sestdiena, 2012. gada 8. septembris

Krievu valodas „interešu” apkalpošana Latvijā. Цель – ничто, понты – всё

Krievu valodas problemātika Latvijā kopumā ir Kremļa propagandas produkts un ar krievu valodas kā saziņas līdzekļa nozīmi tai nav nekāda sakara.

Tai nav sakara ar krievu valodas nesēju tiesībām un komfortu runāt un izmantot savu valodu Latvijā, jo šī komforta zona Latvijā ir ļoti plaša gan sabiedrībā, gan medijos. Līdz ar to tai nav arī sakara ar krievu valodas statusu Latvijā, jo krievu valodai ne Latvijā, ne Krievijā, ne pasaulē nav nekādu draudu atšķirībā no daudz mazākas latviešu valodas, kuras pielietošanas sfēra un līdz ar to latviešu valodas nesēju tiesības un komforts ir zināmā mērā ierobežotas ne tikai pasaulē un Krievijā, bet arī latviešu valodas suverēnajā domēnā, Latvijā.

Un tā tas visticamāk būs vienmēr, kamēr Latvijā blakus etniskajiem latviešiem, kam latviešu valoda ir vienīgā dzimtā, dzīvos citādi runājoši latvieši, it īpaši krieviski runājoši latvieši, jo krievu valodai vienmēr būs daudz lielāks izdzīvošanas potenciāls un lielāka konkurētspēja vismaz Krievijas pierobežā, kur Latvija savukārt vienmēr atradīsies.

Ja krievu valodas problemātika nav saistīta ne ar cilvēku tiesībām, ne ar ieguvumiem ekonomikā vai ārpolitikā, kādi var būt šīs propagandiskās krievu valodas ofensīvas mērķi?

Es domāju, ka tas ir tikai un vienīgi mēģinājums nostiprināt virtuālās impērijas pozīcijas, neļaut post-sovjetu masai apšaubīt Kremļa varenību un pārākumu savā areālā. Domāju, ka nekur daudz tālāk par šo nevisai racionālo mērķi šie zombēšanas vingrinājumi nesniedzas.

Visticamāk tā ir Putina personiskā kaprīze, lai cik bērnišķīgi tas neskanētu. Un kāpēc gan ne, ja ļoti daudz no tā, kas notiek šodienas Krievijā, būdams stipri apšaubāms no racionālisma un intelektuālās kvalitātes viedokļa, ir iespējams un īstenojams pateicoties Kremļa rīcībā esošajiem grandioziem finanšu resursiem, kuru izlietošanu nekontrolē ne sabiedrība, ne parlaments.

Kā Krievijā pārfrāzē vienu pazīstamu teicienu, «цель – ничто, понты – всё», jeb mērķis nav nekas, ālēšanās ir viss. Kā saka, Putinam liekas, ka par naudu var nopirkt visu – laiku, lojalitāti, uzvaru, dvēseli, arī iespēju nekaunīgi ālēties, „hamīt”, pazemot.

Šim dullajam mērķim, šai kaprīzei kalpo Lindermans, Ušakovs, viņu līdzgaitnieki attiecīgajās partijās, „žurnālisti”-propagandisti, PR aģentūras ar saviem „politoloģiem”, vesela putiniešu „polittechnoloģiskā” industrija.

Es pat teiktu, ka nevienam no šīs putiniešu armijas algotņiem nav personiskās pārliecības par savas darbības taisnīgumu. Ja kaut viens no viņiem no sirds un pēc savas labākās pārliecības cīnītos pret kādas minoritātes tiesību neievērošanu, pret netaisnīgumu un dažu citu indivīdu vai grupu privileģēto stāvokli Latvijā, tad pēc pārliecības cilvēktiesību aktīvists, pirmkārt, jau nekad nesadarbotos ar Kremli, nemeklētu Kremļa atbalstu, neņemtu Kremļa naudu, nepozicionētos pats kā Krievijas varas atbalstītājs, nekad neslēgtu sadarbības līgumu ar Jedinaja Rossija, un, otrkārt, pirmais kritizētu gan Putina autoritāro režīmu, falsifikācijas vēlēšanās un varas uzurpāciju Krievijā. Vismaz. Ne par kādu pārliecību vai rūpēm par cilvēktiesībām te nevar būt ne runas. Tikai meli, ierastā sovjetiskā divkosība un alkatība.

Taču viena lieta ir konstatēt, pavisam cita ir izdarīt secinājumu. Iznāk, ka meli, divkosība, alkatība ir šo kremliskos pasūtījumus apkalpojošo partiju politiskais kredo un piedāvājums. Lai gan no Kremļa puses aiz šīm izdarībām stāv tikai „nevainīgā” vēlēšanās pazemot Latvijas valsti, pašā Latvijas valstī, Latvijas krievos šī ālēšanās materializējas kā jau pietiekami reāls naids. Naida kūdīšana ir noziegums, kura novēršana un izmeklēšana ir valsts pienākums.

Ir, protams, nožēlojami, ka krievu vārdā Latvijas politikā darbojas algotņi, naida kūdītāji, Kremļa ālēšanās apkalpotāji. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šiem neliešiem nav alternatīvas un Latvijas krievi ir vienkārši spiesti atdot viņiem savas balsis. Tas ir tikai propagandas triks.

Pirmkārt, provokatoriem un naida kūdītājiem politikā nav vietas.

Otrkārt, politikā ir jāizskauž šī totāli etniskā pieeja, „latviešu” un „krievu”. Nav nekādu etnisku interešu, tā ir chimera, pašapmāns. Latvijas politiķiem jāmācās darboties Latvijas nacionālajās interesēs. Tiklīdz tas tiks apzināts, gan politiķi, gan sabiedrība sapratīs, ka nekādu antagonistisku „latviešu” un „krievu” interešu nepastāv. Demokrātija, labklājība, cilvēka dzīvībai draudzīgā vide, tiesiskums nav etniskas kategorijas.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff