sestdiena, 2012. gada 21. aprīlis

Цилевич и «табличные» проходимцы. Зачем?

Глупость. "Ул. Вайнедес" - это не название на "русском
языке". Это - латышское название русскими буквами,
как в совдепии. Источник: Liepajniekiem.lv

Таблички с названиями улиц на «русском языке» – типичный пример палестинизации русских в Латвии. Такое могло прийти в голову только политическому провокатору или проходимцу.

У улиц, местностей, городов и прочих географических единиц в Латвии нет русских названий, нет перевода на языки меньшинств. Когда-то были, но очень давно уже нет. Ни одно из ныне живущих поколений не жило на территории современной Латвии, когда Бривибас называлась, скажем, Александровской, а Даугавпилс Двинском. Для ныне живущих, в том числе провокаторов, это лишь черепки ушедших цивилизаций. Да и нюансов слишком много, чтобы на основании исторической традиции узаконить употребление нелатышских названий в Латвии. Например, такой нюанс: абсолютное большинство городов, поселков и улиц в них на момент образования Латвийской Республики в 1918 году в качестве официальных имели немецкие названия. В теперешней Латгале, бывшей части бывшей Витебской губернии, – официальными были, конечно, русские названия. И на некоторые из них – названия некоторых деревень, рек – никто за последние сто лет не покусился.

Никто также, насколько я понимаю, не призывает называть ту же Бривибас в русском переложении улицей Свободы, Смилшу Песчаной, а Пурвциемс Болотным поселком.

Речь идет только и исключительно об использовании русских букв в написании улиц на все том же латышском языке. Кириллический фетиш? Не думаю. Политическая провокация, палестизацтво – пощекотать латышские нервишки, подразнить латышских гусей, показать свою твердую и непреклонную задницу. И больше ровным счетом ничего. Потому что самая твердая и неприклонная из них сможет прочитать написанное латиницей название улицы. 

Ничего, конечно, если не считать очередную подножку консолидации общества, плевок в сторону того самого общественного согласия, именем которого претенциозно называет себя одна партия, которая не просто терпит такие плевки, она ими просто-таки питается.

В Латвии нет проблемы употребления географических названий на языках меньшинств. В этом отношении Латвию нельзя сравнивать ни с Финляндией, где этот вопрос решен узаконенным использованием названий одних и тех же городов или улиц на финском и шведском – и это действительно разные названия: Турку и Обу (город на западе Финляндии), Кулосаари и Брэндё (остров в Хельсинки). Ни с Румынией или Венгрией, с которыми проводит параллели Борис Цилевич в недавнем интервью Радио Б.

Борис, один из немногих, очень немногих, практически двух, интеллектуалов в «Центре Согласия», высказался холодно о провалившемся референдуме. Но по какой-то причине с энтузиазмом стал оправдывать «табличных» проходимцев, находя им оправдания в примерах, где действительно речь идет об использовании разных названий одних и тех же географических понятий на языках бок о бок проживающих этнических групп.

Борис – прагматик, и, как сам говорит, всегда старался заниматься практическими вопросами. Как сейчас принято говорить, Борис – сторонник теории «малых дел». Тем более удивляет эта репутационно рискованная поддержка палестинизаторам. Зачем?

Divas pasaules. Vai tā ir valsts, kas izskatās pēc ielas klaidoņa?


velofenders Nr 1- aculiecinieka video from nekijs on Vimeo.


Šajā video satiekas divas Latvijas pasaules. Pilnīgi divas atšķirīgas pasaules. Viena ir pilsoņi, kas iniciē velo zagļu izsekošanu un veiksmīgi materializē savu brīnišķīgo iniciatīvu, jo problēma pārauga veselā saprata robežas un sāk reāli apdraudēt velosipēdu kā transporta līdzekļa izmantošanu Rīgā. Otra ir policisti, policija, valsts, kas, jā jā, piedalās un sadarbojas. Bet cik apzinīgi? Es varu spriest tikai pēc izskata. Un spriežot pēc izskata… Par to zemāk.

Vēl pāris vārdu par velosipēdu un pilsoni. Velosipēdu es uzskatu gan par cilvēka veselībai un videi draudzīgo transporta līdzekli, gan par rādītāju, pat simbolu – vizmas lielpilsētā. Pats braucu ar velo uz darbu. Velo rietumos ir kļuvis par noteiktu civilizācijas un attīstības radītāju, par to visi zina un nevienu, šķiet, nav jāpārliecina. Es gribu piebilst tikai par to, ka uz velosipēdu – no trolejbusa un personīgā auto – pārsēžas tie, kas par to pieņem savu strikti individuālo, neatkarīgo lēmumu. Es to redzu kā neatkarīgās domāšanas apliecinājumu. Neatkarīgi domājoši pilsoņi, darbojoties kopā, vienojoties par mērķiem, veido pilsonisku sabiedrību.

Tāpēc es visnotaļ atbalstu un augsti cienu velofenders iniciatīvu Ir.lv paspārnē.

Tagad par skumīgo

Kad es skatos video par notikumiem Latvijā, nu, kaut vai šo te, gandrīz vai katru reizi mani pārņem skumīga sajūta par Latvijas nolemtību. Es dzenu prom šīs jēlās un skumīgās domas par „cilvēkmateriāla” zemo kvalitāti, nepilnvērtīgumu, ģenētiskām kaitēm. Tās nav tikai politiski nekorektas, tās ir pilnīgi amorālas, nepieļaujamas domas.

Tāpēc to apzinoties, es tās dzenu prom. Es tās dzenu prom arī tāpēc, ka uz tām nevar izbūvēt nekādu kaut cik noturīgu priekšstatu par sabiedrību un pareģot tās nākotni, jo tāda nākotne – kā tā rēgojas, vērojot šādu te cilvēka stāju un attieksmi pret saviem policista pienākumiem – nevienam nav vajadzīga.

Es zinu, ka izklausos pārāk kritisks un nepelnīti nosodošs it sevišķi attiecībā uz cilvēkiem, par kuriem neko nezinu, izņemot to, ka viņi tikko ir noķēruši velosipēda zagli un par to pelna uzslavu, nevis kritiku. Taču es uz to skatos nedaudz citā kontekstā. Daudz plašāka par viena zagļa noķeršanu, kuras veikšanā policija, cik es saprotu, tikai palīdzēja pilsoniskas sabiedrības pārstāvjiem ar tai dotajām unikālajām tiesībām aizturēt zagļus.

Policista pienākumos ir ne tikai aizturēt, izlauzt rokas un visādi citādi ierobežot brīvību noziedzniekiem, bet arī ikdienā pārstāvēt valsti. Es pat tagad nerunāšu par to, ka valsts ir sabiedrības rīks un policija ir sabiedrības algotais rīks. Galu galā policija sastāv no policistiem, policisti (un likumi) taisa policiju, policisti ir cilvēki, cilvēki ir sabiedrība, policija šajā interpretācijā ir sabiedrības daļa. Kāda ir sabiedrība, tāda ir valsts un tāda ir policija.

Bet jautājums, vai mēs esam tādi nevīžīgi ģērbti saņurcītā uniformā ar žaketi un biksēm dažādās krāsās, it kā tikko izskrējām iznest miskasti? Vai tā ir valsts, kas izskatās pēc ielas klaidoņa un nespēj kaut mirkli pastāvēt taisni, aizpogot uniformu, uzvilkt formas cepuri? Nu, bet vai tad tas tā nav? Vai tad tā nav valsts? Vai tad tie neesam mēs? Mēs esam tie, kas nespējam ne mirkli taisni un izturēties ar cieņu pret saviem pienākumiem, jo mēs nespējam izturēties ar cieņu pret citiem, viens pret otru, pret sevi.

Jautājums – kāpēc Latvijas policists, pārstāvot Latvijas valsti, tik labi spēj izlauzt rokas un nekādi nespēj aizpogot uniformu – ir retorisks.

Ko var izdarīt, lai valsti nepamestu tie, kas sevi ciena un tāpēc nevar pieļaut to, ka viņu valsts ikdienā izrāda savu necieņu pret pilsoņiem? Un te var un vajag uzskaitīt fantastiski ilgu virkni visādu nejēdzību un dumjību – gan to, kā rīkojas un izskatās policija, kā, kādi un cik novēloti tiek pieņemti neizprotami politiskie lēmumi, cik kretīniski darbojas VID, mazinot cilvēkos vēlmi atskaitīties par ienākumiem un maksāt nodokļus. Pretīgi. It kā valstī kaut kur iekšā sēž neiedomājamu, ģenētiski nepilnvērtīgu salašņu bars.

Zīmīgi, ka nepilnvērtība parādās abos galos – gan ground zero līmenī ar policistu, gan politisko lēmumu pieņemšanas virsotnēs. Skaidrs, ka zivs pūst no galvas, un ja cilvēkam nav pašcieņas, salašņu cienīgā politiskā procesa kvalitāte, elites kvalitāte, valsts pārvaldes kvalitāte ir perfekts attaisnojums paša neprofesionālismam.

Ko var izdarīt?

Mainīt un mainīties. Sākt ar… Visu. Ārstēt no abiem galiem. Gan policista ground zero līmenī, gan ministru prezidenta, VID direktora, tiesu utt. līmenī.

Ir nepareizi apgrūtināt vienu ierakstu ar vairākām tēmām. Tāpēc ir muļķīgi tagad sākt izdomāt, kas konkrēti jādara, lai īstenotu šādu te ārstēšanu.

Man liekas, kas pats pirmais ir beigt muļķoties – mums pašiem. Te es apstāšos un turpināšu jaunā ierakstā.

pirmdiena, 2012. gada 16. aprīlis

Михаил Зыгарь: «Антинавальный» — спаситель режима

Выросло новое поколение политиков, а значит, власть должна немедленно вырастить кого-то им в противовес.

http://www.vedomosti.ru/newsline/news/1643588/operaciya_dvojnik

pirmdiena, 2012. gada 9. aprīlis

The euro? That’s easy

This entry has been inspired by the Charlemagne
column Currency Disunion in the Economist.
The image is borrowed from the same source.
How rotten is the euro? Should Latvia at all consider joining the euro? I guess it depends on what the euro has to offer and how that matches up with the challenges Latvia is coping with.

Well, yes, the euro has turned out to be no miracle. Good, we now know it’s no cure-all. It’s no cure against political lies—Greek stats, accepted by the euro fathers and mothers, or against economic imbalances and overindebtedness that most euro economies have been dragging through the years, a clear violation of the euro area’s own proper behaviour—Maastricht Treaty—criteria.

Isn’t that easy? You have the criteria, scientifically built and politically approved. Stay committed, observe. And yet, if the voluntary commitment is scanty, apply controlling mechanisms. Yet another laborious political task—to agree on the controlling mechanisms. It’s easy to grasp. Of course, it’s extremely difficult to materialise.

Who is there to implement?

We, in Latvia, are bad at it. We don’t control our institutes and those in power. We don’t know how and we don’t really seem to care being busy chasing ghosts from the past, distrusting every little moving creature and believing in miracles and conspiracies, devouring Putinian propaganda, and still not sure which way to go—East or West, Russia’s 2% of the world’s economy or the EU’s 28%, eight years after we joined the latter. We are silly people and we need the IMF and the European Commission to keep an eye on us, read, our silly, unreliable politicians. That’s us, a young, fragile democracy, EU backwater.

Is Germany, the powerhouse of the euro, just as bad? Because all it can suggest is that the euro area scrapes up another several hundred billion euros to waste in the abyss of the PIIGS imbalances, or a special EU budget controller for Greece. Or is it corrupt? Because it itself compromises the Maastricht criteria.

Whatever the answer, one thing is crystal clear. It’s the lack of commitment in political decision-making. Although there is nothing astonishing in this conclusion, the outcomes of political compromises keep surprising us. Greece cheated to join the euro, oh really? Germany’s public debt is over 80% of GDP and France’s over 85%, oh really? Saving Greece from default by subsidised loans is in fact against the Maastricht Treaty, oh really?

Why not drop Greece?

Or is it OK to be flexible about rules? After all, agreements are there to be, yes, adjusted—to the reality. What’s the reality? A united Europe with zero threat of war, cheated by Greece or not. A Europe exercising solidarity and sharing responsibility for the ailing economies of the indebted euro members, be it against a formal treaty or not.

For sure, this may seem and is in fact quite embarrassing from the ideal and unconcerned market point of view. Why not drop Greece, let it drown in its debt, let creditors ravage it and other weak and irresponsible ones?

I guess Europe should not let it happen for the very same reason why it has the euro, whatever it is—a strong currency for a larger common market, stronger competitiveness and lower risks.

Or not? Or didn’t the now euro members join together of their own free will? Or don’t PIIGS want to continue to be members of their own free will? Or don’t we want to join the euro?

I mean no, silly, Europe is no empire, no reich, no soviet union, not even a federation. How on earth are the haves benefitting from such a have-not like Latvia joining their club? Europe is hugely political. It’s all a political ambition, huge, larger than life. Well, definitely, as it turns out, larger than the immediate economic gain.

Imperfect and bureaucratic, lacking democratic decision-making and suffering from deficient interest of democratic voters, who still see it as a remote and irrelevant body, the EU is an immense success. Or how would you explain the EU gravity? It’s not only about have-nots seeking in, it’s also about haves staying put and still willing to pay.

After all, who stands to gain from Greece becoming a wreck? Not the creditors who, in that case, will no longer be negotiating haircuts, they will simply face them or no pay. Not the EU, not Greece, no one. Still, there are of course limits of pouring money into the abyss; there are limits of sharing responsibility with the irresponsible.

Federal Europe?

Well, having reached this point, I’m afraid I have to make up my mind on what I think about the federalisation of Europe. No doubt, I do believe it could be a cure against the poor budgetary discipline, and I do hail Germany’s efforts resulting in the EU members agreeing on the fiscal pact. And yet I don’t believe federalisation will ever materialise, simply because that will be the end of the EU as a union of democracies.

The EU as such is not a democracy, and seems to have no real chance to become one any soon. Hence, its federal-style supervision of national budgets and national democratically elected governments would simply not enjoy full legitimacy. Killing democracy and the precious European accord for sake of budgetary discipline? A bad idea. A dead EU would have no use of sound finances, but we would have no use of another ugly bureaucratic empire on the EU’s place.

The new fiscal pact, too, only suggests stricter rules to obey by the national governments (Germany also suggests close monitoring of national policies by panels of academics), not that any EU body take over from the national governments. The national sovereignty stays intact, and that’s the only way democratic European nations can keep the EU alive.

Having said that, I cherish the hope that one distant day the Europeans will afford much more synergy than a union of national states.

What’s the bottomline for Latvia?

How is Latvia better off with the euro? The advantages of being a member of the euro area stay unchanged, and the stability of the euro is not one of them. The euro will keep coughing and sneezing for quite a while yet, so much lies and imbalances it has so far tolerated. If the euro area has learned anything at all from the crisis, I sincerely hope it’s zero tolerance on lies and imbalances.

I guess the bottomline is—don’t cheat and don’t expect someone or something else will be dealing with your economy, develop it, make it more innovative, attractive and produce more added value for you and your folks. Inside or outside, Latvia will need to observe the strict rules of the budgetary discipline, think and act responsibly and intelligently. It’s simply easier to do, if you’re inside. Just a little bit. Sounds like an opportunity—why not use it?

otrdiena, 2012. gada 3. aprīlis

А какая связь? А есть связь. Будет сидеть, б..!

32 политических заключенных, в том числе Ходорковский, остаются в тюрьме. У меня нет хоть сколько-нибудь нейтральных слов, чтобы выразить мое отношение к ссыкунству и ссученности.

Отлично по этому поводу – еще за день до новости о неосвобождении политзаключенных – сказал Сергей Пархоменко:

«Главное, что это зависит не от какой-то определенной, ясно выраженной монаршей воли, а люди на самых разных уровнях чуют, они слышат какую-то музыку. Замечательный писатель Максим Осипов на эту тему сказал прекрасную фразу: сначала в Москве арестуют какого-нибудь олигарха, а потом деревенский милиционер почему-то обращается к тебе «на ты». А какая связь? А есть связь.»

Путинские сосут страну, а милиционер насилует ребенка в метро. Путинские крадут выборы, а некто Дмитрий Анатольевич слышит музыку. А какая связь? А есть связь. Будет сидеть, б..!

pirmdiena, 2012. gada 2. aprīlis

Rail Baltica. Neizdevīgums un pretinieki

Bilde: ctewary.blogspot.com 
Es uzskatu, ka Rail Baltica sabotēšana Latvijā nav īpaši saistīta ar projekta neizdevīgumu.

Neizdevīgs, nenesīs peļņu. Visticamāk operatoram kādu laiku nenesīs. Pat Channel Tunnel Rail Link starp UK un Franciju, kas izmaksāja GBP 12 miljardus un katru gadu pārvada no 15 līdz 17 miljoniem pasažieru un aptuveni 15 līdz 16 miljoniem tonnu kravas, pirmajos piecos gados cieta zaudējumus, līdz pat GBP 925 miljoniem 1995. gadā, bet pirmo peļņu guva 1999. Bet Channel Tunnel Rail Link ne UK, ne Francijai nav tikpat izšķirošas nozīmes, kā Rail Baltica Baltijas valstīm.

Bet runājot par peļņu: cik izdevīgs šajā pašā ziņā ir airBaltic? Rīgas tramvajs? Pasažieru pārvadāšana ar jebkuru līdzekli jebkurā attālumā, ja vien nav ar eirāzisko mikriņu ar 25 pasažieriem uz septiņām sēdvietām vai ar Indijas stila un komforta līmeņa vilcienu?

Nekas no tā nenes peļņu. Ko tagad, atteikties? No kā vēl? Ceļi arī nenes peļņu. Skolas. Slimnīcas ar visām dzemdību nodaļām. Pensijas. Bērnu uzturēšana arī maksā dārgi. Varbūt, atteikties no Saeimas? Un prezidentu iecelt uz mūžu un cauri – lai lētāk? Neatkarība, Latvija, pašiem par visu atbildēt, visu uzturēt – šausmīgi neizdevīgi! Nenes peļņu. Bet vai tiešām ellē ir lētāk?

Absurds. Mēs nevaram atteikties ne no neatkarības, ne no demokrātijas, ne no bērniem vai pensijām, ceļiem vai skolām. Arī no pasažieru pārvadājumiem ne. Tāpēc ka tam visam ir īpašas, neekonomiskās dimensijas. Tie ir ilgtermiņa ieguldījumi sabiedrības – tajā skaitā arī ekonomikas – attīstībā.

Un jo tuvāka valsts ir Krievijas robežām, jo lielāka ir nozīme tām neekonomiskajām dimensijām. Mēs Latvijā vienkārši nedrīkstam taupīt naudu uz neatkarības un sabiedrības attīstības rēķina.

Esmu pārliecināts, ka neieguldīšana transporta un komunālajā infrastruktūrā Latvijā vairāku gadu laikā, taupīšana uz pasažieru pārvadājumiem ir kļuvusi par vienu ļoti spēcīgu lauku apvidu degradācijas faktoru. Laikam un sabiedrības vajadzības neatbilstošā infrastruktūra un tās ārkārtīgi zemā kvalitāte Latvijā ierobežo darba spēka mobilitāti, līdz ar ko konkurētspējīgākie, pievienoto vērtību radošie vai radīt spējīgie cilvēki ir spiesti migrēt – uz Rīgu vai, kā mēs labi zinām, simtiem tūkstošu gadījumos daudz tālāk. Cilvēkiem jābūt iespējai ērti, ātri un ar komfortu pārvietoties – ne tikai aizbraukt, bet tikpat ērti atgriezties mājās. Taupīšana uz infrastruktūras ir liela kļūda.

Uzturēt un attīstīt infrastruktūru ir ļoti dārgi, un tas ir ieguldījums, kura ietekmi uz ekonomiku kaut kad nākotnē būs grūti izmērīt. Un var izrādīties, ka tīri praktiski tādiem ieguldījumiem Latvijas budžetā tik tiešām nav līdzekļu. Kaut gan Latvijas Dzelzceļam, piemēram, ir „brīvi” līdzekļi sponsorēšanai. Tātad, pieņemsim, līdzekļu budžetā nav, arī to nesaimnieciskās izlietošanas dēļ. Nav.

Vēl jo muļķīgāk ir atteikties no iespējas realizēt kaut arī ar Latvijas iekšējo infrastruktūru tieši nesaistītu, bet valsts attīstībai stratēģiski svarīgu projektu, ja to par 85% var apmaksāt sabiedrotie. Ir liela laime, ka Latvijai, pateicoties tās orientācijai uz demokrātijas vērtībām, ir tādi sabiedrotie, kas var uzdāvināt savu nodokļu maksātāju iemaksātos līdzekļus – no kopējās kases, kura pieder Latvijai un tās sabiedrotajiem Eiropas Savienībā, kurā Latvijā pagaidām vēl iemaksā daudz mazāk, nekā saņem vai var saņemt.

Runas par Rail Baltica izdevīgumu vai neizdevīgumu īstermiņā ir tikpat absurdas, kā runas par sociālās infrastruktūras uzturēšanas un sabiedriskā transporta tūlītējo izdevīgumu. Kā raksta Roberts Zīle, Rail Baltica projektam ir ģeopolitiska dimensija, jeb ieguldījums ar to atlikto, ilgtermiņa neekonomisko izdevīgumu, kurš dārgi maksā, bet atmaksāsies ar lielāku piesaisti Rietumiem, sabiedrotajiem. Šī piesaiste ir vienīgā dabā esošā alternatīva orientācijai uz Krieviju, uz austrumiem. Tas ir galvenais arguments, kāpēc Rail Baltica īstenošana ir vistiešākajās – tūlītējās – Latvijas nacionālajās interesēs.

Bez tam, ekonomiski Rail Baltica radīs jaunu piedāvājumu, kas noteikti atkarībā no piedāvājuma kvalitātes spēs stimulēt arī pieprasījumu. Ērtas un ātras dzelzceļa līnijas uz Baltijas valstīm pieejamība paaugstinās interesi arī par Rīgu un Latviju. Tādu pašu efektu ar laiku radītu arī moderna transporta infrastruktūra starp Latvijas novadiem – lielāka mobilitātes iespējamība stimulētu pašu mobilitāti, iespējas radīt jaunas un rast darba vietas novados, iespējas cilvēkiem nepamest savu novadu un savu valsti, meklējot mūsdienīgākus dzīves apstākļus.

Tāpēc es nodalu Rail Baltica neizdevīgumu no Rail Baltica pretiniekiem. Es neticu, ka politiskās pretestības pamatā ir Rail Baltica neizdevīgums, un domāju, ka tie, kas iedvesmo šaubas par neizdevīgumu, patiesībā pretojas Latvijas ciešākai piesaistei mūsu demokrātiskajiem rietumu sabiedrotajiem. Tās nav rūpes par Latvijas budžetu un ekonomisko izdevīgumu. Viņi pretojas Latvijas iziešanai no Krievijas ēnas, kurā Latvija lielā mērā vēl joprojām atrodas – kulturāli un mentāli Krievijas mediju telpā.

Visas vecās dziesmas / Stuff