svētdiena, 2012. gada 14. oktobris

Aunu dārzs


Jo godīgāk tiek sadalīta nodokļu nauda, jo kvēlāk varas ļaudis grib, lai par to uzzina sabiedrība. Un, skaidrs, otrādi.

12. oktobra Krustpunktā noskanēja sižets par Rīgas Domes ieguldījumiem Briežu dārzā, jauku vietiņu kaut kur pie Ogres, kur audzē, skaidrs, briežus it kā izrādīšanai bērniem, visādiem interesentiem, nu it kā. Bet patiesībā briežus Rīgas Domes Briežu dārzā tur izpriecām un, baumo, arī gaļai. „Jautājuma cena” ir 0,3 miljoni latu, kas aizgāja dārza izveidei pirms dažiem gadiem, un tagad vēl ieplānotie 0,7 miljoni latu atpūtas mājas izbūvei, tātad kāds 1 miljons latu. Miljons šurpu, miljons turpu. Tpfe, mums ar Ušakovu to miljonu!.. Taču raidījumā par dārza lielo saimnieku no Domes puses tika pasniegts Vice-ušakovs, Andris Ameriks.

Latvijas Radio Krustpunktā Ušakovam un Amerikam ir skaidri definētas un nodalītas lomas. Ušakovu aicina uz intervijām — paspīdēt tiešajā ēterā, pie vārdiem nepiekasās, tieši acīs nekritizē, nepreso. Bet Ameriku ieraksta kritiskiem sižetiem un komentē. Tāds iespaids rodas.

Kopumā tas sižets par Briežu dārzu neatstāja ne šaubu par projekta mērķi. Brieži, skaisti. Mežs, skaisti. Briežus nomēdīt un atpūsties jaukā vietiņā, skaisti. Projekta mērķis ir skaistums, skaista dzīve. Tas ir tik saprotami. Un neviens, šķiet, to neapšauba. Neskaista ir tikai otrā medaļas puse: skaistais dārzs publikai — lasi: nodokļu maksātājiem — pieejams nav, un apmaksāta skaistā dzīve ir pilnībā no pilsētas budžeta.

Latvijā ir pieņemts par to runāt ar vieglu smīnu. Kādi nodokļi, kādi maksātāji? Esi naivais sapņotājs, tā bija un tā būs! Ja esi pie varas, vari visu, ko gribi. Vari melot, zagt, blēdīties, solīt un nepildīt. Vari darīt visu, par ko principā vajadzētu piespriest cietumsodu un konfiscēt sazagto.

Tas ir visīstākais feodālisms. Feodāļa dzimtcilvēki maksā viņam praktiski tikai tāpēc, ka atzīst sevi par feodāļa īpašumu un feodāli par dieva iesvaidīto mazāko ļaunumu. Dzimtcilvēkam ir ļoti lieli pienākumi feodāļa priekšā — un pirmais ir neapšaubīt feodāļa tiesības un savu bezspēcību.

Acīmredzot tāpēc tik bieži nākas dzirdēt:
- Jā, zog un melo, jā, korupcija. Bet vai tad citi bija/būs godīgāki? Darīs to pašu!
- Jā, zog un melo. Bet visur ir tāpat, visur elite izmanto savas privilēģijas un resursus, piesavina nodokļu maksātāju naudu.
- Jā, šie izpilda komandas no Maskavas, bet tie — no Vašinktonas un Briseles.
- Ja, šie apkalpo savu oligarchu intereses, bet arī tiem ir oligarchi, un hahahā, jūs vēl nezināt, kādi tiem ir oligarchi!

Vēlētājs skaidri apzinās — tie pie varas zog un melo. Bet izdarīt tāpat neko nevar. Un normālā piesardzība un risku aprēķins saka priekšā — kas zina, uz ko tie citi ir spējīgi, droši vien būs vēl sliktāk. Tāpēc pieņem kā dieva dāvanu to, ka ne visu ir nozaguši, dažreiz daži pat labumus gūst, no feodāļu galda atlec kripatas. Tas nekas, ka sarīko bezmaksas braukšanu dažiem uz viņu pašu tuvinieku rēķina, — nenozog taču! Nu, vismaz visu ne.

Te, protams, visam par kroni uzsēžas neuzvaramais arguments par „mūsējiem” un „viņējiem”. „Mūsējie” var kaut bērnus ēst (vēlams, tikai, lūdzu, kabinetā, ne pašā Rātslaukumā), bet ja nāk pie pieminekļa — šie „mūsējie” blēži — 9. maijā un — tie „mūsējie” blēži — 16. martā, tad viss pasaulē ir savās vietās: katrs krāpjas savu iespēju robežās.

Arī pēc Latvijas likuma zagļiem piespriež cietumsodu un konfiscē nozagto. Ja zog un netiek sodīti, tas nozīmē, ka likums nedarbojas. Likums nedarbojas tikai un vienīgi tāpēc, ka mēs paši neticam, ka likums var darboties. Likums nedarbojas mūsu feodālajā postsovjetu, dzimtcilvēku apziņā.

Tas, ka visur zog un piesavina sabiedriskos resursus, ir meli. Vislabākais tam pierādījums ir tas, ka mums ir, ar ko salīdzināt savu būvobjektu (tiltus, ceļus, bērnudārzus, Saktas puķu tirdziņu…) izmaksas. Ja zagtu visur, tad visur būtu tikpat absurdas izmaksas. Kā bērnudārzs Rīgā var maksāt 7 miljonus latu, bet Norvēģijā pusmiljonu? Daudz bagātākas Ziemeļvalstis tāpēc arī bagātākas, ka nezog un nepiesavina sabiedriskos resursus, un sabiedrība par saviem nodokļiem var atļauties un atļaujas daudz, daudz vairāk un dara to racionālāk.

Jā, Krievijā būvē vēl dārgāk. Ziemas olimpisko spēļu rīkošana Sočos 2014. gadā jau tagad izmaksā vairāk, nekā visas iepriekšējās ziemas olimpiskās spēles kopumā (USD 45 miljardi, šeit). Krievija zog ne tikai naudu, Krievija zog arī vēlēšanu rezultātus, atceļ cilvēku brīvības, vārda brīvību, brīvību pulcēties un protestēt un tagad arī sirdsapziņas brīvību. Visa milzīgā Krievijas režīma konstrukcija balstās uz šiem pašiem diviem postulātiem — uz feodāļu noziegumu nesodāmības un dzimtcilvēku bezspēcības. Un tas ir vēl viens lielisks pierādījums tam, ka zog nebūt ne visur. Zog tikai tur, kur sabiedrības morāle to pieļauj — tikai feodālismā.

Vari melot, zagt, blēdīties, solīt un nepildīt. Bet var to arī nedarīt.

Taču runājot par Andri Ameriku, nevar nepamanīt, ka viņš, būdams politiķis, rīkojas tā, it kā viņam nav jāpiedalās konkrēti vēlēšanās un kopumā politiskajā konkurencē. It kā viņam vieta pie varas pienākas ne tāpēc, ka viņam uzticas vēlētājs, bet pēc kaut kādiem citiem kritērijiem. Kādiem?

Hmm. Viņš pat nedomā startēt vēlēšanās ar savu sarakstu. Bet ejot kopā ar Saskaņu, tajā neiestājas, saglabā savu atsevišķo „identitāti”. Bet tas, ka viņš iet uz vēlēšanām Saskaņas sarakstā praktiski garantē viņam palikšanu Domē, nozīmē, ka Domē Ameriku vēl pirms vēlēšanām ievēlējusi Saskaņa. Par kādiem nopelniem?

Vai tiešām par to lomu sadalījumu? Kas tik nenotiek tai Rīgas Domē, KNAB ir pilnā balsī paziņo, ka Rīgas Domē ir izveidojusies koruptīva vide, notiek aresti. Pie Ušakova nepielīp. Acīmredzot kāds polittechnologs ieteica patentēto Putina „teflona” tēla, jeb politiskās bezatbildības triku. Ja kādu vajag pavilkt uz zoba, re, ir Ameriks. Liekam viņu savā sarakstā, mūsu auni nobalsos kaut par velnu, kaut par ādas plēsēju un galvu kodēju. Mūsu auni balso par „savējiem”.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Visas vecās dziesmas / Stuff