sestdiena, 2012. gada 3. marts

Refleksijas

Ja vismaz pēdējā mēneša laikā manu blogu apmeklēja vidēji 13 unikāli visitori dienā, where bloody hell are my comments??!!

Ok, ok, tas bija nedaudz emocionāli. Es gan katru dienu brīnos. Goda vārds, es brīnos. Redzu, ka blogu lasa. Lasa, protams, visvairāk Latvijā, bet arī plašāk, bet ne par to runa. Lasa. Par ko esmu priecīgs un pateicīgs. Taču no visiem 384 unikālajiem lasītājiem februārī tikai trīs kaut ko nokomentēja.

Come on, be reasonable, let me know what you think! Nu kaut ko jūs taču domājat par to, ko šeit lasāt? Uztaisīju speciālu lapu brīvai komentēšanai - to sarkano banneru "Hei..." - ja ir ko teikt tāpat bez piesaistes pie kāda konkrēta ieraksta. Tā var. Lūdzu.

Es lūdzu un gaidu jūsu feedbacku, jo man tas ir svarīgi. Bedzot esmu nobriedis, lai to pateiktu. Sapratu, kāpēc man pēdējā laikā nesokas ar rezultātiem, sanāk vairāk rakstīt tā teikt "galdā", neuzrakstīt līdz galam, atstāt nepabeigtu. Cik manu tādu... Sāku šaubīties, reflektēt par sevi, nevis par izvēlēto tēmu. Gosh, I hate it.

Jā, esmu nobriedis, lai to pateiktu. Necerot uz reakciju, es to gaidu. Jūtu, ka man nav īsti motivācijas pabeigt tos iesāktos tekstus. Dažreiz ir slinkums, dažreiz nepietiek laika un enerģijas. Bet pats galvenais ir motivācija. Bija, manuprāt, daži labi ieraksti, kas tā arī pazuda napamanīti. Skaidrs, skaidrs, ka tā tam jābūt un jāpasaka milzīgs paldies par to, ka vispār kaut vienu kāds ir pamanījis. Paldies! Tiešām!

Es redzu, ka lasītāji atgriežas pie vieniem un tiem pašiem ierakstiem... Sāku pirms gadiem septiņiem rakstīt, lai vingrinātu smadzeņes. Bija romantisko attiecību ar auditoriju laiks, rakstīju Dienā.lv, tad iedibināju šo blogu, tad sāku blogot Ir.lv un aizgāju no Dienas.lv, jo tur vairs nesaņēmu vispār nekādu kaut cik saprātīgu reakciju, no kādreizējas domājošo cilvēku domnīcas Diena.lv pārvērtās par anarchistu un konspirologu midzeni. Tagad kaut ko līdzīgu jūtu arī Ir.lv. Šķiet, arī tur intelektuālā darbība sāk pamazām buksēt. Varbūt, tur publika valodu karu sakaitināta, traumēta. Kaut gan kopumā atsauksmes uz pēdējo ierakstu par humānismu mani pozitīvi pārsteidza, iepriecināja.

Bet tās romantiskās attiecības nevar mūžīgi turpināties. Arī blogs sen vairs nav vingrinājumiem. Kam? Es vēl nezinu. Ceru, ka kaut kādam labumam. Intelektuālam, sabiedriskam. Ceru, ka te kaut nedaudz var atpusties no konservatīvo un anarchistu muļķību radītā stresa un atrast sev patīkamākas un pieņemamākas domas liberāli un saprātīgi domājošie, tie citādi domājošie, kam riebjas kvadratainā, etniskā, padomiskā domāšana, tabu un mantras.

Dabūju pēdējā laikā nedaudz pa asti, kas notika ārpus šī blogā, bet virtuālajā vidē. Vienu "atzinumu" no kāda hama, ko nolēmu tomēr nepubliskot, kaut gan tas šo to pasaka par vārda brīvību Latvijas medijos. Un no sevis pēc neveiksmīgās pieredzes veidojot "community", par ko es laikam vēl neesmu atradis atbildi, lai dalītos pārdomās. Tā ka dabūju šo to stipri pārvērtēt un sāku piebremzēt.

Nē, ir pilnīgi ok kritizēt. Bet ar to hamisko "atzinumu" biju patiesībā nostādīts tādā kā putiniskajā bezizejas situācijā. Sapratu uz savas ādas, kā tas ir, tikt iekļautam melnajā sarakstā. Es par to rakstīju, ka uzskatu krievu mediju nebrīvību Latvijā par milzīgu problēmu visai sabiedrībai. Latvijā krievu mediji ir nebrīvi, tie ir patiesībā ir sagrābti, nozagti. Kas to ir izdarījis, kas ir pārvērtis krievu medijus Latvijā par Saskaņas un Putinijas apkalpi, obslugu, es nezinu, bet tas acīmredzami ir noticis.

Man ārprātīgi žēl, ka šiem tekstiem nepievērš uzmanības. Etniskiem latviešiem šķiet, ka tā nav viņu darīšana, kas nav taisnība; krieviski lasošu latviešu, es domāju, man ir ļoti maz un tās nebrīvības dēļ man nav nekādas iespējas sasniegt plašāku auditoriju krieviski lasošajā Latvijā. Tāpēc es it kā nepiedalos krieviskajā diskusijā.

Bet latviski lasošiem un domājošiem latviešiem jāsaprot, ka valodu kari un histērija ir šīs krievu mediju nebrīvības, šo mediju sagrābšanas, vārda brīvības ierobežošanas tiešās sekas. Milzīga cilvēku masa tiek muļķota par to, ka nav alternatīvu viedokļu, nav smadzeņu, nav alternatīvas konfrontācijai ar latviešiem, - Latvijas Republikas valdības acu priekšā. Es uzskatu, ka sabiedriskā drošība ir tas, kam mums ir valsts. Tāpēc es raugos valdības virzienā. Tas ir demokrātiskas valsts pienākums nodrošināt demokrātisko brīvību un tiesību realizācijas iespējamību savā jurisdikcijā, vai ne?

Jā, Latvija ir latviska, valdībā dominē etniski latvieši (tagad pat nevis dominē, bet neviena cita tur nav, kas nav pareizi, ne par to runa), bet tas nenozīmē, ka latviešiem ir tiesības risināt tikai ar etniskajiem latviešiem saistītas problēmas. Bet krievu problēmas? Lai Putins, Vešņakovs un Ušakovs ar Lindermanu risina? There you go. Вот они и решают. Crap. Jā, visticamāk, Vienotībai nav ne smadzeņu, ne iekšu, lai to atzītu, lai atzītu realitāti.

Es, piemēram, nezinu, vai man par to jāraksta vēl? Man nav lasītāju reakcijas uz šīm pārdomām. Rakstīju par Radio Baltkom, ko bieži klausos podcastā. Neviena komentāra. WTF. Rakstīju, daudz, par Vienotības nestrādāšanu ar krievu vēlētājiem, kur viņiem ir milzīgs potenciāls elektorāts. Nezinu, cik milzīgs, bet esmu pārliecināts, ka Vienotība debiliski fucks up savas šanses. Milzīgas šanses, milzīga kļūda. Rakstīju, ka man nepatīk Vienotības projekts kā tāds, par politisko konkurenci, par idejām.

Izskatās, ka Vienotība, tie jaukie Vienotības cilvēki, kas mani šad tad palasa, es ceru, nekādu kritiku par sevi neuztver, negrib dzirdēt, negrib iesaistīties diskusijās. Taču šāda te attieksme un sēdēšana zīloņa kaulu torņos beidzas ar politisko korupciju. Pilnīgi neizbēgami. Un, šķiet, tas ir tas, ko mēs arī novērojam. Bet tie, kas par to ir reāli atbildīgi, tādus blogus, kā manējais, nelasa.

Nu, tā apmēram.

Reflesijas, refleksijas. Ko lai es daru. Ir tās refleksijas. Jautājums ir tikai par to, kas šobrīd ir spēcīgāks - refleksijas vai motivācija radīt. Es domāju, tas ir normāli. Un normāli ir šad tad par to arī skaļi izteikties.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff