sestdiena, 2012. gada 8. septembris

Par sabiedrības interesēm un diktatūras privilēģijām Latvijas mediju telpā

Problēma: Kā veicināt latvisku un demokrātisku informācijas telpu, kas būtu alternatīva oficiālajai Krievijas manipulētajai informācijas telpai? Acīmredzot, tā neradīsies pati no sevis, to jāveicina valstij, tajā skaitā arī masīvi ieguldot līdzekļus. Tai būtu jābūt progresīvas politikas prioritātei. Galvenais uzdevums būtu, veicināt latvisko mēdiju pluralitāti un kvalitāti. Žurnālistikas kvalitāte mums nav pietiekoša, lai lasītājs saņemtu kvalitatīvu produktu. Sabiedrībā jāattīsta apziņa, sajūta par to, kas ir kvalitatīva, un kas ir nekvalitatīva vai neētiska žurnālistika. Piemēram, ka lasīt korupto NRA ir neētiski. (Anonīms, 2012. gada 5. septembris, šeit pēc šī ieraksta) 

Jūs paceļat ļoti svarīgus jautājumus: mediju daudzveidība ­= konkurence, žurnālistu profesionālā kvalifikācija, patērētāja ētika.

Es Jums piekrītu. Daļēji piekrītu pat par valsts līdzekļu ieguldīšanu medijos, jeb pareizi sakot, sabiedriskā televīzijā un radio, ar to nodokļu maksātāju naudas ieguldījumu panākot to, ka žurnālistikas kvalitātes un ētikas latiņa ir pacelta pietiekami augsti.

To var panākt tikai tad, ja tiek izpildīti visi nosacījumi:

- Finansējums medijam ir garantēts neatkarīgi no šībrīža partiju spēku samērojuma Saeimā, tātad ir iedarbināts stabils un no politiskās konjunktūras neatkarīgs finansēšanas mechānisms. Visticamāk, tās būtu iedzīvotāju obligātas abonēšanas iemaksas, kas vienkārši jāievieš, nebaidoties no tā, ko par to teiks tie kūdītāji. Tas būtu stratēģiski pareizs, uz nākotni vērsts, veselā saprāta solis, ko atbalstīs jebkurš patriots.

- Darbā ir pieņemti labi profesionāļi ar labu profesionālo gaumi, plašu pasaules uztveri. Viņi nemeklē kompromisus ne ētikā, ne darba kvalitātē. Latvijas televīzijas profesionāļiem nemitīgi jāmācās no kolēģiem Ziemeļvalstīs, citās avansētākās valstīs. Šī sadarbība un cilvēciskie kontakti jāveicina arī centralizēti pašam medijam, darba devējam.

- Medija vadībā atrodas augsti profesionāli līderi ar drosmīgu medija attīstības vīziju un skaidru apziņu par valsts nacionālajām interesēm, kurām nodokļu maksātāju finansētajam medijam jākalpo.

Citādi jāveicina investīcijas privātos mediju projektos, ārvalstu, pirmkārt vai tikai no Ziemeļvalstīm, mediju koncernu ienākšanu tirgus konkurences stimulēšanai. Te jābūt ļoti izsvērtiem likumiem, kas nosaka, kam ir tiesības investēt Latvijas medijos.

Investoram jābūt attiecīgai reputācijai mediju pārvaldīšanā vai citās nozarēs, nodokļu maksāšanā, likumu ievērošanā, neatkarībā no apšaubāmu interešu ietekmes. Tas apliecinātu investora nopietnību un gatavību ievērot vārda brīvību, pienācīgi cienīt demokrātiskas sabiedrības vērtības un institūcijas, ievērot Latvijas nacionālās intereses. Tie nedrīkst būt kādi saschēmoti, offshorizēti uzņēmumi, kur varētu slēpties blēži un viņu interešu apkalpotāji. Tas pats attiecas uz raidīšanas un izplatīšanas tīkliem.

Ierobežojumi mediju biznesā ir absolūti saprotami, īpaši Krievijas pierobežā. Mēs pēc pašu pieredzes skaidri redzam, ka mediji ir stratēģisks aktīvs, kas nedrīkst atrasties blēžu rokās. Mediju ietekme uz sabiedrības apziņu un notikumu gaitu ir tik spēcīga, ka var pat teikt, ka akcijas mediju biznesā patiesībā dod to turētājam daudz lielāku iespēju ietekmēt visas Latvijas valsts politiku un nākotni, nekā akcijas kādā citā biznesā. Tāpēc valstij jābūt iespējai regulēt īpašuma tiesību piešķiršanu mediju biznesā stingrāk nekā citā nozarēs.

Debates pavasarī atklāja to, ka Krievijas televīzijas produkcijai ir priviliģētākas pozīcijas Latvijas kabeļtīklos salīdzinājumā ar Latvijā ražotās televīzijas produkcijas iespējām. Apstākļos, kad medijos, īpaši televīzijā, notiek propagandas karš pret Latvijas sabiedrības interesēm, ir vismaz muļķīgi ignorēt šo tirgus izkropļojumu par labu Latvijai nelabvēlīgi noskaņotajam mediju īpašniekam. Bet nosaucot lietas īstajos vārdos, tas ir noziegums – gan šī izkropļojuma pieļaušana, gan šīs problēmas nerisināšana. Cik es saprotu, šī problēma atrisināta nav.

Es nekādā gadījumā nemēģinu aizstāvēt esošo latviski raidošo komerckanālu intereses. Paši aizpildot ēteru ar tonnām draņķīgas kvalitātes produkcijas krievu valodā, tie neatbilst tiem Latvijas sabiedrības interešu ievērošanas kritērijiem, par kuriem es rakstu sakarā ar īpašuma tiesībām mediju biznesā. Manis pēc tad tos esošus kanālus varētu slēgt bez jebkādiem zaudējumiem Latvijas kultūras telpai.

Mani uztrauc, ka šis tirgus izkropļojums dod privilēģijas kādas diktatūras televīzijas propagandai, kas sazombē gan pašu iedzīvotāju, gan Latvijas cilvēku prātus.

Mani ļoti uztrauc, ka Latvijas ēterā nav mūsdienīgas, intelektuāli stimulējošas produkcijas latviešu valodā. Ka Latvijā nerodas tāda intelektuāla un gaumīga televīzija, ka TV Dozhd Krievijā. Galu galā Latvijas kanālos varētu brīvi skanēt avansētāku, to sabiedrību valodas, no kurām mēs varam mācīties, valodas, kuras mums obligāti jāmācās, – pirmkārt, protams, angļu.

Esmu pārliecināts, ka arī Latvijā var atrasties labi juristi, kas spētu uzrakstīt tādu mediju likumu, kas sakārtotu šo biznesu un īpašumu attiecības, lai tas darbotos Latvijas sabiedrības interesēs, lai būtu godīga konkurence un lai varētu būtiski ierobežot naidīgās propagandas izplatīšanu Latvijas tīklos.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff