Aptauja beigusies. Jautājums ir, vai es uzķeru svarīgāko

Kā jau rakstīju tweetā, šī aptauja man ir bijusi gan ļoti komplimentāra, gan liels eyeopener.

Rīkot aptauju par sevi un rakstīt par sevi nav viegli. No vienas puses, ja jau nekomentē, man ir svarīgi zināt, ko par mani domā tie, kas mani lasa, un es zinu, ka lasa.

Feedbacku vajag! Vajag! Ne pirmo reizi par to saku, un tas bija galvenais šīs aptaujas dzinējs.

No otras puses, jau sen gribēju atrast formātu, kā es pats lasu sava bloga statistiku un kādus secinājumus izdaru.

Rezultāti: kāpēc lasa

Komentāri:

• Principā sakrīt ar maniem uzskatiem. Moderna, eiropeiska latvieša skatījums uz savu zemi. Šis blogs ir Latvijas vienīgais kvazi-preses izdevums, kur šāds skatījums patiešām konsekventi tiek pausts. Tādēļ regulāri lasu šo blogu un ar nepacietību gaidu jaunus rakstus.
• Labi uzrakstīts.
• Interesanti viedokļi. Reizēm piekrītu, reizēm ne. Bet rosina formulēt viedokli.Interesants blogs, moderns. man patīk.
• Ļoti interesants blogs, man patīk autora uzskati - drosmīgs liberālis, bet vienlaikus nacionāls un valstisks.
• Interesants blogs, man patīk Jūsu domas un skatījums uz Latviju.
• Ļoti labi raksti, vairumam varu pilnīgi piekrist. Lai gan lasu un runāju latviski, ir labi, ka A. pauž liberālus un latviski-patriotiskus uzskatus arī krieviski, jo krievu mēdijos tie praktiski nav. Ieteikti vairāk publicēt savus blogus arī IR platformā, kur tie sasniegtu daudz vairāk lasītāju, jo šo blogu zin ne visai liels potenciālo lasītāju skaits. Varbūt arī izmantot kā platform arī kādu brīvāku krievu mēdiju (gan nezinu, kurš tāds ir). Varbūt šo blogu, pieaicinot vēl citus autorus, varētu “izbūvēt” par liberālu, nacionālu, demokrātisku interneta mēdiju?

Rezultāti: kāpēc nekomentē

No web statistikas es zinu, ka blogu lasa, ka man ir lasītāji Latvijā (protams; un ne tikai Rīgā!), UK, US, Kanādā, Vācijā, Zviedrijā, Beļģijā un Luxemburgā (abās, jādomā, latvieši ar EU saistītās struktūrās), Krievijā un Ukrainā, un mazāk, bet regulāri Īrijā, Igaunijā, Dānijā un, varbūt, vēl paris valstīs. Mani vienmēr ir intriģējis noslēpums, kāpēc lasot, nekomentē, neatstāj ne vārdu.

Komentāri:

• 1) Komentēju reti, lai gan gribētos biežāk, taču tehniski tas ir apgrūtinoši, jo neesmu (nevēlos būt) sociālajos tīklos, un citādi komentēt te sarežģītāk 2) Tomēr galvenais iemesls retajiem komentāriem ir tas, ka autora domas ir ļoti ierosinošas, tādēļ mans komentārs prasītu izvērstu domu, lai izveidotos dialogs, kas sniedz jaunas atziņas, taču parasti esmu pārāk aizņemts, lai rakstītu šādu plašāku komentāru.
• Neesmu tik gudrs, bail komentēt.
• Parasti tam nav laika, jo sakarīgs raksts prasa adekvātu repliku. Raksti īsāk un vienkāršāk? :)
• Reizēm komentēju ir.lv
• Laika maz.
• Man parasti nav nekā saturīga, ko piebilst, tukšu kult vai piekrītoši māt ar galvu nemaz negribas — abet, piemēram, ir.lv publicētajos rakstos ikdienas komentētāju varza vispār neizraisa vēlēšanos ar saviem komentāriem viņiem blakus stāties.
• Komentēju reti, jo laikam slinkums :) bet lasīt patīk.
• Šad tad komentēju, bet ļoti reti. Vairumā gadījumos piekrītu autoram, tādēļ nav ko piebilst.
• Parasti piekritu. Un vispar komenteju reti.
• Uz nopietnu komentēšanu “jāsaņemas” :) Nav man arī tik daudz laika kā Kolpantam vai citiem pastāvīgajiem komentētājiem. Un lielākai A. domām tā vai tā piekrītu. Bet apzinoties, vajadzētu būt aktīvākam. Mea culpa :)

Rezultāti ir nežēlīgi

Esmu bezgala pateicīgs maniem kodollasītājiem, kas ir atsaukušies uz aptauju un snieguši man fantastisku atbalstu. Bet fakts paliek fakts.

Un fakts ir, ka sešās dienās aptaujā ir piedalījušies 21 cilvēks. Un tāpēc es zinu, ka tie ir mani kodollasītāji. Es nezinu, kas viņi ir, bet es zinu, ka viņi ir.

Un vēl viens fakts ir tas, ka visi komentāri, ko es saņēmu, ir visīstākais sīrups.

Ir labi, ka man tiešām ir 21 kodollasītājs, kas man lielākoties piekrīt. Vēl, protams, jāņem vērā tas, ka nekur nekad tādās online aptaujās nepiedalās pat puse no visiem apmeklētājiem. Bet no otras puses, jo mazāka ir grupa, jo lielāka ir piedalīšanās varbūtība.

Mans pieņēmums ir, ka manu blogu kaut reizi mēnesī apmeklē kādi 50 – pārsvarā vieni un tie paši – cilvēki (statistika rāda ciparus no 100 līdz 400 unikālo apmeklētāju mēnesī, bet tur daudz neprecizitāšu un pilnīgi uzticēties tai nevar).

Es domāju, Latvijai tas tomēr nav ļoti maz, ņemot vērā, ka es nenodarbojos ar konspiroloģiju, nerakstu revolucionārus manifestus, neesmu nekādā ziņā pazīstams un kaut cik publisks, un viss, ko es varu piedāvāt, ir savas pārdomas.

Trešais – nežēlīgākais – fakts ir tas, ka tie, kas man nepiekrīt, nav atraduši par vajadzīgu iesaistīties ar mani dialogā. Šajā blogā nav citādi domājošo. Un tas nav labi.

Vai tas nozīmē, ka mans blogs ir zaudējis savu relevanci?

Blogs un relevance

Šis blogs man, varbūt, nav gluži kā otrs darbs, drīzāk patīkams hobijs, bet šad tad es pavadu diezgan daudz laika, rakstot, rediģējot, apdomājot. Man ir ļoti daudz nepabeigtu tekstu, ko vienkārši nav bijis laika pabeigt.

Bet sarunājoties ar zvaigznēm, redzot, ka teksti izgaist un pazūd melnajā kosmosā, es saprotu, ka zaudēju. Zaudēju relevanci savu lasītāju acīs. Un zaudēju motivāciju pavadīt laiku, rakstot, rediģējot un apdomājot.

Es tikai konstatēju faktu, ka komentē arvien retāk. Un te mans secinājums ir tas, ko es rakstu, šķiet arvien irelevantāks.

Kaut kas var būt irelevants, tāpēc ka neatbilst sava laika aktualitātēm, nesakrīt ar svarīgāko.

Vai arī tāpēc ka neatbilst sava laika garam, valdošam noskaņojumam, valdošai „ideoloģijai”. To var tulkot tā: ja neesi kopā ar vairākumu, esi irelevants, esi marginālis.

Taču nebūt kopā ar vairākumu, neietekmēties no populāriem viedokļiem un uzvedības modeļiem, šķiet, ir mans dzīves kredo. Tas manī sēž kaut kur ļoti dziļi. Par to, ka esmu irelevants, spriežot pēc atbilstības vairākuma viedoklim, man nekad nav bijis šaubu.

Vai neuzķeru svarīgāko?

Pēdējā laikā mani ļoti nodarbina pieaugošā debilizācija, naids, tas karš galvās un sirdīs. Es redzu, ka pieaug agresivitāte mediju telpā. Un tā nav tā labā, radošā agresivitāte. Tā ir agresivitāte pret citādi domājošiem. Sūdu viļņi kļūst arvien enerģiskāki un praktiski nesastop nekādu intelektuālu pretestību. Kā tas var būt neaktuāls?

Cilvēkam vajag normālu vidi, lai apmierināt savas vajadzības, pašaktualizēties, pašrealizēties. Normālu, draudzīgu vidi, ko nodrošināt var tikai ar vienlīdzību likuma priekšā, ar tiesiskumu. Irelevants?

Skaidrs, ka tas ir svarīgs un aktuāls. Bet šodienas krīzes apdullinātajā un žuļiku putinistu apķēzītajā apziņā jābūt ļoti, nenormāli, velnišķīgi spēcīgai balsij un drosmīgam intelektam, lai liktu sevi dzirdēt.

Mans secinājums ir tāds, ka esmu neaktuāls ar saviem viedokļiem, jo –

• palieku mikroskopiskā mazākumā;
• sabiedrībai jāpārslimo šie sūdi galvās, sabiedrība debilizējas pilnīgi dabiski un brīvprātīgi, un mikroskopisks mazākums tam nu pilnīgi noteikti nevar stāties ceļā;
• es esmu un šis mikroskopiskais liberālais mazākums, kuram es acīmredzot piederu, ir pats par sevi tik izlutināts, tik demoralizēts, ka nerod spēkus pašorganizācijai to ideālu vārdā, kuriem mēs ticam. 

Domāju, ka pamazām sāku uzķert svarīgāko.