pirmdiena, 2012. gada 14. maijs

Šodien var atļauties nebūt nepilnvērtīgiem. Par antisemītismu

Antisemītisms ir dubļi.

Pirms gadiem 15, kad atklāja veikalu Zara Barona ielā, mani dziļi aizskāra kāda pavisam jauna latvieša komentārs: "Ir jāsaprot, ka Rīgā nedrīkst būt veikals ar nosaukumu Zāra."

Parasti sīkumus atceros ļoti slikti, bet šis skan ausīs it kā tikko pateikts. Ar ko ebreji, abrami un sāras, tik traumēja nabaga latviešus, ka Rīgā nedrīkst vērt vaļā veikalu ar nosaukumu, kas atgādina latviešiem par kaut kādu šausmīgu traģēdiju, noziegumu, ko pret latviešiem pastrādājuši ebreji? Ar to, ka tika nošauti Biķernieku mežā?

Latviešu antisemītisms man galīgi nav izprotams. Ebreju masveida izvešana un likvidācija kara laikā ir nenomazgājams traips. Es nenorobežojos no latviešiem un nerādu uz viņiem ar pirkstu. Nē, es solidāri nesu šo kaunu.

Man liekas, tas antisemītisms, attieksme pret ebrejiem, ir labs tests uz spēju dzīvot normālā sabiedrībā. Jo ebreji vienmēr ir bijuši pati neaizsargātākā minoritāte - Latvijā līdz pat Sovjetu sabrukumam.

Attīrīšanās no kauna traipa sākas tāpat kā izārstēšanās no alkoholisma – ar problēmas atzīšanu. Mēs joprojām stāvam pirmās barjeras priekšā. Mēs pagaidām noliedzam, ka tāda problēma ir. Argumentācija ir klasiska – antisemītisms ir visur, vainīgi ir tie svešinieki, pats esi duraks, beidz mūs apmelot.

Noliegšana

Problēmas noliegšana ir amatierisks un ilgtermiņā kontrproduktīvs paņēmiens komunikācijā, nebrieduma izpausme psicholoģijā un negatavība uzsākt ārstēšanu medicīnā. Nav nekas labs.

Rādīt ar pirkstu, re, viņam ar! – ir strupceļš. Putins, piemēram, arī savam ganāmpulkam un apkārtējiem zombējamajiem cenšas iestāstīt, ka nozog valsti un izvaro vēlēšanas visur pasaulē.

Meli. Savi dubļi jānotīra negaidot, kamēr sāks mazgāties kāds cits. Higiēna ir strikti individuāla un pat intīma lieta.

Lasītājs lno komentāros pie mana ieraksta Ir.lv:
Vai "svētīdams" latviešus, neesi aizmirsis lozungu: Bei židov, spasaj Rosiju?:)

Vai tas padara latviešu antisemītismu pieņemamāku, celāku, padara to par piemēru citām tautām? Vai Jūs gribat teikt, ka ja jau tā var "glābt" Krieviju, tad Latviju točno var?

lno:
Vai tas tiešām attiecas uz latviešiem vai nacistu okupācijas režīmu?

Es Jums nesaukšu faktus par to, cik latviešu un kāpēc piedalījās nacistu izdarībās. Pateikšu citu piemēru.

Ir leģenda, ka uzzinot par nacistu plāniem izvest vietējos ebrejus uz koncentrācijas nometnēm, Dānijas karalis Christian X pats sev uzvilka uz piedurkni apsaiti ar Dāvida zvaigzni, pasakot, ka ja ebreju izcelsmes pilsoņiem jāvalkā tādas apsaites, tad valkās arī viņš, jo visi pilsoņi ir vienlīdzīgi.

Tā ir leģenda, un Margrete II to ir atzinusi, pasakot, ka tā tas nebija. Bet nebija tāpēc, ka Dānijas ebrejiem nemaz nebija jāvalkā tādas apsaites! To bija panākusi Dānijas valdība. Un šis ir vēsturisks fakts.

Varbūt tas skanēs idealistiski, taču pats par sevi tas, ka dāņi mīl stāstīt šo leģendu ārzemniekiem, liecina par to, ka viņi vismaz lepojas par savu attieksmi. Viņi tic ne leģendai, viņi nešaubās, ka viņu karalis tā tiešām būtu izdarījis, ja būtu bijis nepieciešams. Viņi nešaubās, ka tā izdarītu paši.

Un paši izdarīja. Dāņi kara gados izglāba 7000 dāņu ebreju, gandrīz visus, pārvedot ar laivām uz Zviedriju. Tos, kurus izglābt neizdevās, dāņi vismaz lūguši nacistus nesūtīt uz Auschwitzi.

Vismaz 7000, vismaz lūguši, vismaz panākuši ka nav jāvalkā Dāvida zvaigzne. Arī ar to var lepoties.

lno:
Šis jau nu galīgi garām: to, ko varēja atļauties nordiskais Dānijas karalis, nevarēja atļauties latvieši, daļa no kuriem bija iznīcināmi vai izsūtāmi uz austrumiem un pilnīgi neiedomājama, ka to varētu atļauties "nepilnvērtīgie" slāvi. Tik daudz nu vajadzēja zināt:)

Runājot par to, ko varēja un ko nevarēja atļauties „nepilnvērtīgie”, par Rīgas ebreju ghetto piedzīvoto atceras Georgs Fridmans (Grigorija Smirina rakstā „Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā”):

Kad mēs ienācām [..] tad ieraudzījām augšstāvā pie margām policistu no latviešu Hilfspolizei, kurš mums ar žestu norādīja griezties atpakaļ. To­mēr izbrīnīja viņa neparasti kaunīgā sejas izteiksme. Pagalmā mums paskaidroja, ka viņi tur esot divi – kamēr viens stāv sardzē, otrs kādā dzīvoklī varojot ebreju meiteni viņas vecāku klātbūtnē.

Bet runājot par šodienu, var taču atļauties nebūt nepilnvērtīgiem.

Par kolektīvo atbildību

lno:
Jau sludiniet kolektīvo atbildību?

Jautājums vietā. Nē, nesludinu. Es nesludinu neko kolektīvu. Tajā pašā laikā pats rakstu par krievu morālo atbildību un latviešu antisemītismu.

Jā, ir lietas, kur grūti nodalīt individuālo no attiecināmā uz "visiem" - tādas ir zināšanas, vērtības, atziņas. Matemātika, vēsture, valoda jāzina visiem, bet katram ir savs zināšanu un saprašanas līmenis.

Individuāli katram jānāk apskaidrībai par to atbildību. Un būt atbildīgam katram jābūt neatkarīgi no tā, ko par to domā kaimiņš vai kāds politikānis televizorā. Morālo atbildību ne no viena nevar pieprasīt un likuma vārdā par to vajāt. Tā ka nē, es nesludinu kolektīvo atbildību.

„Ebreji zināja, ka jebkurā brīdī var griezties pie latviešiem”

Šo vajadzētu zināt katram Latvijas pilsonim. Daži citāti no intervijas ar profesoru Aivaru Strangu Satori.lv (2008):

Kad piektajā gadā Kijevā sākās milzīgi grautiņi, Kijevas ebrejus tas absolūti šokēja, viņi nebija tam gatavi, bet Latvijā ebreji bija ļoti labi organizēti, viņi zināja, ka jebkurā brīdī var griezties pie latviešiem un viņi dosies palīgā, lai kur tas būtu, un to latviešu vidū, kas cīnījās kopā ar ebrejiem pret grautiņiem bija, piemēram, Felikss Cielēns, nākamais Latvijas ārlietu ministrs un rakstnieks. Viņam bija 20 gadi, un, kad krievu vecticībnieki mēģināja sarīkot ebreju grautiņu, ikviens no latviešu vidus, kam bija ierocis, atsteidzās palīgā.”

Rase un rases jautājumi Latvijā ienāk no 1932. līdz 1934. gadam. Tas bija drūmākais posms mūsu antisemītisma vēsturē (..) Tas laiks sakrīt ar ekonomisko krīzi (..) Par antisemītisma galveno ruporu kļuva laikraksts „Universitas”. Tas bija akadēmisks izdevums. (..) Lai sāktu nodarboties ar visādām tur rasēm un āriešiem, mistifikācijām un klasifikācijām ― jums ir jābūt dīkdienim, lai ar to nodarbotos, līdz ar to tieši „Universitas” kļuva par vistipiskāko antisemītisma ruporu.

(..) Visam tam pielika punktu neviens cits kā diktators Kārlis Ulmanis. Pēc maija apvērsuma tādus murgus drukāt nevarēja, un arī „Universitas” redaktors Ādolfs Šilde uz kādu laiku tika aizsūtīts atvēsināt galvu uz centrālcietumu. Ulmaņa laikā par rakstīšanu, ka žīdi ir šādi un tādi, vai mazvērtīgi, jūs droši varējāt nonākt Centrālcietumā, jo Ulmanis bija ne tikai diktators, bet tipisks 19. gadsimta cilvēks, kura apziņā tādas modernas lietas kā, piemēram, rasu definīcijas, ārieši un tamlīdzīgi bija pilnīgi svešas.

(..) Un jāteic paldies Ulmanim par pašu galveno ― līdz pašam pēdējam brīdim Ulmanis atļāva iebraukt Latvijā ebreju bēgļiem no Austrijas un Vācijas. Nav nekā svarīgāka kā izglābt cilvēka dzīvību. Citi viņus nevēlējās uzņemt, ne Somija, ne Zviedrija, lielās demokrātijas citadeles. Ulmanis to darīja tā ― viņi nevarēja iebraukt milzīgā skaitā, bet bija tāda slepena vienošanās starp Dubinu un Ulmani, ka viņi nelielās porcijās regulāri varēs iebraukt un Dubins sagādās viņiem iztiku, nu, piemēram, izmitinās bagāto ebreju mājās. Dubins parasti sagādāja viņiem pabalstus. Lai cik tas dīvaini skanētu, es domāju, ka Ulmanis ir pelnījis ebreju glābēja titulu. Jo kāda bija loģika ― kad ebreji iebrauca Latvijā, Dubins sāka lobēt, lai viņiem atļauj izceļot, piemēram, uz Palestīnu, Ameriku, viņš apstaigāja visas vēstniecības, un lielākā daļa no viņiem ar Dubina palīdzību izceļoja. Tas bija viens no Ulmaņa izcilākajiem veikumiem, taču viņš to nekad nepieļāva masveidā, ne jau tādēļ, ka tas nepatiktu viņam pašam, bet sabiedrība to negribēja. Cepuri nost Ulmaņa un Dubina priekšā tādu cilvēcisku īpašību dēļ.

Vai, piemēram, kad 1939. gadā vācieši iebruka Polijā, tur dzīvoja hasīdu rebe Šneersons, un tas bija gluži kā hasīdu pāvests. Viņš bija pavecs cilvēks, vācieši aplenca Varšavu, un viņš tur palika. Tomēr, pateicoties Dubinam, mūsu vēstniecība darīja visu, lai viņu atrastu šajā sabrukušajā pilsētā, kur viņš slēpās. Un, tā kā viņš bija Latvijas pavalstnieks, mūsu valsts vēstnieks Longins izveda viņu uz Berlīni. Longins vēlāk savās atmiņās raksta, kā juties, jo rebe bija ortodoksāls ebrejs, bet viņam bija pase, Latvijas Republikas pase, un Longins viņu aizstāvēja ― labi, viņš ir hasīds, bet viņš ir Latvijas pilsonis, un tā rebe tika glābts. Protams, Rīgā to lobēja Dubins, un visi saprata, ka bez Ulmaņa ziņas nekas nevar notikt.

Vēl citāts no Strangas raksta “Holokausta vēstures pētniecība un holokausta piemiņa Latvijā” Starptautiskās konferences “Holokausts Latvijā” materiālos (2004):

Vācu okupācijas gados ir notikuši 512 ebreju glābšanas un slēpšanas gadījumi.5 Diemžēl ne katrs glābšanas mēģinājums dzīvību izglāba. Vācu okupācija bija ilga (Kurzemē – gandrīz četri gadi), vācieši bija apsēsti ar ebreju pilnīgu un universālu iznīcināšanu; to nemazināja pat nenovēršamās sakāves tuvošanās; nereti glābēji tika nodoti. Vismaz 472 okupētās Latvijas iedzīvotāji, piederīgi dažādām tautībām un dažādām sociālām grupām, ir apzināti kā ebreju glābēji; viņi ir izglābuši aptuveni 400 ebreju.

Pozitīvie modeļi pašu vēsturē ir fantastisks dārgums. Tie jāatrod un jākultivē, tie stiprina pašcieņu un mazina neiecietību sabiedrībā.

Stranga: 
Ebreju traģēdijai ir jākļūst par visu Latvijas iedzīvotāju vēsturiskās atmiņas un vēsturiskās apziņas daļu (..) Briesmīga bija ebreju nāve Rumbulā, bet briesmīga bija arī latviešu un citu tautību – ieskaitot ebrejus – bojāeja Staļina Gulagā vai pat ceļā uz to – no slāpēm, neciešamā karstuma, mokām.

Lai gan es rakstu (un diskutēju Ir.lv) par antisemītismu, runa patiesībā ir par ciešanām, sadismu un cietsirdību, līdzjūtību un atbalstu. Tā ir latviešu iecietības tēma, latviešu emancipācijas, latviešu gatavības uzņemties atbildību par nācijas veidošanu un valsti tēma.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff