trešdiena, 2012. gada 21. marts

Latvija vai „dekolonizācija”

Šī ir mana novēlotā reakcija uz komentāriem pēc ierakstā, kuros atbalstu Eduarda Liniņa izteikumus radio ēterā.

Ja īsi, tad komentētāji vienojušies, ka dzīvot draudzīgi viņi visi kā viens negrib. Un ir pārliecināti, ka tā ir visīstākā patriotiskā pozīcija. Man šķiet, tā ir galīgi dumja un bezatbildīga pozīcija. Tātad, ja īsi, tad katram vēl ir jāizdara sava izvēle – kas garšo labāk, Latvija vai „dekolonizācija”. Vai nu viens, vai nu otrs.

Es esmu par Latviju. Es esmu par modernu latviešu nāciju un latviešu nacionālo valsti, kur gars, demokrātija un latviešu unikālā kultūra garantē unikālās Latvijas valsts neatkarību, kuras ideāli un vērtības apvieno latviešus, latviski un krieviski runājošos latviešus. Tapēc esmu pret sabiedrību šķeļošo aklo naidu. Bet tie, kas par „dekolonizāciju”, par vieglprātīgo mētāšanos ar vārdiem, - tie, manuprāt, pieslejas sovjetu piektajai kolonnai.

Un tagad plašāk.

Viss etniskais, kas ir pacelts līdz principu un kritēriju līmenim, manā uztverē ir nepieņemams. Šis atzinums parasti attur mani no viedokļa paušanas par etnisko strīdu. Es nesaprotu, par ko var strīdēties par pamatu ņemot savu un oponenta etnisko izcelsmi. Tāpēc es vairos no šīm „diskusijām”.

Taču naids mani skumdina. Es protestēju pret naidu. Un ja manu protestu pret etnisko naidu kritizē no tām pašām naidu provocējošajām pozīcijām, es atbildu ar šo mēģinājumu izvērtēt šo pretrunīgo pozīciju dabu.

Šis ieraksts tapa kā atbilde uz Elv komentāru tepat un dažiem citiem komentētājiem. Es pateicos visiem, kas izteica savu viedokli par tēmu (lai gan spēle bija vienos vārtos, bet lai paliek). Atbildu tikai tiem, kas palīdzēja man vēlreiz pārdomāt savu pozīciju.
Elv:
„Vispirms tiek jaukts cēlonis ar sekām. Tieši okupācija un kolonizācija ir šodienas problemātikas sakne.”
Jā, okupācija ir lielā mērā šodienas problēmu cēlonis, tieši un netieši. Bet arī tā būtu tikai viena patiesības puse. Diemžēl, ja sekas izmanto ļaunprātīgi, sekas kļūst par jauniem cēloņiem. Un jo tālāk esam no īstajiem cēloņiem, jo vājāka ir saikne ar notikumiem 1940. un 1945. gadā un reāli mazāka nozīme vēsturei.

Patiesībā šī saikne jau ļoti sen ir ļoti asimetriska latviešiem un Latvijā dzīvojošiem krieviem. Latviešu vairākumam, tām paaudzēm, kas aktīvi piedalās publiskajās debatēs, ir kaut pastarpināta, ne personīga, bet tomēr saikne ar noziegumu pret Latvijas valsti. Vairākumam Latvijas krievu nav un nekad nav bijis nekādas saistības ar šo noziegumu. Tas ir fakts. Latvijā dzīvojošie krievi nav piedalījušies agresijā vai kādā citā noziegumā pret Latviju un latviešiem.

Bet pārmetumus sev par okupāciju, mēģinājumus padarīt viņus kaut par morāli atbildīgiem par pāridarījumiem latviešiem laikā pēc otrā pasaules kara – to viņi uztver kā agresiju pret sevi. Pie tam kā agresiju, kam pamatā ir primitīvā rusofobija, neiecietība, nevis mēģinājumi panākt vēsturisko taisnīgumu. Tā sekas kļūst par jauniem cēloņiem, ko pieļaut nedrīkst, jo tā var viegli izraisīt domino efektu.

Pārāk brīvā spēlēšanās ar „okupācijas” un „kolonizācijas” terminiem publiskajās debatēs nevieš lielāku skaidrību par to, ko īsti pārmet krieviem.

Ja runa ir par okupāciju un pārmetums ir par tās neatzīšanu, es esmu pārliecināts, ka abas puses varēs diezgan ātri panākt kopīgu valodu, nosodot staļinismu, totalitārā režīma noziegumus un atzīstot okupāciju par krievu rokām pastrādāto noziegumu pret latviešiem.

Šai atzīšanai vajadzētu sekot apņēmībai vairs nekad nepieļaut agresiju pret Latviju un iekļauties modernajā Latvijas nācijā. To var darīt soli pa solim, pamazām panākot arvien lielāku izpratni no krievu puses par latviešu mērķiem un nodomiem – celt kopīgu nāciju, valsti, nākotni. Tā ir pietiekami spēcīga un racionāla motivācija nākt pretī un līdzdarboties.

Šis scenārijs ir iespējams, ja latviešu vidū pastāv pietiekami skaidra nācijas apziņa, kas neizbēgami izslēdz nepatiku pret krieviem kā krievu etniskās izcelsmes indivīdiem, jeb rusofobiju.

Un otrādi, nepatika pret krieviem padara šo pozitīvo scenāriju neiespējamu. Nepatika, jeb naids, pret krieviem, tie ir, savukārt, pārmetumi nevis par to, ka kaut kādu sen mirušo krievu rokām Latvija tikusi okupēta, bet pārmetumi par to, ko šo krievi nekādi izmainīt nevar, par to, par ko neviens nav atbildīgs, – par savu etnisko izcelsmi.

Tāpēc runājot par tā saucamo „dekolonizāciju”, Liniņš izsakās par „etnisko tīrīšanu”, kā vienīgo „kolonizācijas problemātikas” risinājumu. Etniskā tīrīšana ir starptautisks noziegums. Bet ja „dekolonizācija” nav „etniskā tīrīšana”, ja tā nav masveida piespiedu izsūtīšana uz etniskās izcelsmes pamata, ko tad īsti sevi ietver „dekolonizācijas” jēdziens? Ja tas īsti neko nenozīmē, es domāju, nav īpaši gudri ar to spēlēties, mēģinot panākt kopīgu valodu par Latvijas nākotni.

Jā, Jums ir taisnība, politiķi nerunā par „dekolonizāciju”. Es domāju, to vajadzētu izslēgt arī no sabiedriskajām debatēm.
Elv:
„Nekorekti ir arī absolutizēt dažu latviešu "ķēķa valodā" izteikto sašutumu par (..) šodienas prasībām, atgādinot ka vispār pati situācija ir radusies no latviešu tautas izvarošanas, un (..) sašutumu rada nevis latviešu "naids" pret krieviem, bet gan krievu kopienas līderu nekorektās un apvainojošās prasības pret Latviju un latviešiem.”
Šķiet, Jūs pats absolutizējat un liekat vienādības zīmi starp „latviešu tautas izvarošanu” un „krievu kopienas līderu prasībām”. Te ir liels pārpratumu kamols. Es lieliski saprotu, ka tieši tā – „ķēķa valodā” – liels vairums latviešu tiešām uztver situāciju. Paanalizēsim, pašķetināsim vaļā šo kamolu.

Ja Latvijā dzīvojošie krievi ir „kolonisti”, vēl jo vairāk „legalizējamie”, kas, vēl jo vairāk, ceļ „prasības pret Latviju”, tātad Latvijā dzīvojošie krievi nav Latvijas sabiedrības daļa. Ja „krievu kopiena”, visi kā viens, ar saviem „līderiem” ir atbildīga par „latviešu tautas izvarošanu”, tātad tai jāsēž klusi un pamazitiņām „jālegalizējas”, nevis jāapvaino latviešu tautu, paužot kaut kādas prasības.

Protams, ar tādu uztveri mums ir ļoti tālu līdz tai pozitīvajai motivācijai, kura palīdzētu salīdzinoši ātri panākt kopīgu valodu. Šis ticējumu, maldu, mītu un stereotipu kamols ir tik destruktīvs, tik tāls no realitātes, ka ar to būtu lieki meklēt jebkādus saskarsmes punktus.

Kāpēc? Tāpēc ka Latvijas krievi ir Latvijas sabiedrības daļa, katrs no viņiem ir līdzvērtīgs indivīds un ar tādu pašu saikni ar valsti kā jebkurš cits, kas legāli dzīvo Latvijā un maksā nodokļus. Neviens no viņiem nav izvarojis latviešu tautu.

Viedokļu un prasību paušana nav jāuztver tik dramatiski un histēriski kā „tautas izvarošanu”. Pārmērīgā emocionalitāte tikai traucē.

Kas attiecas uz „prasošiem līderiem”, arī te jābūt delikātam un ir jāprasa katram, vai viņiem ir kādi „kopienas” līderi, par kuru prasībām tātad krieviem būtu jāatbild. Es neticu kolektīviem viedokļiem, kolektīvām prasībām (tāpat kā kolektīvām tiesībām, atbildībām un pienākumiem). Viedokļi ir individuāli un daži var būt populāri un atbalstāmi, bet tas nepadara tos par kaut ko tādu, par ko jāprasa totālā atbildība visiem iedomājamās „kopienas” locekļiem, sākot no zīdaiņiem.

Jā, viedoklis var nepatikt, tam var nepiekrist, bet ja tas nav noziedznieka „viedoklis” par savu upuri, tas jāuztver ar pacietību, ja gribi, lai tāpat tiktu uztverti tavi viedokļi. Jā, var nepatikt cita cilvēka gaume, izvēloties televīzijas kanālu, bet ja izrādās, ka izvēlētie informācijas avoti negatīvi ietekmē cilvēka attieksmi pret paša valsti, kas gan ir fakts Latvijas realitātē, – rūpīgi jāizvērtē, kas ir novedis pie šādas izvēles un ko var darīt, lai mazināto šo negatīvo ietekmi.

Un tā būtu arī atbilde komentētājam Harim, kurš domā, ka „ir jāprasa no katra kolonista, kurš (..) noliedz PSRS noziegumus un [atbalsta] šo noziegumu seku restaurāciju,” un ka valoda ir centrālais aspekts jebkurā disputā. Nē, viedokļus un uzskatus nevar pārmest un uz to pamata kādu vajāt. Tos var tikai atspēkot.

Kas attiecas uz valodu, es drīzāk piekristu komentētājam Kalvim Apsītim, ka „domstarpības sen vairs nav par valodu prasmēm (nepieciešamību apgūt latviešu valodu it kā atzīst visi), bet gan par attieksmi pret Latvijas valsti.” Tas tik tiešām ir attieksmes jautājums – kā krieviem, tā latviešiem. Un arī šajā sakarā es varu tikai atkārtot Liniņa teikto: pirms prasīt pareizo attieksmi un lojalitāti no krieviem, latviešiem kritiski jāizvērtē sava attieksme un lojalitāte Latvijas valstij.

Īsti nesapratu, kāpēc Kalvim bija jāizdomā muļķības – „ja kādam nepatīk SC - tātad viņš vēršas pret krieviem kā tādiem, utml.”, ko it kā teicis Liniņš. Neko tik klaji idiotisku Liniņš nebija teicis. Tādu apgalvojumu atrast Kalvja Apsīša komentārā man personīgi bija nepatīkams pārsteigums.
Riņķī apkārt jautā:
„Uzzīmē aptuvenu virzienu, kurā attīstīsies sabiedrība Latvijā, (..) uz kādiem balstiem var balstīt saliedētu sabiedrību LR?”
Varu tikai pateikt, ka attīstīsies tajā virzienā, kuram būs vislielākā piekrišana sabiedrībā. Cits stāsts, ar kādām manipulācijām to var sasniegt, bet tas mani neinteresē. Kas attiecas uz to, kurā virzienā es gribētu, lai sabiedrība attīstās, par to es jau rakstīju, bet arī tā nav šī brīža tēma. Es ticu dabiskai attīstībai. Ja Latvijas sabiedrības vairākums, pirmkārt, protams, latvieši, būs noskaņots par labu izolācijai, iekšējai konfrontācijai, Latvija paliks Krievijas orbītā un attīstīsies kā feodāla Krievijas un Baltkrievijas sabiedrotāja.

Lai materializētu rietumu un ziemeļu modeli, Latvijai ir absolūti nepieciešama konsolidēta sabiedrība. Citādi Latvija nevarēs realizēties kā rietumvalsts. Latvijai, visās valodās runājošiem latviešiem ir vajadzīga nācija.

Uz kādiem balstiem? Tas man atgādina par kādu sen redzēto komentāru: „kas man, latvietim, varētu būt kopīgs ar krievu?!” Ļoti vienkārši, zeme, gaiss, ūdens, ekonomika, valsts, sabiedrība, Latvija. Tas ir tas kopīgais. Ir daudz arī cita, kas ir kopīgs. Bet patiesībā tālāk pat nav jāiet. Latvija. Un tās nākotne.

Ja tomēr iet tālāk, tad vēl kopīgas ir rūpes, laimes meklējumi, mīlestība, bada sajūta, fizikas likumi, valsts likumi. Demokrātija, partijas, tiesiskums, korumpēto politiķu neievēlēšana, atbildība par godīgu un kompetentu valsts pārvaldi. Valoda, kultūra, gaume, telpas un laika izjūta.

Ir arī kopīgs nelabvēlis – autoritārais Kremlis. Krievi, izolēti no latviešiem, krīt par vieglu upuri autoritārā režīma propagandai. Izvēloties starp saldiem meliem televizorā un naida retoriku tā teikt „mājās”, liela daļa izvēlas melus. Izvēle, protams, ir plašāka, un to abām pusēm piedāvā tādi intelektuāļi kā Liniņš, bet tos ir grūti sadzirdēt aiz agresīvās abu pušu šovinistu aurošanas. Tāpēc intelektuāļiem ir jāpalīdz, ko es arī ar prieku daru.

Ir lietas, kas laikam nekad nebūs kopīgas: 16. marts un 9. maijs. Vienkājainie datumi. Es neredzu neko citu, kas principiāli šķeltu mūsu sabiedrību. Pat valoda nešķeļ, jo tā ir pārāk praktiska, pārāk vērtīga lieta, lai šķeltu. Esmu pārliecināts, ka valoda mūs vieno un valodai ir kolosāls potenciāls. Kas jādara ar tiem nelaimīgajiem datumiem, ir atsevišķas tēmas vērts. Paldies dievam, tie ir tikai divi datumi.

Protams, neviens jau nebāž ar varu kaut kādus tur „civilokupantus” vagonos un nesūta uz Sibīriju. Un nebāzīs. Tas nekad nenotiks. Nevienam uz to nebūs ne dūšas, ne resursu, ne atbalsta. Un ja tā, ir jāaptur tā stulbā un gļēvā naida retorika. Tā tikai saindē publisko telpu, kļūst par cēloni jaunām muļķībām. Jābeidz novēlēt viens otram ļaunu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff