sestdiena, 2012. gada 21. aprīlis

Divas pasaules. Vai tā ir valsts, kas izskatās pēc ielas klaidoņa?


velofenders Nr 1- aculiecinieka video from nekijs on Vimeo.


Šajā video satiekas divas Latvijas pasaules. Pilnīgi divas atšķirīgas pasaules. Viena ir pilsoņi, kas iniciē velo zagļu izsekošanu un veiksmīgi materializē savu brīnišķīgo iniciatīvu, jo problēma pārauga veselā saprata robežas un sāk reāli apdraudēt velosipēdu kā transporta līdzekļa izmantošanu Rīgā. Otra ir policisti, policija, valsts, kas, jā jā, piedalās un sadarbojas. Bet cik apzinīgi? Es varu spriest tikai pēc izskata. Un spriežot pēc izskata… Par to zemāk.

Vēl pāris vārdu par velosipēdu un pilsoni. Velosipēdu es uzskatu gan par cilvēka veselībai un videi draudzīgo transporta līdzekli, gan par rādītāju, pat simbolu – vizmas lielpilsētā. Pats braucu ar velo uz darbu. Velo rietumos ir kļuvis par noteiktu civilizācijas un attīstības radītāju, par to visi zina un nevienu, šķiet, nav jāpārliecina. Es gribu piebilst tikai par to, ka uz velosipēdu – no trolejbusa un personīgā auto – pārsēžas tie, kas par to pieņem savu strikti individuālo, neatkarīgo lēmumu. Es to redzu kā neatkarīgās domāšanas apliecinājumu. Neatkarīgi domājoši pilsoņi, darbojoties kopā, vienojoties par mērķiem, veido pilsonisku sabiedrību.

Tāpēc es visnotaļ atbalstu un augsti cienu velofenders iniciatīvu Ir.lv paspārnē.

Tagad par skumīgo

Kad es skatos video par notikumiem Latvijā, nu, kaut vai šo te, gandrīz vai katru reizi mani pārņem skumīga sajūta par Latvijas nolemtību. Es dzenu prom šīs jēlās un skumīgās domas par „cilvēkmateriāla” zemo kvalitāti, nepilnvērtīgumu, ģenētiskām kaitēm. Tās nav tikai politiski nekorektas, tās ir pilnīgi amorālas, nepieļaujamas domas.

Tāpēc to apzinoties, es tās dzenu prom. Es tās dzenu prom arī tāpēc, ka uz tām nevar izbūvēt nekādu kaut cik noturīgu priekšstatu par sabiedrību un pareģot tās nākotni, jo tāda nākotne – kā tā rēgojas, vērojot šādu te cilvēka stāju un attieksmi pret saviem policista pienākumiem – nevienam nav vajadzīga.

Es zinu, ka izklausos pārāk kritisks un nepelnīti nosodošs it sevišķi attiecībā uz cilvēkiem, par kuriem neko nezinu, izņemot to, ka viņi tikko ir noķēruši velosipēda zagli un par to pelna uzslavu, nevis kritiku. Taču es uz to skatos nedaudz citā kontekstā. Daudz plašāka par viena zagļa noķeršanu, kuras veikšanā policija, cik es saprotu, tikai palīdzēja pilsoniskas sabiedrības pārstāvjiem ar tai dotajām unikālajām tiesībām aizturēt zagļus.

Policista pienākumos ir ne tikai aizturēt, izlauzt rokas un visādi citādi ierobežot brīvību noziedzniekiem, bet arī ikdienā pārstāvēt valsti. Es pat tagad nerunāšu par to, ka valsts ir sabiedrības rīks un policija ir sabiedrības algotais rīks. Galu galā policija sastāv no policistiem, policisti (un likumi) taisa policiju, policisti ir cilvēki, cilvēki ir sabiedrība, policija šajā interpretācijā ir sabiedrības daļa. Kāda ir sabiedrība, tāda ir valsts un tāda ir policija.

Bet jautājums, vai mēs esam tādi nevīžīgi ģērbti saņurcītā uniformā ar žaketi un biksēm dažādās krāsās, it kā tikko izskrējām iznest miskasti? Vai tā ir valsts, kas izskatās pēc ielas klaidoņa un nespēj kaut mirkli pastāvēt taisni, aizpogot uniformu, uzvilkt formas cepuri? Nu, bet vai tad tas tā nav? Vai tad tā nav valsts? Vai tad tie neesam mēs? Mēs esam tie, kas nespējam ne mirkli taisni un izturēties ar cieņu pret saviem pienākumiem, jo mēs nespējam izturēties ar cieņu pret citiem, viens pret otru, pret sevi.

Jautājums – kāpēc Latvijas policists, pārstāvot Latvijas valsti, tik labi spēj izlauzt rokas un nekādi nespēj aizpogot uniformu – ir retorisks.

Ko var izdarīt, lai valsti nepamestu tie, kas sevi ciena un tāpēc nevar pieļaut to, ka viņu valsts ikdienā izrāda savu necieņu pret pilsoņiem? Un te var un vajag uzskaitīt fantastiski ilgu virkni visādu nejēdzību un dumjību – gan to, kā rīkojas un izskatās policija, kā, kādi un cik novēloti tiek pieņemti neizprotami politiskie lēmumi, cik kretīniski darbojas VID, mazinot cilvēkos vēlmi atskaitīties par ienākumiem un maksāt nodokļus. Pretīgi. It kā valstī kaut kur iekšā sēž neiedomājamu, ģenētiski nepilnvērtīgu salašņu bars.

Zīmīgi, ka nepilnvērtība parādās abos galos – gan ground zero līmenī ar policistu, gan politisko lēmumu pieņemšanas virsotnēs. Skaidrs, ka zivs pūst no galvas, un ja cilvēkam nav pašcieņas, salašņu cienīgā politiskā procesa kvalitāte, elites kvalitāte, valsts pārvaldes kvalitāte ir perfekts attaisnojums paša neprofesionālismam.

Ko var izdarīt?

Mainīt un mainīties. Sākt ar… Visu. Ārstēt no abiem galiem. Gan policista ground zero līmenī, gan ministru prezidenta, VID direktora, tiesu utt. līmenī.

Ir nepareizi apgrūtināt vienu ierakstu ar vairākām tēmām. Tāpēc ir muļķīgi tagad sākt izdomāt, kas konkrēti jādara, lai īstenotu šādu te ārstēšanu.

Man liekas, kas pats pirmais ir beigt muļķoties – mums pašiem. Te es apstāšos un turpināšu jaunā ierakstā.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff