trešdiena, 2012. gada 19. septembris

Sabiedrības konsolidācija. Jāsāk ar lielo vīziju

Pāris vārdu par neveiksmīgo pieredzi ar sabiedrības integrācijas/konsolidācijas programmu vai koncepciju, darbu, ko vadījusi Sarmīte Ēlerte kultūras ministrijā. Skan nedaudz komiski. To vienkārši nedrīkst atkārtot.

Tas, kas ir noticis ar koncepcijas līdzautoru Andreju Berdnikovu, kaut arī unikāls gadījums, ir pietiekami simptomātisks. Tas liecina par to, ka Sarmītei bija grūtības piesaistīt savā komandā uzticamus cilvēkus un pienācīgi organizēt viņu kopīgo darbu.

Organizatoriskā neveiksme varētu būt saistīta ar nepareizi izvēlēto projekta mērķi. Sabiedrību nevar konsolidēt vienā piegājienā vai kāda projekta ietvaros. Par sabiedrības konsolidāciju nevar būt atbildīga viena ministrija, viens ministrs, viena ekspertu komanda.

Sabiedrības konsolidācija ir vēsturisks process, visas sabiedrības lieta. Tā jāveicina visām valsts iestādēm, tā ir jāizvēlas kā galvenā valsts prioritāte, jo no tās ir atkarīga mūsu — kā sabiedrības un kā valsts — rītdiena. Ne no EU fondu apguves, ne no pievienošanos euro, un pat ne no NAP. Tas, vai mēs Latvijā spējas sadzīvot, vai mums ir kopīgās vērtības, vai mēs spējam vienoties par pozitīvo virzību (mēs varam vienoties mežonībā, par to šaubu nav, bet ar to nepietiek), ir daudz, daudz svarīgāks par visu pārējo. Un šī fona gan NAP, gan euro izskatās kā īstermiņa taktiski uzdevumi.

Tāpēc gan pieejai, gan darba mērķim, strādājot pie izpratnes par sabiedrības konsolidāciju, jābūt pavisam citādam, daudz nopietnākam. Nevajag ieciklēties mazākumtautību kultūras pasākumu organizēšanā. Tas ir stulbums, kas jāaizmirst konsolidācijas procesa kontekstā. Nevajag pašiem izdomāt kaut kādās vienojošās „vērtības” un „faktorus”.

Jāsāk ar lielo vīziju, kur mēs virzāmies. Sākumā tā ir jānoformulē kā priekšlikums, tad par to jāvienojas. Šajā procesā ir jāiesaista mediji un sabiedrība. Piedalīšanās tādā veidā procesā ir pilsoņa cienīgs pienesums. Un te es nemaz nedomāju par to „valsts mērķi”. Es neticu „valsts mērķiem”, tāpat kā es neticu, ka mērķis var būt cilvēka dzīvei. Ar to virzību es domāju tieši nāciju, kā procesa mērķi.

Panākt kopīgu izpratni par šo mērķi, panākt konsensu sabiedrībā, kas būtu par pamatu tālākai virzībai, ir kolosāls darbs. Tas ir liela vizionāra cienīgs darbs. Ar to principā ir jānodarbojas valsts prezidentam. Gudram, diplomātiskam, moderni domājošam cilvēkam, kam pietiek drosmes pārkāpt to miljonu tabu un uzlikt sev vienu dzelžaino — uz cinismu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff