijas apstākļos mēs, protams, joprojām esam tālu no normālās dzīves, bet vai tāpēc jākultivē naids?

Katram ir tiesības paust jebkādu viedokli un katram ir tiesības zināt arī par slimīgiem noskaņojumiem. Bet sabiedriskos medijus – ne nodokļu maksātāju uzturētos, ne arī privātos – nedrīkst izmantot naida kurināšanai un neiecietību kultivējošo stereotipu atražošanai. Latvijas apstākļos, ļaujot klausītājiem izteikties, moderatoram jāprot pateikt pretī provokatoram un salašņam, ka naida kurināšana un neiecietība ir provokatora un salašņas sliktās audzināšanas rezultāts un personīgās aprobežotības izpausme. Ja medijam nav profesionāli sagatavota moderatora, ja ir tikai vienaldzīgi mikrofonā dūdotāji, medijs nevar atļauties šādas naida pusstundas. Jo tādējādi medijs atļaujas atstāt savus klausītājus tumsā, vienatnē ar saviem tumsonības demoniem.

Bet uz kopējā intelektuālā sekluma, morālā pagrimuma, valdošās mazdūšības un baiļu fona ir izcili, ka arī Latvijā ir tāds brīvs medijs un tāds gudrs un drosmīgs cilvēks, kurš savai auditorijai piedāvā paskatīties uz sevi no malas, no humānistiska skatupunkta, izgaismojot savas auditorijas bezatbildīgo liekulību, bērnišķīgo nežēlību pret saviem upuriem un plebisko vienaldzību pret pašu sabiedrības likteni.

Bravo!

pirmdiena, 2012. gada 5. marts

Путин и дебильная девочка. Русские еще не определились

После лет наблюдения за Россией (и Латвией) с высоты птичьего полета в безвоздушном пространстве, когда, кажется, сама история открывает тебе свои карты, оказаться и заблудиться в трех соснах – шок. Такой шок я испытываю каждый раз, когда мне представляется шанс поделиться своим тайным знанием с сочеловеками, когда оказываюсь в пространстве, воздухом вполне наполненным. Ведь в блоге многого не объяснишь. Хотя, кажется, для того и завел.

Вот очередная украденная «победа». Путин, аааа, ээээ, ыыыы – Яааа! Вааам! Абищаааал! И мыыы! Пабидииилииии!!! Ну-ну. Кого? Риторический вопрос, конечно. Здравый смысл, шанс на нормальное развитие, граждан, гражданское сознание, Россию.

Можно спорить, плакал этот победитель на Манежной от нахлынувшей нежности к себе, к только что изнасилованной стране, изнасилованной массе этих гавриков, привезенных из сотни изнасилованных мухосрансков, или там от ветра… Я вот думаю, крокодилы не плачут. Слезы у них крокодиловы. От счастья, от удовольствия от оприходования жертвы.

Россия – вона, живучая. Приходовать и приходовать. А она все ыыы да ыыы, как дебильная девочка. Нехорошая картинка, нехорошие ассоциации. Какие исходные данные, такие и картинки.

Так вот, это и есть мое тайное знание. Россия, как изнасилованная дебильная девочка в порванном, измаранном платьишке, вся в соплях, крови и, простите, говне, ползет к каким-то переменам.

А вот что это за перемены, будут ли их движущей силой путинские бенефициары – как еще не так давно казалось, да нет, реально было! – или все же надо ждать египетских сценариев с непосредственным участием этих ликующих гавриков, которые сегодня бандерложат вокруг Путина, а завтра будут жечь чужие машины и таджикские ларьки, – вот этого мне история еще не нашептала.

Катализирует ли Путин перемены? Несомненно. Русские обозреватели отмечали рост протестного энтузиазма после его телевизионного хамства. Прямое следствие. Косноязычие и безмозглость корявой едросовской контрпропаганды, откровеннейшая хрень, которую несли едросовцы на «Эхе», «Свободе», «Финаме», не могли не тронуть. Лучшего противоядия на путинский шарм просто не найти.

Очевидное желание все оставить без изменений, воровство, беззаконие, бесправие низших чинов и вседозволенность для более высоких в сословной России, – не может не катализировать перемены. И, наверно, правы те, кто считает, что их темп, который до сих пор дух не захватывал и скорее навевал скорбные думы о долготерпении, тыры-пыры, – темп будет нарастать.

Очевидные на первый взгляд вещи, оказывается, могут вовсе не и не оказаться основой для столько же очевидных и логичных выводов. Я возвращаюсь к трем соснам. Это из моего личного общения с людьми, мне близкими и, в отличие от меня, лично погруженными в российскую кашу. Без имен и адресов.

Оказывается, ответом на клептократическую вакханалию, которую устроил своей стране узурпатор, на беззаконие, на это серийное изнасилование одной и той же бессловесной жертвы, является Сталин. Про воровство и беззаконие все понимаем. А лекарем жертве изнасилования, почему-то, хотели бы видеть маньяка с тесаком в руке. Вот уж вылечит.

На мой-то взгляд, лекарством от беззакония является законность, а от воровства – тюрьма. Лекарством от неинформированности является информированность, от незнания – знание, от лжи и полуправды в СМИ – свобода слова и профессиональная этика. Так, глядишь, и отсутствие реальных конкурентов Путина на выборах развеется как дурной запах.

Интересно, что когда собеседник мечтательно вздыхает о Сталине в разговоре о беззакониях, обязательно вдогонку вздоху летит сентенция об особости русского пути, русского характера, русского того и русского сего. Русский, мол, вот такой дебильной девочкой уродился, урод. И чтоб его, русского, никто, того, ну, не отымел, – его, русского, лучше просто посадить на цепь, в тюрьму, лагерь или, еще лучше, сразу на кол.

А на мой досужий взгляд, так это просто русофобия. На что мне было, кстати, сказано, что в общем-то вполне себе и русофобия. А кто ж сейчас русских любит? Помидоры, и те любят чаще. Тут я мог бы прямиком отправиться к своему давнему тексту «И пусть русофоб подавится своей русофобией», что в принципе не так глупо. Я перечитал, мне понравилось, неплохой текст, между прочим. Только вот, похоже, я и в своей критике русофобии противопоставляю себя русскому мэйнстриму. Русские предпочитают отождествлять Россию с ее насильником, с вором, с убийцей, с маньяками, с кремлевскими тараканами, с режимом, – и ненавидеть вот такую свою страну и себя в ней.

На мой взгляд, русские еще не определились со своим будущим. До сих пор им казалось, что главное – не быть как все. Города должны быть неудобны для жизни, страна должна быть непомерна, уродлива, неухожена, необжита, отношения между людьми – невыносимыми, человеческая жизнь – ничего не стоить, помыслы – как нагадить ближнему, государственное устройство – все что угодно, только не как у людей, и чтоб покондовей, чтоб служба медом не казалась. Почему-то.

Заставит ли «уходящая натура» путинской клептократии русских определиться с выбором? Выступит ли Путин катализатором этого выбора? Надеюсь. Надеюсь, что исходя от противного, русские захотят вылечить беззаконие законностью и бесчеловечность гуманизмом.

sestdiena, 2012. gada 3. marts

Refleksijas

Ja vismaz pēdējā mēneša laikā manu blogu apmeklēja vidēji 13 unikāli visitori dienā, where bloody hell are my comments??!!

Ok, ok, tas bija nedaudz emocionāli. Es gan katru dienu brīnos. Goda vārds, es brīnos. Redzu, ka blogu lasa. Lasa, protams, visvairāk Latvijā, bet arī plašāk, bet ne par to runa. Lasa. Par ko esmu priecīgs un pateicīgs. Taču no visiem 384 unikālajiem lasītājiem februārī tikai trīs kaut ko nokomentēja.

Come on, be reasonable, let me know what you think! Nu kaut ko jūs taču domājat par to, ko šeit lasāt? Uztaisīju speciālu lapu brīvai komentēšanai - to sarkano banneru "Hei..." - ja ir ko teikt tāpat bez piesaistes pie kāda konkrēta ieraksta. Tā var. Lūdzu.

Es lūdzu un gaidu jūsu feedbacku, jo man tas ir svarīgi. Bedzot esmu nobriedis, lai to pateiktu. Sapratu, kāpēc man pēdējā laikā nesokas ar rezultātiem, sanāk vairāk rakstīt tā teikt "galdā", neuzrakstīt līdz galam, atstāt nepabeigtu. Cik manu tādu... Sāku šaubīties, reflektēt par sevi, nevis par izvēlēto tēmu. Gosh, I hate it.

Jā, esmu nobriedis, lai to pateiktu. Necerot uz reakciju, es to gaidu. Jūtu, ka man nav īsti motivācijas pabeigt tos iesāktos tekstus. Dažreiz ir slinkums, dažreiz nepietiek laika un enerģijas. Bet pats galvenais ir motivācija. Bija, manuprāt, daži labi ieraksti, kas tā arī pazuda napamanīti. Skaidrs, skaidrs, ka tā tam jābūt un jāpasaka milzīgs paldies par to, ka vispār kaut vienu kāds ir pamanījis. Paldies! Tiešām!

Es redzu, ka lasītāji atgriežas pie vieniem un tiem pašiem ierakstiem... Sāku pirms gadiem septiņiem rakstīt, lai vingrinātu smadzeņes. Bija romantisko attiecību ar auditoriju laiks, rakstīju Dienā.lv, tad iedibināju šo blogu, tad sāku blogot Ir.lv un aizgāju no Dienas.lv, jo tur vairs nesaņēmu vispār nekādu kaut cik saprātīgu reakciju, no kādreizējas domājošo cilvēku domnīcas Diena.lv pārvērtās par anarchistu un konspirologu midzeni. Tagad kaut ko līdzīgu jūtu arī Ir.lv. Šķiet, arī tur intelektuālā darbība sāk pamazām buksēt. Varbūt, tur publika valodu karu sakaitināta, traumēta. Kaut gan kopumā atsauksmes uz pēdējo ierakstu par humānismu mani pozitīvi pārsteidza, iepriecināja.

Bet tās romantiskās attiecības nevar mūžīgi turpināties. Arī blogs sen vairs nav vingrinājumiem. Kam? Es vēl nezinu. Ceru, ka kaut kādam labumam. Intelektuālam, sabiedriskam. Ceru, ka te kaut nedaudz var atpusties no konservatīvo un anarchistu muļķību radītā stresa un atrast sev patīkamākas un pieņemamākas domas liberāli un saprātīgi domājošie, tie citādi domājošie, kam riebjas kvadratainā, etniskā, padomiskā domāšana, tabu un mantras.

Dabūju pēdējā laikā nedaudz pa asti, kas notika ārpus šī blogā, bet virtuālajā vidē. Vienu "atzinumu" no kāda hama, ko nolēmu tomēr nepubliskot, kaut gan tas šo to pasaka par vārda brīvību Latvijas medijos. Un no sevis pēc neveiksmīgās pieredzes veidojot "community", par ko es laikam vēl neesmu atradis atbildi, lai dalītos pārdomās. Tā ka dabūju šo to stipri pārvērtēt un sāku piebremzēt.

Nē, ir pilnīgi ok kritizēt. Bet ar to hamisko "atzinumu" biju patiesībā nostādīts tādā kā putiniskajā bezizejas situācijā. Sapratu uz savas ādas, kā tas ir, tikt iekļautam melnajā sarakstā. Es par to rakstīju, ka uzskatu krievu mediju nebrīvību Latvijā par milzīgu problēmu visai sabiedrībai. Latvijā krievu mediji ir nebrīvi, tie ir patiesībā ir sagrābti, nozagti. Kas to ir izdarījis, kas ir pārvērtis krievu medijus Latvijā par Saskaņas un Putinijas apkalpi, obslugu, es nezinu, bet tas acīmredzami ir noticis.

Man ārprātīgi žēl, ka šiem tekstiem nepievērš uzmanības. Etniskiem latviešiem šķiet, ka tā nav viņu darīšana, kas nav taisnība; krieviski lasošu latviešu, es domāju, man ir ļoti maz un tās nebrīvības dēļ man nav nekādas iespējas sasniegt plašāku auditoriju krieviski lasošajā Latvijā. Tāpēc es it kā nepiedalos krieviskajā diskusijā.

Bet latviski lasošiem un domājošiem latviešiem jāsaprot, ka valodu kari un histērija ir šīs krievu mediju nebrīvības, šo mediju sagrābšanas, vārda brīvības ierobežošanas tiešās sekas. Milzīga cilvēku masa tiek muļķota par to, ka nav alternatīvu viedokļu, nav smadzeņu, nav alternatīvas konfrontācijai ar latviešiem, - Latvijas Republikas valdības acu priekšā. Es uzskatu, ka sabiedriskā drošība ir tas, kam mums ir valsts. Tāpēc es raugos valdības virzienā. Tas ir demokrātiskas valsts pienākums nodrošināt demokrātisko brīvību un tiesību realizācijas iespējamību savā jurisdikcijā, vai ne?

Jā, Latvija ir latviska, valdībā dominē etniski latvieši (tagad pat nevis dominē, bet neviena cita tur nav, kas nav pareizi, ne par to runa), bet tas nenozīmē, ka latviešiem ir tiesības risināt tikai ar etniskajiem latviešiem saistītas problēmas. Bet krievu problēmas? Lai Putins, Vešņakovs un Ušakovs ar Lindermanu risina? There you go. Вот они и решают. Crap. Jā, visticamāk, Vienotībai nav ne smadzeņu, ne iekšu, lai to atzītu, lai atzītu realitāti.

Es, piemēram, nezinu, vai man par to jāraksta vēl? Man nav lasītāju reakcijas uz šīm pārdomām. Rakstīju par Radio Baltkom, ko bieži klausos podcastā. Neviena komentāra. WTF. Rakstīju, daudz, par Vienotības nestrādāšanu ar krievu vēlētājiem, kur viņiem ir milzīgs potenciāls elektorāts. Nezinu, cik milzīgs, bet esmu pārliecināts, ka Vienotība debiliski fucks up savas šanses. Milzīgas šanses, milzīga kļūda. Rakstīju, ka man nepatīk Vienotības projekts kā tāds, par politisko konkurenci, par idejām.

Izskatās, ka Vienotība, tie jaukie Vienotības cilvēki, kas mani šad tad palasa, es ceru, nekādu kritiku par sevi neuztver, negrib dzirdēt, negrib iesaistīties diskusijās. Taču šāda te attieksme un sēdēšana zīloņa kaulu torņos beidzas ar politisko korupciju. Pilnīgi neizbēgami. Un, šķiet, tas ir tas, ko mēs arī novērojam. Bet tie, kas par to ir reāli atbildīgi, tādus blogus, kā manējais, nelasa.

Nu, tā apmēram.

Reflesijas, refleksijas. Ko lai es daru. Ir tās refleksijas. Jautājums ir tikai par to, kas šobrīd ir spēcīgāks - refleksijas vai motivācija radīt. Es domāju, tas ir normāli. Un normāli ir šad tad par to arī skaļi izteikties.

Visas vecās dziesmas / Stuff