svētdiena, 2012. gada 6. maijs

4. maijs. Šaubu mirklī atceries

Svētki. 4. maija bilde. Māris Bišofs / Ir.lv
Ļoti patika šī bilde, patīk Māra Bišofa maniere, uzrunā :-) Žēl, nebiju to redzējis 4. maijā, bet labāk vēlāk, nekā nekad. Nav tā, ka es nesvinu svētkus. Varbūt, īpaši tiešām nesvinu. Atzīmēju, klusām. Lai paliek.

Kā es lasu šo bildi? Ka valstiskums Latvijai, latviešiem nokrita no zilām debesīm. Kā dieva dāvana. Maskavas dāvana, liktenis tā ir iegrozījies. Ielauzās ikdienā. Taču bija pienācis laiks. Es labi atceros to momentu. Neviens nevarēja teikt, ka to nebija jutis tuvojamies vai nebija gaidījis. Mēs tam bijām gatavi un ļoti daudzi no mums to no sirds vēlējās. Un paldies dievam, ka liktenis tā ir iegrozījies, ka mēs tai dāvanai bijām gatavi.

Tas, kā mēs tagad izturamies pret šo dāvanu, ir cita lieta. Skaidrs, ka mēs vērtējam vēsturiskos procesus caur savtīgo tūlītējo ieguvumu prismu. Nezinu, kā mēs vērtētu savu valstiskumu, ja par to būtu vajadzējis cīnīties ar ieročiem rokā, šaujot uz cilvēkiem. Pilsoņu kari tāpat vien nebeidzas. Nocietinātas sirdis nejūt sāpes un ilgi neatmaigst, dažas nekad. Es ar to negribu teikt, ka necīnījās neviens - ar vai bez ieročiem -, taču sabiedrība kopumā sagaidīja šo dāvanu 1990. gadā ar mierīgu sirdi.

Nezinu, bet nedomāju, ka 22 gadus pēc tā, kad Latvijas karogs bija nokritis no zilām debesīm, mēs tagad spētu labāk novērtēt neatkarību un demokrātiju. Sabiedrība būtu noteikti vēl polarizētāka, cietsirdīgāka, neiecietīgāka. Žēl, ka mēs, šķiet, nevirzāmies lielākas saliedētības virzienā, vāroties savā buljonā.

Es daudz klausos, daudz lasu no abām pusēm, latviešu un krievu: ir daudz sūdzību, neizpratnes vienam par otru, daudz niknu vārdu, ir ļoti daudz emociju, it īpaši no latviešu pensionāru puses, ko var arī saprast, jo cilvēkos mājo svētā pārliecība, ka krievs ir okupants un ienaidnieks, un ko ienaidniekam var novēlēt un kurš, ja ne ienaidnieks, visā ir vainīgs?

Kaut arī tāda nelaime kā pilsoņu karš Latviju nav piemeklējusi, šīs paaudzes sirdis laikam vairs nekad neatmaigs un nespēs nevienam just līdzi. Emocijas jūtas tomēr īsti neaizvieto. Viņi, mūsu pensionāri, mūsu vecāku paaudze, protams, ir paši apdalītākie, taču tai pat laika ļoti savtīgi. Vai mēs varam nopietni gaidīt, ka pensionāri atteiktos no privilēģijas braukt sabiedriskajā transportā par brīvu? Tas taču pienākas, un pensija, ak kāda ir tā pensija! Piekrītu, protams, pensija ir nožēlojama, taču ir garantēta un to garantē pensionāriem nodokļu maksātāji, kuriem pašiem nav garantēts praktiski nekas, vismaz salīdzinājumā ar pensionāriem.

Jā, tas kaitina. Kaitina divtik, kad apzinies, ka nedz šodienas pensionāri paši sev sakrājuši pensijas, nedz viņi to būtu spējuši tajā neekonomikā ar nemoderno, nekonkurētspējīgo, monstrozo, pievienoto vērtību neražojošo ražošanu, kuru viņi vilka uz saviem pleciem līdz brīdim, kad tā neekonomika nosprāga. Kaitina, kad apzinies, ka Latvijas valsts ar savu vārgo, zemo algu jauno ekonomiku, nodokļu maksāšanas un politiskās atbildības kultūru karnevālu tautu līmenī, protams, nav varējusi sakrāt cilvēka cienīgām pensijām mūsu vecāku paaudzei. Taču maksā.

Tāpat ar emocijām. Kaitina pensionāru savtīgums un attieksme, bet tie ir mūsu vecāki, ar savu pagātni, kurā tagad neko nevar mainīt. Kaitina tas, ka Latvijā jādzīvo blakus nelatviskiem krieviem. Bet tie arī ir daļa Latvijas. Un viņiem ir tādas pašas tiesības uz identitātes izvēli un izpausmi kā tev un man un jebkuram citam. Ne tāpēc, ka kāds ļaudaris to viņiem piešķīris, lai veiktu "genocīdu pret latviešu tautu", bet tāpēc, ka visiem ir vienādas individuālās tiesības. Un tas atšķir mūsdienu sabiedrību no mežoņiem. Un paldies dievam, ka mēs dzīvojam šajā, nevis mežoņu, laikā, lai gan to tā ikdienā var būt grūti novērtēt. Šaubu mirklī atceries par nenotikušo pilsoņu karu un pensijām, lai vēlreiz sev atgādinātu, ko nozīmē dzīvot humānā sabiedrība.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff